Manuprāt, būtu jābūt tā, ka ticība prātu ievirza pareizā gultnē. Vajadzētu būt tā, ka Dievs ir prāta saimnieks, un prātam nav citu interešu kā tikai saimnieka. Es domāju, ja cilvēks tiešām spēj panākt tādu patiesu ticības līmeni, tad prāts nevar vien sagaidīt kā pakļauties nākamajai Dieva pavēlei un to izpildīt (kā draudzīgs, uzticam suns.) Domāju arī tīri jebkurā sadzīviskā kontekstā.

Vai nav tā, ka jo vairāk (patiesāk) cilvēks tic, jo skaidrāk viņš sadzird un apzinās Dieva gribu. Un tad, ja viņš to apšauba un tai nevēlas sekot, vai tad tā nav atzīšanās, ka viņš tomēr netic Dieva plāna leģitimitātei, un paša Dieva leģitimitātei. Un, ja viņam palaimējas tad sevi šādi pieķert, tad vēl labi, bet ja viņš tikuntā izdara nepareizi, tad taču viņš vai nu netic, vai izvēlas ļaunu. Protams, lai cilvēks šo Dieva dzirdi attīstītu, viņam ir tam sevi jāvelta un jāpadara to par katra mirkļa prioritāti.

Es tiešām esmu sapratusi, ka, piemēram, mana spītēšanās pret to, ko es nojaušu, kas ir pareizi, ir tikai tāpēc, ka es nespēju īsti aptvert, ko nozīmē ticēt Dievam. Un varbūt pat vienkārši, kaut kā pa pusei esot miegā vai nohipnotizētai, pa īstam neskatoties uz Dievu, negribot mosties. Dievu uztverot tikai kā prāta konceptu, sapni.

Jo ja cilvēks patiešām tic, tad taču nav attaisnojuma prātam būt autonomam. Šūna nevar izdzīvot autonomi ārpus ķermeņa. Prātam ir jābūt vienai loģiskai objektīvai - kalpot tam, par ko tas zina, ka tas ir neaptverami, gudrāks, tā radītājs, sākums un beigas. Citādāk, viss ir absurdi. Prātam izvēlēties autonomiju no Dieva ir kā cilvēkam risināt episki sarežģītu analītiskās matemātiskas formulu ar pildspalvu uz papīra, kamēr viņa priekšā atrodas dators. Tā var būt tāda savāda cilvēciska estētika, bet labums no tā nav nevienam, ne pašam cilvēkam ne Dievam, tā drīzāk ir vienkārši spītība, neticība.

Tāpēc es tagad esmu sākusi pētīt šo lietu, kas man pēdējā laikā šķiet pats aizraujošākais - kā attīstīt dzirdi, kā labāk sadzirdēt Dievu ikdienā, katru reizi, kad es ar kādu runāju vai vienkārši izvēlos jebkādu darbību, rīkoties vai nerīkoties. Protams, tas nav sarežģīti, bet tas ir jāpraktizē, un arī jāizprot teorija. Es nezinu cik tev tas ir aktuāli, varbūt tu jau to visu zini, bet ja tev ir konflikts starp prātu un ticību, tad es noteikti arī to iesaku. Tagad lasu vienu grāmatu, kurā ir par to par šo praksi, par 'prāta uztveres' integrāciju Dievā, un kuru gribētu tev iedot un piespiest izlasīt, ja tu neesi absolūtā drošībā uz ticības ceļa, bet visticamāk esi un iespējams tevis rakstītais bija vairāk retorisks priekš manas sapratnes.