Es domāju tikuntā ir vērts tad teikt cilvēkiem par elli un šausmām. Jo agri vai vēlu viņi paši to redzēs, piedzīvos un sapratīs. Es piekrītu, ka agrāk man pašai patika tikai vienradži, tāpēc I know what you mean, ka cilvēki uzreiz sabožas tādas lietas dzirdot. Tā vienkārši ir bērnišķība. Bet viņi to piedzīvos, it's just life, it is existence. So varbūt tad tev vienkārši jāizvēlas nest šī nasta, viņiem to pateikt un saņemt pretī infantīlu božšanos. Jo mēs labi zinām, ka nepateiktais arī ir sava veida elle.

Vistrakākais jau ir tas, ka, manuprāt, vairumu cilvēku nemaz nav iespējams nobaidīt ar elli, jo viņi tiešām ikdienā, ziņās, medijos, internetos, uz savas ādas un savās iekšās burtiski dzīvo ellē - ne jau kā kādā viduslaiku bilžu nozīmē, bet varbūt pat trakāk un konkrētāk, degot iekšā sausumā, izsīkumā, tukšumā, kā tuksnesī. Un ko var pateikt šiem cilvēkiem? Viņi visu ir redzējuši, viņi nekam netic, viss jau ir bijis, viss ir smieklīgi, distancēti, un izejas nav.

Nav gan, vairums jau ir gandrīz kā miroņi. Viņi tad vienkārši sevi sazāļo un izdzīvo atlikušo dzīvi vēl dziļākā miegā. Bet tos tad nemaz nevajag aiztikt. Bet tos (dažus) pārējos, polāri pretējos, var un vajag Tā ir skaista ambīcija vēlēties izglābt visus, bet es nezinu vai tāds ir Dieva plāns.

Ja no kristietības viedokļa, šobrīd vairums ir atmetuši ar roku savām mājām, rietumiem, un pievēršas ne-rietumiem, tāpēc ir milzīgas misijas Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā, bet - lai gan vajadzīgi - es to uztveru, kā vieglāko izeju. Ja man vajadzētu būt misionāram uz mežonīgu, nezinošu zemi, es izvēlētos UK, Skandināviju, Holandi, zemes ar vislielāko kritienu jebkādā organizētā vai neorganizētā reliģiozitātē, un correspondingly - zemēs ar lielāko stresa, depresijas utml koeficientu. Es zinu, ka tur vajag būt un noteikti ir cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc kaut kā viena, vesela, nesašķelta. Taču - un tas ir vislielākais paradokss - man ir aizdomas, ka tur intelektuāla rakstura apoloģētiskās spēlītes nevar palīdzēt, jo rietumi attiecībā uz iekšējo misiju ir ar to nodarbojušies vismaz 300 gadus, but to no avail, efekts ir tieši pretējais, jo vairāk runā, jo vairāk aizkrīt ausis.

Ko tu domā ar 'intelektuāla rakstura apoloģētiskas spēlītes'?

Bet tev nešķiet, ka kristietību vajag padarīt pieejamāku modernajam cilvēkam? Es varu iedomāties, ka tu šo lasot saviebies, bet es nebūt nedomāju ar to, ka kristietību vajag kaut kā mainīt. Es to domāju, tāpat kā Jēzus, kurš ieradās kā satriecošs viesulis un visus totāli apstulbināja. Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus. Varbūt pat es ar to domāju, ka kristietību vajag parādīt autentiskāku, nekā to parāda baznīca. Jo es godīgi daudzas īpašības, kas piemita Jēzum un viņa sludinātajam, baznīcā nesaskatu.

Manuprāt, tev ir spēcīga urgent, authoritative, creative, novel maniere, kas man ļoti patīk. Bet tajā mazliet atspoguļojas mild aversion, some impatience pret cilvēkiem (piedod, tikai tik cik redzu no kemntāriem), kas ir ļoti pašsaprotami savā ziņā. Es pat nezinu, kā vispār var runāt ar mūsdienu cilvēku, kurš ir apātisks bet savādi pašpārliecināts savā apātijā, kā noburts. Cilvēks ir tik ļoti vīlies, ka padara vilšanos par savu kaislīgo reliģiju. Vai pat pats Jēzus spētu tādu izraust no miega.

Bet saki vai tu gribi kļūt par misionāru? Ko tu domā darīt ar savu ticību? Vai tu jūti, ka tev ir šāds/kāds uzdevums?

Piemēram, 19.gs. bija problēmas ar ticību dvēseles nemirstībai, tad nu gudrie prāti, lai uzrunātu skolotos smalkos ļaudis, mēģināja izstrādāt dažādus filozofiskos nemirstības pierādījumus (trīs vai četrus), lai cilvēkiem kristietību darītu kaut kā "modernāku", laikmeta garam (19.gs. jēdziens) atbilstošāku un "intelektuāli" saistošāku. Kirkegors to visu noraidīja, jo cilvēku problēmas jeb neticības izejas punkts ir nevis intelektā, bet gan gribā - proti, vari piemest ļaudīm, cik pierādījumus gribi, viņi tik un tā neticēs, nevis tēpēc, ka prāta piruetes nepārliecina, bet gan tāpēc, ka viņi savā gribā ir twisted un nemaz negrib paklausīt, kas liek pievest arvien jaunus sofistiskus nemirstības demonstrējumus uz papīra. Un rezultāts? Domāju, par diskozālēm, bāriem, grāmatnīcām, dzīvokļiem pārvērsti senie dievnami runā paši par sevi. Varu saderēt, cilvēki šodien daudz vairāk pievēršas kristietībai ar Kirkegora vai to pašu mistiķu palīdzību, nevis tāpēc, ka viņus uzrunā nemirstības pierādījumi. Tieši autentiskuma, nopietnības, konfrontācijas, izaicinājuma un kaut kā īsta dziedinošo slāpju dēļ. Un es neteiktu, ka Kirkegors (vai Augustīns utml) bija no sava laika kaut kādā ziņā atpalikuši, nē, viņi pat ļoti labi zināja sava laika zīmes un serdi, tāpēc bija spiesti eksperimentēt un inovēt tā, kā reti kuriem, bet tas viss ar nolūku izlauties no laika biezokņiem pretī tīrajai pērlei.

"Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus" - tieši tā, bet zini, kāpēc baznīcai rietumos visa tā trūkst? Tieši tāpēc, ka tā ir bijusi pārāk tuned up to the times, viskatastrofālākais decline jau ir t.s. "liberālajās" jeb modernistiskās teoloģijas baznīcās, jo kāda atšķirība, ja es baznīcā un tās praksē redzu un dzirdu vienu un to pašu, kas aktuāls universitātēs, kārtējo viedokļu līderu brāzmās, medijos, powerpointos utml? Kāda atšķirība, ja baznīca ir kļuvusi par kārtējo psiholoģijas klubiņu, tikai kristīgo tēlu mērcē?

Baznīca šobrīd ir tēma, pie kuras strādāju, par to sakāmā ir pārāk daudz, taču pāris piezīmes: kā tev šķiet, vai religious individual can be conmensurable with some established religious community? Un vai mūsdienu uzsvars uz deinstitucionalizāciju, "intitucionalizētās reliģijas noliegumu par labu privātiem garīguma kvestiem" gadījumā nav tas pats "individuālisms" (es, es, visu man, es zinu labāk, es visu pats, citi ir fake), ko mums piedāvā lielveikali, sociālie tīkli un internets? Viena no manām šī brīža visskaidrākajām tēzēm ir klasiskā dogma - nulla salus extra ecclesiam, nekādas pestīšanas (glābiņa) ārpus baznīcas. Es baznīcu, t.i., autentisku religious community (un tās pieredzi, būt daļai no Kristus draudzes, kas sapulcēta visos laikos un vietās), redzu kā vienīgo īsto un izšķirošo alternatīvu šī brīža sačakarētajai un neizbrienamajai politiskajai kārtībai ar tās aporijām un pašdestruktīvajām tendencēm visos galos. Zinu, izklausās farizejiski, but just think for a moment about it. Jēzus ne tikai apelē pie indivīda. Viņš uzrunā arī savu "mazo, ganāmo pulciņu". Ticības apliecībā mēs sakām "mēs ticam uz vienu svētu, vispārēju baznīcu, svēto sadraudzi" - jau no 4., ja ne 2. gs.

Jā, pie cilvēkiem ir jāiet pa apkārtceļiem, un ne tikai mūsdienās. Tāpēc Jēzus arī runā līdzībās. Taču es pat pārāk labi pazīstu moderno cilvēku, viņš tieši grib visu to alegorizēšanu un sofistiku, man šķiet, if we get down to the point as fast as we can, mēs vismaz varam nonākt tajā godīguma un atklātības punktā, kur otram vai pārējiem atliek vai nu sašutumā novērsties, vai arī vismaz ieklausīties. Bet gan jau šeit kļūdos. Cilvēkus uzrunā īstas kristīgās dzīves liecība, īsta pazemība, īsts svētums, īsta pacietība un lēnprātība. Bet mana iedzimta augstprātība man automātiski saka, ka ar modernajiem postmodernisma izskalotajiem cilvēkiem nevajag auklēties un uķināties. Guess I'm wrong, again.

Par pilnīgu misionāru gan nē, mans lielākais dzīves uzdevums ir kaut kā saņemties, pārvarēt slinkumu un kūtrumu un palīdzēt Latvijai. Ja Latviju iznīcinās - tā, ka nekas vairs nepaliks pāri, ka nebūs vairs, ko atjaunot -, un ja man sirds nesalūzīs no sāpēm, tad es gribu kaut kā palīdzēt ziemeļiem, mana sirds ir ziemeļos, kaut vai otrā pusē Baltijas jūrai.