06 November 2017 @ 05:57 pm
 
Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.
 
 
( Post a new comment )
[info]krishjaanis2 on November 28th, 2017 - 09:58 pm
Piemēram, 19.gs. bija problēmas ar ticību dvēseles nemirstībai, tad nu gudrie prāti, lai uzrunātu skolotos smalkos ļaudis, mēģināja izstrādāt dažādus filozofiskos nemirstības pierādījumus (trīs vai četrus), lai cilvēkiem kristietību darītu kaut kā "modernāku", laikmeta garam (19.gs. jēdziens) atbilstošāku un "intelektuāli" saistošāku. Kirkegors to visu noraidīja, jo cilvēku problēmas jeb neticības izejas punkts ir nevis intelektā, bet gan gribā - proti, vari piemest ļaudīm, cik pierādījumus gribi, viņi tik un tā neticēs, nevis tēpēc, ka prāta piruetes nepārliecina, bet gan tāpēc, ka viņi savā gribā ir twisted un nemaz negrib paklausīt, kas liek pievest arvien jaunus sofistiskus nemirstības demonstrējumus uz papīra. Un rezultāts? Domāju, par diskozālēm, bāriem, grāmatnīcām, dzīvokļiem pārvērsti senie dievnami runā paši par sevi. Varu saderēt, cilvēki šodien daudz vairāk pievēršas kristietībai ar Kirkegora vai to pašu mistiķu palīdzību, nevis tāpēc, ka viņus uzrunā nemirstības pierādījumi. Tieši autentiskuma, nopietnības, konfrontācijas, izaicinājuma un kaut kā īsta dziedinošo slāpju dēļ. Un es neteiktu, ka Kirkegors (vai Augustīns utml) bija no sava laika kaut kādā ziņā atpalikuši, nē, viņi pat ļoti labi zināja sava laika zīmes un serdi, tāpēc bija spiesti eksperimentēt un inovēt tā, kā reti kuriem, bet tas viss ar nolūku izlauties no laika biezokņiem pretī tīrajai pērlei.

"Cilvēki, novēršas no baznīcas un no reliģijas, kā man šķiet, jo it lacks urgency and authority and creativity and novelty, ko iemiesoja Jēzus" - tieši tā, bet zini, kāpēc baznīcai rietumos visa tā trūkst? Tieši tāpēc, ka tā ir bijusi pārāk tuned up to the times, viskatastrofālākais decline jau ir t.s. "liberālajās" jeb modernistiskās teoloģijas baznīcās, jo kāda atšķirība, ja es baznīcā un tās praksē redzu un dzirdu vienu un to pašu, kas aktuāls universitātēs, kārtējo viedokļu līderu brāzmās, medijos, powerpointos utml? Kāda atšķirība, ja baznīca ir kļuvusi par kārtējo psiholoģijas klubiņu, tikai kristīgo tēlu mērcē?

Baznīca šobrīd ir tēma, pie kuras strādāju, par to sakāmā ir pārāk daudz, taču pāris piezīmes: kā tev šķiet, vai religious individual can be conmensurable with some established religious community? Un vai mūsdienu uzsvars uz deinstitucionalizāciju, "intitucionalizētās reliģijas noliegumu par labu privātiem garīguma kvestiem" gadījumā nav tas pats "individuālisms" (es, es, visu man, es zinu labāk, es visu pats, citi ir fake), ko mums piedāvā lielveikali, sociālie tīkli un internets? Viena no manām šī brīža visskaidrākajām tēzēm ir klasiskā dogma - nulla salus extra ecclesiam, nekādas pestīšanas (glābiņa) ārpus baznīcas. Es baznīcu, t.i., autentisku religious community (un tās pieredzi, būt daļai no Kristus draudzes, kas sapulcēta visos laikos un vietās), redzu kā vienīgo īsto un izšķirošo alternatīvu šī brīža sačakarētajai un neizbrienamajai politiskajai kārtībai ar tās aporijām un pašdestruktīvajām tendencēm visos galos. Zinu, izklausās farizejiski, but just think for a moment about it. Jēzus ne tikai apelē pie indivīda. Viņš uzrunā arī savu "mazo, ganāmo pulciņu". Ticības apliecībā mēs sakām "mēs ticam uz vienu svētu, vispārēju baznīcu, svēto sadraudzi" - jau no 4., ja ne 2. gs.

Jā, pie cilvēkiem ir jāiet pa apkārtceļiem, un ne tikai mūsdienās. Tāpēc Jēzus arī runā līdzībās. Taču es pat pārāk labi pazīstu moderno cilvēku, viņš tieši grib visu to alegorizēšanu un sofistiku, man šķiet, if we get down to the point as fast as we can, mēs vismaz varam nonākt tajā godīguma un atklātības punktā, kur otram vai pārējiem atliek vai nu sašutumā novērsties, vai arī vismaz ieklausīties. Bet gan jau šeit kļūdos. Cilvēkus uzrunā īstas kristīgās dzīves liecība, īsta pazemība, īsts svētums, īsta pacietība un lēnprātība. Bet mana iedzimta augstprātība man automātiski saka, ka ar modernajiem postmodernisma izskalotajiem cilvēkiem nevajag auklēties un uķināties. Guess I'm wrong, again.

Par pilnīgu misionāru gan nē, mans lielākais dzīves uzdevums ir kaut kā saņemties, pārvarēt slinkumu un kūtrumu un palīdzēt Latvijai. Ja Latviju iznīcinās - tā, ka nekas vairs nepaliks pāri, ka nebūs vairs, ko atjaunot -, un ja man sirds nesalūzīs no sāpēm, tad es gribu kaut kā palīdzēt ziemeļiem, mana sirds ir ziemeļos, kaut vai otrā pusē Baltijas jūrai.
(Reply) (Parent) (Link)