Es domāju ir svarīgi neaizmirst, ka mēs esam tikai nezinoši cilvēki. Lai arī ir intelektuāli stimulējoši un aizraujoši domāt par nākotni un par to, ko Dievs ar savu darbību pasaulē ir domājis, ir jāatceras, ka Dievam ir jāuzticas PILNĪBĀ. Manā pieredzē, jo lielāks izmisums, jo pēc tam lielāka mīlestība un žēlsirdība kā atalgojums. Dažreiz man pat speciāli šķiet, ka es ar prieku ietu iekšā jebkādā katastrofā un ciešanās, ja tas ir Dieva plāns, un ja tas vairos pēc tam sapratni, gaismu un mīlestību. Ka tad es izbaudīšu katru ciešanu sekundi. Ir jānotic, ka Dievs patiešām ir neizdibināms, un tas, kas pašlaik šokē, vai tas kas mūsu spekulācijās par nākotni šokē, pēc tam izrādās kā dāvana. Manuprāt, var vilkt paralēles starp kolektīvām/globālām ciešanām un Jēzus nāvi, kā labāka vārdā. Kaut gan ir mazliet stulbi to te tā rakstīt, jo es vismaz pašlaik neciešu un dzīvoju labāk, kā jebkurš karalis pasaules vēsturē.

Jā, kristietība, protams, nav tikai gudrajiem. Viss, ko vajag sapratnei ir tīra sirds, un liela daļa dzīvo ar nepiesārņotu sirdi. Bet angsty filozofiem, labi gribēdamiem sanāk tieši otrādi, un viņi paši sev sirdi saslēdz un aizmālē. Man vienkārši šķiet, ka if you marry heart and mind, kad sirdij vairs nav bail no prāta, un kad prāts ciena sirdi it is ultimate unity, tad tā ir īsta transcendence, un daudz spēcīgāka ticība. Varbūt ir iedomīgi tā domāt, bet man vienkārši ļoti patīk doma par prāta savaldīšanu/pakļaušanu, pat uzupurēšanu.