Tagad tikai uzzinu par tādu Lutera apslēptās un atklātās gribas iedalījumu - tas visu tik labi papildina un skaidro, un rezonē visapkārt ar daudzām teorijām!

Tā tiešām ir liela grūtsirdība uzticēties neziņai, tas tiešām ir nebeidzams konflikts kā cilvēka pamatstāvoklis, līdz iespējams katra cilvēka mūža beigām. Jo prātam tas nav pieņemami, nekad. Kā tu saki "jo mēs visi gribam izspriest pēc "skatīšanas", nevis pēc ticības," un mēs ne pat tik ļoti gribam, kā tas tā vienkārši sanāk, pat ja izmisīgi negribam, jo mēs tā esam būvēti, pasaule tā ir būvēta, savā fiziskumā, vizuālumā. Prāts tiecas un tiecas uzzināt vēl, vairāk, un jo vairāk uzzina, jo vairāk saprot, cik liels ir neziņas aisbergs, cik daudz tas nav spējīgs saskatīt, cik daudz ir nenoformulējamas, neietveramas, neērtas klātbūtnes. Tāpēc prāts viemēr paliks zaudētājs. Un cilvēka brīvā griba tad var izvēlēties, neērto klātbūtni noliegt vai ar to sadzīvot. Prāts līdz dzīves galam, ar pēdējo elpas vilcienu izkliegs "tēvs, kāpēc tu esi mani pametis!" Tāpēc, uzticēšanās ir cilvēka dzīves mērķis, in a way, man šķiet. Man tas asociējas ar Jēzus "vai tiešām tā ir jānotiek, bet lai notiek tā kā Tu gribi, nevis kā es." Man arī šķiet zīmīgi, kā tu pateici, ka Dievs šādi slēpdamies, pilnībā nekad neatklājoties, slēpdams savu Plānu, mēģina apspēlēt sātanu. Kamēr sātanam nav pieejams Dieva plāns, viņš ir zaudētāja pozīcijā. Varbūt zinādams, cik cilvēks ir vājš, un kā viņš taps daudzreiz sātana kārdināts, Dievs neatklāj savu Plānu ar nolūku cilvēku žēlsirdīgi pasargāt, pasauli pasargāt. Jo cik satriekta būtu cilvēka dvēsele, kāds ļaunums tad ienāktu pasaulē, ja cilvēks savā vājumā padodoties sātanam un atklājot Dieva Plānu, nodotu Dievu tik monumentālā mērogā.

Paldies par paldies, bet paldies tev, jo ja kaut kas ko es rakstu vispār izklausās kaut cik sakarīgi, tad tas ir tikai tāpēc, ka es ieklausījos un turpinu ieklausīties tajā ko tu teici.