Par zirgu insightful, but, then, cilvēks nav zirgs, pat ja tā ir analoģija. Cilvēks, piemēram, var mierīgi izdarīt pašnāvību, zirgam tas būs tikpat kā neiespējami, attiecīgi abiem arī došanās cauri miglai iejūgā būs nedaudz atšķirīga. Cilvēks ir spītīgāks, kategoriskāks par zirgu - gan iejūgā, gan miglā, gan miesnieka priekšā -, abās polārajās nozīmēs.

Lūk, es nesaprotu, kas ir tas unikālais modernajam cilvēkam, kas viņu tik ļoti izņemtu no vēstures un cilvēcības kopīgās daudztūkstošgadu un daudztūkstošindivīdu pieredzes, ka viņš vairs pat netic ticēšanai. Vai neuzdrošinās ticēt ticībai. Piemēram, Austrumeiropa piedzīvoja vislielākās un dramatiskākās kara šausmas, necilvēcību, brutalitāti, bezcerību un netaisnību, taču uz Eiropas fona tieši Austrumeiropa kopumā ir ticošāka, turklāt neatpaliekot kultūras uzkrājumu, šaubu un intelektuālās refleksijas kapacitātei. Poļi baisākajos zinātniskā materiālisma gados, viesojoties viņu pāvestam, milzu masās sauca: "mēs gribam Dievu!"
Es teiktu, ka rietumos tāda aktīvā pretošanās un aktīvā nihilisma fāze ir pat beigusies, vietā ir stājusies vienkārši visaptveroša vienaldzība un apātija, ne jā, ne nē, pohuj uz visu, only small goals matter. Līdz ar to lielākais izaicinājums būs ne tik daudz reklamēt ticēšanu kā ticēšanu (šādas zāles gan vairāk būs vajadzīgas akadēmiķiem un intelektuāļiem, proti, ka ticēt ir ok, ka viņi arī savās šaubās, skepsē, refleksijā un neticībā ir pat ļoti ticīgi un māņticīgi), bet gan caururbt vienaldzības un "es visu jau esmu redzējis" mūri.

Bet tie bija studenti no salīdzinoši nesaistītas disciplīnas ar nekādiem filozofijas vai dajebkādas oficiālas indoktrinācijas bekgraundiem, viņiem vārds postmodernisms un pat "dziļa skepse" sevišķi neko nezvanītu.

Jā, tieši tādā veidā man ceļš no filoz aizveda uz Krustāsisto, jo filozofijā sanāk apstaigāt visas cilvēciskā un jebkādu prāta un spekulāciju pretenziju robežas, lai pamanītu, cik ļoti nenozīmīgi, neviennozīmīgi, uzpūsti, nestabili un smieklīgi tas viss ir, un kad filozofijā you become so fed up with yourself and this endless row of self-referentiality ("its all about me!", be smart! be sceptical! be deep!), tev beidzot atveras realitātes un īsto lietu monolītums. Man tas turklāt bija/ir daļēji epistemoloģiski - filozofija man nespēj dot nekādu drošticamību, nekādu pamatu, solid ground, atskaites punktu, atskaito to vienīgo drošticamību, ka filozofija ir ierobežota un labākajā gadījumā instrumentāla. Toties Krustāsistais, lūk, drošticamība. Tiesa, ne jau kā kkāds abstrakts princips vai kategorija, bet gan kā kkas bezgalīgi, netverami dzīvs. Objektivitāte.