Dieva viennozīmība ir atšķirīga no cilvēka viennozīmības, jo cilvēkam ir pieejams tikai laiktelpas punkts, bet Dievam visa laiktelpas taisne.

Protams, tā kā cilvēks ir nācis no Dieva, tad zināmā mērā cilvēks varbūt var atrast veidus kā atslēgties no punkta un pavērties caur taisni kā Junga collective unconscious.

Es to iedomājos, kā zirgs ir iejūgts pajūgā, un saimnieks pajūgā ved novākto ražu mājās savai ģimenei. Nonācis mājās, viņš zirgu atbrīvos un ievedīs stallī, pabaros, zirgam tur būs silti un labi, un saimnieka ģimenei būs silti un labi, un tā būs silta, laba, pabarota saimniecība. Taču, lai nokļūtu mājās no lauka, saimniekam ir jābrauc cauri purvam, mežam, dūmakai, varbūt pat kāds pa ceļam dedzina kaut ko uz tīruma. Vienkāršais, maigais, varbūt tramīgais zirgs nezinot pilnu saimnieka plānu, pa ceļam var vairākas reizes nodomāt, ka saimnieks viņu ved postā, zirgs grib griezties atpakaļ, vai skriet pa labi, kamēr mājas ir pa kreisi. Vienīgais veids, kā zirgam nokļūt mājās, ir nomierināties, un sajust saimnieka mudinošos manevrus caur saviem iemauktiem. Tātad doties uguns virzienā, cauri dūmakai, tumšam mežam, nav viennozīmīgi. Lai arī zirgam jebkura ainava var šķist inherently laba, šādos saasinātos brīžos, tā pārvēršas par briesmām. Zirgam tas šķitīs klaji bīstami, kamēr saimniekam tas ir visdrošākais veids, kā nokļūt mājās.

Tāpat cilvēkam daudzās situācijās ir grūti izšķirt. Jūra šķiet laba, bet kāpēc tā tik draudīgi pluinī viņa laivu.

Un ir problemātiski pārmest mūsdienu cilvēkam, ka viņš pietiekami neuzticas Dievam. Senāk cilvēkiem tas nācās dabiski un vienkārši. Tagad, pēc visa, kam cilvēki koletīvi ir gājuši cauri pēdējos gadsimtos, viņi savā ziņā ir zaudējušī so spēju, tīri praktiski, tehniski. Cilvēki ir tā uzkačājuši prātus, ka viņi ir pārvērtušies garīgos lempjos. Viņi vairs nespēj būt graciozi. Viņi ir iekrampējušies. Šāda komanda, tici Dieva viennozīmībai, let go and let God, tikai izraisa ekzasperāciju. Cilvēkam ir jāiemāca, ka uzticēties Dievam nozīmē kontemplāciju, ielikt prātu sirdī (ne tas pats, kas būt indulģentam savās emocijās), attīstīt šo īpašo uztveres spēju caur pacietību, klusumu, un tad to praktizēt.

Es itin nemaz nebrīnos par tiem studentiem. Postmodernisms taču literally cilvēkiem pateica - apšaubiet visu, tas sanāk dabiski. Senāk cilvēki piepūlējās uz lietām raudzīties filozofiski, mūsdienās cilvēki pūlās uz lietām raudzīties viennozīmīgi. Cilvēki mūsdienās spekulē, tas ir slikti. Caur filozofiju jebkuru dzīves instanci var pataisīt neviennozīmīgu.

Filozofija ir gan grēks gan svētība. Ir gan paradoksāli gan likumsakarīgi, ka visskaidrāk Dievu saskata tieši cilvēki kas ir pārfilozofējušī jēgu. Tikai tad, kad cilvēks ir vispusīgi iepazinis prātu, viņš saskata tā aprobežotību salīdzinājumā ar sirdi. Nu un sirds, vienkārši redz un zina Dievu, prāts tikai zina, ka kaut kas vague bet monumental eksistē, ko tas nespēj ne aptvert ne izskaidrot, bet ar ko tas vienmēr ir konfliktā/ dualitātē.

Vispār daudz kas ir mainījies kopš šī ieraksta. Es tagad zinu kā saglabāt saprātu.