Jā, par uzkrāto, kataloģizēto vēsturi un tās pieredzēm, un secīgu individuāli kolektīvu apjēgšanu, kas mūsdienu cilvēku nostāda it kā unikālā situācijā - tas ir labs arguments. Ja padomā, pat no kristietības skatpunkta šis laiks ir unikāls, jo no vienas puses var jau lamāt globalizāciju, mijiedarbības ātrumu un visa sajaukšanos, taču no otras puses kristietis nevar nepamanīt, ka tikām teju visas pasaules tautas un valodas drīzumā būs dzirdējušas par Kristu, kas, kā viņš pats atklāj, būs viens no priekšnosacījumiem, laiku zīmēm, ka pēdējā vecās pasaules diena nav aiz kalniem. Taču no otras puses, tepat vecajā Eiropā ir tik daudz to pašu jauniešu, mileniāļu, kuri gluži vienkārši iekš sava spiritual anguish un neizbrienamās nomāktības nemaz nav dzirdējuši skaidru vēsti par Kristu, nezina, kas viņš ir un ko tas viss nozīmē, nezin, ka var būt arī citādāk, līdz ar to var teikt, ka kamēr kaut kur pasaulē vēstīšanas cikls ir noslēdzies, tikmēr kaut kur atkal jau ir plaisas un kolektīva amnēzija vai migla, un viss jāsāk no gala.
Protams, ir laiku līdzības, piemēram, vēlajos viduslaikos bija krīze pēc krīzes, bads, mēris, nemieri, kari, apokaliptisku sludinātāju kustības, kas sasaucās ar vispārēju nedrošības un bažu gaistotni, kādēļ vairums Kristu uzskatīja par lielo soģi, nevis mīlestības Dievu, tādēļ kolektīvi bija tādā kā in limbo, neskaidrībā, depresijā par savu stāvokli pēc nāves, sevišķi, ja visa apkārtējā pasaule liecina par pēdējām dienām. Taču šādā gaistonē sekoja reformācija un ticības, pārliecības, dedzības dzīve ieguva it kā jaunu elpu, otro sākumu. Tāpat arī šodien - jā, depresija rietumos ir vispārēja. Bet ja nu no kaut kurienes nāk kaut kas negaidīts, un zeme atkal atgūst zaļoksnumu? (es gan šādai iespējai neticu).
Katrā ziņā jā - dzīvojam laikā, kad ilgi briedušās pretrunas, nošķīrumi, paradoksi, sastrēgumi pēc ilgas apātijas un noklusējumiem beidzot iznāk saasinātāk dienas gaismā. Redzu ne tikai politiski-sociāli-metafiziskajā vidē, bet pat Baznīcas un tās dažādo strāvojumu ietvaros. Kāds aplis, cikls ir noiets, novests līdz galējām konsekvencēm, un ir vispārēja sajūta, ka šādi turpināties, kā ierasts, vairs nav iespējams - ka jānāk kaut kam citam, svaigam gaisam - vai nu atdzimšanai un atjaunotnei, vai arī bēdīgam, dramatiskam galam ar zilām liesmām.