Es nezinu gan, ja mēs vēl aizvien runājam par notikumu, ko domas pieradināt nespēj, tad es tiešām nezinu par pieradināšanas un nepieradināšanas plusiem un mīnusiem. Ar dvēseli nevar būt tik vienkārši kā ar istabu, lai arī paralēles jau var vilkt. Jo es ar pieradināšanu saprotu, notikuma viennozīmīgošanu, bet tur ir problēma.. Jo jebkurš notikums ir process, un es negribu aizvērt procesu, kam vajag turpināties, tas man šķiet ļauni un cietsirdīgi. Bet es arī negribu, lai kāds process, kurš lēni agonijā noasiņo, manas bailības dēļ, tāds paliek mētājamies ceļa vidū, ja es varētu to sakostiem zobiem aprakt un ļaut tam atdusēties mierā. Bet ja nu tas izķepurojas? Kā gan lai to zina, kā.. Tāpēc šādos gadījumos, es uzticos laikam, kas ir gudrs un stiprs process, kas sabalansē visus pārējos procesus. Bet tas diemžēl nozīmē to, ka kamēr es kontroli esmu atdevusi laika rokās, tikmēr mana apziņa pastāvīgi komentēs un apspriedīs laika izvēles. Starp apziņu un laiku izveidojas dialogs, vai arī apziņa vienkārši aiziet mazliet deranged monologā.
No citas puses man arī patīk domāt, ka laiks ir Dievs, un ka es pieradināšanu un visu pārējo atstāju Dieva rokās. Un lai arī tas jūtas mazliet bezspēcīgi, bet ne tik bezspēcīgi, kā pašai ar savu neaptveramo neziņu pieņemt lēmumus un taisīt vai netaisīt kļūdas. Protams, viss ir lēmums, arī uzticēšanās laikam ir lēmums.
Un kas vispār ir kļūda. Vienu dienu tā ir kļūda, bet nākamo dienu tas ir veiksmīga iznākuma stūrakmens.