Es baidos pieradināt, jo baidos kļūdīties. Bet tad es atceros, ka ja es vairāk (un vispār) ticētu, tad es nemaz nevarētu kļūdīties. Un šī nenoteiktība, either/or ir mans pamatstāvoklis. Jā mani ieraksti noteikti nav nekāda estētika un asimilācija, bet gan nuclear fallout. Es pieļauju, ka daļa ierakstu varētu būt ņemšanās savā prātā, bet šīs ņemšanās primārais iemesls tomēr taču ir balstīts realitātē un Notikumā. Un klusēšana jūtas kā cietsirdība.

Un jā, varbūt šī ņemšanās, domāšana par emocijām, to analīze, ir likumsakarīga prakse, bāzēta cerībā, ka nākamo eksistences šāvienu ar šiem advancētajiem instrumentiem būs vieglāk asimilēt. Protams, ja tie tiek advancēti.