Man liekas, ir pieradināšanas, kur pamatā nevar kļūdīties, piemēram, tā pati izslavētā JP sorting yourself out jeb istabas sakārtošana taču arī ir pieradināšanas forma, mežonīgo telpu caur sortošanu un sakārtošanu pieradinot. Un vai pieradināta telpa būtu kļūdīšanās? Kāda atšķirība, kur kļūda, ja uz grīdas pa roku galam nomestu vāzi izkārto uz palodzes vai rakstāmgalda? Un pat ja bail kļūdīties - kas, tu taču neesi Dievs? Vienu gan var garantēt - tu pavisam noteikti kādā brīdī kļūdīsies, taču nepieradināšana arī būtu kļūda. Sāpe nereti ir kļūdas iznākums, taču, ja vispār nesāp, tad arī kļūda nav tālu. Kļūda un tās sāpes ir cilvēciski. Cilvēkam nav taisnības, tikai Dievam ir.