šis īstenībā interesants tvērums, jo pirmajā brīdī lasot var rasties iespaids, ka domās un izjūtu dialektikā tu it kā dzīvojies pa sevi, un viss, kas notiek, visa eksistence šauj uz tevi, un tu nevis izvairies no notikumu lodēm, bet gan tās asimilē estētiskās domu un izjūtu spēlēs, bet, re, te tu raksti, ka tieši baidies pieradināt - pat ja lasītājam no malas izskatās, ka tavi teikumi un domas darbojas kā eksistences savaldītāji un pieradinātāji.
pieradināšana būtībā nav nekas defaultā slikts, ka Koelju-garīgie varbūt liek domāt, jo pieradināšana, pieradums, pierastība vispār ir viena no settlement pazīmēm, bet settlement means home, close proximity, neighbourhood, pazīstamība, vieta un iesakņotība)

riski ir vienmēr - es neteiktu, ka domāšana un jušana traucē uztvert lietas vai tās sagroza. labi uzskaņota domāšana ļauj tieši uztvert lietas dziļi un ilgstamībā. taču tas ir tikai tad, kad saprot, ka domāšana un šaubas ir tikai organons, instruments, tilts, dzirnavas, ragavas, nevis pašmērķis