*

šitā diena izvērtās pilnīgi negaidīti laba. aizvedu dzīvesbiedru pie zobārsta, a dzīvesbiedrs aizveda mani, kaut nelielā, bet tomēr īstā eckursijā - raitā solī izgājām Cenu tīreļa purvalaipu. raitā tamdēļ, ka nebija atlicis vairs diezko daudz laika līdz saulrietam. baigi forši, tik uz pašām beigām purva enerģētika sāka bišķi spiest un gribējās ātrāk iztikt ārā.
a dzīvesbiedrs tik vakar vēlu vakarā atlidoja no viena komandējuma un rīt pēcpusdienā lido atkal nākamajā.

( purvā )

izdomājām, ka vajag atcerēties vecos laikus un pastopēt. aizstopējām vakar uz Saldu un atstopējām šodien atpakaļ. gāja jocīgi. vakar, kad izkāpām Piņķos no sabiedriskā likās, ka esmu totāli atkonektējusies no stopošanas egregora (nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi to darīju, man ir aizdomas, ka kādā 2006. gadā). nomocījāmies stundu, līdz es nolēmu ķerties pie maģijas - nu tur no sērijas viena no nākamajām piecām mašīnām noteikti apstāsies. tas nostrādāja - apstājās otrā, tiesa gan mūs nepaņēma, jo brauca citur. bet gandrīz uzreiz pēc tam kaukā pilnīgi savādi un nesaprotami apstājās džeks ar glaunu volvo un aizveda mūs vienā lielā, ātrā rāvienā līdz pat Saldum. savādi un nesaprotami tas bija tāpēc, ka es vispār nepamanīju to brīdi kā viņš apstājās un kā mēs iekāpām.
Saldū gāja forši. vakarā paņēmām Kārļa mammas veco un jauno riteni, kuri abi nebija diezko forši un izdeva visādas šaušalīgas skaņas un aizbraucām peldēties uz Sātiņu karjeru. pēc tam naktī pa, ar dzeloņdrātīm apjozta melnas plēves žoga caurumu, palūrējām kā notiek zaļumballe Kalnsētas estrādē. šodien ar braukājāmies ar velo pa Saldu. aizbraucām līdz vietai, kur ganās Saldus jāšanas skolas ķēves ar jaunzirgiem un labu laiku nosēdējām kļavas pavēnī vērojot zirgu dzīvi.
atpakaļ ari nolēmām braukt ar stopiem, Kārļbrāls aizveda līdz Bročiem, tur mēs izdomājām, ka jāiet peldēties uz Brocēnu ezeru. tā es pirmoreiz pabiju Brocēnos, nogājām visu galveno ielu līdz peldamvietai, izpeldējāmies, aizgājām atpakaļ uz šosē, sākām stopēt un gandrīz tai pašā acumirklī apstājās Kaplis un stundas laikā atrāva līdz Rīgai. secinājums tāds, ka stopēt ir forši un vajag to darīt biežāk, it īpaši, ja ir tam piemēroti laikapstākļi.

( ceļā )

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.

( sīka, smalka un uzskates materiāliem bagāta eckursijas atskaite )

1) koncis man patika ļoti, ļoti, ļoti. lai gan Bens Frosts pēc manām domām bija svīt seksī pieļuļļājies un Sems Amidons varēja bišķi mazāk dziedāt. ļoti, ļoti patika arī grupas Instrumenti uzstāšanās, ko īsti nevar teikt par internetos pieejamajiem, viņu ierakstiem;

2) mājupceļā iedomājos, ka būtu forši redzēt kādu stirniņu un brīdi pēc tam, pāris km aiz Ugāles, pašā ceļmalā ganījās divi milzumlieli stirnu (vai briežu māšu) bari. nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts;

3) aizvakarnakt dzirdēju pirmo šī gada lakstīgalu. vēlu, toties ļoti, ļoti tuvu. nu tā, ka visu, visu var sīki, smalki un niansēti dzirdēt. izklausījās diezgan alvnotonīgi un eidžīefīgi;


( vaļu vērošana )

protams, ka eckursēšanai bija atlikusi tikai pati, laikapstākļu ziņā, sūdīgākā diena. sākotnējais plāns bija Tērvete - nu tur dabas parks, zaļumi, pastaigas, bet kad ap 9iem modinātājs lika pacelt galvu no spilvena un konstatēt, ka ārā patiešām ir solītais pelēkapmākums, nosutinājām tālāk līdz pusdivpadsmitiem un izdomājām, ka moš jāaizlaiž uz Rundāles pili - tāpēc, ka nav tālu; tāpēc, ka neesam tur bijuši kopš agras bērnības; tāpēc, ka pēdējā laikā uzvedamies buržujiski un, pats svarīgākais tāpēc, ka tur galvenā staigāšana pa iekštelpām. pierunājām manu mammu piebiedroties un devāmies ceļā. tā kā ar vienu pašu Rundāli kārtīgai eckursijai likās par maz, ieskrējām vēl šur tur, bet laiks bija patiešām auksts un vējains, tāpēc šoreiz tā eckursēšana tāda pabāla sanāca.
+ divi galvenie novērojumi/secinājumi:
1) es vairs nekad nemēģināšu doties uz Latvijas autoceļu atlantā (Jāņa Sēta, 2005) norādītajiem apskates objektiem, jo vai nu viņi neeksistē, vai viņiem nav iespējams piekļūt, vai arī tie ir pilnīgi bezjēdzīgi (kā, piemēram, kaukāda Boromindes(?) pils vai ūdensdzirnavas pie Iecavas), bet tā kā nebijām eckursijai īpaši gatavojušies, tas diemžēl bija vienīgais mums pieejamais uzziņu avots;
2) Zemgale vispār liekas diezgan trūcīga ar skaistām ainavām un apskates objektiem. ir tikai bezgalīgi plaši un plakani, lekni tīrumi. man, Vidzemes augstienē dzimušajai, īsti nebija kur aci un sirdi piesiet. Vidzeme un Kurzeme liekas nesalīdzināmi krāšņākas un interesantākas (Latgale man vēl joprojām ir īsti neapgūtā zeme).

( eckursijas fotoatskaite )

Kārļceptas, ceriņkrāsas pankūkas; pasaules pārpirmradīšana un cikliskā laika atjaunošanas akts (olu krāsošana ai mīn); bezgalīgs lietus un bezgalīga saule; redzēju akurāt 16 stārķus; zirgu dzīve; zillillā pavasara puķītes, kas aug tikai grāvim otrā krastā; diskotēka Saldū, kurā skan nebeidzams, dārdošs, visviszemākās kvalitātes massive beat ragga; pohas un gumijnieki; īsta cigoriņu kapeja; atkarība no Lāču grauzdiņiem (mēs vairs nenenevaram pabraukt tai vietai garām neiebraucot pēc tiem); svaigas mežasuķu pēdas; stopotāju ne-pa-ceļam nogādāšana Tukumā; celmošana; putniņi; smiltsērkšķu marmelāds; kaukāds krievs agrā Lieldienu rītā, Bumerangā, prasīja vai mēs esot emmmmmmmmma (pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr sapratām, ka viņš domā ēmo un atbildējām, ka, nē, esam panki); Džūkste; šūpoles, kurās lien iekšā mans dibens, bet Kārļa nelien; Indijas rīsa sēne un garšvielu maiss; pasha (ar sh nevis š); Kārlim 27; burkāni, āboli, selereja; dubļubridēji; jocīgais zvērs, kurš ieskrēja krūmos - mežasivēntiņš vai maza stiriniņa vai zaķīts vai nebija vispār; pļava, mežs, izcirtums; Menālijs (es nesaprotu, kas tulko filmas, ja Trojas Mēnelaju var nosaukt tik tizlā veidā) un televizora pasaule; asins noplūdes; čuralus (Cēsu); es esmu Kruķis un eju nokārtoties; tizlošanās; lopkautuve, kurā nekad, nekad nav kauti lopi; Aizupji; kurzemnieciņu deminutīviņi un viss tāds.

( labāk vienreiz redzēt, nekā lasīt, te visādus savārstījumus )

( redzkur solītās bildes (daudz, daudz) no eckursijas uz Zvejniekciemu )

vakarvakarā, tumsā braucot mājās no Daugavpils šausmīgi sagribējās kko tādu, no kā es esmu jau pāris, ja ne gaismas, tad parastos gadus točna tālu prom - 5diensnakti ar dzīvesbiedru noļļuļāt kādā saviesīgā iestādījumā līdz rītam, pārvilkties mājā, nogulēt līdz kādiem četriem-pieciem vakarā, lēnām mosties, vāļāties, nodarboties ar seksu, paēst (vēlams pasūtot uz mājām picu vai ko tādu), uzvilkt mugurā kko glamūrīgi nevīžīgu un ērtu un atkal iziet mazliet ielās, lai satiktu cīņu biedrus, mazliet iemalkotu un patērzētu. ā un tam visam jānotiek kkad ziemā, kad ārā ir pelēkmelna tumsa un klasiskie Latvijas ziemas +/- 2 grādi ap nulli. vēlams bez šļuras.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītošasus zvaigznes drakonīdus.

( Salaspils - Daugavpils )

laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.

1) aizpagājšsvētdien bijām Vislatvijas zirgu dienās un Ropažos - tur ir diezgan īpatnējas formas estrāde;
2) aizvakar pēc pāru jōgas aizbraucām uz zvērudārzu. man tagad ir skaidrs tas, ka turpmāk es zoo apmeklēšu tikai pelēkos darbdienu rītos. kā jau saulainā vasaras sestdienā tur bija nenormāli pilns ar cilvēkiem, ar uzsvaru uz slāvu tautību un lielu daļu zvēru prieka manī nosita bezspēcīgi nikna noskatīšanās, kā kārtējais tēvainis mudina savu sīci iedot ēzelim čipsīti, par spīti tam, ka visur ir salikti uzraksti Lūdzu nebarot un pie ieejas zoodārzā ir stends ar informāciju par dzīvniekiem, kas gājuši bojā no visādiem apmeklētāju dotiem sūdiem;
3) vakardien bija nenormālforša diena, kad ar mammu un dzīvesbiedru mazliet paceļojām pa Ziemeļlatviju - ( lauku estrādes, ieži un pilsdrupas )

satikāmies ar digna pie stacijas Gaisma un aizlaidām kārtīgāk apstīties to postnukleāro ciematu. līdz Gaismai braucu pa šoseju un šodien nezkāpēc riebās mazāk nekā parasti. tik pretvējš gan pūš no visām pusēm. aizbraucām, nopeldējāmies tajā karjerā. ūdens, protams, foršs, bet apkārtējais kontingents izteikti slāvisks un pēc skata ļoti šaurpierīgs. vispār tas Getliņu ciems izstaro tādu you are not welcome here auru. ļoti nemīlīgs tur viss tāds. kopumā gan izbraukums patīkams.

( Mežezeri )

pāru jōga sestdienas rītā ir baigi foršā lieta. Kurzeme arī forša. par laiku nevar sūdzēties, jo kamēr mums vajadzēja staigāt riņķī ne mirkli nelija un bija silti. līt sāka tikai tad, kad jau uz Saldu braucām un tad gan nepārstāja, līdz pat Salaspilij nākamajā vakarā. Kurzemē ļoti smukas pilsētas - piemēram, Sabile. lauki arīdzan. Zabadakā kā vienmēr mājīgi, tikai 100 baltu dvēseļu koncerts skumīgi sūdīgs un šķībs, jo uzstājās tikai 98 baltas dvēseles - pati galvenā nopietni savārgusi un galvu saķērusi skatījās no malas. bet labas bija šitās dienas.
taga jāsāk kravāties Portugālei. priekšā mana pirmā nakts lidostā - daysleeper ieteica baigi intrsanto lapu - Sleeping in airports, kas mani mazliet nomierināja šajā jautājumā. laba ziņa ir arī tā, ka viesnīcā, kurā pārējais Soņas krū ieradīsies tikai rīt pēc 24iem naktī, es varu čekoties iekšā jau no 14iem dienā. un tajā valstī būs vairāk nekā +30 grādi.

( Kurzemē )

p.s. sapnī redzēju, ka nejauši ieēdu gaļu, domādama, ka tā nav gaļa un gāju uz WC bāzt pirkstu rīklē un vemt viņu ārā. vēmās tikai bišķiņ - mazi, zili kristāliņi.

( Saldus/pēcSaldus )

( re kā mums gājās )

lai gan šodien ir Lieldienas, zaķi mēs nesatikām. gaiļus, vistas vai cāļus arī ne. bet sumbru, aļņus, stirnu, staltbriežus, lapsiņas, lāčus, vilciņu, mežasuķus, zirdziņus, pūces, ūpiņus un vēl visādus putniņus gan apciemojām. jenotsuns bija paslēpies.

( bišķ no meža )

un man šausmīgi patīk kā smaržo (un garšo) āda saulē un mitrs vēris (egļu mežs) un saule arī patīk un patīk kā pavasaros putniņi čalo un zvēri patīk. un ņemt no mājām līdzi sviestmaizes ir nenormāli kruti.

pēdējās četras dienas vienam interesantam notikumam galvu reibinošā ātrumā seko nākamais un visu to pilnībā pilnīgi izbaudīt man mazliet ir traucējis tikai sāpošais kakls un puņķi.

( Saldus, Pūpolsvētdiena un pa vidu 4. aprīlis )

Saldū bija tāda mānīga un trausla vasaras noskaņa. vispār tajā rītā, braucot mašīnā uz Rīgu, bija sajūta it kā brauktu uz kkādu festivālu, nē, drīzāk vienkārši piedzīvojumu sajūta. stārķi ir mājās un kārto ligzdas. gulbji peldas ziemāju laukos vēl nenožuvušajās lāmās. mušas sildās uz saulē sakarsušiem mājas mūriem. ezītis nakts melnumā pukšķina pāri ceļam. es nositu jau divus odus. tā torte, kas cepās veselu gadu, beidzot ir izcepta. Dignai neesot dzimumkanāla. rīt jāiet miksēt Skābais Lietus. pilns dambis ar cilvēkiem šodien - miljons mašīnu, divi miljoni cilvēku un pa piknikam katros otrajos krūmos. pavisam dīvainas ūdens konstrukcijas - nu ledus taču, bet ar tik savādu struktūru/faktūru, ka negribas ticēt, ka tas ir visparastākais Daugavas ūdens vai izbijis sniegs. dārza stūrī tek bērzu sulas. Kārlim ir jauna panna un 473 ml ūdeņraža pārskābes un viņš prot cept falafelu. raibraibi tauriņi un dzelteni arī. liekas, ka laime klusi sēž blakus, uzlikusi siltu roku uz pleca un elpo ar mani vienā ritmā. Saļikā vēl ir ledāji un šļūdoņi un Saule vairs netrūkst. suns dubļains gandrīz nepārtraukti. pamatīgi piemāvies Krišjānis darbā. un 12 vai 18 vai 22 olas. klostera maizīte, kas jādala uz septiņi. ar pūpoliem sapērti esam.

( šodienas jūra )

tiklīdz iebraucām pagalmā, es ņēmu suni un gājām svētceļojumā uz Cērtenes pilskalnu. tā ir viena no vismaģiskākajām vietām, kādas zinu un kādās esmu bijusi. tur vienmēr ir klusi, skaisti un smaržīgi. dažreiz tā spēcina, dažkārt ir sajūta, ka mežs ir noslēdzies sevī un nevelkomē ienācējus. jo tas ir vecs un vieds un pašpietiekams. tāpēc es parasti ejot tur iekšā domās uzrunāju mežu, pastāstu kāpēc esmu atnākusi, lūdzu atļauju ienākt. šoreiz tas vēlīgi smaidot pielēja mani pilnu ar mieru, spēku un pārliecību.
un es točna zinu, ka tur dzīvo rūķīši.
arī Smiltenes māja mani pozitīvi uzlādē. es varu vairākas stundas tur nosēdēt neko nedarot, tikai ieklausoties mājā un sildoties. ar mīlestību celta un ar mīlestību piedzīvota pilna. tikai vecāsmammas joprojām mazliet pietrūkst.
gulēju gan sūdīgi, jo aiz sienas visu laiku klepoja tā tante. man viņa liekas aizdomīga un tajā mājā absolūti neiederīga. bet es zinu, ka jāpriecājas, ka viņa tur īrē istabiņu un pieskata māju. ka māja ir izkurināta un nav vientuļa, pamesta un tukša.

( pilgrimādžs )

sapnī paskatījos kalendārā un konstatēju, ka līdz maģistra darba nodošanas dedlainam palikušas divas nedēļas. sāku baigi entuziastiski rakstīt, bet atjēdzos, ka es taču nemaz šogad nestudēju un, ka man nekas nav jāraksta. tad nodomāju, ka ja jau tāda ērka rakstīt, tad varētu tomēr uzrakstīt un pēc tam kkur izmantot.
moš tas nozīmē, ka kko tomēr vajag iet vēl pamācīties, tikai nezinu ko. starp citu, šī rīta sapņi esot labvēlīgi un piepildoties.

( un Smiltenē gāja nēēēnormāli forši )