*

Pirmās Lieldienas sākās ar lielisku jāšanas treniņu mežonīgā slapjsniegputenī. pēc treniņa braucām tālāk uz Saldu un gājām pirtī.
( putenis )

Otrajās Lieldienās spīdēja saule un mēs braucām paklimst pa Kuldīgu. hiperromantisku detaļu pilsētiņu pašā wild wild Kurzemes sirdī.
( Kuldīga )

neskaitot visus pārējos jaukumus, Kuldīgā bija arī nenormāli daudz smuka strītārta. tik daudz, ka atsevišķa sadaļa jātaisa -
( strītārts )

vēl šīs Lieldienas tapa ievērojamas ar to, ka es izejot no tā, kas bija atrodams Kārļa vecāku virtuvē atklāju jaunu nenormāli garšīgu kombināciju salātiem.
( recepte )

šodien bija viena no dīvainākajām eckursejām ever. it kā padaudz visādu nebūšanu pa ceļam, bet viņas saslēdzās tādā īpatnējā virknē, kas bija pilna priekšnosacījumu, lai mēs veiksmīgi visam izietu cauri labā garastāvoklī, smejot paši par savu muļķību un bez lieliem zaudējumiem.

( līdz Limbažiem un atpakaļ )

tāda, lūk, mums raiba, bet jautra pirmā nopietnā šī gada eckurseja.

( pluspadsmit )

( bijām izbraukuši mazliet 'pabūt sev' )

( kultūras teorētiķes Cēsīs )

šodien sanāca aizdoties necerētā/neplānotā eckursejā. sākotnējais plāns bija Jaunjelgava, tad pāri pa Pļaviņu HES un pa otru, t.i. pareizo, Daugavas pusi mājās. lai arī izbraucām nelaicīgi viss kaukā raiti vedās, tāpēc aizbraucām līdz Staburagam. pareizāk sakot, līdz vietai kur viņš agrāk bija. tumsa gan tagad ātri un pēkšņi uzkrīt.

( fotoreportāža )

šitas laikam ir viens no siltākajiem, sausākajiem un saulainākajiem rudeņiem kādu atceros piedzīvojusi. šausmīg, šausmīg skaists tāds.

6dien bijām Kārļa radinieka bērēs Jaunmārupes kapos, bet 7dien sakopām manu vecvecāku kapus Smiltenē un braucām uz Gaujienas kapusvētkiem:
bēres bija pilnīgs dizāsters. mums tika teikts, ka sākas 14os, bet kad 13:45 izkāpām no auto, bēres bija tikko kā beigušās un visi mums uzglūnēja īgniem un neizpratnes pilniem skatieniem. par sodu bij jāpaliek uz bēru mielastu, turpat netālu esošajā un ne visai jaukajā kafejnīcā. tur mūs gaidīja gaļas buljons, buljona pīrādziņi, milzu paplātes ar kotletēm un karbonādi, taukas šķiņķa šķēles un rasols. un kūciņa ar želantīna slāni virsū. it kā jau mums ikdienā apkārt ir gana daudz gaļēdāju, bet to, ka cilvēki mēdz ēst tik šausmīgi daudz un dažādas gaļas vienā ēdienreizē es biju aizmirsusi un jutos diezgan neomulīgi. visu vēl vainagoja dažu radinieku savstarpējā ecēšanās. tas, ka mēs gandrīz nevienu tur nepazinām ar nebija diezko forši.
kā tikām prom, tā braucām uz Smilteni, lai pieņemtu rudenīgu peldi Niedrājā un nākamajā rītā dotos uz, man kopš bērnības ļoti mīļu, pasākumu - Gaujienas kapusvētkiem. cerēju tur satikt un aplūkot visādus savus dzīvos radus, bet sanāca tikai vienai vecāsmammas māsīcai virsū uzskriet.
pēc tam atpakaļ uz Smilteni, vēl viena rudenīga pelde Niedrājā + apgājām visam ezeram apkārt. bērnībā likās, ka kaut kas tāds prasītu veselu dienu, ja ne divas, bet izrādās to var izdarīt apmēram stundā.
pielādējām Golfu ar āboliem un braucām mājās.

rezultātā - ļoti daudz pārdomu par bērēm, un to tradīcijām; par to kā daži cilvēki savas sāpes nevis laiž vaļā, bet auklē un staipa līdz milzumgarus mūžus; par kurzemnieku un vidzemnieku nenoliedzamajām atšķirībām; par radiniekiem un ģimenēm; un par to cik šauuuuusmīgi forša vieta uz planētas ir Niedrājs!

( ilustrācijas. pārsvarā no ne-kapiem )

ieraksts ar pāris dienas vecu bārdiņu, bet nebij laika līdz šim.
pavēlā 6diens vakarā gribējās kaukur aizbraukt. kaukur netālu. aizbraucām līdz Ikšķilei. uzrāvāmies uz Ikšķiles novada svētkiem - uzstājās grupa Otra puse. noklausījāmies pusdziesmu, apošņājām gaisu un aizbraucām uz Daugavmalu iepretim Meinarda salai. noķērām skaistu saulrietu, indīgā krāsā/gaismā un braucām mājās.

( Ikšķile )

7dien no rīta piecēlāmies un atkal gribējām kaukur braukt. izdomājām, ka jābrauc uz Tūju. iesēdinājām mašīnā arī mammu un braucām. turpceļā drausmīgi gāza lietus, šķīlās ļoti zemi un zaraini zibeņi, viss rībēja un dārdēja. bijām jau gandrīz galā, bet lietus vēl turpināja līt, tāpēc iebraucām Minhauzena muzejā. normāls tāds. prieks par sakoptu vietu, bet nepatika visi tie daudzie izbāzeņi. vaska figūras arī nu tādas. plastmasīgas. ta braucām tālāk. pašā Tūjā vēl mazliet lija, bet drīz vien pārstāja un pārējā diena bija sausa un burvīga.

( daudz, daudz jūras )

bijām, tātad, Zvērā un Zvērudārzā.
uz Zvēru braucām tik tāpēc, ka Kārļam bij jāspēlē, bijām domājuši vispār braukt tikai uz spēlējamo dienu un nakšņot Saldū, bet kaut kas notika un pabijām abās, gulējām teltī. tiesa gan autostāvietas tālākajā galā, Golfiņam pie sāna. pretīgi nebija, brīžam pat ļoti jautri. muzons gan drausmīgs - divas dienas uz abām skatuvēm tika spēlēta viena bezgalīgi gara dziesma. vienīgais, ko tiešām gribēju noklausīties un to ar patiesu prieku arī darīju, bij Rūsa.
pazīstamu cilvēku vēl mazāk, nekā pagājšgad un cilvēku vispār pamaz. drošvien tāpēc, ka galvenajai mērķauditorijai vecāki saklausījās laika ziņās par plūdiem Saldū un aizliedza mazajiem zvēruļiem braukt. un Ciecere tiešām dramatiski uzplūdusi - 2,7 metri. zem ūdens pilnīgi visa futboldiseņpļava.
otrajā dienā, lai pavadītu laiku saturīgi, aizbraucām uz Kalvenes Zoo - palika ļoti labs un mājīgs iespaids. zvēriem tiešām ļoti (dažiem pat ļoti, ļoti) plaši aploki. vienīgais plēsīgo putnu kolekcija tāda bēdīga izskatījās, tie gan diezgan šauros sprostos mitinās. un tik nelielā teritorijā sakoncentrētas, tik daudz apdzīvotas stārķu ligzdas vēl nekur nebiju manījusi.
dažādos virzienos un distancēs pārvadājām 11+2 stopētājus. viss jau forši, tikai nesaprotu kāpēc pilnīgi visi viņi nenormāli daudza mašīnas durvis. un tie, ko vedām vakar, pēc Zvērā, arī diezgan nelāgi oda, bet tas jau tikai likumsakarīgi.
kopumā baigi kūl nedēļas nogale.
un papildināšu rasbainieks frendlisti ar vēl vienu ziņu par atvaļinājuma beigšanos. Kārls jau šodien uz darbu aizgāja, es vēl nezinu, kad man būs jāiet, bet oficiāli viņš i cauri.

( zvēri un zvēruļi )

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.

( Ventā )

( turpinājumsss - Smiltene, Āraiši )

bijām +/- 4 dienas Smiltenē un ir tik daudz sajūsmas pilnu iespaidu, notikumu un bilžu, ka laikam būs jātaisa divi ieraksti par to visu.
nebiju bijusi savas bērnības vasaru pilsētā kopš pērnajiem vasaras saulgriežiem. aizbraucām un baudījām mazpilsētas dzīvi, kā kārtīgi atpūtnieki-vasarnieki. laiskojāmies, vairākas reizes dienā braucām peldēties (Smiltene ir kruta kaut vai ar to, ka peldei var izvēlēties trīs dažādus ezerus - viens par otru labāks, bet labākais no visiem, protams, Niedrājs), imitējām darbošanos (palasījām tējas, ķiršus un nopļāvām mauriņu), inspicējām humpalbodes, klimtām pa mežiem un parkiem, patērējām daudz neveselīgus un daudz veselīgus pārtikas produktus un eckursējām. idilli gan mazliet aptumšoja, tas ka Smiltenē tieši šijā nedēļas nogalē notika LV orientieristu svētākais pasākums Kāpa, uz kuru no Saldus bija attriekušies arī vīra vecāki + kaukāds viņu čoms, līdz ar to mana mazā, necilā un mīļā Smiltenes mājiņa bija piebāzta ar jukušiem kurzemniekiem (tas nav apvainojums konkrēti viņiem. tas vispār nav apvainojums, tikai konstatācija. manuprāt, visi kurzemnieki ir jukuši) un tas likās tik ļoti jocīgi un sirreāli. šajā sakarībā mums nācās savu midzeni ierīkot saimniecības ēkā (kas agrāk bija kūts cūkai un zirgam) un, kas bija pat foršāk nekā dzīvot mājā iekšā.

šausmīgi daudz smaržu. visvairāk liepziedi. kapos un Vecajā parkā un Trikātā un Āraišos. Cērtenes pilskalns smaržo pēc meža zemenītēm. un vai visas ceļamalas pēc vīgriezēm. virtuve, ledusskapis un mašīna pēc Smiltenes pienotavas Latvijas siera. ezera un pēcpeldēšanās smarža. slapjš suns, daudz, daudz slapja suņa. vecāsmammas lillijas.
daudz putnu. un šausmīgi daudz peldēšanās. vairākreizes dienā, par spīti tam, ka pēkšņi kļuvis vēss vai līst vai slinkums. un visi ezeri tik sakopti, Niedrājā vēl viena laipiņa uzlikta un daudz soliņu. Klievi vispār pazīt nevar - izcirsti krūmi, atvestas smiltis, laipņa, ģērbtuve, krēsli..., bet Teperis jau vienmēr bijis tāds uzpucēts.

( piektdiena, sestdiena - Smiltene, Trikāta )

turpinājums sekosssss

( pirms nedēļas )

p.s. un PALDIES visiem gratulētājiem!!!

*) vakardienas lieliskākais moments - mums par godu nejauši zemē nomestais puķupods absolūti lieliskā brīdī;
*) vakardienas pirtošanās bija visforšākā pirtošanās no visām pirtošanās reizēm manā mūžā. manā mūžā gan nav bijis diezko daudz pirtošanās reižu, es labprāt pirtotos biežāk (it īpaši, ja var tā kā vakar);
*) jūrā, pie Mangaļsalas mola, izrādās vēl ir ledus;
*) Sarkanās klintis un Rūcamavots pie Cēsīm ir ļoti jauka vieta. pašas Cēsis gan man no visām Vidzemes pilsētām patīk vismazāk. architektūra jau glīta, bet kopējā sajūta kaukā nevisai;
*) šodien izveicu varoņdarbu - iestūrēju ar auto teātra vārtrūmē un pēcāk izstūrēju arī ārā. tiesa gan vēlāk, braucot augšā uz Salu tilta un pārkārtojoties joslās, gandrīz iešķēlu vienam sānā;
*) daži cilvēki ir krietni mazāk vērīgi nekā man likās. bet daži savukārt ir tieši tik vērīgi cik man likās;
*) Kārlis foršs;

notiek pats pats pats skaistākais laiks visā gadā, tāpēc šodien atmetām ar roku plānam izvākt no manas istabas veco tepiķi, kurš sastāv nevis no savas tepiķības, bet no smiltīm un suņa, kaķu spalvām un, kuru ir kļuvis neiespējami iztīrīt. kāpām automobīlī un nobraucām Tērvetes dabas parkā!

( eckursejaaaaaaaaaa )

vakar dabūjām labu mācību - ja pa ilgiem laikiem ir kopīga brīvdiena, kuru plānots izlietāt eckursejai, noteikti nevajag tai pašā dienā agri no rīta abiem iet pie zobārsta. savukārt, ja kautkas tik muļķīgs tomēr izdarīts, tad par katru cenu neturēties pie iepriekšplānotā, bet labāk iet uz kino.
tātad bijām nelielā eckursejā pa Kurzemes piekrasti - Engurē un Mērsragā. abi tādi samiegojušies un pie zobārsta izbesījušies. man redz bij sācis mazliet kustēties viens priekšzoba kronis, kuru ieguvu sava lieliskā velovaroņdarba rezultātā pirms trim gadiem. zobārste izdomāja, ka jālauž vaļā un jācementē pa jaunu, kas arī tika darīts, lai beigās secinātu, ka man tās traumas dēļ kustās pati zoba sakne (un blakus zobiem arī, tātad ar šo viss vēl nav beidzies). pēc šīs procedūras es eckursejai biju gatava pieslēgties tikai pēc tam, kad Kārlis Kauguru aptiekā bij izstāvējis neticami garu rindu pēc četrsimtā ibuprofēna. turklāt viņam pašam ar sāpēja svaigi saplombētais zobels.
pašam braucienam jau nebij ne vainas un maršruts smuks ļoti. tik paši tādi, nekādi - ne baigā interese bij iekšā, ne īpaši staigāt gribējās. laikapstākļi gan arī nebij paši mīlīgākie eckursīvām aktivitātēm, lai gan tas mūs parasti nemēdz ļoti traucēt.
( bet kauko jau tomēr apstījāmies )

šodien bij doma vai nu braukt pie Radika vai iet pie Upenes, bet laikam nedarīšu neko. mēģināšu mācīties autoskolai un, ja pārvarēšu slinkumu, ta piepumpēšu riepas un atklāšu velosezonu. pēdējā laikā dzīve notiek tik intensīvi, ka man nepietiek laika visu to informācijas gūzmu sagremot, apstrādāt un salikt pa pa attiecīgajām mapītēm.

pēc visas nakts brauciena, no rīta šķērsojam Krievijas - Latvijas robežu (arī diezgan mierīgi un neilgi) un braucam uz Rēzekni paēst.

kopumā brauciens bija baigi, baigi foršs. patikās vislabāk no visiem braucieniem kādos vien esu braukusi līdzi Tesai. tāds mierīgs un silts (par spīti drausmīgajam aukstumam un busā mūždien salstošajām kājām). vispār bij sajūta, ka varētu vienu nakti normāli izgulēties un turpināt braukt kaukurnezinkur vēl vismaz nedēļu. nujā, man ļoti patikās, citiem arī laikam.
kas attiecas uz Krieviju - tā man ne visai. viss tāds liels un nemīlīgs. priecājos, ka pabiju un dabūju aci uzmest, bet speciāli atgriezties un iedziļināties kārtīgākā izpētē nekārojas. nebij ar tādas patīkamas kņudoņas vēderā, kā mēdz būt citos ceļojumos, bet pieļauju, ka savu lomu te spēlē arī briesmīgā, garā, aukstā un apnikušā ziema. negribas redzēt ne kripatas sniega, negribas tūņāties biezās drēbēs un salt arī negribs. vispār manī bija iemetusies kaukāda ilūzija par to, ka atgriežoties LV mani gaidīs pavasaris ar gandrīz nokusušu sniegu un mīlīgi siltu laiku.
vēl man atkal par jaunu būs jākāpj nost no cukurošanās un miltošanās. ar katru brauciena dienu visādu iemeslu dēļ sāku stūķēt iekšā arvien vairāk saldumu, maizes un vispār bieži ēdu tad, kad nemaz negribas ēst. nebrīnītos, ja būtu arī kāds kīlo dzīvsvara pielasījies klāt pa brauciena laiku. votkā.
droši vien esmu aizmirsusi pierakstīt kauko nenormāli interesantu un/vai svarīgu, bet man jau ir līdz kaklam šitā rakstīšana, tik gribējās pabeigt un visu vienā reizē nodarīt līdz galam. te nu ir.
ak nu jā - daudzi forši cilvēki satikti. nu, piemēram, Kostja, Saša, Novgorodas diseņlicējs un Kirils - pedāļdāvātājdžeks. un citi arī, protams.

( Rēzekne )

šodien bijām Saulkrastos izskraidināt suni, izspēlēties Citadeles un pieēsties. viss beidzās ar to, ka mēs Citadeles uz laiku iemainījām pret šujmašīnu. tas nozīmē, ka man tagad būs jāšūn!

( bez bildēm jau nebūs )

ilgi nevarējām izdomāt uz kurieni lai šodien aizbrauc eckursejā - beigu beigās aizbraucām uz Zvārtes iezi un gāja ļoti labi.

( eckurseja )

piektdiena atkal bija kaukādā ziņā jocīga. visupirms jau tas, ka mums ar Kārli vienlaicīgi brīvdienas iegadījās un tas, ka braucām kaukur tālos ciemos ar sabiedrisko transportu un tad vēl tas, ka ejot ārā no mājas es aizmirsu (Es! Aizmirsu!) veselus 2 gab priekšmetus (puķes jubilāram un savu mobtel. būšana bez tā, ar pastiprināja jocīgumu). karoč, nelielā, bet ārkārtīgi izmeklētā sabiedrībām devāmies uz kp dzēdē atzīmēšanu Salas pagasta Andžānos.
nobraukuši Krustpilī, uzzinājām, ka namatēvam braucot mums pakaļ, ir salūzusi automašīna (kura turklāt tikai pāris dienas atpakaļ izgāja skati) un topot vilkta vēl izraisījusi nelielu avāriju. kamēr šie kūlās uz servisu, mēs kavējām laiku ļoti apburošajā Krustpils stacijas kafejnīcā (rekomendēju visiem pilsētas viesiem). sagaidījuši jubilāru ar dzīvesbiedri un brīdi vēl uzkavējušies jaukajā iestādījumā, kāpām autobusā (kurā ir jā-kom-pos-trē biļetes!) un braucām uz Jēkabpili. tur noskaidrojuši, ka līdz autobusam, kas mūs pievestu pēc iespējas tuvāk galamērķim - apmēram 23 km attālajiem Andžāniem, ir jāgaida vairāk nekā 2h, devāmies eckursēt pa Jēkabpili. izstaigājāmies, nosalām, iepirkām ēdmaņu un uzzinājām, ka mašīna būs lietojama jau tai pašā pēcpusdienā un varēsim braukt ar to.
Andžānos uztaisījām ēst, pieēdāmies un pavadījām vakaru spēlējot Alias. kamēr 3/5 no mūsu jaukā pulka dzēra alu, Bonaparti, šnabi, vīnu un jocīgu dzērienu no Kambodžas, mēs ar Kārli atturējāmies un jāsaka, ka nejutām nekādas atšķirības. vienbrīd, jau tādos pavēlākos pulksteņos, pametu aci uz Kārli un izskatās, ka šis tāds iedzēris. pasaku, ko redzu, a viņš man atsaka pretī, ka viņam ar liekoties, ka es izskatos iedzērusi. nelielu reibuma sajūtu arī sajutu, bet pats galvenais, ka pohu mums šodien nekādu. pārējiem gan.
bet naktī klusi, pret vēl nenobirušajām koku lapām čabēdams, sniga sniegs.
šodien akal viļājāmies, ēdām ķiplokgrauzdiņus, apstaigājām apkārtni un ar pēdējo vilcienu braucām atpakaļ mājās. ļoti jaukas dienas bija, tikpat jaukā vietā un pats galvenais - sabiedrībā.
tagad man gribas Saldu un Smilteni.

( bildes )