Saļiks - Jaunjelgava - Staburags - Aizkraukle - Saļiks
Posted on 2011.10.31 at 21:32man:: jācepj mafini
skan: The Gaslight Anthem
šodien sanāca aizdoties necerētā/neplānotā eckursejā. sākotnējais plāns bija Jaunjelgava, tad pāri pa Pļaviņu HES un pa otru, t.i. pareizo, Daugavas pusi mājās. lai arī izbraucām nelaicīgi viss kaukā raiti vedās, tāpēc aizbraucām līdz Staburagam. pareizāk sakot, līdz vietai kur viņš agrāk bija. tumsa gan tagad ātri un pēkšņi uzkrīt.
Senču svētkalniņš īsi pirms Daugmales
tautā dēvē par Jāņu kalnu. Kalna apkārtnē norisinājušās daudzas vēsturiskas cīņas. I pasaules karā te izcīnītas niknas kaujas. 1937. g. meža dienās šai vietā iedēstītie piemiņas koki pauž par varonīgajiem cīnītājiem, kas, pildot savu karavīra augstāko pienākumu, nav žēlojuši dzīvību. Pakalna virsotnē piemiņas ozolu paēnā ir uzcelts akmens pamats jāņugunīm. 1994. g. uz šī pamata tika novietots Tālivalža Muzikanta veidotais piemineklis „Gara spēkam un brīvībai”.
ļoti jauka vieta. no kuras noskaņas bišķi izsita zvans no darba.
tur otrā pusē ir Salaspils - Saulkalne
Lindes parks
Lindes parks ir izteiksmīgs ar savām cirptajām liepām, tām ir 160 –170 gadu, stādītas regulārās rindās, skats īpatnējs un rēgains, it kā koki augtu ar saknēm uz augšu, pat pastāv tādi teikaini stāstījumi par Lindes parka liepām, kas aug ar saknēm debesīs. Liepas stādītas ar militāru precizitāti, skaties, no kuras puses gribi, tās stāv akurātās rindās, pilnīgi vienādas un nerunīgas. Parks izveidots 17. gs. kā itāļu regulārais dārzs uz četrām terasēm, no terases uz terasi veda kāpnes, kaut kas no tām vēl saglabājies. Sākotnēji muiža saukta par Pletenberģi jeb Lielo Daugavas muižu, šīs zemes 16. gs. vidū tika izlēņotas Johannam Pletenbergam. Vēlāk tā nonākusi Mengdenu, tad Hānu rokās. Pirmā pasaules kara laikā muiža smagi cietusi un pēdējais no muižas īpašniekiem barons Hāns to nojaucis un izpārdevis būvmateriālos. Saglabājušies vienīgi Pletenbergu 1767. gadā celties vārti
šitā vieta laikam no visas eckursejas patika vislabāk. tie koki tādi spocīgi. asociējās ar Sleepy Hollow.
(šī bilde ir veltījums manai kursabiedrei)
otrā pusē ir Lielvārde
baigi smukās ēnas meta, bet kaukā nesanāca nofotoaparātēt
kaukādi jocīgi, apsūntepiķojuši podesti
baronu Hānu kapi
Baronu Hānu dzimtas kapi, kurus veido liela apļa veidā noslēgts akmeņu krāvuma žogs. Apbedījumu centrā milzīgs granīta krusts, ap kuru radiāli ārējā ielocē izveidotas Pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru krusta zīmes, kas pasvītro šīs kulta vietas nozīmīgumu. Lai iezīmētu apbedījumu vietas, barona Paula fon Hāna dzimta no Vācijas vēstniecības Rīgā uz kapsētu pārvedusi piemiņas plāksni.
Saulītes
Savvaļas dzīvnieku dārzs "Saulītes" - Daugavas kreisā krasta lēzenajā nogāzē izveidots ar aplokiem norobežots savvaļas dzīvnieku dārzs, kas redzams no Ķeguma - Jaunjelgavas ceļa un kur audzē ap diviem desmitiem dambriežu un vairākas mežacūkas. Iepriekš vienojoties ar saimniekiem, iespējama dārza apskate ar stāstījumu par savvaļas dzīvnieku audzēšanu.
piestājām tik ceļmalā un paskatījāmies uz dambriedīšiem
Jaunjelgava
13. gadsimtā Sērenes pilskalnā pie Jaunjelgavas atradās sena sēļu pils, ko nopostīja vācu krustneši. Ap 1450. gadu izveidojās muiža. Rīgas tirdzniecībā pa Daugavas ūdensceļu šeit veidojās viena no preču pārkraušanas vietām, jo tālāk uz augšu sākās krāces un liela daļa no precēm tika pārvadāta pa zemesceļu līdz ordeņa pilij Sēlpilī. Jaunās pilsētas uzplaukumu pēc 1656. gada veicināja Otrā Ziemeļu kara laikā notikušā Rīgas karagājiena apgāde pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem. Zviedru Vidzemes aizstāvji pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas, tādēļ no Jēkabpils līdz Jaunjelgavai karamateriālus un pārtiku nācās vest ar pajūgiem. Tāpat pilsētas turību vairoja pēc kara izpostītās Vidzemes apgāde ar pārtiku. 1710. gadā pilsētā plosījās Lielais mēris. Pilsēta bija apbūvēta ar koka mājām, kas atradās ļoti tuvu viena otrai. Jumti bija no salmiem vai koka lubām, kad pilsētā izcēlās ugunsgrēki, uguns ātri pārņēma lielu tās daļu. Bieži notika arī plūdi. 1812. gada kara laikā pilsētas apkārtnē notika sadursmes ar Napoleona armiju, 1831. un 1848. gados Jaunjelgavā bija holēras epidēmija. 1820. gadā pilsētā bija 24 traktieri. 1861. gadā pēc Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas Daugavas ūdensceļa piestātne zaudēja savu nozīmi, tomēr vēl 1891. gadā pilsētā bija apmēram 10 dažādu banku un apdrošināšanas kompāniju, 23 rūpnieciski un amatnieciski uzņēmumi, 60 tirdzniecības uzņēmumi, slimnīca ar trīs ārstiem. Darbojās 12 ceptuves un konditorejas, seši gaļas veikali, tipogrāfija, divas juvelieru, četras pulksteņu darbnīcas, fotogrāfa ateljē un mūzikas instrumentu remontdarbnīca. No 1919. gada 17. oktobra līdz 15. novembrim pie Jaunjelgavas notika 4. Valmieras kājnieku pulka kaujas ar Bermonta karaspēku, kuru laikā tika sagrauta liela daļa no pilsētas ēkām.
diezgan interesanta vieta. ja 1820. gadā tur bija 24 traktieri, tad šodien manījām tikai vienu iestādījumu uz to pusi - kafejnīcu "Pie Aigara", kurā tā arī neiegājām. kopējā noskaņa diezgan drūma. neviena jauna cilvēka, tikai piedzērušies vai nepiedzērušies onkuļi un dažas tantes. centrā daudz smuku koka ēku, bet lielākā daļa pamestas un/vai aizlaistas. diezgan interesanta ir Lāčplēša iela - ļoti īsa ieliņa pašā centrā. vienā galā katoļu baznīca, pa vidu vairāki koka grausti un otrā galā spožs un stalts jūgendstila nams - pilsētas dome. pa centrālo ielu daudz braukāja visāda traktortehnika.
Preizticīgo baznīca (1896-1897)
Dome (bijušais rātsnams, jūgendstilā (1912))
Lāčplēša iela
katoļu baznīca
laisks darbalaiks. nepaspējām.
bijām iegājuši. nopirkām cepumus
autoosta
kaukādi ļoti nelauvīgi priekšzobi
interesants veidojums - celms klūgu pinuma aplokā (kokiem, kuri vēl nebija kļuvuši par celmiem, tādi apkārt nebija)
veikals aiz slēgtiem vārtiem
Seces luterāņu baznīca
Uzcelta 1792. gadā, pēc tam vairākkārt pārbūvēta. Baznīca ir halles tipa ar piebūvētu torni, kuru noslēdz piramidāla torņa smaile. Tās arhitektūrā dominē gotikas formas.
Vīgantes dabas parks
Vīgantes dabas parks ir tikai daļa no bijušā Vīgantes muižas parka un slavens ar to, ka te atradās un joprojām atrodas leģendām apvītais Staburags.
diezko daudz laika tur nepavadījām, jo lielākā daļa smukumu jau sen kā zem ūdens.
toties satikām talciniekus, kas cītīgi grāba lapas. izskatījās gan tādi, ka lapas drīz varētu sākt grābt viņus. nu ļoti grīļīgi. bet demonstrēja kādus viņu šunels, Tarzāns vārdā, prot trikus.
kas šitais ira?
tur lejā ir tas slavenais Staburags (jeb Staburadze?)
Kārlis skatās uz Staburagu
Aizkraukle
Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Livonijas Indriķa hronikas tekstā sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Tad tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa. Ap 1229. gadu notika Aizkraukles kauja (1229) starp Zemgales ķēniņa Viestarda un Aizkraukles pilskunga Markvarta vadītajiem karaspēkiem. No 1252. līdz 1478. gadam Aizkraukle bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas centrs. Mūsdienu Aizkraukles pilsēta radās 20.gs sešdesmitajos gados kā celtnieku ciemats, pateicoties Pļaviņu HES celtniecībai. Celtnieku ciematam strauji augot, 1967. gadā tas ieguva pilsētas statusu un tajā paša laikā kļuva par rajona centru. Līdz 1990 gadam to sauca par Stučku, bet 1990. gada 25. septembrī ar Augstākās padomes lēmumu pilsēta ieguva nosaukumu Aizkraukle.
viena no nesmukākajām un neinteresantākajām pilsētām, kādās vien esmu bijusi. tur tiešām nekā, nekā nav. nu itin nekā. bijām kafejnīcā Meduslācis uz tēju un kūciņu. sākām braukt skatīties baznīcu, bet viņa izrādījās briesmīga. ieraudzījām lielveikalu, kurā iekšā ir DGS humpene. iebraucām parakņāties, bet izskatījās, ka uz turieni ved visu, ko citās pilsētās nenopērk - viss nenormāli novalkāts, knapi kopā turas, ar caurumiem un netīrs. iegāju jocīgā blakus veikalā, kur dabūju ģešovu silikona mafinpannu.
Meduslācis
luterāņu baznīca
lielveikals Aizkrauklē
gadalaikam pieskaņots dekors lielveikalā
Aizkrauklē strauji palika tumšs, tāpēc braucām vairs gandrīz neapstājoties uz mājām. piestājām tik gabaliņu pirms Lielvārdes. nolikām mašīnu ar skatu uz upi un notiesājām atlikušās līdzpaņemtās sviestmaizes
šitas laikam ir viens no siltākajiem, sausākajiem un saulainākajiem rudeņiem kādu atceros piedzīvojusi. šausmīg, šausmīg skaists tāds.
Senču svētkalniņš īsi pirms Daugmales
tautā dēvē par Jāņu kalnu. Kalna apkārtnē norisinājušās daudzas vēsturiskas cīņas. I pasaules karā te izcīnītas niknas kaujas. 1937. g. meža dienās šai vietā iedēstītie piemiņas koki pauž par varonīgajiem cīnītājiem, kas, pildot savu karavīra augstāko pienākumu, nav žēlojuši dzīvību. Pakalna virsotnē piemiņas ozolu paēnā ir uzcelts akmens pamats jāņugunīm. 1994. g. uz šī pamata tika novietots Tālivalža Muzikanta veidotais piemineklis „Gara spēkam un brīvībai”.
ļoti jauka vieta. no kuras noskaņas bišķi izsita zvans no darba.
tur otrā pusē ir Salaspils - Saulkalne
Lindes parks
Lindes parks ir izteiksmīgs ar savām cirptajām liepām, tām ir 160 –170 gadu, stādītas regulārās rindās, skats īpatnējs un rēgains, it kā koki augtu ar saknēm uz augšu, pat pastāv tādi teikaini stāstījumi par Lindes parka liepām, kas aug ar saknēm debesīs. Liepas stādītas ar militāru precizitāti, skaties, no kuras puses gribi, tās stāv akurātās rindās, pilnīgi vienādas un nerunīgas. Parks izveidots 17. gs. kā itāļu regulārais dārzs uz četrām terasēm, no terases uz terasi veda kāpnes, kaut kas no tām vēl saglabājies. Sākotnēji muiža saukta par Pletenberģi jeb Lielo Daugavas muižu, šīs zemes 16. gs. vidū tika izlēņotas Johannam Pletenbergam. Vēlāk tā nonākusi Mengdenu, tad Hānu rokās. Pirmā pasaules kara laikā muiža smagi cietusi un pēdējais no muižas īpašniekiem barons Hāns to nojaucis un izpārdevis būvmateriālos. Saglabājušies vienīgi Pletenbergu 1767. gadā celties vārti
šitā vieta laikam no visas eckursejas patika vislabāk. tie koki tādi spocīgi. asociējās ar Sleepy Hollow.
(šī bilde ir veltījums manai kursabiedrei)
otrā pusē ir Lielvārde
baigi smukās ēnas meta, bet kaukā nesanāca nofotoaparātēt
kaukādi jocīgi, apsūntepiķojuši podesti
baronu Hānu kapi
Baronu Hānu dzimtas kapi, kurus veido liela apļa veidā noslēgts akmeņu krāvuma žogs. Apbedījumu centrā milzīgs granīta krusts, ap kuru radiāli ārējā ielocē izveidotas Pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru krusta zīmes, kas pasvītro šīs kulta vietas nozīmīgumu. Lai iezīmētu apbedījumu vietas, barona Paula fon Hāna dzimta no Vācijas vēstniecības Rīgā uz kapsētu pārvedusi piemiņas plāksni.
Saulītes
Savvaļas dzīvnieku dārzs "Saulītes" - Daugavas kreisā krasta lēzenajā nogāzē izveidots ar aplokiem norobežots savvaļas dzīvnieku dārzs, kas redzams no Ķeguma - Jaunjelgavas ceļa un kur audzē ap diviem desmitiem dambriežu un vairākas mežacūkas. Iepriekš vienojoties ar saimniekiem, iespējama dārza apskate ar stāstījumu par savvaļas dzīvnieku audzēšanu.
piestājām tik ceļmalā un paskatījāmies uz dambriedīšiem
Jaunjelgava
13. gadsimtā Sērenes pilskalnā pie Jaunjelgavas atradās sena sēļu pils, ko nopostīja vācu krustneši. Ap 1450. gadu izveidojās muiža. Rīgas tirdzniecībā pa Daugavas ūdensceļu šeit veidojās viena no preču pārkraušanas vietām, jo tālāk uz augšu sākās krāces un liela daļa no precēm tika pārvadāta pa zemesceļu līdz ordeņa pilij Sēlpilī. Jaunās pilsētas uzplaukumu pēc 1656. gada veicināja Otrā Ziemeļu kara laikā notikušā Rīgas karagājiena apgāde pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem. Zviedru Vidzemes aizstāvji pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas, tādēļ no Jēkabpils līdz Jaunjelgavai karamateriālus un pārtiku nācās vest ar pajūgiem. Tāpat pilsētas turību vairoja pēc kara izpostītās Vidzemes apgāde ar pārtiku. 1710. gadā pilsētā plosījās Lielais mēris. Pilsēta bija apbūvēta ar koka mājām, kas atradās ļoti tuvu viena otrai. Jumti bija no salmiem vai koka lubām, kad pilsētā izcēlās ugunsgrēki, uguns ātri pārņēma lielu tās daļu. Bieži notika arī plūdi. 1812. gada kara laikā pilsētas apkārtnē notika sadursmes ar Napoleona armiju, 1831. un 1848. gados Jaunjelgavā bija holēras epidēmija. 1820. gadā pilsētā bija 24 traktieri. 1861. gadā pēc Rīgas—Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas Daugavas ūdensceļa piestātne zaudēja savu nozīmi, tomēr vēl 1891. gadā pilsētā bija apmēram 10 dažādu banku un apdrošināšanas kompāniju, 23 rūpnieciski un amatnieciski uzņēmumi, 60 tirdzniecības uzņēmumi, slimnīca ar trīs ārstiem. Darbojās 12 ceptuves un konditorejas, seši gaļas veikali, tipogrāfija, divas juvelieru, četras pulksteņu darbnīcas, fotogrāfa ateljē un mūzikas instrumentu remontdarbnīca. No 1919. gada 17. oktobra līdz 15. novembrim pie Jaunjelgavas notika 4. Valmieras kājnieku pulka kaujas ar Bermonta karaspēku, kuru laikā tika sagrauta liela daļa no pilsētas ēkām.
diezgan interesanta vieta. ja 1820. gadā tur bija 24 traktieri, tad šodien manījām tikai vienu iestādījumu uz to pusi - kafejnīcu "Pie Aigara", kurā tā arī neiegājām. kopējā noskaņa diezgan drūma. neviena jauna cilvēka, tikai piedzērušies vai nepiedzērušies onkuļi un dažas tantes. centrā daudz smuku koka ēku, bet lielākā daļa pamestas un/vai aizlaistas. diezgan interesanta ir Lāčplēša iela - ļoti īsa ieliņa pašā centrā. vienā galā katoļu baznīca, pa vidu vairāki koka grausti un otrā galā spožs un stalts jūgendstila nams - pilsētas dome. pa centrālo ielu daudz braukāja visāda traktortehnika.
Preizticīgo baznīca (1896-1897)
Dome (bijušais rātsnams, jūgendstilā (1912))
Lāčplēša iela
katoļu baznīca
laisks darbalaiks. nepaspējām.
bijām iegājuši. nopirkām cepumus
autoosta
kaukādi ļoti nelauvīgi priekšzobi
interesants veidojums - celms klūgu pinuma aplokā (kokiem, kuri vēl nebija kļuvuši par celmiem, tādi apkārt nebija)
veikals aiz slēgtiem vārtiem
Seces luterāņu baznīca
Uzcelta 1792. gadā, pēc tam vairākkārt pārbūvēta. Baznīca ir halles tipa ar piebūvētu torni, kuru noslēdz piramidāla torņa smaile. Tās arhitektūrā dominē gotikas formas.
Vīgantes dabas parks
Vīgantes dabas parks ir tikai daļa no bijušā Vīgantes muižas parka un slavens ar to, ka te atradās un joprojām atrodas leģendām apvītais Staburags.
diezko daudz laika tur nepavadījām, jo lielākā daļa smukumu jau sen kā zem ūdens.
toties satikām talciniekus, kas cītīgi grāba lapas. izskatījās gan tādi, ka lapas drīz varētu sākt grābt viņus. nu ļoti grīļīgi. bet demonstrēja kādus viņu šunels, Tarzāns vārdā, prot trikus.
kas šitais ira?
tur lejā ir tas slavenais Staburags (jeb Staburadze?)
Kārlis skatās uz Staburagu
Aizkraukle
Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Livonijas Indriķa hronikas tekstā sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Tad tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa. Ap 1229. gadu notika Aizkraukles kauja (1229) starp Zemgales ķēniņa Viestarda un Aizkraukles pilskunga Markvarta vadītajiem karaspēkiem. No 1252. līdz 1478. gadam Aizkraukle bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas centrs. Mūsdienu Aizkraukles pilsēta radās 20.gs sešdesmitajos gados kā celtnieku ciemats, pateicoties Pļaviņu HES celtniecībai. Celtnieku ciematam strauji augot, 1967. gadā tas ieguva pilsētas statusu un tajā paša laikā kļuva par rajona centru. Līdz 1990 gadam to sauca par Stučku, bet 1990. gada 25. septembrī ar Augstākās padomes lēmumu pilsēta ieguva nosaukumu Aizkraukle.
viena no nesmukākajām un neinteresantākajām pilsētām, kādās vien esmu bijusi. tur tiešām nekā, nekā nav. nu itin nekā. bijām kafejnīcā Meduslācis uz tēju un kūciņu. sākām braukt skatīties baznīcu, bet viņa izrādījās briesmīga. ieraudzījām lielveikalu, kurā iekšā ir DGS humpene. iebraucām parakņāties, bet izskatījās, ka uz turieni ved visu, ko citās pilsētās nenopērk - viss nenormāli novalkāts, knapi kopā turas, ar caurumiem un netīrs. iegāju jocīgā blakus veikalā, kur dabūju ģešovu silikona mafinpannu.
Meduslācis
luterāņu baznīca
lielveikals Aizkrauklē
gadalaikam pieskaņots dekors lielveikalā
Aizkrauklē strauji palika tumšs, tāpēc braucām vairs gandrīz neapstājoties uz mājām. piestājām tik gabaliņu pirms Lielvārdes. nolikām mašīnu ar skatu uz upi un notiesājām atlikušās līdzpaņemtās sviestmaizes
šitas laikam ir viens no siltākajiem, sausākajiem un saulainākajiem rudeņiem kādu atceros piedzīvojusi. šausmīg, šausmīg skaists tāds.