*

šodien bija viena no dīvainākajām eckursejām ever. it kā padaudz visādu nebūšanu pa ceļam, bet viņas saslēdzās tādā īpatnējā virknē, kas bija pilna priekšnosacījumu, lai mēs veiksmīgi visam izietu cauri labā garastāvoklī, smejot paši par savu muļķību un bez lieliem zaudējumiem.



Bīriņu pils
nu tā. par teritorijas apskati mums šitādā nesezonā noplēsa 3 Ls (par abiem kopā). kad Kārlis prasīja ko vērts paskatīties, tad viņam ieteica ieiet stallī papaijāt zirdziņus. pilī iekšā nebijām (par to vēl latķiks no katra būtu jādod), no ārpuses izskatījās normāla. vārti gan tādi ar lielu potenciālu uz galvas uzkrist, celiņu betona plāksnes sadrupušas un sašķiebušās. stallīts gan jauks, ja man kādreiz uznāktu prāta aptumsums un kaut kādu iemeslu dēļ izdomātu zirgu turēt stallī (šobrīd jebkurš stallis asociējas ar vieglāka vai stingrāka režīma cietumu), tad drošvien gribētu tādā - koka apdare, mazs, ļoti tīrs un kārtīgs.
parku tālāk nestaigājām, jo neizskatījās baigi staigājams un estētisks šobrīd.














Igate
Igates pils, Igates dzirnavas un Igates baznīcas jaunceltne












Buļļumuižas senkapi
jautrākais dienas piedzīvojums. braucot pa šosē ieraudzījām norādi uz akmens krāvumu senkapiem. iegriezām uz grantinieka, pabraucām uz priekšu - vēl viena norāde uz senkapiem - 0.6 km pa zemes ceļu. pa gabalu likās sauss, tik ar kādu peļķīti pa vidam. mhm. sākām braukt, jutām ka nebūs labi. sākām braukt atpakaļ un iestigām dubļu bezdibenī.
mēģinājām visādi izkārpīties. vienu brīdi, kad es šūpoju mašīnu un Kārlis stūma, likās ka tiksim ārā, bet nekā. nesām lielus akmeņus no grantinieka, bet tie pazuda dubļos kā nebijuši. kārpoties atlauzām arī zembampera plastmasu. beigās mums ļoti paveicās ar 3 mežavečiem, kas kādu gabalu tāļāk mežu tīrīja. aizbridu pie šiem un lūdzu palīgā. atbrauca un izvilka. nebūtu šo tur bijis, drošvien būtu sūdīgāk, jo tas ceļš nebija ar baigi intensīvu satiksmi


no šī mēs tikām atdalīti




te mēs bijām




nolikuši Golfu sausumā uz grantinieka, nolēmām ka uz tiem kapiem tomēr jāaiziet. izrādījās, ka tas ceļš ir tik mīksts, ka pat kājām ejot stieg iekšā. pēdējais posms vispār pabieza sniega šļura ar ūdeni apakšā. paši senkapi tādi ne visai izteiksmīgi. brikšņains koku puduris ar vietām knapi manāmiem apsūnojušiem akmeņiem. un izskatījās ka ārkārtīgi populāra vieta mežacūkām. viss no vienas vietas rakumos.




šis jaukais stends stāvēja tieši uz zemes


akmeņi


centrālā priede


tur ir ļoti slapjš zem tā sniega


rukša pēdas nospiedums


šķūnis ar labu ventilāciju īsi pirms Limbažiem


Limbaži
biju bijusi Limbažos vairākkārt, bet līdz šim tikai ievērojamā alkohola reibumā un krēslā/tumsā. izrādījās diezgan smuka pilsētiņa, ar tādu nesaprotamu auru - kaukas pa vidu starp Kuldīgu, Cēsīm un Jēkabpili.
apstaigājām baznīcas, uzkāpām tornī un paklaiņojām pa mazām ieliņām. forši likās, ka pagalmi joprojām atvērti, caurstaigājami un dzīvības pilni. kad biju maza arī Rīgā tā bija, bet nu vairs nav. Kārls saka ka Saldū tāpat - bija, bet vairs neesot.
iegājām arī humpenē, kur Kārlis dabūja džinsas pa divi lati (tām vēl šajā stāstā būs sava loma).

ievērojām, ka Limbažos Golfs ir viena no populārākajām mašīnām. visās malās, it īpaši ceturtais. mūsējais gan bija absolūtais līderis dubļainībā


Bistro Elvi


Klostera iela


Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca








baznīcas laukums


Limbažu ev. luterāņu baznīca




Limbažu Romas katoļu baznīca


Limbažu piens


atradām torni pilsdrupās. skatiņi no augšas gan nebija paši aizraujošākie


pilsdrupas


tornis


ielās un pagalmos












oriģināls nosaukums grāmatveikalam














Kārlis


kūst


dienas varonis






rīsi ar dārzeņiem


pēc pilsētas apskates vēl bija doma iziet dabas taku, kas gar ezeru sataisīta. bez izgājām tik pārsimts metrus (no 3.6km) jo jutāmies diezgan noguruši. drošvien dubļu vannas kopā ar Golfu bija lielu daļu enerģijas iesūkušas. citreiz ļoti labprāt izstaigātu.

Lielezera dabas taka






reālākā iespēja jēdzīgi atklāt peldsezonu










pirmais stārķis!!! turklāt melnais!!!


Saulkrasti
atpakaļ braucām pa jūras pusi. Kārlis visu dienu cerēja uz peldsezonas atklāšanu, bet viss bija aizsalis. no rīta pat gribējām izbraukt caur Selēku ezeru, bet meža ceļš bija tik peļķains, ka Kārlis neriskēja pa viņu braukt. par ko es mazliet nosmēju, jo pēdējā laikā pie zirga braucu tikai pa tādu un vēl sliktāku.
Saulkrastos gājām skatīties jūru, jūras nebija vispār. tikai ledus lauks. uzgājām mazu tērcīti, kas pa ledus apakšu jūrā tecēja iekšā. Kārlis līda ietekas vietu pētīt un iežāvās kautkamī akačveidīgā ar pusotru kāju iekšā. nu i peldsezona vismaz daļēji tapa atklāta un pēc tam varēja jauki uzvilkt jauniegādātās džinsas.


















straumes skriemelīši


pusotra kāja pēc peldes


viltīgā tērcīte


tāda, lūk, mums raiba, bet jautra pirmā nopietnā šī gada eckurseja.