pati reizeem nesaprotu, kas man taas par attieciibaam ar tiem kalniem... lidojot paari tiem, vienmeer noglaastu ar aciim kalnu virsotnes... shveicee esot, katru riitu pirmais skatiens bija uz kalniem, bet vakaros - peedeejais... vilina mani tie kalni..

( bilzhi )

ilga peec shveices.

( shoreiz nedaudz ouchy )

vakar vakaraa, skatoties pashas bildeeto shveici, noleemu pamekleet sho to netaa.. sho to arii atradu... shis tas tas arii iepatiikaas...
( bildes )

peedeejaas triis naktis zibenjoja..
gan jau shonakt arii buus.
nedaudz pakliidu apkaart un atradu paariiti zibenjbilzhu...

( bildes )

uznaaca neliela ilga peec shveices.

( ... )

klausoties Bjorku, uznaaca riktiigaas ilgas.. ilgas peec kalniem.. gribas tagad buut kaut kur ( tur )

tikko atgriezos no francijas :) ar atanasku (bulgaarieti) izdomaajaam, ka vareetu aizshaut uz le saleve - paluureet uz kalniem un zheneevu no kilometra augstuma :) paldies dievam, ka shodien jau ir siltaaks - apmeeram + 17 - vareeja nedaudz izgjeerbties un sauliitei paraadiit muguru un plecus :)
patiesiibaa, peec kopiigiem izbraucieniem ar atanasku, sapratu, ka vinja ir jauka :) taada praatiiga un mieriiga :) vinja shodien gan izteica nozheelu, ka nesatuseejaam jau pirmajaa nedeeljaa, jo tad vinjai buutu kompaanija visaam nedeeljas nogaleem braukshanai aarpus pilseetas :)

le saleve tinas pelekzilos makonos..bet struklaka balta mirdz saulite..un lauzu pie ezera klust aizvien vairak..ir svetdiena..

Tā.. beidzot mājās. Diena bija diezgan gara un intensīva.
Lausanne – Montreux – Chillon.
Ļoti labi, ka spīdēja saulīte ;) – ieguvu sarkanu krāsu :D
Bet par braucienu. Ja pagājušajā reizē, kad braucu uz Chamonix, mēs tomēr bijām lielā mērā atstāti sava vaļā, tad šoreiz pagadījās jauka kundzīte – gide, kas tiešām visādas lietas interesanti stāstīja, un regulāri centās mūs ar kādu joku izklaidēt. Šoreiz arī cilvēku bija krietni vairāk. Bet, tā kā braucām kopā ar Rūtu, tad ļaužu pētīšana šoreiz izpalika ;(. Lai gan piefiksēju 4 amerikānietes (meitēni vecumā ap 20), jo viena no viņām bija, manuprāt, nepiedienīgi saģērbusies tādam braucienam. Pareizāk sakot, nepareizus apavus uzģērbusi (augstpapēdenes). Izstaigājoties pa Lozannas kalniem, Montro viņa nopirka iešļūcenes – tāpēc visa viņas daile bija sabojāta ;) Un vēl piefiksēju divus krieviski runājošos jauniešus. Meitēns nepārtraukti bīdīja un bakstīja jaunieti;).
Lozanna. Radās sajūta, ka tā ir tāda nedaudz samudžināta pilsēta. Tā kā pilsēta atrodas kalnā, tad ielas iet vairākos līmeņos. Varbūt vienkārši par maz staigāts pa pilsētu, tādēļ man tā likās nesaprotama. Ja būtu nedaudz vairāk laiks, tad varētu kārtīgāk izpētīt. Bet to jau es varēšu izdarīt nākamreiz. Tomēr iepatikās vecpilsēta. Ārkārtīgi smuka bija gotiskā katedrāle, kas vispirms bija katoļu, bet vēlāk tajā iemitinājās protestanti. Tās vitrāžas baznīcā likās kā patiess brīnums – ārkārtīgi greznas. Protams, visādas ar olimpisko kustību saistītas vietas un lietas ir raksturīgas Lozannai. Iepatikās arī Lozannas pie-ezera rajons Ouchy. Skats uz ezeru un kalniem tur vienkārši dievīgs.( Lausanne )
Montro. Šveices Rivjēra. Lieliska vieta, kur pavadīt kādu daļu no atvaļinājuma ;) It īpaši laikā, kad tur notiek džeza festivāls ;) Tiesa, jaunās paaudzes arhitektūra lielo spičk-kastīšu veidā bojāja romantisko noskaņu. Bet laikam jau pieprasījums pēc iespējām apmesties tur ir gana liels. Bet jebkurā gadījumā – emocijas tomēr tur rodas visnotaļ pozitīvas. Nedaudz mulsināja tas, ka palmas mijas ar priedēm ;) Tāds nepierasts skats. Bet bija forši. ( Montreux )
Tālāk – kuģis līdz Chateau de Chillon. Viduslaiku pils – cietoksnis. Vieta, protams, ārkārtīgi skaista. Bet tajā pat laikā, ja tur būtu ilgstoši jādzīvo, tad laikam būtu arī nedaudz nomācoša. Tas, ko lielākoties redzi pa logiem – ezers un kalni. Tāda aina, protams, tādā saulainā un skaistā dienā kā šodien vairāk raisīja priecīgas emocijas. Sajūsmu. Bet, nezinu, kā būtu, piemēram, vējainā un lietainā rudens dienā. Jebkurā gadījumā abas ar Rūtu nosmējāmies, ka būt par princesēm tādā pilī abas negribētu :D. ( Chateau de Chillon )
Vārdu sakot, esmu ļoti apmierināta ar braucienu. Tik daudz pozitīvu emociju! ;) Un galvenais ir tas, ka saulītē izdevās pabūt ;) Khe, mums šodien bija +29 pie Chateau de Chillon, bet te jau ir tā, ka šādu temperatūru īpaši nejūt. Rīgā pie šādiem grādiem vienkārši mirtu nost. ;)
Nu, tā. Vēl viena sestdiena ir šeit pagājusi. Rīt ir doma aizdoties ar kuģīti uz ezera franču krastu. Redzēs, kāds būs laiks. Jācer, ka nebūs lietains un varēs atkal smaidīt, redzot ezera dzidro zilganzaļo ūdeni, skaistos kalnus, ciematiņu un pilsētiņu jumtu brūngansarkanīgo jumtu apaļīgās un ne tik apaļīgās formas, milzīgos vīna dārzus, brūni baltās govis un melnās un baltās aitas ;)

Diena šodien bija gana intensīva un interesanta. Tikko tikai atvilkos no pilsētas.;)
Rīts.
Brauciens uz Vevey. Viena patiešām fantastiska vieta. Un pats brauciens izdevās lielisks. Kad izbraucām no viesnīcas likās, ka esam nolemti ne tik jaukam laikam. Bet vēl pilsētas robežu nesasniedzot, mākoņi pašķīrās un sāka smuki spīdēt saulīte. Tāda nereāla sajūta bija, kad vienā brīdī aiz laukiem un mājām no mākoņiem pēkšņi parādījās kalni. Tie gubu mākoņi tik zemu peldēja! Mani tas patiešām pārsteidza. Patiesībā bija vienreizēja sajūta – no vienas puses kalni, mājas, vīnogulāji un citu augļu dārzi, kaut kādi graudaugu lauki, no otras puses vīnogulāji, citu augļu dārzi, graudaugu lauki, ezers un kalni. Fantastiski skaisti! Tiešām paveicās ar to, ka spīdēja saulīte – kalni parādīja smukās baltās virsotnes ;)
Aizveda mūs arī uz pārtikas muzeju. Smaržoja tur garšīgi ;) un tas ir arī viss ;) aaaa, nu vienīgais šo to pastāstīja par šokolādes vēsturi Šveicē ;)
Vevey man iepatikās – maza, jauka, klusa pilsētiņa. Tāds patiess miers. Zinu, ka gribu turp vēl aizbraukt.
( Vevey )
Tik ļoti negribējās pēc tam atgriezties Ženēvā ;( Negribējās sēdēt telpās. Gribējās saulītē sildīt vaigus. Labi, ka kursa novērtēšana notika gana raiti un es jau 15:30 biju brīva.
Tad satiku Rūtu. Izstaigājāmies La Perle du Lac (jauku parku), pa krastmalu pļāpājot aizstaigājām līdz vecpilsētai, kur iedzērām pa glāzei rozā vīna. Un tieši pie glāzes vīna radās ģeniāla ideja aizdoties uz tādu Ženēvas rajonu kā Carouge. Tās jaukās divstāvu, trīsstāvu mājeles ar burvīgiem logiem ar slēģiem.. Piemīlīga un omulīga vieta. Kaut kas no dienvidnieciskās nesteidzības tur slēpjas. Nezināju, ka šajā pilsēta ir tik burvīga vieta. Izstaigājāmies pa šaurajām ieliņām. Un sapratu, ka patiesībā esmu iemīlējusi šo pilsētu vēl vairāk. Vakariņas iekodām vienā no Carouge krodziņiem. Neteikšu, ka būtu ārprātīgi gardi bijis, bet bija tāda fantastiska sajūta. Miers un harmonija. Ik piecpadsmit minūtes baznīcas zvani zvana. Bērni uz skritulenēm. Cilvēki, kas sēž mums blakus, izbauda silto piektdienas pievakari. Lieliski. Vienkārši lieliski! Mājās nācām kājām. Kā jau dienvidu un kalnu pilsētā – strauji satumsa. Bet tas jau laikam bija pat ļoti labi. Pilsēta naktī ir absolūti savādāka. It kā ielās klusums un salīdzinošs miers, bet krogos, restorānos, kafejnīcās ļaužu bari ;) Laikam šī bija pirmā reize, kad pa Ženēvu staigāju tik vēlā vakara stundā. Sapratu, ka vakarā tā pilsēta izskatās jaukāka un man tuvāka ;) Jāsaka milzīgs paldies Rūtai par to, ka viņa man atklāja nedaudz savādāku Ženēvu ;)
( Carouge )
Daudz ar Rūtu runājām par viskautāko. Tajā skaitā par dzīvi ārpus lv. Nu, jā. Sapratu, ka pirms es patiešām izdomāju braukt prom no lv, man jābūt pilnīgi pārliecinātai par to, ka tas ir patiešām tas, ko es gribu, ko man vajag. Jāizvērtē visi plusi un mīnusi. Tas nav tik vienkārši, kā gribētos domāt.
Un vēl. Atkal sāku domāt par vēl vienu alternatīvu savas dzīves maiņai. Kļūt par gidu. Jo vairāk pati braucu, jo vairāk saprotu, ka man patīk lasīt visādas grāmatiņas, uzzināt viskautko jaunu un stāstīt to citiem. Vest citus uz skaistām vietām. Bet... izvēloties šādu dzīvesveidu, pirmkārt, zūd manas amata iemaņas un es izkrītu no aprites, kur šobrīd esmu; otrkārt, nekādas normālas ģimenes dzīves. Lai gan – kāda ģimenes dzīve, ja tev ir tikai kaķis. Duksenei gan tas būtu smagi. Man šķiet, ka viņai jau tā mani komandējumi nepatīk ;(
Nu, jā.. pārdomu ir daudz. Un patiesībā, ja tā padomā, tad ir ļoti labi, ka esmu šobrīd šeit. Ir iespēja pabūt pašai ar sevi. Vienai. Prom no visiem. Tikai ar savām domām. Ir tik daudzas lietas, ko esmu darījusi nepareizi. Un ir lietas, kas notikušas pareizi. Bet patiesība – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nomoka, protams, tas, ka nezinu, kas notiks ar mani tur, aiz tā stūra. Tomēr, es klusi ceru, ka tas, kas notiks, būs ar „+” zīmi, nevis „-”. Gribas atgūt to gaišuma un viegluma sajūtu, kas kādreiz bija. Viss būs labi. Jo tā jābūt. Ilgas jāizilgo, skumjas jāizskumjo, sāpītes jāizsāp, jāsaprot, jāpiedod, jāpieņem, jāpalaiž, jā... tik daudz „ jā”, kas jāizdara. Man viss izdosies. Jo savādāk nemaz nevar būt. Man ir izvēle? Laikam jau - nē.

ielikshu arii sheit dazhas bildiites no sveetdienas brauciena uz Shamonii un Monblaanu :)

( bildes )

Tikko ievilkos.
Eirovīziju vakar līdz galam tā arī nenoskatījos.bet, ja godīgi, man ir dziļi vienalga, kas un kā tur notika. Lai gan patiesībā manu skatīšanos nemaz nevar nosaukt par skatīšanos. Tas, ko vakar patiesībā skatījos, bija Grejas anatomija. Atkal secināju, ka lieliskas sērijas ;)
No rīta saņēmos un piecēlos agrāk, lai aizdotos līdz autoostai un aizbrauktu uz kalniem.
Dienas programma bija: Geneva-Chamonix-Aiguille Du Midi-pusdienas-Mer De Glace-Geneva.
Vispār jāsaka, ka gana normāli tas pasākums noorganizēts bija. Nekādas aizķeršanās. Biļetītes uz pacēlāju, biļetītes uz vilcienu, pusdienu maltītes izvēle jau izbraucot no Ženēvas. Tiesa dzīva pastāsta pietrūka – bija dvd.
Ceļš turp nedaudz biedēja – pēc slovāku kalnu braucieniem nedaudz baidījos, ka nelaba dūša būs klāt. Bet nekā ;)). Pusotra stunda ceļā pagāja nemanot;). Par autobusa šoferīša brauktprasmi biju sajūsmā;) – tie kalnu pašaurie labirinti, tuneļi, šaurās ieliņas – vienkārši lieliski ;).
Aiguille Du Midi. Pacēlājs 16 minūšu laikā aizvizināja 3842 metru augstumā. No vasaras iebraucām ziemā – sniegs visapkārt, stiprs vējš. Labi, ka biju paņēmusi šalli, vismaz nedaudz varēja ievīstīties. Skats vienkārši lielisks – gan uz augšu, gan uz leju. Projām braucot pamanīju gan, ka pacēlājs ir slēgts tieši lielā vēja dēļ. Tādēļ laikam jāsaka – man paveicās. Lai gan vējš tur augšā riktīgi koda.
Pusdienas vietējā krogā. Laikam nākamajā braucienā atteikšos no pusdienām. Nē, nu es saprotu, ka varbūt tas arī ir normāli, ka vesels bars svešinieku tiek apsēdināti pie viena galda ēst pusdienas, bet tā piespiedu pieklājīgo sarunu vešana man kaut kā nepatīk. Grieķiete laikam bija tā, kas visiem pēc kārtas metās virsū no kurienes kurš ir. Man pretī sēdēja divas kanādietes vecumā starp 20 un 30 – viena tāda smalka ķīniešveidīga meitene ar smukām acīm un otra – milzīga un turklāt pļāpīga blondīne. Grieķiete bija kopā laikam ar vīru un kādu paziņu/radu/draugu. Un tieši tas viņu abu kompanjons man lika pasmaidīt – onka sirmiem, čirkainiem, plāniem un izspūrušiem matiem, kas no pieres jau vairāk aizdevušies uz pakauša pusi, ar brillītēm (tāda zinātnē iegrimuša profesora tips), Lacoste baltās botēs, tāda burzīta auduma (dievsvienvienjuzina kā to audumu sauc) sudrabaini baltā sporta tērpā, ar gaiši brūnu ādas čemodānu (dokumentu čemodānu) rokās. Vēl bija divas sievietes, kas izraisīja manu milzīgu sajūsmu – divas itālietes – māte un meita. Māte bija vienkārši pērle – diezgan apaļīga kundzīte ap 50 – 60 gadiem. Var redzēt, ka cenšas vēl tēlot, ka ir blondīne, bet nu – kaut kas no blonduma ir tikai pieres daļā – pakausis tāds rūsgans. Uz acīm visu laiku milzīgas saulesbrilles – arī tad, kad saule nav. Virs brillēm melni uzacu loki. Lūpas... o, jā.. lūpas bija tas, kas man lika viņai pievērst uzmanību – tādas lielas, pilnīgas un spilgti sarkanā krāsā. Ik pa brīdim tiek uzpasēta pūdera kārta uz sejas. Ap kaklu pērļu virtene. Mugura vilnas žakete un vilnas trikotāžas svārki (viss brūnos toņos). Milzīgi gredzeni un masīva rokassprādze uz rokām. Bet patiesībā jau autoostā pamanīju viņas meitu. Kādēļ? Nu, pastāstiet man, kā jūs ģērbtos, ja brauktu uz kalniem? Visdrīzāk atbildes būtu – bikses, botes utt. Muļķības! Īstas itālietes brauc uz kalniem...miniet kā! :D Sarkanās augstpapēžu kurpēs :D Tieši tās tupeles pamanīju autoosta, un vēl nobrīnījos par šādu izvēli. Tātad meita. Ar laiku domāju, ka viņa varētu līdzināties savai māmulītei. Bet šobrīd – blondīne (lai gan saknes lien ārā, ai, cik tumšas). Pelēkā topā, pelēkos kokvilnas trikotāžas svārkos ar tumši lillā zvaigznēm (apmēram tāda auduma topus var nopirkt Rīgā „ņujorkerā”. Nepārtraukti runā pa telefonu un slinki ar visu muti gremo košļeni. Arī meitiņas (sievietes ap 35 gadiem) lūpas ir spilgtā krāsā nokrāsotas. Kalnā braucot tiek izvilkta zaļa jaka ar pūkainu maliņu. Patiesība izskatās, ka abas viņas mīl krietni iedzert – tādas nedaudz aizpampušas bija.
Pārējie līdzbraucēji nebija tik spilgtas personas, tāpēc īpaši nepamanīju viņus.
Nu, jā.. tātad pusdienas. Patiesībā pusotra stunda pusdienās ar svešiem ļaužiem bija nogurdinošas, turklāt arī diezgan treknas. Tomēr jāatzīst – arī garšīgas.
Pēc tam ar vilcienu pa kalniem uz Mer Du Glace (ledāju/šļudoni). Tas esot otrais lielākais ledājs Eiropā (vairāk nekā 13 km, kas kustas uz leju ar ātrumu apmēram 180 metri gadā). Līdz šļūdonim mūs aizvizināja zobratu vilciens. Brauciens pa kalnu bija vienreizējs... tās ainavas, kas pavērās raugoties pa vilciena logiem, bija vienkārši lieliskas. Arī ledājs apbūra. Tās vēja aukas un kalnu strautu šļakatas... iemīlējos šajā vietā. Žēl tikai, ka vējš mani ātri aizdzina prom un nesanāca ilgāk tur pastaigāt;( Tā kā vēja dēļ ātrāk atgriezos Chamonix, pastaigāju nedaudz vairāk pa to.. un ziņkārības dzīta iegāju Timberland veikalā...no kura izgāju ar iepirkumu maisu :D. Karstais laiks lika nopirkt man iešļūcenes. Ārkārtīgi ērtas. Patiesībā šādā laikā braucot uz kalnu ir jāņem divi apavi – vieni ērti, lai pa kalniem staigātu, otri – iešļūceņveidīgi, lai kājas nesvīstu ;)
Atbraucot uz Ženēvu, secināju, ka vējš arī šeit krietni plosās. Bet šeit vismaz vējš nav auksts.
Hmmz...tikko laika ziņās meloja, ka kļūs vēsāks ;( žēl... ;( a es jau gribēju rīt uzģērbt svārkus un iešļūcenes, lai kājas nedaudz paķertu pigmentu ;) ;(