Diena šodien bija gana intensīva un interesanta. Tikko tikai atvilkos no pilsētas.;)
Rīts.
Brauciens uz Vevey. Viena patiešām fantastiska vieta. Un pats brauciens izdevās lielisks. Kad izbraucām no viesnīcas likās, ka esam nolemti ne tik jaukam laikam. Bet vēl pilsētas robežu nesasniedzot, mākoņi pašķīrās un sāka smuki spīdēt saulīte. Tāda nereāla sajūta bija, kad vienā brīdī aiz laukiem un mājām no mākoņiem pēkšņi parādījās kalni. Tie gubu mākoņi tik zemu peldēja! Mani tas patiešām pārsteidza. Patiesībā bija vienreizēja sajūta – no vienas puses kalni, mājas, vīnogulāji un citu augļu dārzi, kaut kādi graudaugu lauki, no otras puses vīnogulāji, citu augļu dārzi, graudaugu lauki, ezers un kalni. Fantastiski skaisti! Tiešām paveicās ar to, ka spīdēja saulīte – kalni parādīja smukās baltās virsotnes ;)
Aizveda mūs arī uz pārtikas muzeju. Smaržoja tur garšīgi ;) un tas ir arī viss ;) aaaa, nu vienīgais šo to pastāstīja par šokolādes vēsturi Šveicē ;)
Vevey man iepatikās – maza, jauka, klusa pilsētiņa. Tāds patiess miers. Zinu, ka gribu turp vēl aizbraukt.














Tik ļoti negribējās pēc tam atgriezties Ženēvā ;( Negribējās sēdēt telpās. Gribējās saulītē sildīt vaigus. Labi, ka kursa novērtēšana notika gana raiti un es jau 15:30 biju brīva.
Tad satiku Rūtu. Izstaigājāmies La Perle du Lac (jauku parku), pa krastmalu pļāpājot aizstaigājām līdz vecpilsētai, kur iedzērām pa glāzei rozā vīna. Un tieši pie glāzes vīna radās ģeniāla ideja aizdoties uz tādu Ženēvas rajonu kā Carouge. Tās jaukās divstāvu, trīsstāvu mājeles ar burvīgiem logiem ar slēģiem.. Piemīlīga un omulīga vieta. Kaut kas no dienvidnieciskās nesteidzības tur slēpjas. Nezināju, ka šajā pilsēta ir tik burvīga vieta. Izstaigājāmies pa šaurajām ieliņām. Un sapratu, ka patiesībā esmu iemīlējusi šo pilsētu vēl vairāk. Vakariņas iekodām vienā no Carouge krodziņiem. Neteikšu, ka būtu ārprātīgi gardi bijis, bet bija tāda fantastiska sajūta. Miers un harmonija. Ik piecpadsmit minūtes baznīcas zvani zvana. Bērni uz skritulenēm. Cilvēki, kas sēž mums blakus, izbauda silto piektdienas pievakari. Lieliski. Vienkārši lieliski! Mājās nācām kājām. Kā jau dienvidu un kalnu pilsētā – strauji satumsa. Bet tas jau laikam bija pat ļoti labi. Pilsēta naktī ir absolūti savādāka. It kā ielās klusums un salīdzinošs miers, bet krogos, restorānos, kafejnīcās ļaužu bari ;) Laikam šī bija pirmā reize, kad pa Ženēvu staigāju tik vēlā vakara stundā. Sapratu, ka vakarā tā pilsēta izskatās jaukāka un man tuvāka ;) Jāsaka milzīgs paldies Rūtai par to, ka viņa man atklāja nedaudz savādāku Ženēvu ;)

















Daudz ar Rūtu runājām par viskautāko. Tajā skaitā par dzīvi ārpus lv. Nu, jā. Sapratu, ka pirms es patiešām izdomāju braukt prom no lv, man jābūt pilnīgi pārliecinātai par to, ka tas ir patiešām tas, ko es gribu, ko man vajag. Jāizvērtē visi plusi un mīnusi. Tas nav tik vienkārši, kā gribētos domāt.
Un vēl. Atkal sāku domāt par vēl vienu alternatīvu savas dzīves maiņai. Kļūt par gidu. Jo vairāk pati braucu, jo vairāk saprotu, ka man patīk lasīt visādas grāmatiņas, uzzināt viskautko jaunu un stāstīt to citiem. Vest citus uz skaistām vietām. Bet... izvēloties šādu dzīvesveidu, pirmkārt, zūd manas amata iemaņas un es izkrītu no aprites, kur šobrīd esmu; otrkārt, nekādas normālas ģimenes dzīves. Lai gan – kāda ģimenes dzīve, ja tev ir tikai kaķis. Duksenei gan tas būtu smagi. Man šķiet, ka viņai jau tā mani komandējumi nepatīk ;(
Nu, jā.. pārdomu ir daudz. Un patiesībā, ja tā padomā, tad ir ļoti labi, ka esmu šobrīd šeit. Ir iespēja pabūt pašai ar sevi. Vienai. Prom no visiem. Tikai ar savām domām. Ir tik daudzas lietas, ko esmu darījusi nepareizi. Un ir lietas, kas notikušas pareizi. Bet patiesība – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nomoka, protams, tas, ka nezinu, kas notiks ar mani tur, aiz tā stūra. Tomēr, es klusi ceru, ka tas, kas notiks, būs ar „+” zīmi, nevis „-”. Gribas atgūt to gaišuma un viegluma sajūtu, kas kādreiz bija. Viss būs labi. Jo tā jābūt. Ilgas jāizilgo, skumjas jāizskumjo, sāpītes jāizsāp, jāsaprot, jāpiedod, jāpieņem, jāpalaiž, jā... tik daudz „ jā”, kas jāizdara. Man viss izdosies. Jo savādāk nemaz nevar būt. Man ir izvēle? Laikam jau - nē.