Tikko ievilkos.
Eirovīziju vakar līdz galam tā arī nenoskatījos.bet, ja godīgi, man ir dziļi vienalga, kas un kā tur notika. Lai gan patiesībā manu skatīšanos nemaz nevar nosaukt par skatīšanos. Tas, ko vakar patiesībā skatījos, bija Grejas anatomija. Atkal secināju, ka lieliskas sērijas ;)
No rīta saņēmos un piecēlos agrāk, lai aizdotos līdz autoostai un aizbrauktu uz kalniem.
Dienas programma bija: Geneva-Chamonix-Aiguille Du Midi-pusdienas-Mer De Glace-Geneva.
Vispār jāsaka, ka gana normāli tas pasākums noorganizēts bija. Nekādas aizķeršanās. Biļetītes uz pacēlāju, biļetītes uz vilcienu, pusdienu maltītes izvēle jau izbraucot no Ženēvas. Tiesa dzīva pastāsta pietrūka – bija dvd.
Ceļš turp nedaudz biedēja – pēc slovāku kalnu braucieniem nedaudz baidījos, ka nelaba dūša būs klāt. Bet nekā ;)). Pusotra stunda ceļā pagāja nemanot;). Par autobusa šoferīša brauktprasmi biju sajūsmā;) – tie kalnu pašaurie labirinti, tuneļi, šaurās ieliņas – vienkārši lieliski ;).
Aiguille Du Midi. Pacēlājs 16 minūšu laikā aizvizināja 3842 metru augstumā. No vasaras iebraucām ziemā – sniegs visapkārt, stiprs vējš. Labi, ka biju paņēmusi šalli, vismaz nedaudz varēja ievīstīties. Skats vienkārši lielisks – gan uz augšu, gan uz leju. Projām braucot pamanīju gan, ka pacēlājs ir slēgts tieši lielā vēja dēļ. Tādēļ laikam jāsaka – man paveicās. Lai gan vējš tur augšā riktīgi koda.
Pusdienas vietējā krogā. Laikam nākamajā braucienā atteikšos no pusdienām. Nē, nu es saprotu, ka varbūt tas arī ir normāli, ka vesels bars svešinieku tiek apsēdināti pie viena galda ēst pusdienas, bet tā piespiedu pieklājīgo sarunu vešana man kaut kā nepatīk. Grieķiete laikam bija tā, kas visiem pēc kārtas metās virsū no kurienes kurš ir. Man pretī sēdēja divas kanādietes vecumā starp 20 un 30 – viena tāda smalka ķīniešveidīga meitene ar smukām acīm un otra – milzīga un turklāt pļāpīga blondīne. Grieķiete bija kopā laikam ar vīru un kādu paziņu/radu/draugu. Un tieši tas viņu abu kompanjons man lika pasmaidīt – onka sirmiem, čirkainiem, plāniem un izspūrušiem matiem, kas no pieres jau vairāk aizdevušies uz pakauša pusi, ar brillītēm (tāda zinātnē iegrimuša profesora tips), Lacoste baltās botēs, tāda burzīta auduma (dievsvienvienjuzina kā to audumu sauc) sudrabaini baltā sporta tērpā, ar gaiši brūnu ādas čemodānu (dokumentu čemodānu) rokās. Vēl bija divas sievietes, kas izraisīja manu milzīgu sajūsmu – divas itālietes – māte un meita. Māte bija vienkārši pērle – diezgan apaļīga kundzīte ap 50 – 60 gadiem. Var redzēt, ka cenšas vēl tēlot, ka ir blondīne, bet nu – kaut kas no blonduma ir tikai pieres daļā – pakausis tāds rūsgans. Uz acīm visu laiku milzīgas saulesbrilles – arī tad, kad saule nav. Virs brillēm melni uzacu loki. Lūpas... o, jā.. lūpas bija tas, kas man lika viņai pievērst uzmanību – tādas lielas, pilnīgas un spilgti sarkanā krāsā. Ik pa brīdim tiek uzpasēta pūdera kārta uz sejas. Ap kaklu pērļu virtene. Mugura vilnas žakete un vilnas trikotāžas svārki (viss brūnos toņos). Milzīgi gredzeni un masīva rokassprādze uz rokām. Bet patiesībā jau autoostā pamanīju viņas meitu. Kādēļ? Nu, pastāstiet man, kā jūs ģērbtos, ja brauktu uz kalniem? Visdrīzāk atbildes būtu – bikses, botes utt. Muļķības! Īstas itālietes brauc uz kalniem...miniet kā! :D Sarkanās augstpapēžu kurpēs :D Tieši tās tupeles pamanīju autoosta, un vēl nobrīnījos par šādu izvēli. Tātad meita. Ar laiku domāju, ka viņa varētu līdzināties savai māmulītei. Bet šobrīd – blondīne (lai gan saknes lien ārā, ai, cik tumšas). Pelēkā topā, pelēkos kokvilnas trikotāžas svārkos ar tumši lillā zvaigznēm (apmēram tāda auduma topus var nopirkt Rīgā „ņujorkerā”. Nepārtraukti runā pa telefonu un slinki ar visu muti gremo košļeni. Arī meitiņas (sievietes ap 35 gadiem) lūpas ir spilgtā krāsā nokrāsotas. Kalnā braucot tiek izvilkta zaļa jaka ar pūkainu maliņu. Patiesība izskatās, ka abas viņas mīl krietni iedzert – tādas nedaudz aizpampušas bija.
Pārējie līdzbraucēji nebija tik spilgtas personas, tāpēc īpaši nepamanīju viņus.
Nu, jā.. tātad pusdienas. Patiesībā pusotra stunda pusdienās ar svešiem ļaužiem bija nogurdinošas, turklāt arī diezgan treknas. Tomēr jāatzīst – arī garšīgas.
Pēc tam ar vilcienu pa kalniem uz Mer Du Glace (ledāju/šļudoni). Tas esot otrais lielākais ledājs Eiropā (vairāk nekā 13 km, kas kustas uz leju ar ātrumu apmēram 180 metri gadā). Līdz šļūdonim mūs aizvizināja zobratu vilciens. Brauciens pa kalnu bija vienreizējs... tās ainavas, kas pavērās raugoties pa vilciena logiem, bija vienkārši lieliskas. Arī ledājs apbūra. Tās vēja aukas un kalnu strautu šļakatas... iemīlējos šajā vietā. Žēl tikai, ka vējš mani ātri aizdzina prom un nesanāca ilgāk tur pastaigāt;( Tā kā vēja dēļ ātrāk atgriezos Chamonix, pastaigāju nedaudz vairāk pa to.. un ziņkārības dzīta iegāju Timberland veikalā...no kura izgāju ar iepirkumu maisu :D. Karstais laiks lika nopirkt man iešļūcenes. Ārkārtīgi ērtas. Patiesībā šādā laikā braucot uz kalnu ir jāņem divi apavi – vieni ērti, lai pa kalniem staigātu, otri – iešļūceņveidīgi, lai kājas nesvīstu ;)
Atbraucot uz Ženēvu, secināju, ka vējš arī šeit krietni plosās. Bet šeit vismaz vējš nav auksts.
Hmmz...tikko laika ziņās meloja, ka kļūs vēsāks ;( žēl... ;( a es jau gribēju rīt uzģērbt svārkus un iešļūcenes, lai kājas nedaudz paķertu pigmentu ;) ;(