Laikam jau stikla monstrs/cilvēks Hilton`a tuvumā:


( klikt! )

Nogurums ir liels, jo diena ir tik piesātināta bijusi.
No rīta pamodos sagurusi tomēr. Atkal bija par maz tomēr tā miega, bet neko. Piespiedu sevi piecelties un nolēmu, ka, ja spēšu savākties un pabrokastot, un izčekoties savlaicīgi no Hilton`a, tad došos ekskursijā, ja nē, tad nē. Neteikšu, ka ar lielu steigu posos, bet nevar arī teikt, ka vilku gumiju. Tomēr jāatzīst godīgi - brokastis sanāca tā diezgan ātri ēst. Vakar gan nesanāca izpētīt Hilton`a brokastu piedāvājumu pilnā apmērā, toties šodien kārtīgāk visu aplūkojo. Prieks bija par to, ka tiek piedāvātas tādas lietas, ko parasti klasiskajās viesnīcu brokastīs neredzēsi - daudz dažādas olīves, trīs veidu halvas (pagaršoju divas - ar šokolādes "ielaidumu" un ar riekstiem. Abas bija gardas, bet nežēlīgi saldas:))Parasti tomāti viesnīcās tiek vienkārši apcepināti, bet šeit - ar sieru - līdz ar to pilnīgi noteikti mans brokastu favorīts. Veselīgajā ēdienu stūrītī arī grieķu jogurti un... bezgala garšīgs rīsu pudiņš ar kanēli (vēl viens mans brokastu favorīts). Un patīk tas, ka salātlapas - ne tikai parastie maisījumi, bet arī spināti atsevišķi, salātu baldriņi atsevišķi un rukola vēl atsevišķi bija pieejama. Vēl noskatījos, ka arī arī japāņstila brokastīm atsevišķi lete pieejama, bet to izpētīt nedevos šodien. Vispār, brokastojot, pie sevis nodomāju, ka Hilton`ā varētu mierīgi kādu nedēļu nodzīvot un kombinēt dažādos veidos pieejamos ēdienus, un nebūtu garlaicīgi. :) Tā ka šoreiz varu teikt - Hilton`s atkal lika sev noticēt, jo pēc Briseles Hilton`a ticības šim tīklam vairs nebija.
Tā nu es ātri pabrokastoju un devos čekoties ārā no viesnīcas. Atstāju viesnīcas uzraudzībā koferi un devos pie kolēģiem uz busu pie Divani Caravel.
Pasākuma organizētāji nolēma mūs aizvest ekskursijā uz Akropoles muzeju (Muzeja mājas lapa). Tā kā bijām grupā, turklāt specifiskā grupā, varu tikai teikt to, kas ir mājas lapā rakstīts par ieejas biļetēm - 5 euro. Muzejs vizuāli ļoti moderns - daudz stikla, metāla un marmora. Ak, jā! Viena nianse gan jāņem vērā. Ja nāc ar mugursomu uz šo muzeju, tad muzeja darbinieki to lūgs atstāt garderobē. Un pirms ieejas muzejā visas somas tiek izlaistas caur rentgenu. Vēl viena nianse - šis ir viens no muzejiem, kad ļauj fotografēt tikai atsevišķās telpās. Tiesa, muzeja mājas lapā ir pieejamas jaukas fotogrāfijas, ko var izmanti.. Ja godīgi, man ir viena, kas dikti iepatikās. Vienkārši apbūra formas un krāsas salikums:


Vēl viena patīkama lieta, muzejā īpaši norādītās vietās stāv arheologi-muzeja darbinieki, kas var pastāstīt par redzamajiem priekšmetiem. Patiesībā šajā muzejā laikam tiešām ir labi, ja ir gids, vai kāds, kas pastāsta kaut ko, jo.. jo staigājot vienkārši un skatoties, vari nonākt tādā domu strupceļā: "Marmora gabals..vēl viens marmora gabals..un vēl viens marmora gabals.." Mēs ar lietuviešu kolēģi par šo tieši iesmējām, ka mums ļoti ir paveicies, ka gide tiešām ir tāda, kas ar sajūsmu un aizrautību spēj stāstīt visādas detaļas, nianses utt.
Kopumā man tiešām ir divējāda sajūta par šo muzeju - ļoti patika, jo bija stāstījums, bet saprotu, ka gadījumā, ja būtu vienkārši pati aizgājusi, tad.. visdrīzāk būtu vīlusies.
Pēc muzeja apmeklējuma mūs visus draudzīgi iekrāmēja busā un veda prom. Pirmā "porcija" izbira pie metro, jo lidmašīnas viņiem ir tūlīt uzreiz pēcpusdienā. Kā noprotu, lielākā daļa jau šodien devās mājās. Šķiet, ka tikai vēl viens kolēģis no citas valsts ir pagarinājis savu uzturēšanos Atēnās, jo atbraucis kopā ar sievu. Pārējos palicējus aizveda uz viesnīcu atpakaļ.
Tā nu es laimīgi savācu savas mantiņas un devos Hotel Plaka virzienā. Lai arī viegli smidzināja, negribējās doties iekš metro. Nolēmu, ka pastaiga pa pilsētu, lai arī ar koferi, tomēr nāks labumā, lai saprastu, ko vēl pa ceļam var apskatīt, kur aiziet utt. Līdz Sintagmas laukumam aizkļuvu gana veiksmīgi. Uzmetu aci policistu bariem, busiem ar režģiem uz logiem... Bet visādi citādi - viss mierīgi. Ļoti labi izdevās noorienēties un saprast, kura ir mana īstā iela. Tiesa, atzīšu, ka sākumā tā likās bezcerīgi gara un bažījos, ka paskriešu garām savai viesnīcai. Tomēr viss izdevās lieliski un viesnīca atradās! :) Jāatzīst, ka pēc Hilton`a šīs viesnīcas lobijs likās pārāk mazs un nekāds. Tomēr nomierinājos, jo galu galā līmeņi ta dažādi abām viesnīcām. Tā kā viesnīca nav liela un es ierados tomēr pirms 13:00, kad sākas check-in`s, nācās pagaidīt krietnu brīdi savu numuru. Bez manis vēl savus numurus gaidīja viens pāris no Kanzasas un otrs no Vankūveras. Jancīgi gan bija, kad recepcijā strādājošais kungs labākajos gados pārus uzrunāja uzvārdos, bet es.. es biju vienkārši Inetas kundze :D Mīlīgi tas bija! :)
Kad beidzot ieguvu savu elektronisko atslēgu devos uz numuru. Principā normāla izmēra numurs otrajā stāvā. Protams, Hilton`a milzenis bija uz pusi lielāks, bet tāpat ir ok! Bez balkona numurs, bet..ar skatu uz Akropoli. Tagad vakarā dikti smuks skats! :) Tējkannas, protams, numurā nav. Bet ir welcome vīna pudelīte. ;) Ir halāti un čības, kas iztrūka Hilton`a numurā. Pirmo reizi redzu tādu seifa slēdzenes risinājumu - jāievieto sava numura elektroniskā karte, lai slēgtu vaļā un ciet seifu. Vanna/tualete - netiek piedāvātas salvetes, bet gan jau iztikšu kaut kā bez tām. :) Bet tiešām kopumā ir ok. Ak, jā! Viena lieta gan ir jāņem vērā. Lifts ir. Bet viens. Un maziņš. Tā ka man ātrāk jebkurā gadījumā ir uzkāpt otrajā stāvā un nokāpt lejā, nekā stāvēt un gaidīt liftu.
Pēc īsās numura apskates un mazās pārkrāmēšanās, devos pilsētas tālākā izpētē. Uzreiz aizgāju līdz iepirkšanās ielai, kas iet paralēli blakus.Veikalu daudz, cilvēku daudz, muzikanti arī bija pietiekami. Izdevās ar vienu ausi paklausīties repu grieķu valodā. ;) A ko? Tīri mīlīgi. :)
Atkal nonācu Sintagmas laukumā, kur pamazām pulcējās pūlis. Ko viņi grib vai negrib, protams, nesaprotu. Bet.. tādas patriotiskas dziesmas gan skanēja. Vai arī ne patriotiskas, tomēr tādā uzmundrinošā ritmā gan! :)
Uzmetu aci parlamentam un nezināmā kareivja kapam. Protams, uzmanību pievērš sev nacionālās gvardes karavīri savos īpatnējos tērpos un koka tupelēs. Pāris bildes un devos uz nacionālajiem dārziem. Daudz un dažādi koki, krūmi, skulptūras arī pietiekami. Kādā parka stūrī atradu ar zvēriņu stūrīti, kurā bija zosis, pīles, pāvi, kazas un truši. Parks ir milzīgs un es izstaigāju tikai mazu daļu. Tiešām miera osta! Turklāt forši, ka akvedukta tuvumā ir uzstādīti arī soliņi un galdiņi. Vari piesēst, atpūsties un paklausīties ūdens burbuļošanā. No parka devos uz tuvumā esošo Olimpijas Zeva templi un Adriāna arku. Protams, noveicās ar to, ka 10 minūtes pirms manas atnākšanas ieeja tika slēgta, tāpēc nācās mieloties vien ar to, kas redzams aiz žoga stāvot. Bet arī ar to bija pietiekami.
No Zeva tempļa maza pastaiga pa pilsētu, lai nokļūtu līdz Kallimarmaro stadionam. Nodeva 3 euro apmērā, kopā ar biļeti iedod arī mazu bukletiņu, bet papildus var dabūt arī audiogidu. Stāsta, ka šis stadions atrodas tajā vietā, kurā atradās savulaiku Panatēnaju stadions. Pēc tam tas stadions tika lēnām nīcināts ārā, līdz to apņēmās atjaunot pirms pirmajām modernajām olimpiskajām spēlēm 1896.gadā. Milzīgs marmora stadions. Uzrāpos pašā augšā. Skats uz pilsētu un arī pašu stadionu - lielisks. Krietnu brīdi tur vienkārši sēdēju un skatījos, un baudīju mirkli.
Pēc mazas atpūtas atkal devos ielās. Gar prezidenta pili, kas agrāk bija karaļpils, pie tam, kā var noprast, gana glīta, atkal gar Benaki muzeju, Sintagmas laukumu, iepirkšanās ielu līdz kafejnīcu/restorānu galam.. Izpētīju, ka gan iepirkšanās ielas galā, gan arī manas viesnīcas ielai tālāk uz priekšu viena pēc otras ir kafejnīcas, restorāniņi, kur varēs iet paēst. Tā teikt maziņš izlūkgājiens arī sanāca pie reizes.
Atvilkos no pilsētas nogurusi. Tagad tikai atpūta prātā, lai rīt jau dotos uz krāšņo sardzes maiņu plkst.11:00 pie parlamenta, bet pēc tam laikam gan Akropole būs jāiekaro.

Diena šodien bija dikti gara. Vakar ilgi nespējām aizkasīties gulēt, laikam ap kādiem pusvieniem vien aizmigu. Gulēju tramīgi, kā jau parasti. Nedaudz pat skumji sametās, ka citās dienās otra cilvēka tuvums vienkārši ļauj saritināties kamoliņā blakus un nogulēt saldi visu nakti, bet pirms komandējumiem.. Ai, nekas nemainās! ;)
Pati cēlos ap četriem. Šī bija viena no retajām reizēm, kad sapratu, ja ļaušu pagulēt sev vēl piecas minūtītes, beigsies ar to, ka nespēšu nemaz piecelties. Piespiedu sevi un viss bija labi. Tiesa, vienu otru, kā jau parasti, bija ik pa brīdim jāpabiksta, lai tomēr pieceltos un mani aizvestu uz lidostu.
Tomēr galu galā viss bija labi. Laicīgi paguvām. Rezervīte bija pietiekama, lai izstāvētu rindu pie drop-off`a. Šorīt kaut kā neparasti daudz cilvēku pie Lufthansas „letēm”.
Par Lufthansu vispār šoreiz divi vērojumi. Rīgas agrajā reisā deva karstmaizi, kas jau bija kādu brīdi pastāvējusi, tāpēc.. tāpēc kondensāts tecēja ārā. Labi, ka bija salvetes, varēja tos plūdus novērst. Labi, ka drēbes bija tādas, uz kurām pleķus nevar redzēt un kas tiešām bija paredzētas tikai ceļam. Nākamreiz būs jābūt uzmanīgai. Otrs vērojums – ārkārtīgi patīkams. Reisā uz Atēnām siltas pusdienas piedāvāja. Agrāk, kad biju dikti kautrīga, tad iztiku ar vienu suliņu un viss. Tagad nekaunīgi prasu dzert, jo.. jo saklausījos kādā raidījumā, ka dzert, lidojot, vajag. Tā šodien ij apelsīnu sula, ij ūdens, ij kafija tika dzerta. ;) Agrākā komandējumu problēma – galva sāp, jo par maz dzer, jau kādu brīdi nemoka. Vienkārši metu kautrīgumu pie malas.
Vēl lidojums no FRA uz Atēnām bija patīkams tāpēc, ka kalnus varēja glāstīt. Lidojums pāri Austrijai un laikam kādai Šveices daļai, kā arī Balkānu valstīm. Augstākās kalnu virsotnes jau baltas, baltas.. Ar acīm glāstīju visas virsotnes, jo kalni joprojām man ir bezgala mīļi. Vieni saka, ka kalnos var iedzīvoties depresijā, jo ielejas nomāc. Man tieši otrādi ir – skatos kalnu galotnēs un piesienu savas domas, kas līdzenumā nespēj aizķerties.
Atzīšu godīgi, ieraugot Atēnas no debesīm, pārņēma neliela panika – ieleja un TIK DAUDZ gaišo māju. Tiešām sajutos kā maziņš puteklītis un piemetās kaut kāda panika, ka šajā pilsētā taču var tik viegli apmaldīties. Smieklīgākais jau ir tas, ka nekad neesmu bijusi topogrāfiskais idiots, bet šajā reizē tomēr panika iestājās. Tomēr centos saņemties, mierinot sevi, ka iziešu ielās, sajutīšu pilsētu un tad jau nebūs nekādu problēmu orientēties tajā.
Atēnu lidosta pārsteidza ar savu tukšumu. Lidmašīnu ne tik daudz, cilvēku arī ne pārāk. Kaut kā likās, ka drūzma būs lielāka, bet.. nekā!
Nokļūšana līdz pilsētai. Izvēlējāmies metro. Zināju, ka biļete maksā 8 euro, ka zilā līnija. Un cerēju, ka būs kā daudzās citās valstīs – nokāp lidostas termināļā pagrabā un tur būs metro. Šeit tomēr sanāk iziet ārā, nedaudz pastaigāt, līdz nonāc līdz metro un vilcieniem. Kādu īsi brīdi vajadzēja, lai noorientētos un saprastu, kur iet, kur biļetes pirkt, kur ir perons. Tomēr gana veikli arī šo pārbaudījumu izturējām.
Viena lieta gan vēl jāatzīmē. Pēc saraksta izskatījās, ka metro kursē no lidostas uz pilsētu reizi pusstundā. Tas nozīmē, ka gluži tipisks metro tas nav. ;) Mēs kā reiz atnācām tad, kad metro minūtes 5 jau kā bija aizgājis, līdz ar to krietna nīkšana sanāca. Iepriekš internetā biju kaut ko lasījusi par biļešu „validēšanu”, bet tā arī nesapratām, kur un kā tas jādara. Vienkārši iekāpām un braucām.
Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku, bet nekādas lielās drūzmēšanās. Nē, nu protams, pēcpusdienā ap plkst.14 lielai burzmai laikam arī nebūtu jābūt. Un tas arī priecēja. 14 pieturas un mūsējā klāt. Diezgan ātri noorientējāmies un atradām savu Hilton. Ja godīgi, tripadvisor visādas atsauksmes lasīju, bet pašas viedoklis ir tāds. Neparasti liels. Daudz brīvas telpas. Ir tualete, neliela duša atsevišķi un vēl vanna. Ir tējkanna un iespēja uztaisīt ierasto šķīstošo kafiju, decaf kafiju un kumelīšu un melno tēju. Ir foršs divvietīgs dīvāns un žurnālgaldiņš, ir milzīga gulta vienā gabalā, nevis divas mazās kopā sastumtās. Patīk tas, ka numurā ir gludeklis un gludināmais dēlis. Rīt no rīta kā cilvēks varēšu saposties uz sanāksmi. Pārsteigums bija arī vannas istabā. Līdz šim nekad nav sanācis redzēt viesnīcas piedāvātos kondicionierus, jo standartā ir tikai dušas želeja, šampūns un ķermeņa losjons.
Un vēl forši ir tas, ka ir lodžija. Diezgan liela. Un ir galdiņš ar diviem krēsliem. Un skats uz Likavita kalnu.
Tiešām pagaidām tas viss kopumā atstāj diezgan labu iespaidu.
Pēc ierakstīšanās viesnīcā ātri saposos un devos izlūkgājienā uz pirmo muzeju. Tā kā internetā biju izlasījusi, ka Benaki muzejs ceturtdienās strādā ilgi (līdz par pusnaktij) un ir par velti (lai gan arī maksas ieeja nav nekas traģisks – 7 euro), tad nolēmu šo iespēju izmantot. Muzeja apmeklējums tiešām šodien bija par velti. Izstaigāju visus stāvus, apskatīju. Un, ja īsi, tad šis muzejs ir labs tāpēc, ka vienuviet var redzēt visus periodus un ļoti atšķirīgus priekšmetus izstādītus. Protams, visām meitenēm piemīt žagatisms.. Ak, cik tur bija rotu! Daudz! Un ļoti daudzas tiešām ļoti patika. Labprāt tādas pati valkātu! Patiesībā tiešām patika, ka ir gan rotas, gan keramika, gan tekstils, gan ikonas, gan nedaudz ieroču, gan grāmatas, gan skulptūras, gan interjera priekšmeti.. Ai, visa daudz! Bet tās jau patiesībā apsveicami, ka faktiski jau no privātkolekcijas tas viss ir izveidojies. Un arī pati māja rada ļoti patīkamu auro. Vienkārši patīkami uzturēties. Laikam tiešām šo muzeju ieteiktu tādā gadījumā, ja brīvā laika Atēnās nav pārāk daudz. Aizej uz vienu muzeju, 2-3 stundās to izstaigā un ir priekšstats.
Ak, jā! Viena lieta gan bija, kas mainīja manus priekšstatus. Kādreiz, kad skolā mācījāmies par sengrieķu kultūru un mākslu, tad kaut kas īpašs likās apgleznotie trauki. Bildēs tas viss lika sajūsmināties, bet dzīvē.. nevar jau noliegt, ka ir skaisti, tomēr šis „ak-un-vai” izpalika. Tāda maza vilšanās, vai?
Pastaiga uz un no muzeja nelielu tomēr iespaidu par pilsētu atstāja. Satiksme tiešām šķiet tāda ļoti drudžaina. No otras puses – vakara sastrēgumstundā arī ātrā palīdzība stāvēja sastrēgumos ar visām savām midžinošajām gaismām. Necentās nevienu apsteigt un sirēnu ieslēdza tikai tad, kad priekšā pie luksofora stāvošās divas mašīnas pāris sekundes saminstinājās, kad iedegās zaļais. Ļoti daudz motociklu un mopēveidīgo. Bet gājēju kaut kā nelikās pārāk daudz. Var jau būt, ka tā ir rajona specifika, nezinu. Tomēr tiešām šīs staigāšanai diezgan brīvās ielas patika.
Pēc muzeja aizgājām vakariņās. Tepat Hilton rajonā atradām restorānu Oroscopo. Cenas likās sakarīgas, tāpēc gājām vien iekšā, jo bads tomēr mocīja. Papētījām ēdienkarti un es nolēmu pasūtīt jau nokomplektēto piedāvājumu, kurā bija minēta zupa vai grieķu salāti, moussaka jeb kārtainais sacepums ar gaļu, baklažāniem un kartupeļiem un kāds saldais – saldējums, augļi vai bahlava. Boss paņēma citu nokomplektēto piedāvājumu – ar zupu vai grieķu salātiem, jēra gaļu un saldo. Vēl paņēmām arī tzatziki.
Rezultātā dabūjām visa daudz, daudz! Atcerējos neseno Mārtiņa Sirmā raidījumu par Grieķiju un tekstu, ka šeit daudz ēdiena paliek pāri… Vispirms atnesa zupu. Tāds kā dārzeņu buljons ar krietnu garšvielu piedevu un grauzdiņiem. Neliels šķīvītis un sākumā man likās, ka ar tādām porcijām nebūs te nekāda izēšanās. Pēc tam tik atnesti grieķu salāti, kurus tiešām negaidīju, jo domāju, ka ar zupu vien starterim pietiks. Salāti tiešām ar lielo siera šķēli pāri, nevis sadrupinātu sīkos gabalos, kā nereti ir Rīgā. Visi dārzeņi sagriezti lielos gabalos un eļļa arī nav žēlota. Bet, atzīšu godīgi, šeit grieķu salāti tomēr savādāk garšo nekā Rīgā. Tzatziki ar siltu maizi bija gards! Un kad atnesa manu moussaku, jutu, ka ātri vien kapitulēšu. Apēdu vien pusi sacepuma, pabakstīju pāris tvaicētos dārzeņus un viss. Viesmīlis, kad nesa prom šķīvjus skatījās uz manējo un jautāja, vai tad negaršoja? Nācās vien godīgi atzīt, ka garšoja, bet vienkārši vairs nelien. Bet viņš izskatījās sarūgtināts par manu puspilno šķīvji. Boss gan bija apņēmības pilns un savu jēru ar frī kartupeļiem notiesāja pa tīro. Augļi tika pasniegti ļoti vienkārši – pāris šķēles ābola un bumbiera un viens mandarīns. Viss sagriezts un izlikts uz šķīvja. Un viss. Rezultātā pārēdos ne pa jokam. Un beigu liķierītis man un bosam rakija, laikam bija tāds jauks punktiņš uz i. Par abiem rēķins kopā bija gandrīz 50 euro. Bet nu māgas tiešām ir piestūķētas pilnas! Boss vēl nosmēja, ka patiesībā tās porcijas, kas bija man, ir tikai pusporcijas bijušas. Ja būtu atsevišķi to pasūtījusi, tad būtu vēl vairāk visa. Tajā brīdī ar atvieglojumu uzelpoju, ka tomēr neņēmu neko atsevišķi, kā sākumā biju domājusi.
Atpakaļ nākot, piestājām pie kioska, nopirkt ūdeni. Vispār tie mazie kioskiņi, kas daudzās vietās ir, ir tiešām ar ļoti draudzīgām cenām. Puslitra pudele ūdens – 50 euro centi. Tagad vismaz mani vairs nemocīs jautājums, kur nopirkt ūdeni. ;)
Tā ka diena ir bijusi pietiekami gara, daudz visādu iespaidu. Un šobrīd varu teikt, ka man šeit patīk. Tāpēc, ka ir silti (šodien bija +15) un ir sajūta, ka esi atgriezies aptuveni septembra sākumā, tāpēc, ka ir saule.. un tāpēc arī, ka šeit nav steigas. Baudu šo vietu un mirkli.

Nu, jā! Beidzot aizstāgājām uz izstādi "No kara uz mieru. 1940. - 1950.gadu mode".
Nē, nu smukas kleitas, smukas rotas, kurpes, somiņas, cimdiņi utt. Bet..Bet secinājums ir viens, ka kleitās jau nekas daudz nav mainījies! Daudzas no izstādē redzamajām kleitām pilnīgi mierīgi arī tagad varētu uzģērbt. ;) Tiesa...esam zaudējuši to skaistumu un smalkumu, ko sniedz visi smalkie aksesuāri.
Nu, smuki! ;)
Un vispār..foršs vakars bija. Patīkamas un garšīgas vakariņas.
Un tā negribējās, lai vakars beidzas...:)

Darbā mazais ārprāts. Priekšnieks atgriežas un krietni nervozāk viss notiek. Pat negribas par to visu rakstīt un domāt.

Toties dienas prieciņš bija Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja apmeklējums. Marimekko iepriecināja ar krāsu spilgtumu :) Tas, ka aiz loga ir pelēks, pēc izstādes apmeklējuma vairs nešķiet nomācoši.
Un, ja godīgi, šis tas dikti iekrita sirdī :)) Kārojas šo to iegādāt :D
Patiesībā tiešām labi bija, saņēmos šodien un aizgāju līdz muzejam :)
Un še kur pāris bildes :)
( klikt, lai apskatītu bildes )

vakar vakars bija lielisks :)
ar sigi beidzot aizgaajaam uz bindes izstaadi riigas maakslas telpaa. no visa lielaa klaasta bija 2,5 fotograafijas, peec kuraam bija sajuuta, ka jaa, tagad var doties prom, ir atrasta iistaa sajuuta. jebkuraa gadiijumaa man dikti patika taas vinja ironiskaas fotograafijas :) skaties un smaidi :)
neliels paarsteigums bija tad, kad izgaajaam aaraa :) skan muuzika un melngalvju nama fasaade tiek smuki izgaismota :) absoluuti ne riigas sajuuta :) nemaz nezinaaju, ka kaut kas taads notiek ne tikai citaas eiropas pilseetaas, bet arii riigaa ;) baudiijums aciim un ausiim pamatiigs ;)
tieshaam izdevies vakars sanaaca :)

( melngalvju nams vakar :) )

Visnotaļ jauks un saturīgs sanāca weeekend`s :)
Piektdienas vakars ar Astru Klondaikā :)
Sestdien LU un muzeju nakts (vislabākais bija nakts noslēgums Andrejsalā :) )
Bet vakardien kino (Astra aizvilka uz "Tristans un Izolde") + shoppings (lai gan patiesībā neesmu sajūsmā par brīvā laika pavadīšanu iepērkoties, bet šoreiz, nu, tā sanāca) + grāmatas lasīšana.
Pietrūka gan dažas miega stundas, bet gan jau... Šovakar laicīgi jāierodas mājās un jānolien gulēt ātrāk :)