Šodien tāda savāda darba diena sanāca. No rīta aizskrēju pie higiēnista uz atkārotu higiēnu. Viņa pašausminājās, ka mēneša laikā zobi atkal ir iekrāsojušies. Kā variantus izteica - zaļā tēja (ko dzeru reti), sarkanvīns (ko arī dzeru reti, jo labāk garšo baltais), dzelžains ūdens (tikai laukos man tāds ir), smēķēšana (to vispār nedaru).. Nu, un, protams, tad arī iespējams, ka tā ir ģenētiska vaina vai arī mutē dzīvo niknās baktērijas.. Nezinu, es kaut kā pārāk mierīgi to visu uztvēru. Sniegbaltus negribu jau kopš tā brīža, kad kaut kur izlasīju, ka mūsu reģionā nemaz tādi sniegbalti nevar būt, nomierinājos un pieņēmu, ka zobi vienmēr būs nedaudz iedzelteni. Bet šodien mani centās pārliecināt, ka tā nav pareizi un labi. Nu, nez.. manuprāt, galvenais, ka ir veseli.
Mājās ejot, iedomājos, ka pigments varēja parādīties tik ātri, jo bieži dzeram ābolu-burkānu-apelsīnu sulu. Jānopērk salmiņi un jādzer ar tiem. :D Bet nu redzēs, redzēs, kas būs tālāk. :D
Šodien visa darba diena pagāja lasot pētījumu par jaunajām nodarbinātības formām. Lasu jau trešo reizi un secinu, ka virkne no maniem labojumiem un komentāriem tā arī nav ņemti vērā. Ir vilšanās sajūta. Joprojām. Bet vismaz varu teikt, ka es savu darbu izdarīju pēc labākās sirdsapziņas.
Un vēl šodien diezgan daudz laika pavadīju skatoties dažādas stikla eglīšu mantiņas. Jā, šobrīd nevaru tās likt kokā, bet sapnis par eglīti, kurā daudz foršu stikla eglīšu mantiņu, manī joprojām ir. Kāpēc? Tāpēc, ka tas asociējas ar bērnību. Pie vecākiem egle ar stikla mantiņām bija, Ilūkstē atceros eglītes ar foršām mantiņām (jo īpaši atmiņā iekrita namiņš). Kazīšos pie babas neatceros eglīti, bet ziemā jau es tur ne tik bieži biju. Lai gan nē! Tikko atcerējos, ka lielajā istabā uz lielā galda, kas bija apsegts ar lina galdautu, stāvēja vāzē neliela eglīte ar svecītēm rotāta.
Bet nu smukās stikla matiņās, jāatzīst, ir ļoti dārgas. Bet smukas.. Un dikti kārdina. Veselu kaudzi mantiņu iemetu "wishlist". Varbūt kādreiz.. varbūt pa vienai vien.. redzēs.