Vēl viena murkšķa diena. Jūtos labāk. Bet vēl esmu puņķu un klepustapa. :) :(
Un gribas ārā, jo īpaši tāpēc, ka saulīte spīd.
Kārtīgi pastrādāju. Vispār apbrīnojami, cik ražīgi mājās varu strādāt. Neviens nerausta, nezvana, neliek pārslēgties no viena darba uz citu. Sāku vienu darbu un varu to pabeigt. Ideāli!
Rīt nolēmu beidzot izvelties no mājām un aizvelties līdz darbam. Jo jūtos labāk. Jo īsā diena. Jo gribas jau beidzot izlīst ārā no savām četrām sienām. Gribas atsākt staigāt daudz un tālu, un ilgi. :)
Sen šādi nebiju nolikusies ar saaukstēšanos. Organisms vienkārši šādā veidā pieprasīja režīma/ritma maiņu. Un es tam klausīju, nevis par visām varītēm tēloju varoni un nodarbojos ar prezenteismu darbā.