Bumsīt, zini, kā ir?
Draugus var satikt dažādos vecumos:
viena man ir kopš 15 gadu vecuma, cita - 18 gadu vecuma, tad ir arī tādas/tādi kas satiktas/-ti 24 un 28 gadu vecumā un ir arī tādi, kas satikt pēc 30 gadu vecuma.
Laikam svarīgākais ir tas, ka draudzība prasa vēlmi satikties kaut dažreiz, uzticēšanos, paļaušanos utt. Turklāt draudzība 15 gadu vecumā pilnīgi noteikti atšķiras no draudzības tad, kad tev ir 36. Jo vecums ir atšķirīgs un rūpes ir atšķirīgas. Bet galvenais tiešām ir tas, ka gribas to cilvēku satikt nevis tāpēc, ka ir pienākums, bet tāpēc, ka pēc tikšanās ar to cilvēku jūties priecīgāks un laimīgāks. ;)
Tā ka es ceru, ka Tev tomēr izdosies satikt cilvēkus, kas dara Tavu dzīvi priecīgāku! :)

Zini,Saulīt,es savos četrdesmit nu jau droši varu
teikt,ka neiemācīšos uzticēties cilvēkiem.
Esmu gatava labiem cilvēkiem atdot pēdējo,kas
man ir,bet...bet...rūgta pieredze dara savu.:)

Nu, katram mums ir rūgta pieredze, kas neaizmirstas.. :(
Bet es savos gandrīz 37 tomēr gribu ticēt un ticu, ka var būt arī viss forši. :)
Neglābjami naiva un optimistiska laikam šajā ziņā esmu. :)

Tavs optimisms ir lipīgs.Gan jau būs labi!:)

Būs, būs! :) Nemaz savādāk nedrīkst būt! :)
Katrs ir pelnījis to, lai būtu labi, labi, labi! :)

kopš 14 ;)

Nu, labi, tā tiešām ir precīzāk! Bet 14 bija pavisam īsu brīdi! :-D