Nezinu, kāpēc, bet pēdējās divās dienās ir ārkārtīgi daudz darba. Tik daudz, ka galva jau sāk atteikties apstrādāt informāciju. Nedaudz par daudz visa. Trakākais jau ir tas, ka darboties sanāk nevis ap vienu darbu, bet ar daudziem un dažādiem - uzmanība jāpārslēdz gan tēmu, gan darāmā darba ziņā. Protams, saprotu, ka arī tas, ka gribu maijā paņemt atvaļinājumu, uzdzen nedaudz stresu, jo saprotu, ka ļoti daudz ko gribu pabeigt vēl šajās pāris nedēļās.
Turklāt vakar sākās arī angļu valoda.

Cits pasniedzējs, cits līmenis, cits stils.. Jāpierod. Pagaidām negribas izteikt savu viedokli, jo īsi jau tas nav izveidojies. Bet, nu redzēs, kā būs. Kaut kā tie trīs mēneši būs kopā jāpavada..turklāt beigās jau tas tests ir jānokārto.

Par šo dienu īsti daudz nav ko rakstīt. Darbs, darbs, darbs... Atvēlos mājās, apskatīju palodzi. Bet tur.. tur abas tomātu šķirnes ņipri dīgst un ieraudzīju arī divas kabaču sēklas atdzīvojamies. Visu salaistīju un novēlēju augt arī turpmāk tikpat ņipri. Pārpiķēju puravus. Redzēs, kas būs sanācis. Ja visi apsakņosies un saņemsies, tad varēs aizvest uz vasarnīcu un tur iebakstīt. Turklāt, ja ar šiem puraviem pārpiķēšana būs izdevusies, tad arī mammai dārzā varēšu citus puravus pārstādīt. :)

Bet vispār.. vispār jau otro dienu atnāku mājās beigta un izžņaugta kā trauku lupatiņa.. Pat vakariņas negribas ne ēst, ne gatavot.. ātrāk gultā un iekrist ar seju spilvenos..