piezīmju blociņš [entries|archive|friends|userinfo]
Citronz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| /piezīme /xc.lv /adventurerace /raid.lv /Stipro skrējiens /Magnēts /Suņi.lv ]

Restarts [29. Maijs 2017|22:11]
[Tags|, , ]

Nogriezu pavisam īsus matus. Gandrīz 10 gadus tik īsi nebija bijuši. Dīvaini tagad. It kā vieglāka galva. Esmu atkal pašpuika kā divdesmit gados. Nu i labi, tāpat es esmu nesmuka, vismaz tagad vieglāk vasarā ar īsiem matiem.

Es sev nepatīku. Vizuāli un vispār. Agrāk, šķiet, biju jauks cilvēks, tagad kaut kāda nervoza bāba, kam viss besī. Vismaz bērns man ir brīnišķīgs, laikam viss tēvā. Kaut gan nē, kad psiho, tad redzu sevi :D
Link2 raksta|ir doma

[24. Maijs 2017|21:36]
Aizgāju uz veikalu, uzliku preces uz kases lentas un konstatēju- a maka ta nav :(
Link3 raksta|ir doma

[22. Maijs 2017|23:07]
[Tags|, , ]

Ja es kādreiz negribu iet skriet, jūs mani ar sūdainu mietu izdzeniet. Jo pēc tam ir tik labi! Pat ne pēc tam, jau skrienot. Ap otro trešo km iedolbī endorfīni un ir kaifs. Visu dienu gribas raudāt vai kādu uzspridzināt, bet tad izej ārā paskriet un paliec tāds drusku pūkains, nu gandrīz priecīgs.
Link4 raksta|ir doma

[16. Maijs 2017|14:08]
[Tags|, , ]

Kas ar mani? Tā vietā, lai izmantotu brīvo laiku un apstrādātu klienta bildes, es klīstu pa stokiem un skatos skaistas bildītes a la
šī )
Link2 raksta|ir doma

[15. Maijs 2017|09:10]
[Tags|]

Mans puika, mans, viss manī. Pēdējā laikā pa dzīvokli pārvietojas tikai braukšus uz riteņa :) pagaidām vēl mazais četrriteņu puky. Divriteņu vēl raustos pirkt, fiziski noteikti der, bet prātiņa vēl droši vien par maz :) varbūt vasarā.
Link4 raksta|ir doma

[11. Maijs 2017|15:15]
[Tags|, ]

Man bail to vēl teikt skaļi, bet, šķiet, beidzot esmu atsākusi skriet. Nav jau citu variantu. Psihoterapiju es šobrīd nevaru atļauties, alkohols kā AD ir diezgan bīstams, tad nu paliek endorfīni, ko dod sports. Vēl jau es varu noskriet pavisam maz pirms kājas sāk čīkstēt. Bet esmu apņēmusies skriet kaut mazliet, bet regulāri, lai organisms pierod. Vēl gribu aizbraukt paslidot, bet tur ir pārāk daudz bet. Bet laikam tomēr vajadzētu, jo uz slidām es esmu lidojumā. Varbūt sajutīšu kaut ko no tās bezrūpības, kas bija kādreiz.

Patiesībā grūti noticēt, cik ilgi es dzīvoju bez skriešanas. Pāris reizes mēģināju atsākt,bet pārforsēju un atkal atmetu. Šoreiz turos jau gandrīz mēnesi, tad jau aizies tā lieta. Bez sporta nevar. Skaļš roks vai tuc tuc austiņās un ir labi. Skriet. Nedomāt. Skriet. Vislabāk lietū un vējā, kad var sajust dabas spēku. Un pasmelties mazliet spēka arī sev.

Bet vispār traki. Ir teju maija vidus un vēl nav. Nav mana mūžīgā izsalkuma sajūta, kad gribas visu ķert un grābt, un baudīt. Šobrīd negribas neko. Un ne jau laikapstākļi vainīgi. Brrr, jāvelk sevi aiz matiem no purva ārā. Kā Minhauzenam.
Link2 raksta|ir doma

Utopija [27. Apr 2017|15:48]
[Tags|, , ]

Es gribu, lai man būtu daudz naudas. Lai man būtu liels dzīvoklis un māja, kur iekārtot foršu bērnistabu. Un vēl vienu bērnu tajā. Jā, māja ar dārzu un terasi. Ne Rīgā, bet 5min braucienā. Es gribu, lai man nebūtu bērns jāiegrūž bērnudārzā tik mazā vecumā. Es gribu ēst kūkas un sāļos našķus un neresnēt un nebojāt veselību no tā. Es gribu darīt to, ko gribu un nedarīt to, ko negribu. Es gribu, lai man pašai piederētu teikšana par savu dzīvi, nevis tā jāpielāgo visiem iesaistītajiem un citiem apstākļiem (nav runa par bērnu). Es gribu būt harmonijā ar sevi un citiem. Dzīvot pa īstam. Es gribu smieties no sirds, peldēties pa pliko pilnmēness naktī un iet pārgājienos kalnos. Vai tepat gar Gauju. Tūliņ būs maijs, kad parasti manī mostās neremdināms izsalkums pēc dzīves. Ai, es gribu neiespējamo. Un vēl vairāk. Besis šodien.
Link12 raksta|ir doma

[25. Apr 2017|15:07]
[Tags|]

Bet vispār dārziņš ir ļoti aktuāls jautājums šobrīd. Izskatās, ka jāmeklē privātais. Mūsu pusē diezgan švaka izvēle. Nekur baigi tālu ar negribas braukāt, jo tas ilgtermiņā varētu būt pagrūti. Bet nu jāmeklē būs vidusceļš. Jo palaist tuvākajā dārziņā, ka tik būtu, ar negribu. Gribu labu!
Link16 raksta|ir doma

[25. Apr 2017|13:23]
[Tags|, ]

Žēl, ka Latvijā nav tādu outdoor vai meža bērnudārzu kā citur. Savējo labprāt tādā laistu. Jo, manuprāt, bērniem ir daudz laika jāpavada ārā un kustībā.

Šodien arī. Aizgājām uz spēļu laukumu, nomācies. Pāris bērneļi skraida. Sāk pilināt trīs piles, mammītes uzreiz sāk vaimanāt, sīkos pa ratiem un prom. Nu neko, mums vismaz forši- vieniem pašiem viss laukums. Pie tam, nav jau problēma tikai drēbēs, jo daļai bērnu mugurā ir adekvātas drēbes. Ok, vētrā un mega lietusgāzē varbūt nav forši, bet, ja knapi smidzina? Nez, manējais izpriecājās, pēc tam vēl izpačkājās pa peļķēm un laimīgs.

Kaut kā gribētos domāt, ka laukos varbūt ir savādāk, tur būšana ārā arī sliktos laikapstākļos notiek dabiski. Un mammītes nestreso, ka rozā zeķubikses sasmērētas (true story, man viena no bd vadītājām, kuru bijām apskatīt, par šito teica). Dooh, tas taču ir pilnīgi normāli, ja bērns bērnudārzā iet ārā un nosmērējas. Es satrauktos, ja būtu savādāk.
Link11 raksta|ir doma

[13. Apr 2017|21:28]
Maroka ir jaunā Indija. Tikai aktīvajiem. Visi tagad brauc uz Maroku. Pfff. Bet tas, protams, neglābj mūs no ajūrvēdas priekšā un pakaļā katrā žurnālā u.c. (un tāpēc es tādus lasu tikai nav haļavu)
Link1 raksta|ir doma

[4. Apr 2017|11:18]
[Tags|, ]

Nav daudz lietu, kas man nepatīk Latvijā, bet viena no tām ir tas, ka mums ir mazs tirgus, līdz ar to daudzas lietas nav pieejamas. Nu, piemēram, bērnu apģērbi. Veikalos 90% bērnu apģērbu, kas nav meiteņu rozā, ir melns, palēks, zils. Bet es gribu dzeltenu, oranžu, zaļu! Nu kaut koši zilu. Kaut ko salasīt var, bet grūti. Un es pat nerunāšu par funkcionāliem apģērbiem. No merino lietām ir ļoti švaka izvēle, bet vismaz ir. Softshell kombinezons? Par tādu, šķiet, veikali šeit pat dzirdējuši nav. Un ja ir, tad maksā miljonu. Un, kāpēc, ārzemju lapas ir pilnas ar košiem lietus apģērbiem, a pie mums pārsvarā melns, melns, melns... SS kaut ko var nomedīt, bet ļoti švaki, pārsvarā tie paši tumšie štrunti.

Tā vot besījos, besījos, kamēr uzklīdu vācu lapām. O jā! Tur var pašu velnu dabūt, arī lietotu par saprātīgām cenām. Kopā ar visu sūtīšanu tāpat sanāk izdevīgi. Sākumā baidījos, ka vācieši negribēs krāmēties ar kaut kādu ārzemnieci, bet neko. Šis tas jau ir ceļā pie manis :) Un es pie viena atsvaidzinu valodas zināšanas. Pašai prieks :)

Nu ko lai dara, patīk man to puiku pucēt, patīk. Pucēt gan ir tāds neprecīzs vārds, jo tā ir tāda funkcionāla pucēšana :)
Link13 raksta|ir doma

[26. Mar 2017|08:30]
Pamosties un dzirdēt dzērves kliedzam. Nu jā, vakar divas tepat pļavā ganījās pavisam tuvu.

Upd.ganās vēl šorīt, vēl tuvāk mājai. Un buciņš ar atnācis, piecus soļus no mājas kaut ko ēd. Kā man patīk dabā!
Link2 raksta|ir doma

[24. Mar 2017|21:10]
Vispirms ar galvu iemaucu trepēs, tagad uzdauzīju aci divās vietās ar dvieļu žāvētāju. Well done, spriežot pēc uztūkuma, rīt būs zils :(
Link4 raksta|ir doma

[21. Mar 2017|10:23]
[Tags|, , ]

Dirsas, izsita mašīnas stiklu un nozaga sēžamdaļu ratiem. Zaudējumi lieli, ieguvums zaglim, domājams, nulle, jo realizēt grūti. Rokas noraut! Un kārtējā auto bēda, čakars un izdevumi. Zb!

Protams, nav prāta darbs kaut ko salonā turēt, bet staipīt ratus arī ne. Un tieši tagad, kad jau taisījos viņus tirgot nost un mainīt pret grabuļratiem :(
Link16 raksta|ir doma

[4. Mar 2017|18:34]
[Tags|, , ]

Viss ir labi. Principā nav neviena objektīva iemesla justies slikti. Bet man ir bēdīgi. Šodien pat- tik lieliska diena, ideāls laiks, es daudz pa āru. Bet man ir bēdīgi. Mani nekas nekavē, es varu darīt visu, ko gribu. Un daru. Bet man ir bēdīgi. Cerēsim, ka tas tikai tāds pārejošs posms un drīz līdz ar pavasari un vēl aktīvāku dzīvi paliks labāk.
Kaut gan, es zinu. Varbūt man jāatsāk sportot. Nu tā, lai endorfīni izdalās. Jo citādi man nav izskaidrojuma, kāpēc man ir bēdīgi.
It kā gribētos izdarīt tik daudz, bet negribas. Tāds kā enerģijas trūkums, vai. Vai dzīvesspēka. Dzīvesprieka? Mājā ar pusbardaks. It kā gribas iztīrīt, bet slinkums, vai.

Bet varbūt vienkārši pie vainas ar joni tuvojošās dzimšanas diena. Tad jau parasti cilvēkiem sākas visādas domas, pārdomas utt.
Link2 raksta|ir doma

[23. Feb 2017|22:34]
[Tags|, , ]

Šodien bildēju knapi divas nedēļas vecu zīdainīti. Skatījos uz to mazo rausīti un neticēju, ka vēl tikai pirms gada manējais bija tāds pats. Nu neticami! Protams, vēl jau pie vainas tas, ka manējais jau divus mēnešus iet, pat skrien, tāpēc man viņš reizēm liekas vecāks, kā ir. Bet nu jā, jau aizmirsies, kā bija pirms gada, tagad ir riktīgs cilvēks, personība. Tik forši ir, ar viņu ir jautri un mīļi un vispār :) Mīlu bez gala!

Bet nu jā, skatoties un tādu mazu, idillisku zīdainīti, kas čuč saldā miedziņā, pilnīgi sagribējās sev vēl vienu tādu un izbaudīt to laiku vēl vairāk :) Bet jā, es atceros arī negulētās naktis un visu pārējo :D Bet nu labi, protams, ka tas nav arguments. Īpaši jau man, kam grūtniecība, dzemdības un jā, arī viss šis gads, bija salīdzinoši viegls, nu vismaz tas, kas ar bērnu saistīts. Protams, šobrīd nekāda otrā bērna nebūs, bet vispār es ceru, ka kādreiz dzīve man vēl ļaus to piedzīvot un izbaudīt :)
Link2 raksta|ir doma

[4. Jan 2017|16:45]
Jūs mani pāprpratāt. Mans ieraksts nav par bērnkopību vai to, ka man nav laika savām vajadzībām dēļ bērna. Ne tuvu! Patiesībā man gluži labi sanāk sabalansēt to un atrast laiku savām interesēm. Stāsts vispār nav par bērnu vai laika trūkumu. Bet gan par to, ka MAN NEGRIBAS. Es varu, bet man negribas. Un ne jau bērns pie tā ir vainīgs. Gluži pretēji- tieši ar bērnu kopā es esmu sajutusi tos nedaudzos laimes mirkļus, kad var smieties vienkārši tāpat. Tieši no bērna var pamācīties neizsmeļamu interesi par pasauli un dzīvesprieku. Nebūtu bērna, es būtu vēl dziļākā bedrē šobrīd.

Bet es negribu kaut ko skaidrot vai taisnoties. Ne šeit.
Link1 raksta|ir doma

[4. Jan 2017|11:48]
[Tags|, ]

Ja man nebūtu tagad jāsēž mājās ar bērnu, es uzvilktu sniega bikses un dotos putenī. Aizbrauktu kaut kur pie jūras un ļautu vējam un sniegam sisties man sejā. Sajust dabas spēku. Man patīk stihijas. Es gribu sajusties atkal dzīva.

Triekties pilnā ātrumā ar riteni pa dubļiem. Izvārtīties sniegā. Nopeldēties vēlā rudenī tā, lai skudriņas skrien pār miesu. Vai vienkārši smieties. Smieties pa īstam. Es neatceros, kad es pēdējo reizi esmu tā pa īstam smējusies. Vai pa īstam jutusies laimīga. Jā, katrs bērns smaids man izraisa prieku, bet tas ir tāds virspusējs prieks. Kaut kas dziļi manī ir tukšs un sastindzis. Un tam nav sakara ar ārējiem apstākļiem.

Varbūt tādas īstas laimes nemaz nav? Varbūt laime paliek tur, bezrūpīgajā bērnībā, kad var stundām vārtīties sniegā un smieties tāpat vien? Un tad mēs izaugam un paliek tikai ilūzijas par dzīvi. Kaut gan, ja es patinu filmu atpakaļ, tad kādreiz es taču biju laimīga. Biju? Kur tas viss pazuda? Un kur to meklēt?

To es arī gribētu novēlēt sev šajā gadā. Būt kaut mazliet laimīgākai. Es zinu, ka katrs pats savas laimes kalējs. Un laime nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet no iekšējā stāvokļa. Gribu atgūt mazliet viegluma un tā dzīvesprieka, kas manī valdīja iepriekš.
Link14 raksta|ir doma

[1. Jan 2017|16:43]
Saskatījos raidījumus par vēsturi un nonācu pie secinājuma, ka man aug mazs princis. Jo savulaik tieši karaļiem bija savi personīgie pavāri, ģērbēji, guldinātāji un pat poda kalpotāji, kas slaucīja dibenu. Nu gluži kā manam princim, kuram bez visa augstāk minētā vēl ir personīgais apkārt nēsātājs un izklaidētājs. Un tas viss vienā personā, nevis 600 cilvēku galms :D
Link1 raksta|ir doma

[21. Dec 2016|22:59]
Ja kāda man ko dos,
tad šodien tā būs zoss :)
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]