| |
[16. Maijs 2026|00:12] |
Vai kaut reizi dzīvē man būs sajūta, ka esmu gana laba?
Jā, ir lietas, par kurām, es uzsitu sev uz pleca, tomēr aizvien ar to ir bijis par maz.
Jo vairāk es izprotu sevi, jo labāk tas izskaidro dažas lietas manā dzīvē. Un tomēr - vai tāda birku piekarināšana sev ko maina? Vai sapuvis ābols no tā kļūst mazāk sapuvis, ja mēs to nosaucam smalkā vārdā? Priekš manis - jā! Ir bijis reizēm atvieglojoši saprast, ka es neesmu nenormāla, ja esmu savādāka kā citi. Ka varbūt tas nav tikai slikts raksturs un izlaidība. Vienlaikus tas zināmā mērā sagrauj arī cerības, ka kaut kas var mainīties. Jo vienmēr ir licies, ka es saņemšos un tad viss būs. Dažreiz tik ļoti gribētos būt vienkāršākai un pareizākai. Labākai?!
Pietrūkst vienkārša, cilvēciska siltuma.
Ir sajūta, ka es dodu un dodu, atdodu sevi visu. Bet vai ar to pietiek? Vai tagad es esmu gana laba? Un kam es gribu būt gana laba? Pati sev? |
|
|
| |
[29. Jul 2019|16:47] |
Man ir instant crush uz cilvēkiem, kuri ļoti daudz smaida. Nē, ne tiem, kuriem ķieģelis uzkritis, un tāpēc viņi staigā tādi pasisti. Un arī ne tiem pseido pozitīvājiem fake smile "esizliekoskamaniinteresē". Bet tiem, kas staro no iekšpuses (vāks, izklausās pēc ezotērikas :D ) Kam nebēdnīgas dzirkstelītes dejo acīs. Kam sejā jaušams viegls smaids pat tad, kad viņi nesmaida. Pretstatā mūžīgi sarauktai pierei un nīgram feisam.
Tādu nav daudz, bet šad tad satieku. Un iemīlos. Un nav runa par dzimumiem vai kādu seksuālu interesi. Bet tā vienkārši- pa cilvēcīgo. Sauc to par harizmu vai kā savādāk. Es arī gribētu tāda būt. Un cenšos biežāk smaidīt. Tomēr, kad nesmaidu- es izskatos nīgra :D |
|
|