Pāris dienas atpakaļ sanāca saruna par "atpirkšanos". Par to, ka ir pāri, kuros par normu tiek uzskatīts, ka gadījuma, ja esi sastrādājis kaut ko, sāpinājis otru, tad.. tad tiešā tekstā pajautā: "Kā varu atlīdzināt sagādātos sirdsēstus?" un saņem pretī atbildi par vēlamo. Viss, kas atliek - sagādāt lūgto un ir miers.
Bet..vai tiešām "miers"? Nezinu, man to grūti saprast. Es laikam no cita skatupunkta uz to visu skatos. Vai mana piedošana ir ziedu pušķa vai jaunu grabulīšu vērtībā? Vai iztērētie 10, 20, 50, 100 lati ir tas, cik vērtas ir manas jūtas un sajūtas?
Man šķiet, ka svarīgāk nesāpināt, nedarīt pāri. Ja ielaid to "atpirkšanās" čūsku, tad var sākt parādīties ieradums: izdaru ko sliktu, atpērkos un miers.
Un man tas ir svarīgi, ka šobrīd zinu, ka nav šādas "atpirkšanās", ka tas, kas tiek darīts, tiek darīts no sirds un tieši tad, kad tiešām to vēlies. Un pārliecība, ka otram tieši šīs pašas lietas ir svarīgas, rada mieru un drošības sajūtu.