nu, es pie sevis tajaa briidii domaaju - galvenais neuzlikt auto uz saana vai jumta. un noveicaas, ka nevienas mashiinas tajaa briidii uz celja nebija. veelaak panesaas garaam i fuure i mikrobuss.. bet vispaar nedaudz jokaini palika - redzi, ka auto atrodaas kaut kaadaa diivainaa ieshkjeersaa staavoklii uz celja ne tajaa virzienaa, bet pabrauc garaam...
bet, nu. tieshaam labi, ka viss ir labi beidzies. maaciiba tieshaam ir guuta.

tiešām fu fu fu. labi, ka viss labi beidzās. citādi kaut kā par daudz pēdējā laikā attiecīgo bilžu un stāstu parādās. un kas pats trakākais- pārāk daudzi zaudē dzīvības. ja vēl tikai sasistos. kaut kāds melnais mēnesis šovasar jūlijs.

mhm!
vakar vispaar biju paarsteigta, kad liikumaa viena fuure otru apdzina - a es pretii vinjiem... nekas cints neatlika, kaa mest pa bremzeem, lai shamais avar paguut izveikt savu manevru.. un shitaadu paargalviigo aizvien vairaak uz celjiem....

oo jā. mēs paši ne reizi vien esam šitā metuši pa bremzēm un malā un izmisumā vēl skatījušies vai izmīsies un vai aizmugurē braucošais neiemetīs pakaļā. jo vienkārši nav kur likties ne mums, ne tiem. man viens no pirmajiem tālajiem ceļojumiem šitā iesvētīja. pre'tim braucošais onkulītis apstājās ceļa malā un pie sirds pieķērās. jo mani izdomāja apdzīt viens gudrinieks 90 grādu līkumā un neskatoties, ka ceļš šaurs un pretīm kāds brauc. viņam redziet nepatika, ka es tik asā līkumā negāju uz 100, bet gan nometu uz 80, jo man ir visai augsta un šaura kulba, kuru nevar līkumos forsēt.
bet kur tik traki daudz viņu sarodās tādu, tas man kaut kā nesaprotams.