vispār tas ir tik mīļi, ka zvērs tā rūpējās, baidās. laikam tāpēc es tieši tik ļoti mīlu kaķus. jā liels pēkšņs trieciens gan. manējā pa 2 dienām pēkšņām visas tapetes nodīrāja.

nu, jaa - kakjis nav suns... bet savu piekjershanos arii prot izraadiit.. un kakjim saimnieks ir tikpat svariigs kaa sunim :) vispaar jau man pashai patiik tie neatkariigie kakji, kas ikdienaa nelien iipashi kleepii, bet dziivo savu dziivi. muusu ar duksi ikdiena vairaak sastaav no taadas mazas pakaushanas, nevis no lielaas miiljoshanaas... :) jo taadeejaadi mees abas it kaa meegjinam apliecinaat, kursh maajaas tad ir galvenais... taa kaa sist vinjai roka iisti neceljas, tad es tikai briizhos, kad vinja par daudz aizraujas, varu kliegt :P vinjas nagi un mans bljaaviens... vari divreiz mineet, kursh ir stipraaks :> un kursh vienmeer staigaa saskraapeets ;)

oi zinu gan :D manējā uz bļaušanu nedaudz satrūkstās un pārstāj vismaz kost vai skrāpēt. pat dauzoties ja pa stipru trāpj, momentāli pie pīkstiena atlec nost. bet nu vandās - tas uzjautrina arī pašus. mīļojās- tas mums arī nosaka garīgo. pūcīga, nerādās tuvumā- nu tad mēģinam pielabināties. bērnu ar sākusi pieņemt. agrāk kā māte skrēja, ka tik ieraudājās, bet vienu laiku sīcis laikam pa stipru mīļoja, tagad jau protās.