vieniigais risinaajums shajaa situaacijaa ir ausis :) norobezhojies no visiem pa visam :>
bet vispaar... izklausaas pavisam nelaagi. protams, arii pie taa var pierast.. bet nu :) kaa jau teici - produktivitaati tas noteikti ietekmee ;) un ne uz to labaako pusi :>

man vienkārši jāizkaro savs kabinetiņš. mazs, bet tomēr mans :)) lai gan tas izklausās visai nereāli.
turi īkšķus! došos ka es uz braukšanas nodarbību. visādi man te iet. :))

oi, braukshana ir varen janciiga lieta :) atceros, kaa man gaaja :) bija pat reizes, kad likaas - nu, nafig to visu :)))
bet tagad.. tagad jau ir taa, ka shkjiet, ka bez braukshanas nevaru.. vienkaarshi taapat izmest loku dikti patiik.. pavizinaaties taa teikt ;)
tureeshu iiikshkjus gan par kabinetu, gan par braukshanu :)

oi es vakarā pārnācu mājās galīgi šķība greiza. visi muskuļi krampjos no saspīlējuma un stresa. dzenāja mani pa ātrajām vietām, bet kā izrādās man ir bail no ātruma. kur līdz 50. no problem. bet kur vairāk, tā man stress.. izskatās, ka vēl ilgi vizināšos. nācās vakarā mazu kokci paņemt, lai atgūtos :D
man priekšā vienu fotoradars paņēma. īstenībā reāli apžilbināja tumsā tāds knikšķis.

hmmz. zini, man bija liidziigi pirmajaa reizee kad maaciijos. jameer leenaa garaa dudinaat vajag, tikmeer ok, bet kaa jaabrauc aatraak, taa panika. kad otro reizi maaciijos, sapratu, ka patiesiibaa vaina ir sevii + instruktoraa. ar otro instruktoru sanaaca viss ljoti ok ;)
tureeshu iikshkjus, lai izdodas paarvareet bailes ;)
visa cita starpaa, cik tad braukshaas ir bijushas?

nu šī bija otrā vai trešā reize, kad 70 zonā iebraucu. bet pirmā pēc avārijas. ieslīdēju džipam pakaļā pa ledu. abs noķīlēja. tagad riktīgi raustos no stāvošām mašīnām pie luksaforiem. diezgan glītu gabalu sanāca toreiz noslidināties. varbūt tāpēc man tā pārliecība ar par sevi vēl vairāk mazinājusies. šī bija kaut kāda 14 braukšana. esmu braukusi agrāk, bet ar vecajām psrs mašīnām un tās ir uuuuj kur savādākas. mani kopš kājas pedāļus sasniedz, tēvs mācīja un stingri un pamatīgi. bet nu pagājuši daudz gadiņi, kad pēdējo reizi braucu un tagad praktiski jāatsāk no nulles. vismaz es tā uzskatu. instruktors gan saka, ka tik skumīgi jau neesot. bet nu nez. ja man nav pārliecības, tātad kaut kas vēl jāpamācās, jāpārvar. arī tas, ka man bail no ledus un ziemas. tāpēc nācu mācīties ziemā. bail bija no rīgas- tāpēc rīgā, satiksmē kārtīgā. nu no satiksmes vairs bail tā kā nebūtu, ja vien nav jābrauc uz 70 :D
ja uz 50, ir ok. varu. pa strēģiem ar esmu izmīcījusies godam un bez stresa.
bet nu man jāsaņemās vien būs. man ļoti ļoti vajaga tiesības. nevar sēdēt vīram uz kakla. un par tādām esmu sapņojusi un gaidījusi īsto brīdi, kad būšu psiholoģiski gatava atbildēt par savām darbībām vairāk nekā 10 gadus. nu esmu gatava. tikai jākļūst pārliecinātai par savām iespējām pie pedāļiem un stūres :)

nu braukshanai ziemaa, protams, ir savi knifi...
nu, jaa - avareeshana arii ietekmee braukshanu. iestaajas sava veida bremziites. bet zinu, ka tev izdosies, jo ir veelme to izdariit :)

vot man tās bremzītes pašlaik diemžēl ir. nekas jau liels nenotika, bet izbīlis tika. sevišķi par to bezpalīdzīgo sajūtu, kas rodās, kad bremžu vairs nav un stūres nav un pa ledu vienkārši mašīna kaut kur dodas savā nodabā..
p.s vakar man kaimiņpuisis tieši tā pat pārbijies atnāca ciemos. viņš diemžēl ar darba mašīnīti tā ieslīdēja vienam aizmugurē. ja iepriekš bravūrīgi smējās par mani, tad nu jau vairs ne.
bet vienu gan nosmējām. es esmu kas īpašs, vienīgā kas bez tiesībām jau uztaisījusi buci :D

te domāju vienīgā no 4 cilvēku kompānijas ;)

nu, ziema nav joku lieta :) taapeec, nedaudz ljauni var teikt, ka re kaa cilveekam sanaaca - smeeja par cita nelaimi un pats arii atraavaas :>

jā nu arī tika cauri ar izbīli. bet vismaz vairs nebūs lecīgās smiešanās. nedaudz jau vajaga dažreiz tādiem. :)