4/6/15 10:13 pmpirms krietna laika, kad biju Libānā, es iepazinos ar visādiem savādiem cilvēkiem, ieskaitot sievieti vārdā Doroteja no Horvātijas, kura nesen uztaisīja ārkārtīgi smagu un skaistu īsfilmu par child abuse, kur nekas nav izteikts tieši, bet viss ir ļoti metaforisks, nepiespiests un simbolisks, un stāsts tādā veidā kļūst vēl smagāks. dienā, kad mēs visi braucām uz to ciedru mežu, lai pasēdētu kādas 20 min pie kokiem, kas ir vecāki par 4000 gadiem, atpakaļceļā Sems mūs ieveda kādā picērijā, par kuru viņš teica, ka tur dod labāko picu visā valstī. to pārbaudīt gan man neizdevās, bet pica bija tiešām lieliska. kamēr gaidījām picu, ar Doroteju stāvējām ārā un skatījāmies uz lietu, un pēkšņi mūsu saruna kļuva ļoti nopietna. tas bija novembris, laiks, kad es vispār knapi funkcionēju, un es teicu, ka redz, cik stulbi viss sanāca un tā, un viņa teica, ka beidz, aņa delovejevna, tu neesi kaut kādu apstākļu upuris, bet tās ir tevis pašas izvēles un to sekas, kas tevi noveda šajā situācijā. es no sākuma to nevēlējos pieņemt, jo nu kā, žēloties ir baigi forši un ērti, bet tad arvien vairāk apradu ar šo domu un sapratu, ka nudien.protams, ir situācijas, kad sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, kuri nav darījuši neko, lai nokļūtu tajā situācijā, kurā viņiem tiek nodarītas sliktas lietas. wrong time and wrong place, un no tā nekā nevar izvairīties, it sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā principā viss balstās uz savstarpējo uzticību. ja es gribu normāli funkcionēt, man ir jāpieņem, ka autobusa vadītājs nav garīgi nelīdzsvarots, man ir jāpieņem, ka lidostā neviens nenozags manu koferi, es ticu, ka taksometru kompānijas laicīgi nomaina riepas un pārbauda savu šoferu garīgo veselību un alkohola līmeni asinīs, etc. bet ir situācijas un problēmas, no kurām var mierīgi izvairīties, laicīgi apzinoties, ar kādiem tipiņiem ir pīšanās. ja tā paskatās, cilvēki, kuru dēļ man gada noslēgums bija izcili smags, jau iepriekš bija izpaudušies, bija zīmes un signāli, kas liecināja, ka uzticēties viņiem būtu stulbi. bet es to ignorēju un attapos situācijā, kad vienīgais, ko spēju darīt, bija blenzt sienā no visa pārdzīvotā stresa, noguruma un panikas. es ticu, ka vienmēr ir kaut kādi signāli, kaut kādas zīmes, kas liecina - jā, šitas ir īstens pajoliņš, un jā, šis ir princis baltajā zirgā. kaut kādi sīkumi, kaut kādas sīklietas un lielākas lietas, kuras vienkārši ir jāpiečeko. jo nokļūt vēlreiz tādā stāvoklī kā pirms pusgada es nevēlos nemaz, tāpēc skaidrs ir viens - cilvēkus jāpēta ir daudz nopietnāk. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
1/5/15 01:18 amvārdsakot, sīrupiņ, manuprāt, ar feisbuku konceptuāli notiek ļoti interesantas un aizraujošas lietas paša identitātes apzināšanā/izpētē. jau pirms pāris mēnešiem piefiksēju un sīrupiņā pierakstīju savu novērojumu, ka feisbukā ir iespējams sev rakstīt vēstulītes, kā arī zvanīt. pacelt, tiesa, nav iespējams, vismaz pagaidām, tāpēc sanāk, ka atstāj sev neatbildētu zvanu. savukārt šovakar ar Līvu abas secinājām, ka arvien biežāk feisbuka jaunumu lapā saņemam ziņas pašas par sevi, tas ir, aņa delovejevna is now friends with līva and 3 other people parādās gan labajā sānu malā mazā fontā, gan news feed'ā kā atsevišķs paziņojums. ļoti, ļoti interesanti, vismaz manuprāt, jo arvien vairāk liekas, ka feisbuks sāk nodalīt mani kā lietotāju aiz ekrāna un mani kā feisbuka tēlu - jaunu ziņu vērtu parādību. ļ. fascinējoši, it sevišķi tādiem divdabjiem kā pati, kuri jau pēc dabas ir divas dažādas šķautnes aiz ekrāna un uz ekrāna, jo lai nu ko, bet come here and be nice & funny ((c) kāds sadzēries tūrists kādā 2009. gada naktī, kad ar Līvu gājām prom no kāda pretīga bāra) esmu ļoti labi apguvusi. fascinējoši, vārdsakot.citās ziņās es šovakar rakstu un sajūsmā kūstu, jo man tas tā ielīksmo garu un silda sirdi, man šī tik ļoti pietrūka, vienīgi tas, ka man ir ļoti grūti ielikties kaut kādos rāmjos un veiksmīgi izvēlēties vārdus, jo dzimtā valodiņa tāda neklausīga - arvien biežāk jūtu, ka saku patiesībā ne to, ko domāju, jo kaut kā vārdi mulsina un nozīmes aizmirstas. man vispār ir teorija par to, ka svešvalodā vari būt daudz precīzāks un daudz konkrētāks tajā, ko saki, jo vārdus izvēlies ar daudz lielāku apdomāšanos, kā arī vispār daudz lielāku uzmanību pievērs gramatikai un visām valodas struktūrām, kas savukārt dzimtajā valodiņā nereti paskrien garām. jeb domas, ko gribētos kādreiz vēl paturpināt, kad nav vēla naktsstunda un negaida dedlains. un vēl, priekšdienām gribu pierakstīt, ka lieliska šādu nakšu uzkoda ir sagriezts gurķis ar citronu sulu un pipariem, kaut kā palīdz atmodināt smadzeni. vārdsakot, nakts komplekts: svaigs gurķis, tēja un tūlīt būs arī araks, varbūt arī aizpeldēšu līdz kaut kādai jēgai par māsām, kas savās darbībās mēģina īpaši koncentrēties tikai uz to neglīto, atbaidošo un pretīgo, bet kaut kā pamanās uztaisīt normālu diskotēku, lai kur arī ietu.
|
9/14/14 12:30 amFutbols, ļoti daudz smieklīgu un sirsnīgu sarunu, daudz lieliska ēdiena, labas mūzikas un pastaigas līdz jūrai mēnesnīcā, un tagad draugi spēlē pokeru, kamēr es sēžu ārā un lasu par youtube. Reizēm vajag izbraukt un saprast, ka ir dzīve arī ārpus mana nu jau pierastā pārvietošanās apļa.Kā arī saprast to, ka vienīgais, kur tiešām ir vērts ieguldīt spēkus un laiku, ir attiecības ar citiem cilvēkiem. |
9/4/14 12:35 amlaboju relīzi, ik pa brīdim iegūglēju un atrodu kaut ko šitādu. cheers, ceru, ka jums ir tikpat lieliska nakts. |
7/29/14 12:42 amkā sabojāt vakaru: saņemt dusmīgu epastu no puskolēģes, ka neesmu pabeigusi savu darbu. kas viss, protams, ir taisnība, bet reizēm ir lietas, kuras citi var arī izdarīt, bet acīmredzot gaidīt uz citu darbiem ir bezjēdzīgi. kaitina arī tas, ka it kā varētu atrunāties, bet tas arī ir bezjēdzīgi, jo kuru gan tas interesē un lielos vilcienos un mazos tramvajos tas viss ir diezgan vienalga. šodien vēl ļoti lepna stāstīju savai kolēģei par savām lieliskajām (teju neesošajām, ja) laika plānošanas spējām un teicu, ka if you don't have time, you make time, un tas viss atgādina to, ko kādreiz teica mans fizikas skolotājs pamatskolā, tas ir, ka par centību atzīmi neliek. šņuk šņuk, es laikam tagad ierakšos darbos.vai arī ir jāiemācās sadzīvot ar to, ka vienmēr būs kāds neapmierināts un nelaimīgs par to, ko un kā es daru, un to jābeidz ņemt pie sirds. |
7/20/14 12:32 ammasu pasākumi joprojām ne pārāk iet pie sirds, bet šoreiz bija diezgan forši, laikam galvenais ir tas, lai ir kaut kas, ko darīt, ne tikai ēst, dzert un tusēt bulku par augstām cenām. un vakar ar kasparu aizgājām uz elbow, tā bija viena no tām pāris grupām, kuras kādreiz ļoti daudz klausījos, bet vēl nebiju nekad redzējusi dzīvē. un vakar, kad klausījos, kā viņi ļoti skaisti dziedāja the bones of you, kur viņš dzied and it's you and it's me, and we're sleeping through the day, and I'm five years ago, and three thousand miles away, un līgojos līdzi un domāju par to, cik forši būtu tomēr kaut ko just, nevis būt un funkcionēt kā tādam emocionālam atsaldenim, kā pēdējā laikā jūtos, un tad man bija visādas nejaušas un pēkšņas un fantastiskas satikšanās, un tad es aizgāju gulēt, pamodos ar ļoti lielu smagumu pakrūtē, sapratu, ka baigi stulbi un ka laiks tomēr parūpēties par sevi, tāpēc sagaidīju, kad mūsu šoferis atvedīs biedrus un atbraucu atpakaļ uz rīgu. tāds kā drudzis, tāda kā saaukstēšanās, milzīgs klepus un iesnas, saslimt jūlijā vienmēr liek justies kā tādam dieva nepieņemtam radījumam, tāpēc tagad sēžu mājās ar tēju un skatos star wars.bet nu galvenā atziņa laikam ir tāda, ka eiropa ir mazāka, nekā man likās. un tas ir gan labi, gan biedējoši vienlaikus, jo pēkšņi everything un every place matters. |
3/20/14 01:46 am( ir vēls ) |
12/21/13 12:32 amman pietrūkst kaut kā liela, kaut kā ļoti, ļoti aizraujoša vai pārņemoša, kaut kā, kas liktu naktīs palikt augšā. nepabeigtie darbi neskaitās, tas nav pietiekami nozīmīgs iemesls, lai naktīs paliktu augšā, bet kaut kādi lieli projekti, nezinu, bakalaura darbs, esejas par dzīvniekiem un cilvēkiem pilsētā, kaut kas tāds, bāc, nu pietrūkst taču.un šobrīd es esmu nomodā tāpēc, ka vienkārši neesmu apdarījusi visus darbus, šņuk šņuk. bet tur nav nekādas aizrautības, nekādas trauksmītes, nekā tāda, kas liktu mirdzēt acīm, ir tikai ķeksīši to do listē. |
8/22/13 12:49 am - young, anxious and distressedjocīgas dienas, jocīgas nedēļas. ļoti maz ko atceros no pēdējām dienām, tāds kā vasaras miegs iestājies, tāda kā prāta atslēgšanās, jo laikam vajag. un kaut kā liekas, ka es par to vislaik rakstu, un tas vislaik vēlreiz un vēlreiz notiek, jo kaut kā tā ar mani gadās. bet šodiena bija laba, šodien es uztaisīju ģimenei vakariņas, izmazgāju visādas sen aizmirstas drēbītes un izvedu suņus pastaigā, jo gribējās kaut kur iet un klausīties keiva push the sky away austiņās, tas ir tāds albums, jo ļoti vajag klausīties austiņās, nevis pa visu istabu. tad ir tirpas un trīsas, un tad ir liels satraukums un aizrautīgums. bet šodiena bija laba - vai vismaz labāka - diena, šodien es pamodos salīdzinoši laicīgi bez modinātājiem, un šodien beidzot arī saaukstēšanās liekas mazliet pārgājusi. tādas mazas lietas, kas tomēr liek domāt, ka varbūt izdosies līdz nākampiektdienai pabeigt to, ko ļoti vajag pabeigt. (jo nav tā, ka es esmu slinka - kaut gan varbūt arī esmu, es vairs nezinu - bet reizēm ir tā, ka, lai cik ļoti centies, neko nesanāk pabeigt un paveikt, un tad vienkārši vajag ielīst migā, vajag gulēt dažas dienas un ļaut sev ievilkt elpu un atgūties, jo kaut kā pārāk daudz iespaidu un citu lietu, un pārāk daudz satraukumu, un pārāk daudz problēmu, un tam visam vajag ļaut nosēsties, pavisam vienkārši. nu lūk, un es ceru, ka tas ir pārgājis, un viss ir labāk, un es beidzot atkal varēšu būt nice, funny and productive.)ja neņem vērā to visu murmulēšanu augšējā rindkopā, es vienkārši gribēju pierakstīt arī to, ka ļoti daudz domāju par vietu, par to savu vietu un savu stūrīti, un par to, ka manai lēnajai smadzenei vajag vismaz 5 mēnešus, lai kādu vietu padarītu mājīgu un atzītu par mājām, un tāpēc laikam būtu negudri tagad uzreiz vākties ārā no šīs mājas un šīs istabas, jo vispār ir tā, ka tad, kad es esmu citās vietās un man ir kaut kas jādara, grūti domāt un kaut ko saprast. īpatnēji saprast, ka, lai es būtu radoši produktīva, man vajag labas un personīgas attiecības ar vietu, kurā es fiziski atrodos. bet tas tā. noskatījos Homeland. vispār interesanti, man patīk tā spriedzīte - gan vispārējā līmenī, nu, tur terorisms (un tas, kā tas tiek attēlots, ļ. fascinē tie oficiālie (vai kaut kādā veidā akceptētie) konkrētu problēmu attainojumi, nu, tur piemēram terorisms un narkotiku lietošana, tās tādas lielas problēmas, kuru attēlojums parasti kļūst ļoti didaktisks un propagandisks, bet tai pašā laikā vēl jo interesantāks, jo vienmēr taču interesanti redzēt, kā mēģina manipulēt un ietekmēt; kaut kā neveikli izteikta doma, bet apmēram tāpēc man vienmēr popkultūra un holivuda liksies maķenīt interesantāka par art house un indie, jo tie pēdējie parasti labi saprot, ko grib pateikt un kāpēc viņi kaut ko dara, bet holivudai parasti nav ne jausmas, vai arī ir laba jausma, bet diezgan traki/neveikli veidi, kā to parādīt, lai nu kā, tur ir tāds samudžinājums un tāds kā sabiedrības šķērsgriezums, ļ. fascinē, kādreiz būs jāmēģina to visu noformulēt labāk, precīzāk), vienvārdsakot, tā spriedzīte, tas terorisms tādā seriāla premises līmenī, un tā br.-kerijas dēka, jo abiem tas taču ir diezgan graujoši, vārdsakot, labākajos seriāla brīžos sēdi sarāvies uz krēsla malas, bet ļoti krīt uz nerviem broudija sieva ar savu liekulību. tik ļoti krīt uz nerviem, ka katru ģimenes ainu vienkārši izlaidu. un vispār, tur ir pārāk daudz sižeta līniju, nu, ne tik daudz kā true blood, kuru vispār reizēm nav iespējams skatīties tieši tā dēļ, bet no dažiem tēliem un sižeta līnijām varētu atteikties. bet tas tā, katrs blogotājs, protams, ir labs speciālists seriālu jautājumos. nu lūk, un pārējo laiku es pavadu pinterest'ā, skatoties smukas bildītes vai lasot par to, kā nomest svaru. varētu teikt, ka trula ikdiena, bet tas es atceros pēdējos pāris mēnešus un vienmēr nodomāju, ka vienmēr vajag sev ļaut truli pa-eksistēt kādu laiku, ja iepriekš ir bijuši brīži, kad sākas panikas lēkmīte lekcijas vidū un pašam liekas, ka esi sasniedzis to absolūto stresa un panikas līmeni, ko vari panest. es visu pabeidzu, ar to pietiek. un es pabeidzu tā, ka man ar marko jādzer kafija tad, kad nākamreiz būšu amst., jo viņu ļoti interesē mana dzīve. vispār viņš man arī teica, lai es viņu pievienoju fb, bet tam man laikam vajag vēl iedzert. |
3/23/13 11:22 pmes šodien biju uz tr.zāli, biju uz atvērto durvju dienu operā, kur mat. deva apmeklētājiem informācijas bukletus, ģērbies kā kāršu karalis ar parūku, uzvārīju pirmo biešu zupu savā mūžā, izmazgāju daudz veļas, iztīrīju ledusskapi un sakārtoju mitekli, pat noskatījos friends with benefits un ierādīju mat. whose line is it anyway, un tagad es vienkārši esmu nogurusi. es esmu nogurusi ļoti bieži pēdējā laikā, es gribēju rakstīt b.darbu, bet re kā, tā vietā skatos uz kleitām topšopā un pinterestā, jo reizēm rakstīt vienkārši nesanāk. un reizēm ir vienkārši jāsamierinās, ka arī man vajag off dienu, kad neatbildu uz dažādu veidu epastiem un nemēģinu risināt citu problēmas.bet vispār man pēdējā laikā ir liela aizraušanās ar zupām. uzvāru zupu un domāju par mājām, par to, ka es nezinu, vai pati varētu braukt uz citurieni uz vēl 3 gadiem maģistra sakarā, par to, kā apvienot visu, nezaudējot to, kas ir. jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas, jā. |
3/16/13 03:05 amreizēm, kā izrādās, vajag vienkāršu ballīti ar gliteriem un traku mūziku, kad vaļā atrautā kreklā dejo uz dīvāna, jo dejot uz dīvāna ir jaunais dejot uz galda. mana seja ir noklāta ar gliteriem, man ir jāraksta bak.darbs, un man ir ļoti, ļoti jocīgas sirdslietas, bet laiks beidzot pieņemt, ka pati šo izvēlējos un pati ar visu tikšu galā. rīt būs jauna diena, es tikšu galā ar iekavētājām bak. lietām, atbildēšu uz epastiem un sagaidīšu čommmmiņu no rīgas, man viss būs ļoti, ļoti labi. |
4/27/12 01:39 amcikliskums.ja es sevi varētu dzirdēt no malas, es drošvien ļoti nobītos. es pēdējās dienās esmu tik ārkārtīgi spirituāla, ezotēriska un mistēriska, un vakar puika vienkārši blenza lielām acīm, kamēr viņam stāstīju par kopsakarībām, likumsakarībām un to, kā viss ir zem vienas segas (I heart Huckabees, always). es to paziņoju ar apbrīnojamu regularitāti, bet es šoreiz tiešām esmu ļoti, ļoti sajukusi. bet par to es runāšu rīt un daudz. un cikliskums, jā. Mat. apgalvo, ka man ir tāds atklājumu krājumiņš, tādas lietas, ar kurām es atkal un atkal no jauna nāku klajā, nu, piemēram, ka man ir jāpamet studijas un jābrauc prom, un tad es arī ik pēc trim mēnešiem atkal no jauna paziņoju, ka vispār esmu tikusi pāri saviem izskata išūziem un stulbuma išūziem. bet tagad par to pirmo, par to aizbraukšanu/pamešanu, es ceru, ka tas ir pavasaris, es zinu, ka tas ir pavasaris, es vienmēr pavasarī gribu visu pamest. bet tas būtu tik muļķīgi. es taču zinu. es māku mīlēt tikai no attāluma, jo distance ļauj pārdomāt divreiz, pirms kaut ko saki. norīt to krupi, iemācīties pieņemt lietas, ko nevari mainīt, un vienkārši likties mierā. ai. pavasari, tu muļķi. fight or flight. un man ir tik ļoti žēl sava prāta, es reizēm izjūtu kaut kādas pārspīlētas maiguma lēkmītes pret kādu cilvēku, radību vai pati savu ķermeni, un pēdējā laikā es izjūtu tādu žēlīgu maigumu pret savu prātu, jo tur, maigi sakot, ir pilnīga huiņa un tāda pārpūle. pārspīlēts maigums, vēl viena cikliskuma epizode. pagāšvasar regulāri piedzīvoju pārspīlētas pateicības epizodes. cikliskums, atceries. bet laikam vienīgais veids, kā es varu parūpēties par savu prātu, ir regulārs miegs. es beidzot sapratu, man vienkārši nepatīk gulēt. bet to jau es esmu sapratusi tik daudz reizes iepriekš.
|
4/4/12 12:43 ames vispār ļoti paļaujos uz savu prātu. un tāpēc ir tik ļoti, ļoti jocīgi, kad prāts izspēlē visādus trikus un vienkārši gļukot. ne tikai tas, ka es reizēm pamostoties/aizmiegot nevaru saprast, esmu rīgā vai amst., pat ne tas, ka apmaldos sen zināmos ceļos un ielās tikai tāpēc, ka atkal sajuka valstis un pilsētas, tā mūžīgā nespēja saņemties un kaut ko tiešām izdarīt, un es visus skolas darbus daru patiešām pēdējā brīdī, jo citādāk nekas nesanāk, bet vistrakākais ir tas, ka parasti kādas desmit minūtes pēc kāda sprieduma pieņemšanas vai darba iesniegšanas es saprotu, cik ļoti tas, ko es domāju, ir nepareizi. ļoti, ļoti nestabils prāts pēdējā laikā, un tā ir tik tracinoša sajūta, ka pēkšņi vairs nevaru paļautos pati uz sevi. piemēram, pēdējo piecu stundu laikā, kamēr sēžu un mēģinu sagatavot prezentāciju, visi priekšmeti istabā ir vismaz divreiz pakustējušies, tik biedējoša sajūta. un es vakar mat un šodien markusam par to visu sūdzējos, mat vispār liekas apbrīnojami tas, ka es vispār esmu vienā gabalā un eju uz skolu, un visu daru un turos, un pat nokārtoju visu plus mīnuss normāli, bet.ir tik ļoti, ļoti stulba sajūta, kad katra doma ir jāapšauba vēl vairāk kā parasti. un man likās, ka es beidzot tiku ārā no šī stāvokļa. un vistrakākie ir tie mani nebeidzamie eksperimenti. veģetārisma mēnesis un vegānisma nedēļa, nedēļas, kad katru dienu jāizdara kaut kas jauns, un tās nedēļas, kad katru dienu jāieraksta piezīmju blociņā kaut kas labs par sevi. periodi, kad neguļu vairāk par trim stundām no vietas, un tie laiki, kad mēģinu negulēt mazāk par sešām stundām. pēcpusdienu snaudu eksperimenti, gaismas eksperimenti, mēģinājumi mēnesi nevalkāt bikses vai katru dienu uzvilkt vismaz divas dažādas krāsas, ne tikai melnu. nedzert kafiju, bet dzert tikai zaļo tēju. iztulkot nodaļu no r. grāmatas katru dienu. tā, it kā viss ir viens milzīgs eksperiments, un tagad es izdomāju atzīties mīlestībā vienam draugam tikai tāpēc, ka es to nekad neesmu darījusi. no otras puses, viņš man vienkārši liek justies mierīgi un labi, un varbūt ar to arī pietiek. es tiešām nesaprotu, kas notiek manā prātā. es tikai ceru, ka tas ar laiku pāries, pirms es esmu paspējusi izdarīt kaut ko patiešām, patiešām stulbu. ļ. gaidu šo nedēļas nogali, vēl tikai divas dienas. plānā ieslēgšanās savā istabā, lietu izpakošana, plauktu sakārtošana, epasti un tulkošana. ļ. pietrūkst tulkošanas, ļ. pietrūkst r.
|
12/24/11 02:23 amir daudz domāšanas veidu, kuri man nav pieņemami vai vienkārši saprotami. pēdējā laikā ar visādiem cilvēkiem runājot par politiku, par veģetārismu, par vegānismu un par vēl visādām tēmām, kas mūžīgi aizsāk karstas debates, nu, tā visa laikā man beidzot pieleca, ka lielākoties problēmas sākas tāpēc, ka cilvēkiem liekas, ka viņiem kaut kas pieder. ka tāpēc, ka viņi ir ieradušies kaut kur pirmie un iesprauduši savu karodziņu, nu, ka tāpēc vien viņiem tā vieta pieder, tas pats arī par dzīvnieciņiem, citiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par dabu kā tādu. un galu galā cilvēks ir tikai īrnieks, tak nekas nevienam nepieder un nepiederēja, citējot kādu labi zināmu latviešu grupu.nu labi, cilvēki un politika šoreiz ir otrajā plānā, visvairāk mani šokē šāda attieksme pret dabu. nesen ar mat. naktī braucām pēc burgeriem (hmzz), bija vēls sestdienas vakars, un mēs devāmies mājup no kāda, visticamāk, aizraujoša pasākuma, ko es esmu jau aizmirsusi, un tajā makdonalda rajonā viss jau bija kluss un savākts, izņemot dažus retus gājējus, kuri pārsvarā bija piedzērušies vai uz tabletītēm. un tad no nekurienes izlīda šis te pretīgais čalis ar suni, un suns, liekas, nedarīja kaut ko pēc saimnieka prāta, par ko suns tika kārtīgi saspārdīts. tikai tāpēc, ka esi kādu nopircis un pielicis pie siksniņas, nu, tas taču nenozīmē, ka tev šis kāds pieder. un vispār, pati ideja par piederēšanu kādam/kādai ir tik.. nedabiska. bet nu vispār jau tam nevajadzētu būt pārsteigumam, cilvēka prāts ir neaptverams. daži cilvēki joprojām domā, ka melnādaini cilvēki nav cilvēki un ka gang rape homoseksuālu meiteni var padarīt heteroseksuālu. ja es tagad beidzot ietu gulēt, varbūt visi nepadarītie darbi pazustu. ir taču Ziemassvēku laiks, būtu jānotiek brīnumiņiem. |
2/20/11 03:05 ames zinu, ka man ir tas, ko māmiņa sauc par smagu raksturu, un es zinu, ka bieži iekuļos nepatikšanās, jo runāju par ātru, domāju par tiešu un visu mēģinu izteikt vienlaikus. es esmu tāds kā dilans, tikai bez tā ģenialitātes faktora, vienvārdsakot, savās sliktajās dienās, kas reizēm kļūst par sliktajām nedēļām un mēnešiem, nu, es esmu neciešama. un ne jau tā mīlīgi neciešama, bet pavisam, pavisam traki neciešama. es izdomāju lietas, secinu idejas, ko otrs nemaz nebija mēģinājis pateikt, es neklausos un tik un tā domāju, ka visi apkārtējie domā, ka esmu stulba. un loģiski rodas jautājums, kāpēc, nu, kādā veidā man joprojām ir draugi? tā ir ļoti bieži ellīte, un es varu būt briesmīgs cilvēks, ja no manis prasa pārāk daudz un pārāk strauju emociju, un es taču pati diezin vai ar tādu personu draudzētos. un tad ir tāds elpuaizraujošs brīdis, kad saprotu, ka laikam jau vienīgais iemesls, kāpēc viņi vēl ir ar mani kopā, ir tas, ka es varu būt arī pilnīgi pretēja. ka savās labajās dienās, nu, tad es varu sasniegt teju visu. un es pat nezinu, vai es gribētu, lai tās labās dienas ir vienmēr, jo ir taču jābūt līdzsvaram. es vienkārši gribētos iemācīties sevi labāk saprast un labāk kontrolēt. es gribētu kaut kad sasniegt to stāvokli, kad katra diena nav nemitīga cīņa ar sevi, lai tikai pierādītu pati sev, ka jā, es kaut ko nozīmēju. ka jā, es esmu tā vērta. un ka jā, es esmu arī tā vētra. tas gan vairāk nekā vērta, haha. bet jā, es nesapņoju par savu ideālo māju vai ideālo vīru, es sapņoju par tā stāvokļa sasniegšanu. jo viss jau galu galā ir atkarīgs no pašskatījuma, un manējais.. nu, manējais katru rītu ir jābūvē no jauna.jau atkal esmu nosēdējusi vairākas stundas, vienkārši skatoties video. mācu kaimiņam klausīties Trevor Hall, tas taču ir tik ļoti svarīgi, lai būtu kāds, ar kuru dalīt savu sajūsmu, un tagad es atkal-atklāju Elbow, sasodīts, nu. pasaulē ir tik nenormāli daudz skaistas mūzikas, ka es nesaprotu, kā mēs visi reizēm pat aizejam gulēt. |
11/8/10 02:00 amreizēm es tīri fiziski izjūtu to mīlestību, nu, to visu labo un skaisto, ko pēdējā gada laikā biju uzkrājusi, un oh my, man burtiski aizraujas elpa.un tad reizēm man tik nenormāli pietrūkst māju, nē, ne māju, bet manu cilvēku, un nu jā, tās jau arī laikam ir tās mājas, mani cilvēki ir mājas, un reizēm aizsitas kaut kas krūtīs un paliek grūti elpot. man nenormāli pietrūkst manu cilvēku. ne jau tāpēc, ka šeit man nav draugu vai patīkamu cilvēku, bet tāpēc, ka, ja tu iemācies mīlēt, nu, tas tad ir bezrobežu un bezskaitlīgi. jo galu galā izrādās, ka sirdij nav robežu, un decembris liekas vēl tik nenormāli tālu. bet kuš kuš. gan viss būs labi. |
10/11/10 01:45 amšodien bija ienākusi ciemos Karolina no ceturtā stāva, viņas slēdziens par manu mitekli bija simplicity. es ticu, ka ir pasaulē cilvēki, kuriem vienkāršība liekas pārākais murgs un kaut kas, no kā būtu jāizvairās, bet man tas liekas viens no labākajiem iespējamiem komplimentiem, jo viss jau tā ir pārāk sarežģīts, kāpēc gan mums vēl papildus kaut kas pašiem būtu jāsarežģī. piemēram, lasīju šodien Freidu, visu pēcpusdienu lasīju, tagad bail iet gulēt, sak, zemapziņa izmetīs interesantus sapnīšus. tikko to stāstīju Arjai, viņa tikai nogrozīja galvu, jo šie te humanities studenti viņai liekas neizprotami. bet vispār.. nu jā, es noskatījos beidzot Before Sunrise, un sasodīts. viegla smeldze pakrūtē, vieglas skumjas, jo es neticu attiecībām, bet es ticu tādām naktīm. es ticu, ka reizēm ar cilvēku, kuru satiec pirmo un pēdējo reizi, nu, reizēm tur ir tāda saķere, kuru nekad nedabūtu pat gadiem ilgās attiecībās, es taču to zinu. tā bija ar Alenu, kad mēs gājām pa pilnīgi tumšo ceļu kaut kur pa Bosnijas klintīm, tā bija ar to lietuviešu puiku, kuru satiku kaut kur pie Kauņas, es tak pat vairs neatceros, kāpēc vispār tur biju, bet kāda starpība, tā arī mēs nosēdējām visu nakti pie akas un no rīta gājām skatīties gulbīšus, un tā ir bijis vēl vairākas reizes. trešdien pēc filmas ar Mat. braucām mājās, es viņu pierunāju apsēsties parkā uz kafiju, bija jau vēls un tumšs, un mēs tur tā sēdējām, un es viņam vēlreiz stāstīju par līdzsvaru pasaulē, par to, ka viss ir līdzsvarā, skaties no kuras puses gribi, un laikam šis ir mans līdzsvars. es neticu, ka man varētu būt normālas, funkcionējošas attiecības, vismaz ne tagad, bet man toties ir daudz tādu pārāk īsu un pārāk intensīvu nakšu, tādu nakšu, par kurām vēlāk puskaraļvalsti varētu atdot, nu, tādu Before Sunrise nakšu.šodien beidzot sapratu, ka pietiek niekoties. es iepriekšējos divus mēnešus esmu pavadījusi tā lēnām un prātīgi, jo es negribēju atkārtot Ventspili. pēdējais pusgads bija graujošs, gan pozitīvā, gan absolūti negatīvā nozīmē, un es gribu kaut ko citādāku. bet pietiek plunčāties pa pļenckām, ir laiks. tāpēc es atgādināšu Mat., ka viņš mani apsolīja aizvest vakariņās uz ārkārtīgi izsmalcinātu restorānu pie ļoti skaistas strūklakas, kur mēs pļāpājām un kur pie mums apstājās kāds vīrietis ar tikai vienu zobu mutē un ļoti spēcīgu viedokli par Vildersu, tāpēc beidzot nopirkšu muzeju karti un kino karti, pietiek knapināties, mēs iesim uz zoodārzu un uz Van Goga muzeju par brīvu, un vispār varbūt jāiesaistās teātrī, es taču to kādreiz darīju. pietiek knapināties, es nebraucu visus šos kilometru simtus, lai skumtu pēc mājām. |
9/28/10 11:31 pmrunājot par saknēm, ne jau par burkāniem un mietsaknēm, arī ne par Godmaņa Saknēm, bet par tām, kuras tevi iestiprina kādā vietā, nu, tās saknes es jūtu ārkārtīgi spēcīgi. man nav ne jausmas, kāpēc, bet tā ir. un tomēr draugu lokā ir tik daudz cilvēku, kuri var mierīgi salikt visu nepieciešamo vienā mugursomā un doties, tā, it kā viņiem tās saknes būtu tādas mobilas un viegli pārvietojamas, un man reizēm gribas, kaut es arī tā varētu. kaut es arī nejustu pusi no tā visa, ko jūtu, domājot par mājām, lai es vispār varbūt justu uz pusi mazāk - nopietni, man liekas, visas manas problēmas, depresijas un histērijas, nu, tas viss ir tikai tāpēc, ka es jūtu daudz par daudz, kas, protams, ir satriecoši, ja man apkārt ir skaistas lietas un skaisti cilvēki, bet.. nu jā, tās saknes, tās nolāpītās saknes, es tās saknes jūtu katru dienu kaut kur velkamies aiz sevis. mājas jau sen kā vairs nav mājas, lai arī tur ir vecāki, tur ir suņi un tur ir viss labais un skaistais, bet es pati vairs neesmu mājas, un kojās jau iesakņoties nevar, Arja vispār taču gribēja dzīvot vienistabas miteklī, bet tādu vairs nebija, tāpēc tagad mēs esam divatā, un kā gan var iesakņoties ar kādu un kādā vietā, ja tu droši zini beigu datumu, nu kā. bet nekas, man arī ir jāmācās vieglums. un saknes var būt arī MADARA's ziepēs un dušas želejā, vai serenādēs, vai arī zefīros.bet vispār.. es tiešām jūtu par daudz. un nu jau atkal klausos wish you were here un pinkšķu kā traka, no otras puses, pēdējo 72 stundu laikā esmu gulējusi apmēram 8, un tas ir traki, un rīt ar māmiņu iesim iepirkties, un.. nu jā. how I wish you were here, Kr. atkal raksta, un bāc, es nezinu, ko es gribu. ko es vispār gribu, jo laikam kaut kādā brīdī to have a good time all the time vairs nav pietiekami. |
8/14/10 05:00 amun man tomēr prieks, ka es pārvarēju savu paš-žēlošanas stadiju un devos šovakar/šonakt pasaulē. šī ir tāda pasaku pilsēta, visi tie mazie kanāli, vecās mājas un līkumainās ielas ar šaubīgajām sānu ejām rada tādu nereālu sajūtu. apmēram tikpat nereāli liekas uzskriet uz tās pašas ielas, kur pirms teju pusotra gada dirnējām, tur joprojām ir tas satriecošais grāmatveikals un tirdziņš, tik forši. un rīt es beidzot aiznesīšu salabot riteni, tās jocīgās skaņas ir apnicīgas un velosipēds tomēr ir ļoti labs ieguldījums, vienīgā reize, kad esmu izmantojusi sabtransu, bija nokļūšana no lidostas līdz miteklim, un no centra līdz kojām var atriteņot apmēram 15 minūtēs.vienvārdsakot, nav jau nemaz tik ļoti traki. pilnai laimei vēl jānoskatās tikai kāda 30 rock sērija un tad varēs iet gulēt. ā, un vēl, kā izrādās, man ir skolasbiedrs Viktors no Krievijas, ja viņš būtu nācis ar mums ballēties, es noteikti būtu mēģinājusi ar viņu runāt krieviski. un es taču ar svešiem cilvēkiem nerunāju krieviski, bet viņš liekas tāds.. nu, foršs. |
3/17/10 03:40 amsleep is for sissies ir mana šīsnakts devīze. es vienkārši izmisīgi laikam vēlos sev pierādīt, ka jā, man ir kaut kāda kreativitāte, un jā, es varu uztaisīt par sevi labu iespaidu atstājošu darbu kopumu. man ir diezgan vienalga, vai mani kāds uzņems vai nē, man vienkārši vajag sev kaut ko izmisīgi pierādīt. bet vispār... man laikam vienkārši gribas cilvēkiem uzmākties ar savu brīnišķīgo pasaules uztveri. ja vien es zinātu, kāda man tā īsti ir, lol. ja es vēl kādreiz dzīvošu ar kādu kopā, tam cilvēkam arī būtu jābūt nakts zvēriņam. un vēlams negulēt pārāk ilgi no rītiem, jo es mēdzu celties laicīgi un uzvesties biedējoši skaļi. vienvārdsakot, es gribu kļūt pārcilvēks, es gribu atmest gulēšanu pavisam.ceru, ka jums viss šonakt labi un mierīgi. es turpināšu smaržot pēc persiku (?) matu balzama (duša ir labākais enerdžaizers līdzās šokolādes konfektēm & cigaretēm) un reflektēt par dzīvi, ceļu un kino angliski. lol. |
Powered by Sviesta Ciba