4/27/12 01:39 amcikliskums.ja es sevi varētu dzirdēt no malas, es drošvien ļoti nobītos. es pēdējās dienās esmu tik ārkārtīgi spirituāla, ezotēriska un mistēriska, un vakar puika vienkārši blenza lielām acīm, kamēr viņam stāstīju par kopsakarībām, likumsakarībām un to, kā viss ir zem vienas segas (I heart Huckabees, always). es to paziņoju ar apbrīnojamu regularitāti, bet es šoreiz tiešām esmu ļoti, ļoti sajukusi. bet par to es runāšu rīt un daudz. un cikliskums, jā. Mat. apgalvo, ka man ir tāds atklājumu krājumiņš, tādas lietas, ar kurām es atkal un atkal no jauna nāku klajā, nu, piemēram, ka man ir jāpamet studijas un jābrauc prom, un tad es arī ik pēc trim mēnešiem atkal no jauna paziņoju, ka vispār esmu tikusi pāri saviem izskata išūziem un stulbuma išūziem. bet tagad par to pirmo, par to aizbraukšanu/pamešanu, es ceru, ka tas ir pavasaris, es zinu, ka tas ir pavasaris, es vienmēr pavasarī gribu visu pamest. bet tas būtu tik muļķīgi. es taču zinu. es māku mīlēt tikai no attāluma, jo distance ļauj pārdomāt divreiz, pirms kaut ko saki. norīt to krupi, iemācīties pieņemt lietas, ko nevari mainīt, un vienkārši likties mierā. ai. pavasari, tu muļķi. fight or flight. un man ir tik ļoti žēl sava prāta, es reizēm izjūtu kaut kādas pārspīlētas maiguma lēkmītes pret kādu cilvēku, radību vai pati savu ķermeni, un pēdējā laikā es izjūtu tādu žēlīgu maigumu pret savu prātu, jo tur, maigi sakot, ir pilnīga huiņa un tāda pārpūle. pārspīlēts maigums, vēl viena cikliskuma epizode. pagāšvasar regulāri piedzīvoju pārspīlētas pateicības epizodes. cikliskums, atceries. bet laikam vienīgais veids, kā es varu parūpēties par savu prātu, ir regulārs miegs. es beidzot sapratu, man vienkārši nepatīk gulēt. bet to jau es esmu sapratusi tik daudz reizes iepriekš.
|
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/4/12 12:43 ames vispār ļoti paļaujos uz savu prātu. un tāpēc ir tik ļoti, ļoti jocīgi, kad prāts izspēlē visādus trikus un vienkārši gļukot. ne tikai tas, ka es reizēm pamostoties/aizmiegot nevaru saprast, esmu rīgā vai amst., pat ne tas, ka apmaldos sen zināmos ceļos un ielās tikai tāpēc, ka atkal sajuka valstis un pilsētas, tā mūžīgā nespēja saņemties un kaut ko tiešām izdarīt, un es visus skolas darbus daru patiešām pēdējā brīdī, jo citādāk nekas nesanāk, bet vistrakākais ir tas, ka parasti kādas desmit minūtes pēc kāda sprieduma pieņemšanas vai darba iesniegšanas es saprotu, cik ļoti tas, ko es domāju, ir nepareizi. ļoti, ļoti nestabils prāts pēdējā laikā, un tā ir tik tracinoša sajūta, ka pēkšņi vairs nevaru paļautos pati uz sevi. piemēram, pēdējo piecu stundu laikā, kamēr sēžu un mēģinu sagatavot prezentāciju, visi priekšmeti istabā ir vismaz divreiz pakustējušies, tik biedējoša sajūta. un es vakar mat un šodien markusam par to visu sūdzējos, mat vispār liekas apbrīnojami tas, ka es vispār esmu vienā gabalā un eju uz skolu, un visu daru un turos, un pat nokārtoju visu plus mīnuss normāli, bet.ir tik ļoti, ļoti stulba sajūta, kad katra doma ir jāapšauba vēl vairāk kā parasti. un man likās, ka es beidzot tiku ārā no šī stāvokļa. un vistrakākie ir tie mani nebeidzamie eksperimenti. veģetārisma mēnesis un vegānisma nedēļa, nedēļas, kad katru dienu jāizdara kaut kas jauns, un tās nedēļas, kad katru dienu jāieraksta piezīmju blociņā kaut kas labs par sevi. periodi, kad neguļu vairāk par trim stundām no vietas, un tie laiki, kad mēģinu negulēt mazāk par sešām stundām. pēcpusdienu snaudu eksperimenti, gaismas eksperimenti, mēģinājumi mēnesi nevalkāt bikses vai katru dienu uzvilkt vismaz divas dažādas krāsas, ne tikai melnu. nedzert kafiju, bet dzert tikai zaļo tēju. iztulkot nodaļu no r. grāmatas katru dienu. tā, it kā viss ir viens milzīgs eksperiments, un tagad es izdomāju atzīties mīlestībā vienam draugam tikai tāpēc, ka es to nekad neesmu darījusi. no otras puses, viņš man vienkārši liek justies mierīgi un labi, un varbūt ar to arī pietiek. es tiešām nesaprotu, kas notiek manā prātā. es tikai ceru, ka tas ar laiku pāries, pirms es esmu paspējusi izdarīt kaut ko patiešām, patiešām stulbu. ļ. gaidu šo nedēļas nogali, vēl tikai divas dienas. plānā ieslēgšanās savā istabā, lietu izpakošana, plauktu sakārtošana, epasti un tulkošana. ļ. pietrūkst tulkošanas, ļ. pietrūkst r.
|
4/2/12 09:30 pmman tiešām liekas, ka visa risinājums ir cilvēkmīlestība.as simple as that. |
12/24/11 02:23 amir daudz domāšanas veidu, kuri man nav pieņemami vai vienkārši saprotami. pēdējā laikā ar visādiem cilvēkiem runājot par politiku, par veģetārismu, par vegānismu un par vēl visādām tēmām, kas mūžīgi aizsāk karstas debates, nu, tā visa laikā man beidzot pieleca, ka lielākoties problēmas sākas tāpēc, ka cilvēkiem liekas, ka viņiem kaut kas pieder. ka tāpēc, ka viņi ir ieradušies kaut kur pirmie un iesprauduši savu karodziņu, nu, ka tāpēc vien viņiem tā vieta pieder, tas pats arī par dzīvnieciņiem, citiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par dabu kā tādu. un galu galā cilvēks ir tikai īrnieks, tak nekas nevienam nepieder un nepiederēja, citējot kādu labi zināmu latviešu grupu.nu labi, cilvēki un politika šoreiz ir otrajā plānā, visvairāk mani šokē šāda attieksme pret dabu. nesen ar mat. naktī braucām pēc burgeriem (hmzz), bija vēls sestdienas vakars, un mēs devāmies mājup no kāda, visticamāk, aizraujoša pasākuma, ko es esmu jau aizmirsusi, un tajā makdonalda rajonā viss jau bija kluss un savākts, izņemot dažus retus gājējus, kuri pārsvarā bija piedzērušies vai uz tabletītēm. un tad no nekurienes izlīda šis te pretīgais čalis ar suni, un suns, liekas, nedarīja kaut ko pēc saimnieka prāta, par ko suns tika kārtīgi saspārdīts. tikai tāpēc, ka esi kādu nopircis un pielicis pie siksniņas, nu, tas taču nenozīmē, ka tev šis kāds pieder. un vispār, pati ideja par piederēšanu kādam/kādai ir tik.. nedabiska. bet nu vispār jau tam nevajadzētu būt pārsteigumam, cilvēka prāts ir neaptverams. daži cilvēki joprojām domā, ka melnādaini cilvēki nav cilvēki un ka gang rape homoseksuālu meiteni var padarīt heteroseksuālu. ja es tagad beidzot ietu gulēt, varbūt visi nepadarītie darbi pazustu. ir taču Ziemassvēku laiks, būtu jānotiek brīnumiņiem. |
6/18/11 09:55 pmmilzīga pateicība. par to, ka ārā pasakaina pirms-lietus gaisma, par to, ka grāmata brīnišķīga, par to, ka markuss uztaisīja superīgus salātus, tak kaut vai par to, ka man ir smieklīgi garas kājas un ka atradu ļoti labu kafiju.reizēm vienkārši pēkšņi pielec, cik man (un maniem draugiem, un radiem, un parējiem) ir superīgas dzīves vispār. pērkons. un ārprātīgi gribu augustu, gribu.. iet. tāda kā nepieciešamība attīrīties, nokasīt lieko. es laikam esmu viens no ekspresīvākajiem cilvēkiem, ko pati zinu. tāda mazliet zeltazivtiņas dzīve - neko daudz neatceroties, viss liekas jauns, nebijis un iespaidīgs. viss kā pirmoreiz, viss aizrauj un iespaido. un viss ir jāsaka, viss ir jāizpauž. par to.. nu, par to arī paldies. ka nemāku melot, nemāku izlikties, nemāku plānot un shēmot. ka viss ir uz sejas izlasāms, un ka viss ir tiešs un atklāts. За эти слезы чистые,как снег спасибо/За миллиарды человек спасибо.
|
8/12/10 04:59 pmlai kādu vietu tiešām iepazītu, man liekas, tur ir jāpiedzīvo visa emociju gamma. tajā pašā ventspilī es pa īstam sāku iejusties tikai kaut kad ziemā, kad biju piedzīvojusi gan varenus baļļukus, gan milzīgu vientulību, gan kaut kādu sasniegumu prieku, gan to vilšanos, kad atnācu atpakaļ no braukšanas nodarbības un gribēju tikai raudāt kādai uz pleca, nu, tas viss ir nepieciešams, lai kādu vietu pavisam izjustu. un tieši tāpēc, ka es zinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai es beidzot šeit sāktu justies normāli, nu, tieši tāpēc tas ir tik grūti. tik, ka jāsāk skaitīt makā nauda, vai pietiek biļetei mājās. ja nu kas.es laikam tā īsti nekad sevi neiemīlēšu, ja reiz turpinu veikt izvēles, kas mani burtiski lauž uz pusēm. neviens tā pa īstam nespēs novērtēt dzīvi, esot skaidrā, man tikko ausī dziedāja Bērnības milicija, varbūt jāsāk viņiem ticēt. |
7/18/10 05:27 pm - ESotSMkāpēc es tik ļoti pati sevi cenšos apmānīt, tas nav beidzies, tas nekad nebūs beidzies, ja es pati sev, nu nezinu, neielikšu jaunu sirsniņu. pat ja es varētu to visu izdzēst, kaut kādā līmenī tas viss joprojām paliktu. un trakākais jau ir tas, ka es zinu, tas ir abpusēji. vienīgi pavisam, pavisam citādāk. es zinu, es aptuveni nojaušu to, kā tas viņam ir, bet ar to nepietiek, ar to nekad nav pieticis.es nezinu, vai tas kādreiz beigsies. un tomēr, neskatoties ne uz ko, es šajā stāstā neko nemainītu, ja man arī būtu iespēja to darīt. neko, jo vispār jau mēs esam apmēram līdzvērtīgi. es esmu braukusi pie viņa uz slimnīcu, viņš man ir meklējis zāles septiņos no rīta, es esmu viņu piečakarējusi, viņš mani ir ļoti piekrāpis. un tomēr. i love you never felt like any blessing. es joprojām nevaru izšķirties, vai šāda fiksācija uz vienu cilvēku ir nožēlojama vai tomēr brīnišķīga. vai mani tas bagātina kā cilvēku vai triec lupatās. bet vienu es zinu - kā izrādās, sirsniņai nav robežu, gluži otrādāk, jo vairāk tu mīli, jo lielāka sirds kapacitāte. |
6/26/10 02:41 pmir tik ļoti ļoti, ja tev uzdāvina joku avīzi ar tevi pašu uz vāka, turklāt vēl divos eksemplāros, jo zināms taču, ka tu otru pazaudēsi, nu, tas ir laikam vēlreiz apliecina to, ka jā, mani draugi ir superīgi. šādos rītos/dienās man ļoti patīk mana dzīve, ārā viss ir tik zaļš, man ir visādi skaisti plāni tālākām dienām un nav nekas pārlieku steidzams (izņemot autoskolu, protams, bet man ir mistiska sajūta, ka līdz 6. augustam es noteikti dabūšu tiesības), un viss ir tik patīkami. |
6/21/10 10:27 pm - so you think you can tellja vien jūs redzētu to saulrieta skatu pa manu logu.un vēl Pink Floyd tumbās, un es rakstu iekavētos darbus un cenšos nedomāt par to visu, kas vēl priekšā, jo tūlīt jau būs jālīgojas un tas būs tik superīgi, viss būs tik labi, un šādos brīžos tiešām ir viegli noticēt tam, ka nākotne būs.. gaiša. laikam jāuzvāra vēl viena kafija, man priekšā gara nakts. And did they get you trade Your heroes for ghosts? Hot ashes for trees? Hot air for a cold breeze? Cold comfort for change? And did you exchange A walk on part in the war For a lead role in a cage? |
5/14/10 01:19 pmsaullēkts pie jūras un rāpšanās tīklos puspiecos no rīta augstpapēžu zābakos un minikleitā, un galu galā nav nekādas nepieciešamības nevienam kaut ko izskaidrot, pamatot vai izstāstīt, bet dzīve ir šeit un tagad, tieši tik banāli un sen-zināmi, un no noguruma un prieciņiem milzīgs smaids pa visu seju, un pamosties ar siltumu sirsniņā pret visu pasauli ir tik patīkami. maij, nu ko tu dari ar mani. |
3/30/09 11:39 pmnez kāpēc par tiem viegluma brīžiem rakstīt ir daudz grūtāk kā par tiem, kad liekas - tūlīt sabrukšu pati no sava personības smaguma. šodien, kad trešo reizi gāju pa to liepu aleju, saule spīdēja man tieši acīs, un galvā nebija nevienas pašas tumšas domas, vispār jau tikai tādus brīžus vajag pierakstīt, lai neaizmirstos, ka ne vienmēr vajag būt smagi, ne vienmēr vajag būt draņķīgi, un reizēm, reizēm, ja ļoti vai pavisam nemaz necenšas, sanāk taču būt tik viegli, tik skaisti, ka liekas - un tas arī viss. vairāk neko nevajag. mirklis kā maza mūžība. |
Powered by Sviesta Ciba