lai kādu vietu tiešām iepazītu, man liekas, tur ir jāpiedzīvo visa emociju gamma. tajā pašā ventspilī es pa īstam sāku iejusties tikai kaut kad ziemā, kad biju piedzīvojusi gan varenus baļļukus, gan milzīgu vientulību, gan kaut kādu sasniegumu prieku, gan to vilšanos, kad atnācu atpakaļ no braukšanas nodarbības un gribēju tikai raudāt kādai uz pleca, nu, tas viss ir nepieciešams, lai kādu vietu pavisam izjustu. un tieši tāpēc, ka es zinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai es beidzot šeit sāktu justies normāli, nu, tieši tāpēc tas ir tik grūti. tik, ka jāsāk skaitīt makā nauda, vai pietiek biļetei mājās. ja nu kas.

es laikam tā īsti nekad sevi neiemīlēšu, ja reiz turpinu veikt izvēles, kas mani burtiski lauž uz pusēm.
neviens tā pa īstam nespēs novērtēt dzīvi, esot skaidrā, man tikko ausī dziedāja Bērnības milicija, varbūt jāsāk viņiem ticēt.