running to stand still

tikmēr šajā realitātē ir tā, ka es esmu no stresa pārstājusi skatīties savu personīgo epastu, jo manā prātā ir tikai tik daudz vietas, esmu pārstājusi gulēt vairāk par sešām stundām diennaktī un arī pārstājusi būt sakarīga. biedējošākais šajā visā ir tas, ka šim stāvoklim vajadzēja iestāties aptuveni augusta beigās, nevis jau tagad, bet es ļoti ceru, ka šīs ir manas personīgās ugunskristības, pēc kurām vienkārši būs vieglāk. tas kritiskais posms, kurā prāts izstiepjas un izplešas, muskuļi trako un raujas, un tad pēc tam pielāgojas un var. citādāk es jūtos kā ļoti, ļoti slikts cilvēks par solījumu došanu un to neturēšanu, par to, ka arvien biežāk es kaut ko nevaru, un man nepatīk nevarēt. 

bet tas viss tā. maijs man jau desmit gadus asociējas ar R., es pat nezinu, kāpēc, 2004. gada maijā mēs pat nepavadījām tik daudz laika kopā, bet kaut kā tas lietus, zaļums un svaigais gaiss tik ļoti viņu uzjundī, ka viss joprojām sāp. šodien gāju pa ielu, pretī nāca puisis, kurš ļoti izskatījās pēc R., un bija tāds kā būtu, ja brīdis. jūlijā būs divarpus gadi, kopš vairs nav, es to visu ļoti labi zinu un saprotu, es nu jau varētu viņa kapu atrast arī tumsā, bet šajā situācijā mans prāts ir tik ļoti neracionāls, ka man joprojām liekas, ka viņš ir. tas pat nav nekas smags vai bēdīgs, tas ir kaut kādā citā pasaulē un dimensijā, un ir tik jocīgi. ir tiešām ļoti, ļoti jocīgi, kā dzīve iet uz priekšu un vienkārši velk mani līdzi. 

in other news, joprojām ceru un stipri ticu, ka, ja man izdodos ieviest konkrētu rutīnu, konkrētas lietas dzīvē, man būtu daudz vieglāk. es labāk atcerētos, par ko ar ko runāju, ko un kur lasīju un redzēju, un vispār būtu lielāka kontrole. bet nav. ļ. gaidu braukāšanās beigas, piektdien noslēdzam tūri, pietiek, nu. lai cik ļoti man patīk kratīties pa Latviju un redzēt, kā cilvēki dzīvo un ko viņi domā citur, šis ir bijis ļoti, ļoti, ārkārtīgi nogurdinošs process.

un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz staigāju ar kājām, maz skatos filmas, daudz patērēju alkoholu un nenormāli daudz runāju ne pa tēmu, kas pamazām sāk sagādāt problēmas. kaut kad vienreiz izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt t-kreklu ar diskleimeri, ka es runāju neatkarīgi no sevis, jo ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko stāstu, kaut ko baigi izrunāju, bet to pat pēc tam neatceros un nekādi nevaru saprast. vārdsakot, mazliet haoss galvā un prātā, un ļoti pasliktinās atmiņas spējas: visu sāku atcerēties saistībā ar kaut ko citu, teiksim, kaut kādām kustībām, smaržām, gaismām, bet ļoti slikti atceros cilvēkus un to, ko kurš man ir teicis. diezgan drausmīgi, ja godīgi. ceru, ka tas saistīts ar kaut kādu prāta pārpūli, nevis kaut ko neatgriežamu. tāda runāšana par lietām, ko pēc tam neatceros (no otras puses, tas notiek regulāri arī skaidrā, tā ka tur ir kaut kādas citas problēmas apakšā), kādā brīdī var kļūt par nopietnu problēmu. jo vispār ir tā, ka es jau kādu laiku mēģinu saprast to, kāpēc es tik vienkārši un bezceremoniāli varu visiem izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz tagad, kāpēc es tik daudz runāju un pierakstu, un man liekas, tas viss ir saistīts ar to brīdi ap r. laiku, kad man bija 14, kad viss bija tik nenormāli nesaprotams un savāds, ka es vienkārši visiem par to stāstīju, kaut kādā veidā mēģinot salikt tos visus notikumus sakarīgā secīgā ķēdītē. un varbūt tieši tāpat joprojām arī ir, ka es vienkārši runāju, lai saliktu domas un notikumus vienotā ķēdītē. 

un vakar, ejot pusdesmitos pēc dienišķās maizes un tomātiem, beidzot sapratu, par ko reiz runāja implozija saistībā ar to, kā dzīve centrā maina tavu uztveri. jau kopš amst. laikiem pārtikas iepirkšanu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi, tāpēc parasti eju uz veikalu īsi pirms tā slēgšanās, kas centrālstacijas rimi gadījumā vispār ir lieliski, jo tā ir pusnakts. tad gan ir nereti sapuvuši tomāti un tukši plaukti. bet nu vakar tātad izgāju ap pusdesmitiem tādās mājasdrēbēs un mājas izskatā, un likās tik pārsteidzoši, cik centrs bija pilns - tur visādi cilvēki, visi smuki saposušies, visi tik grezni. mazliet pārsteidzoši. 

un vispār, kopš Līvai atbrauca kaķītis un es esmu atvedusi teju visas savas lietas, šī vieta tiešām liekas kā mājas. jo man mājsajūtai, kā izrādās, vajag nenormāli daudz lietu, savukārt Līvai vajag kaķīti. 

rīt Līga brauks uz amst., kur viņa tiksies ar mat., kuram es savukārt gribu aizsūtīt kaut ko nenormāli mīļu un jauku. tikai nekādi nevaru izdomāt, kas tas varētu būt. 

un vispār, runājot par atmiņām un lietām, ko pēkšķi šodien atcerējos, pagāšgad kādu nakti mani gandrīz izmeta no gejkluba par to, ka es bučojos ar džeku. "gandrīz" izpaudās tā, ka ļoti nikna kluba dāma mūs fiziski atgrūda vienu no otra un nolamāja, un teica, ka, ja būtu vairāk cilvēku, mūs sviestu ārā, bet tā kā vieta tik un tā slēdzās ciet, mēs varējām tur palikt līdz pēdējam. 

tas viss arī saskan ar to sajūtu, kas mani pēdējās dienās pavada, tas ir, ka reizēm grūti noticēt un aptvert kaut kādas lietas, ko pati esmu darījusi. kaut kāda savāda atsvešinātības un pārsteiguma sajūta, domājot par bijušajiem gadiem, vietām un cilvēkiem. 

aizjr. mīļ. nemitīgi atgādina, lai neaizmirstu, ka drīz tiksimies, un man bail viņam prasīt, ko tas nozīmē, jo tas drīz var būt augusts, novembris vai arī nekonkrēts laiks pēc kādiem trīs gadiem. es šodien ilgi sēdēju saulē, bija tā mierīgi, un tagad tā kā deg āda, un es braucu atpakaļ uz amsterdamu, kuru es ļoti mīlu, bet kura man reāli besī, jo brīžiem liekas, ka pati pilsēta mani tā kā nepieņem, bet es jau vispār tāda drama queen un izlepusi princese, bļin - pati izvēlos un pati pārdzīvoju par savām izvēlēm. 

es godīgi atsākšu darboties pie sava bdarba, uzrakstīšu global city final paper proposal, panākšu visu iekavēto nīderlandiešu valodas kursos un sekošu ārsta padomam par to, kā vajag dzīvot, lai mazāk slimotu. viņš teica, lai es atmetu smēķēšanu, guļu vairāk un sāku atkal ēst gaļu, un es viņam tā kā mēģināju teikt, ka es varu izdarīt to visu pārējo, ko viņš saka, bet es nevaru atsākt ēst gaļu, jo ir muļķīgi visas problēmiņas novelt uz gaļas neēšanu, it īpaši tāpēc, ka problēmiņas manā dzīve ir daudz ilgāk, un es arī viņam mēģināju pateikt, ka es nevaru ēst gaļu, jo tad man ir jādomā par nāvi, un tas ir pretīgi, jo es vienmēr domāju par r. zārkā, un neviens pie pilna prāta esošs cilvēks taču negrib lietot uzturā kaut ko tādu, kas viņam atgādina par viņa mirušo draugu. bet tad, kad es savam ārstam mēģināju par to pastāstīt, sapratu, ka labāk nevajag, mani jau tā uzskata par jocīgu. 

jāceļas pavisam drīz, tad mēs iesim ar vecākiem uz baznīcu un tad es braukšu uz lidostu, un tad jau es būšu atpakaļ un lasīšu Deridā, jo pirmdien man jāiet pie sava brīnišķīgā pasniedzēja Rafaēla un viņam jāstāsta par to, kā es esmu izdomājusi rakstīt par cilvēku/dzīvnieku dihotomiju pilsētā, jāatrod cilvēki pēdējiem trim šīgada kinovakariem un jāizdomā, kāda jēga meklēt jaunus kinobiedrus, kas to visu turpinātu pēc manis/mums. man ir izlaidums pēc diviem mēnešiem, man vispār nav naudas, bet ir virtuālas attiecības ar kādu, kurš ir otrā pasaules malā, un mums ir 8 stundu laika starpība, man ir arī jāiesniedz bdarbs pēc tieši desmit dienām, kā arī atzinums no terapeites puses, ka es beidzot tiešām esmu kārtībā. savādā kārtā tā vispār nešķiet, bet, iespējams, tas tāpēc, ka man pēdējā laikā tiešām neiet un teju visi man apkārt apšauba manas spējas. 

nu jā, un tā nu es ar sevi te vēlās naktīs strīdos un diskutēju, kamēr galva ļoti sāp un bdarbs pats sevi neraksta. bet tas tā.

vārīšu mat. kāpostu zupu. vienīgais, kas man pēdējā laikā tiešām var pārņemt prātu, ir ēdiens, varbūt tur arī mana aizbēgšana.

a) es esmu sapista perfekcioniste un nekas nekad nebūs gana labi,

b) paliekas no katoliskās audzināšanas un nemitīgās atgādināšanas, ka tikai pazemīgi cilvēki ir labi cilvēki,

c) katrs mazais sasniegums un veiksmīgi pabeigtā lieta atgādina par to, ka viss ir tik relatīvs un ka nekam nav gala, un ka tur aiz kalniem citi kalni, tā teikt,

d) es esmu aizkavējusies anti-establishment fāzē un visi oficiālie sasniegumi mani padara par daļu no sistēmas, lai arī es gribētu domāt, ka vispār esmu pārāka par sistēmu,

e) man joprojām liekas, ka esmu resna un neglīta, un neviens sasniegums to nemainīs,

f) visi augstākminētie kopā, go figure.

bet ir tā, ka es šobrīd daru tik daudz, bet nekas nedod piepildījumu, jo nekas neliekas gana labi. un ir tāda nebeidzama panikas sajūta pat tad, kad ir ļoti, ļoti labi, un es nezinu, kā no tā lai tiek vaļā. nē, nu nopietni, kā lai nomierinās? 

lai nu kā, te nu es esmu ar tikko nokrāsotiem melniem nagiem un kreklā ar tīģeriem, gaidu nagu lakas nožūšanu, tāpēc gribu ātri visu svarīgo pierakstīt.

ir tik ļoti, ļoti stulba sajūta, kad katra doma ir jāapšauba vēl vairāk kā parasti. un man likās, ka es beidzot tiku ārā no šī stāvokļa. 

un vistrakākie ir tie mani nebeidzamie eksperimenti. veģetārisma mēnesis un vegānisma nedēļa, nedēļas, kad katru dienu jāizdara kaut kas jauns, un tās nedēļas, kad katru dienu jāieraksta piezīmju blociņā kaut kas labs par sevi. periodi, kad neguļu vairāk par trim stundām no vietas, un tie laiki, kad mēģinu negulēt mazāk par sešām stundām. pēcpusdienu snaudu eksperimenti, gaismas eksperimenti, mēģinājumi mēnesi nevalkāt bikses vai katru dienu uzvilkt vismaz divas dažādas krāsas, ne tikai melnu. nedzert kafiju, bet dzert tikai zaļo tēju. iztulkot nodaļu no r. grāmatas katru dienu. tā, it kā viss ir viens milzīgs eksperiments, un tagad es izdomāju atzīties mīlestībā vienam draugam tikai tāpēc, ka es to nekad neesmu darījusi. no otras puses, viņš man vienkārši liek justies mierīgi un labi, un varbūt ar to arī pietiek.

es tiešām nesaprotu, kas notiek manā prātā. es tikai ceru, ka tas ar laiku pāries, pirms es esmu paspējusi izdarīt kaut ko patiešām, patiešām stulbu. ļ. gaidu šo nedēļas nogali, vēl tikai divas dienas. plānā ieslēgšanās savā istabā, lietu izpakošana, plauktu sakārtošana, epasti un tulkošana. ļ. pietrūkst tulkošanas, ļ. pietrūkst r. 

jeb, Dilana vārdiem sakot,

You raise up your head
And you ask, "Is this where it is ?"
And somebody points to you and says
"It's his"
And you says, "What's mine ?"
And somebody else says, "Where what is?"
And you say, "Oh my God
Am I here all alone?"
But something is happening here
But you don't know what it is
Do you, Mister Jones?