running to stand still

tad nu viendien izrakņājām pusi interneta, lai atrastu, lūk, sekojošo informāciju: 20. gadu sākumā pēc armijas viņš pastrādāja Maskavā, kur laikam arī ir kaut kādas bildes saglabājušās, bet kā jauneklis viņš bija, pēc manām godīgām domām, diezgan neizskatīgs:

 un 

Varbūt tomēr tāpēc, ka esmu pie viņa pieradusi kā pie veca un vieda onkuļa latviešu filmās, ir pārliecība, ka uz vecumdienām viņam seja ieguva tādu lielāku harmoniju un mieru. 

Vairāk te: http://www.kino-teatr.ru/kino/acter/m/sov/24780/foto/241435/#foto

Cassavetes, ''Faces'', 1968

bet šodien es noskatījos Pie bagātās kundzes un Akmens un šķembas, abas gan biju redzējusi iepriekš, bet abas ir vērts noskatīties atkārtoti, it sevišķi ja meklē konkrētas lietas. Pie bagātās kundzes, manuprāt, ir viena no lieliskākajām filmām, kas jebkad ir šeit tapusi, tur teju viss ir perfekti, un atjaunotā versija ir tik skaista un baudāma. tik skaists attēls, ko diemžēl var teikt par tik maz filmām no tā perioda, jo rūpes par kuļtūru vienmēr ir liels sauklis, bet audiovizuālais mantojums pavisam redzami sabirst mūsu pašu acu priekšā. ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kas to lai zina, kad tiks atjaunots nākamā filmu daļa no padomju perioda. bet Pie bagātās kundzes mūzika.. kaut kā pirmajā reizē tas bija pavisam paslīdējis garām, es laikām tiešām biju pavisam maza, kad skatījos, un mūzika ir vienkārši lieliska. visu dienu tagad dungoju šo melodiju. bet filmā ir veiksmīgi apieti daudzi parastie klupšanas akmeņi: kokainie dialogi, pārspīlētais ideoloģiskais uzslāņojums, teatrālie aktieri un pārāk izteiktas nodevas laikam un telpai, tāpēc filma joprojām - vai varbūt pat vairāk nekā iepriekš - ir saistoša, saprotama un uzrunājoša. pirmo reizi īpaši uzrunāja Emmas tēls - tās milzīgās ilgas pēc tā, kas ir citiem, bet tev nav, un Līgai Liepiņai ir tik gaiša klātbūtne, es nezinu, kā to lai apraksta, bet viņa vienmēr izskatās pēc tāda cilvēka, kuram nedomājot var uzticēties, kaut arī viņas tēli ne vienmēr ir uzticēšanās vērti. 

katrā ziņā Nacionālā Kino centra atjaunotā filmas versija ir ārkārtīgi skaista un ļoti augstas kvalitātes, noteikti iesaku noskatīties atjaunoto kopiju. 

un tas savukārt mani ved pie nākamās filmas - Akmens un šķembas. šī filma, vismaz kopija, kas man ir pieejama, ir tik bēdīgi sliktā kvalitātē, ka brīžiem gribas raudāt. un atjaunošana nav plānota, jo, lai filmu restaurētu, ir nepieciešams filmas oriģināls, kas ir aiz trejdeviņām jūrām un kalniem Maskavas pagrabos, un tā nu Maskava tagad dos, vai ne. bet Akmens un šķembas ir ļoti interesanta filma. ļoti neviendabīga, tiesa (nu, cik es no tā kroplīgā attēla varu saprast, protams), varbūt ar šī brīža acīm raugoties arī tās nozīme un politiskā drosme filmas kontekstā liekas pārspīlēta, bet to jau es nevaru saprast. bet Akmens un šķembas cieš no kādas problēmas, kas raksturīga padomju latviešu kino un ko es tikai nesen pirmo reizi pamanīju, proti, diezgan vārgi nodalīti laika periodi - arī šeit Ričarda atmiņu ainas ir grūti nošķirt no filmas norises laika, jo tas it kā 20 gadus ilgā pagātnē, bet cilvēki izskatās gandrīz tāpat, izņemot tajās purva ainās. ļoti savāds novērojums, ko mēģināšu definēt skaidrāk laika gaitā. un es joprojām, šķiet, nesaprotu visu politisko kontekstu, bet tur jau jātirda vēsturnieki. bet Rolanda Kalniņa sakarā man vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņš jau nav izteikti politisks režisors, vai arī tas nav pašmērķis, bet viņam nejauši sanāk kļūt politiskam un tādam rīgas kinostudijas moceklim ar abām aizliegtajām filmām un piejūras klimatu (viņdien vēlreiz noskatījos, ai ai ai, kas tur būtu bijis...). bet nezinu, cik daudz var spriest pēc tām pāris filmām un intervijām. 

katrā ziņā Akmens un šķembas ir ļoti interesants un vērtīgs darbs, un tur ir mana mīļākā aina no latviešu kino - pašā sākumā, kad Ričards iet cauri Rīgai (un tas, kā viņš dzer skābētu kāpostu sulu un pārdevēja nosaka, ka nu jā, pirmdiena... un ko par [jūsu dzeršanu] saka sieva un bērni?) un tur 4'50'' parādās Brīvības piemineklis, tāds iekadrēts starp trolejbusa vadiem. un tieši šis kadrs - savadotā brīvība - ir tik fantastisks, tik ļoti dziļš, ka tad jau daudz kas cits un citi trūkumi aizmirstas. un, protams, akmens šķelšana - joprojām spēcīgs un iedarbīgs simbols. 

un rīt būs Ceplis un Rainis, man līdz mēneša beigām būtu jātiek galā ar vēl vismaz 10 filmām, bet katra filma ir tāds normāls apdomājams materiāls, un es arvien vairāk sapņaini domāju par to slow humanities kustību, par ko Marko mums lekcijās ilgi stāstīja. 

savukārt otrā lielā lieta bija veselu divu filmu noskatīšanās. kā apzinīgs darbinieks aizpildu savus zināšanu robus latviešu kino mantojumā, pagājušajā nedēļā skatījos ebreju kursistes traģēdiju un mammu, es tevi mīlu, savukārt šodien noskatījos sapņu komandu 1935 un lāčplēsi, to, kas no 1930. gada. 

par jaunākajām filmām īpaši neko teikt negribu - nevis tāpēc, ka sliktas vai kā, es jau sen esmu pārstājusi filmas uztvert labi/slikti kategorijā, jo jebkas, kas top, tomēr ir laikmeta liecība un tamlīdzīgi, es te varētu pierakstīt pilnu lapu, bet to jau daudzi iepriekš ir darījuši, un vispār, mana problēma laikam ir tā, ka man nepatīk tas laikmets, kas tiek liecināts šajās filmās, bet ne par to stāsts. 

stāsts šoreiz ir par latviešu mēmo kino, kas vispār ir problemātisks. es saprotu, ka ne visi ir lasījuši Ingas Pērkones pētījumu par latviešu kino 1920.-1940. gados, bet viena no galvenajām lietām, kas jāpatur prātā, ir tas, ka ir ļoti maz kas saglabājies. daudz kas ir apzināti iznīcināts padomju gados, šis tas ir vienkārši pazudis, bet tas, kas mums ir pieejams, tomēr ir ļoti interesanti. sāksim ar ''Kur patiesība? Ebreju kursistes traģēdija'', filma, kas tapusi 1913. gadā, jūs saprotat, pirms vairāk kā simts gadiem, un tā ir vecākā filma, kas ir saglabājusies (ne vecākie materiāli, tiesa - visvisvisvecākais, kas mums ir pieejams, ir cara Nikolaja II vizīte rīgā 1910. gadā, kas arī ir dziļi fascinējoši, tā taču vēl ir Rīga Krievijas impērijas sastāvā, tur vēl ir sabiedriskais transports caur Vecrīgu (starp citu, kad tas tika aizliegts?), Rīga izskatās daudz mazāka un vispār, viss ir tik interesanti). Ja ar Nikolaja II vizīti vēl nav tik traki, tad ebreju kursiste mani dzina dziļā izmisumā, liekot mest rokas gaisā un pret debesīm paust savu bēdīgumu, ka es tiešām, ar visu savu grādusu, izglītību un pieredzi, nesaprotu mēmo kino. šī estētikas forma man ir pilnīgi sveša, es nespēju nolasīt tur paustos kodus un idejas, reizēm es pat nesaprotu, kas tur notiek, it sevišķi kursistē, kur nemaz nav starptitru, un man visas sievietes izskatās vienādi (gari, melni mati, izteiksmīgas acis, ļoti ekspresīva ķermeņa valoda, kas gan ir raksturīgs mēmajam kino). un vēl ir ļoti interesanti tas, ka tur kamera gandrīz nemaz nekustas, tas ir, ik pa brīdim ir minimālas kameras kustības uz abiem sāniem, bet tas arī ir viss, lielākoties ir stīvi, statiski kadri, kas savukārt reizēm noved pie tā, ka kāds aizsēžas garām kadra malām, un mēs no šī tēla redzam tikai rokas, jo operators neiedomājās, ka var pagriezt kameru uz to pusi. 

bet Lāčplēsis, ak, Lāčplēsis! es nebiju gaidījusi, ka man filma tā patiks, bet varbūt tas sastatījums ar kursisti lika man novērtēt daudz augstāk. filma ir ļoti sarežģīta, un tā kino evolūcija ir tik ļoti labi redzama: no grūti nolasāma stāsta ebreju kursistē mēs pēkšņi esam nokļuvuši filmā, kurā darbība notiek trīs līmeņos un divās dimensijās, tas ir, ir mitoloģiskais līmenis, ir īstais vēsturiskais līmenis, kas iemieso mitoloģiskā līmeņa notikumus, un ir personīgais, kur laimdota/mirdza iemīl lāčplēsi/jāni, un tas viss notiek mitoloģiskā laikā, kur lāčplēsim, protams, ir kupli mati un zobens, bet laimdotai - gara kleita un sargājama jaunavība, kā arī vēsturiskajā laikā ar 1905. gada revolūciju, karu un LR proklamēšanu. un galvenais, ka tie visi mošķi no mitoloģiskās pasaules ir tik interesanti, tie visi, kuri tur mēģina noburt Laimdotas saktu tā, lai viņa beidzot iemīlētu melno bruņinieku, un tad tur ir milzdeguņi, ir pats melnais bruņinieks ar tādu izstieptu galvaskausu, kas mierīgi iederētos kādā tematiskā ballītē, tur ir tik daudz fantastiski briesmīgu tēlu, ka tik nenopriecāties. 

bet nu iespējams, ka man filma tik ļoti patika mana muzikālā piedzīvojuma dēļ. tā kopija, kas ir saglabājusies, ir bez mūzikas, filmai, protams, kādreiz bija mūzika, bet vairs nav, tāpēc ir kopija bez skaņas, un kas tā par skatīšanos bez skaņas, vai ne. tāpēc es piegāju lietai radoši un dīdžejoju pati savu muzikālo pavadījumu. vispirms mēģināju klausīties kaut kādas dziesmas fonā, sapratu, ka tas riktīgi neiet, tad pārgāju pie šopēna izlases, arī negāja kopā, eksperimentēju ar debisī mūziku fonā, kas bija mazliet labāk, bet vienalga nepārāk, un tad atklāju, ka čaikovskis iet ļoti labi kopā ar lāčplēsi. man ļoti patīk tā doma par jaunas mūzikas pielāgošanu mēmajām filmām, un es visu laiku kaut kur prātā arī risinu to, ko man ginters pirms kāda laika teica, ka aņa delovejevna, lūdzu domājiet par to, kā kino varētu izrādīt laikmetīgā garā, un varbūt šis ir viens no variantiem. bet tad laikam ir jāiet pavisam lielā trakumā, piemēram, eksperimentējot ar hiphopu un lāčplēsi. 

redz kā, sestdienas nakts, es neeju gulēt, jo man ir jāpieraksta, kādi pārdzīvojumi manī raisījās pēc tam, kad noskatījos lāčplēsi. bet bez jokiem un ironijas, tā ir pirmā latviešu filma, par kuru runājot es personīgi izmantotu vārdu episki. 

un vispār, ja vēl par whiplash, jāsaka, ka es arī ļoti, ļoti, ļoti iebilstu šai galvenajai domai, kas, manuprāt, ir viena no sliktākajām domām ever. izcilību panākt uz kaut kā cita rēķina, piemēram, sava prāta un pašcieņas rēķina, nav nekāds liels sasniegums, uz ko vajadzētu virzīties. pēc visām huiņām, kurām pati esmu bijusi cauri, galvenais nu jau liekas vienkārši tas, lai cilvēks ir 1) labs un 2) pareizajā vietā (ar pareizo šeit saprotot vietu un profesiju, kas ir piemērota prasmēm un talantiem, kā arī vēlmēm un garīgajām spējām). un šī te attieksme, ka if you push somebody hard enough, they'll become great, nu, drošvien, bet nu ne jau ar lamāšanu, pazemošanu un iebiedēšanu. skatoties uz pasniedzējiem, kuri man pašai ir visvairāk ko iemācījuši, marko ar savām iebiedēšanas spējām nav saraksta augšgalā, bet drīzāk tie cilvēki, kuri parāda veidu, kā to, ko tu dari un apgūsti, organiski iekļaut savā dzīvē, nekad neaizmirstot, ka tu pats esi vairāk nekā šī šaurā niša, kurā mēģini sasniegt izcilību. tāda visas enerģijas koncentrēšana uz šauru nišu izcilības gūšanai ir īsākais ceļš uz nervu sabrukumu, un kāda tam visam ir jēga. 

meanwhile in reality, esmu pavadījusi pēdējās pāris dienas, runājot ar pēc iespējas mazāk cilvēkiem, jo mazliet depris, toties ļoti daudz laika pavadu virtuvē. uztaisīju diezgan foršu humusu, kas sanāca mazliet par biezu, pirmo reizi pati uztaisīju suši, kur pirmajā rullī bija par daudz rīsu, bet tas viss ir iemaņu jautājums, un šodien mēģināju uzcept saldo kartupeļu un lēcu plācenīšus, kuri diemžēl īsti labi neturējās kopā, lulz, tāpēc tagad vienkārši visu to masu ieliku cepeškrāsnī, varbūt sanāks tāds liels un resns plācenis tā vietā. toties sanāca diezgan forši cepumi (auzu pārslas ar banānu, pavisam elementāri) un lielisks smoothie ar saldētām upenēm, kivi un banānu. un vakar pat nopirku jaunu kleitu, bet tas diez ko omu neuzlaboja, nu gan periods uznācis, ka pat oasis kleitas nepalīdz. nē, nu es saprotu, ka tas viss ir no tām domām par nākotni, kura mazliet uztrauc un mēreni biedē, galvenokārt naudas un pašas nervu dēļ, bet kaut kāds pārgurums arī iestājies, vai. vārdsakot, daudz miega, dažādas, nevis tikai biroja aktivitātes un savaldība. tas ir tas, ko laikam šobrīd vajag. 

bet vispār, tātad, pāris lietas. pirmkārt, attēls un uzbūve kā kustīgas gleznas, un kā daudzi apskatnieki norāda, šis melnbaltums nav parasts melnbaltums for the sake of it, bet attēlam šeit ir tāds dziļums, tāda intensitāte, un tas, cik viss ir pārdomāts, ir jūtams katrā kadrā. abas galvenās aktrises arī ir lieliskas, tik ļoti elpuaizraujoši skaistas, skumjas un dzīvas. un tās tumšās acis abām. es līdz šim neesmu daudz domājusi par to, kā es definētu skaistumu, bet tas būtu kaut kas uz šo pusi. mūzika, skaņa, un pats stāsts, es beidzot saprotu, kāpēc ida dabū teju visas balvas, kam ir nominēta. bet tas tā, atmetot tehnisko pusi, arī emocionāli filma vienkārši satricināja. kādu laiku par to mēģināju prātot, līdz pieleca, ka tas vienkārši tāpēc, ka pati dažādos periodos esmu bijusi līdzīga gan vienai, gan otrai. gan tāda vispārīga un vispārēja paļaušanās uz Dievu un spēku smelšanās ticībā, gan arī tādi fuck the pain away un drink the pain away periodi, kas vienkārši nāk viļņiem. un man ļoti, ļoti patika filmas beigas, es jau mazliet sāku satraukties, ka filma ieņems tādu anti-katolisku pozīciju, kas ir vieglāk par vieglu un pagalam garlaicīgi, bet nē, un tas likās tik loģiski un pamatoti, ka nevienā brīdī neradās šaubas par iekšējām motivācijām un nodomiem. laikam tas arī ir tas, kāpēc Ida ir lieliska filma: man kā skatītājam nevienā brīdī neliekas, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nepamatoti vai nevajadzīgi, un, ņemot vērā to, ka varoņi savstarpēji diez ko daudz nerunā, tas ir diezgan iespaidīgi. 

vārdsakot, ja vien kaut kas ļoti nemainās, šīgada lieliskākās pilnmetrāžas, ko esmu jau redzējusi, ir A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence un Ida. abas filmas vienkārši satricināja, sapurināja, lika smieties/raudāt un paskatīties uz citiem/sevi no savādāka skatpunkta. īsfilmas vēl laikam gan ir jāapkopo, to vēl redzēs, jo vēl tik daudz kas ir jānoskatās. 

un pēc tam bija lieliskas pāris stundas ar supertūtiņu, kurš kaut ko dizainēja, es tikmēr skatījos bildes no filmas un lasīju lieliskus padomus par to, kā dzīvot un labi izskatīties pinterestā, nopirku zaļus auskarus, atnācu mājās, uzvārīju lēcas un sacepu pildītas sēnes un vispār beidzot uzvedos tā, it kā es zinātu, ko daru ar ēdienu, visu iztīrīju, pabeidzu vismaz daļu no darbiem, kuru pabeigšanu biju piesolījusi jau sen, un sāku klausīties klasisko mūziku. ja līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka klasisko mūziku gribas klausīties tā mazliet, kaut kā pēc šodienas vispār gribas atmest daudz ko, ieskaitot popmūziku un trashy rap. gan jau ne uz ilgu laiku, bet interesanti, kā filmas reizēm liek iedvesmoties arī citās dzīves jomās. kaut kā tā. mazāk domāt, mazāk runāt, vairāk vienkārši būt, ja tā var teikt.