bet šodien es noskatījos Pie bagātās kundzes un Akmens un šķembas, abas gan biju redzējusi iepriekš, bet abas ir vērts noskatīties atkārtoti, it sevišķi ja meklē konkrētas lietas. Pie bagātās kundzes, manuprāt, ir viena no lieliskākajām filmām, kas jebkad ir šeit tapusi, tur teju viss ir perfekti, un atjaunotā versija ir tik skaista un baudāma. tik skaists attēls, ko diemžēl var teikt par tik maz filmām no tā perioda, jo rūpes par kuļtūru vienmēr ir liels sauklis, bet audiovizuālais mantojums pavisam redzami sabirst mūsu pašu acu priekšā. ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kas to lai zina, kad tiks atjaunots nākamā filmu daļa no padomju perioda. bet Pie bagātās kundzes mūzika.. kaut kā pirmajā reizē tas bija pavisam paslīdējis garām, es laikām tiešām biju pavisam maza, kad skatījos, un mūzika ir vienkārši lieliska. visu dienu tagad dungoju šo melodiju. bet filmā ir veiksmīgi apieti daudzi parastie klupšanas akmeņi: kokainie dialogi, pārspīlētais ideoloģiskais uzslāņojums, teatrālie aktieri un pārāk izteiktas nodevas laikam un telpai, tāpēc filma joprojām - vai varbūt pat vairāk nekā iepriekš - ir saistoša, saprotama un uzrunājoša. pirmo reizi īpaši uzrunāja Emmas tēls - tās milzīgās ilgas pēc tā, kas ir citiem, bet tev nav, un Līgai Liepiņai ir tik gaiša klātbūtne, es nezinu, kā to lai apraksta, bet viņa vienmēr izskatās pēc tāda cilvēka, kuram nedomājot var uzticēties, kaut arī viņas tēli ne vienmēr ir uzticēšanās vērti. 

katrā ziņā Nacionālā Kino centra atjaunotā filmas versija ir ārkārtīgi skaista un ļoti augstas kvalitātes, noteikti iesaku noskatīties atjaunoto kopiju. 

un tas savukārt mani ved pie nākamās filmas - Akmens un šķembas. šī filma, vismaz kopija, kas man ir pieejama, ir tik bēdīgi sliktā kvalitātē, ka brīžiem gribas raudāt. un atjaunošana nav plānota, jo, lai filmu restaurētu, ir nepieciešams filmas oriģināls, kas ir aiz trejdeviņām jūrām un kalniem Maskavas pagrabos, un tā nu Maskava tagad dos, vai ne. bet Akmens un šķembas ir ļoti interesanta filma. ļoti neviendabīga, tiesa (nu, cik es no tā kroplīgā attēla varu saprast, protams), varbūt ar šī brīža acīm raugoties arī tās nozīme un politiskā drosme filmas kontekstā liekas pārspīlēta, bet to jau es nevaru saprast. bet Akmens un šķembas cieš no kādas problēmas, kas raksturīga padomju latviešu kino un ko es tikai nesen pirmo reizi pamanīju, proti, diezgan vārgi nodalīti laika periodi - arī šeit Ričarda atmiņu ainas ir grūti nošķirt no filmas norises laika, jo tas it kā 20 gadus ilgā pagātnē, bet cilvēki izskatās gandrīz tāpat, izņemot tajās purva ainās. ļoti savāds novērojums, ko mēģināšu definēt skaidrāk laika gaitā. un es joprojām, šķiet, nesaprotu visu politisko kontekstu, bet tur jau jātirda vēsturnieki. bet Rolanda Kalniņa sakarā man vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņš jau nav izteikti politisks režisors, vai arī tas nav pašmērķis, bet viņam nejauši sanāk kļūt politiskam un tādam rīgas kinostudijas moceklim ar abām aizliegtajām filmām un piejūras klimatu (viņdien vēlreiz noskatījos, ai ai ai, kas tur būtu bijis...). bet nezinu, cik daudz var spriest pēc tām pāris filmām un intervijām. 

katrā ziņā Akmens un šķembas ir ļoti interesants un vērtīgs darbs, un tur ir mana mīļākā aina no latviešu kino - pašā sākumā, kad Ričards iet cauri Rīgai (un tas, kā viņš dzer skābētu kāpostu sulu un pārdevēja nosaka, ka nu jā, pirmdiena... un ko par [jūsu dzeršanu] saka sieva un bērni?) un tur 4'50'' parādās Brīvības piemineklis, tāds iekadrēts starp trolejbusa vadiem. un tieši šis kadrs - savadotā brīvība - ir tik fantastisks, tik ļoti dziļš, ka tad jau daudz kas cits un citi trūkumi aizmirstas. un, protams, akmens šķelšana - joprojām spēcīgs un iedarbīgs simbols. 

un rīt būs Ceplis un Rainis, man līdz mēneša beigām būtu jātiek galā ar vēl vismaz 10 filmām, bet katra filma ir tāds normāls apdomājams materiāls, un es arvien vairāk sapņaini domāju par to slow humanities kustību, par ko Marko mums lekcijās ilgi stāstīja.