running to stand still

A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence - skatījos, ja nemaldos, ceturtdienas vakarā, un joprojām tā īsti negribu neko citu redzēt. Filma ir lieliska, apburoša, skumja, traģiska un ļoti, ļoti komiska, kā arī smieklīga. Filma par to, cik neveikli ir būt cilvēkam un ko tas patiesībā nozīmē, par to, ka reizēm nevari naktīs gulēt, jo noteikti ir jānoskaidro, vai ir ētiski izmantot citus cilvēkus savām vajadzībām, par to, ka, pat ja esi Zviedrijas karalis atceļā no kaujas un esi apmaldījies laikā un telpā, bāra tualete var būt aizslēgta, un par to, cik garlaicīgi ir tas, cik mēs visi bieži viens otram sakām Priecājos dzirdēt, ka tev iet labi. Filmā nav tāda skaidra naratīva, nav skaidras virzības laikā un telpā, un, ja godīgi, tā laika un telpas arī īsti nav, ir tikai refleksijas par eksistenci un to, cik ļoti mēs patiesībā esam smieklīgi. Laikam mana mīļākā aina no filmas galu galā ir Satikšanās ar nāvi nr. 3, aina, kuras ietvaros vīrietis, kurš tikko prāmja ēdnīcā ir nopircis sev pusdienas, piedzīvo sirdstrieku un nomirst. Pēc nesekmīgiem pirmās palīdzības mēģinājumiem kuģa apkalpe atmet ar roku un plāno viņu pārvietot uz tukšu kabīni, līdz kuģis nokļūs krastā, un tad pārdevēja uzdod jautājumu, kas nevienam nebija ienācis prātā: bet kas notiks ar viņa pusdienām? Jo redziet, vīrs jau bija samaksājis par savu porciju, tāpēc vēlreiz pārdot kādam citam nav ētiski, bet viņa jau tā pati nevar paņemt. Galu galā ēdiens tiek piedāvāts pārējiem ēdnīcas apmeklētājiem, bet es turpinu ķiķināt par to apburošo farsu, kas notiek uz ekrāna. 

Still Life - laikam tas kaut ko parāda par mani pašu, ja reiz filmas, kas mani visvairāk uzrunā, ir par nāvi, bet arī šī filma ir lieliska, un arī šī filma ir par tādu pagarinātu tikšanos ar nāvi. Stāsts par vīrieti, kura darbs ir sazināties ar mirušu vientuļnieku radiniekiem un informēt par bērēm un pašu nāves faktu. Tas, cik ļoti rūpīgi viņš veic savu darbu, ar kādu precizitāti vāc sīkumus no šo mirušo dzīvēm, lai uzrakstītu bēru runu, neskatoties uz to, ka viņš pats ir vienīgais apmeklētājs, ir ļoti aizkustinoši un ļoti skaisti. Lieliski aktieri - galu galā šo vīru varētu viegli pārvērst kaut kādā maniakā, bet šeit viņam vienkārši rūp, lai par mirušajiem kāds padomātu, un vēlams - padomātu labu. Ļoti aizkustinoša filma par tām mazajām detaļām, kas dzīvi padara īpašu un, kā to teikt, personalizētu, jo galu galā ja cilvēks nomirst viens un ja nav neviena, kas varētu uzrakstīt piemiņas runu, vienīgais, no kā var gūt kādu iespaidu par viņa pavadīto dzīvi, ir detaļas dzīvoklī, fotogrāfijas, krelles, lūpukrāsas un tamlīdzīgi. 

Kaut kad ļoti sen lasīju kādā no saviem kursiem rakstu, kur autors - viens no itāļu neoreālisma teorētiķiem - izteicās, ka kino vajag pievērsties ikdienišķajam un parastajam, jo citādāk tiek veidoti mīti un tēli par dzīvēm, kādu vispār nav, un tāpēc ir ļoti daudz cilvēku, kuri veido savas dzīves pēc fikcionālu tēlu idejām un uzstādījumiem. Klusā dzīve ir tik tuva dzīvei, cik vien var, manuprāt, nevis tādā patiesa attēlojuma ziņā (starp citu, kāpēc Eiropas kino tik bieži cilvēki čurā?), bet uz tādas Das Leben der Anderen nots. ieskats šķietami īstu cilvēku īstās, vienkāršās dzīvēs. 

Šīs divas filmas man ļoti patika, savukārt pārējās uzrunāja/atstāja vienaldzīgu pietiekami līdzīgā līmenī, tāpēc šeit vairs kārtība nav svarīga

Baiļu robeža/Beyond the Fear - protams, var spekulēt, kāda būtu bijusi filma, ja Hercs Franks pats būtu to pabeidzis, bet tās būtu tikai spekulācijas. Stāsts ir fascinējošs, un es visu filmu domāju par to, cik viegli šo sievieti, Larisu, būtu pārvērst tādā cietumnieka grūpijā, ko noteikti būtu darījuši citi režisori, bet šeit viņas darbības un viņas vēlmes tiek izskaidrotas un pamatotas, un galu galā tu noskaties filmu un nesaproti, ko pats par to visu domā. Vienīgais mulsinošais punkts bija brīdis, kad pats Hercs Franks filmēšanas laikā nomira, tādējādi kļūstot par vienu no filmas notikumiem, un tāpēc filmas beigu daļa ir tiešām mulsinoša. Katrā ziņā ļoti neitrāls un ne-tiesājošs skats uz ļoti sarežģītām attiecībām. 

Force Majeure - ja Balodis bija Eiropas kino pilnīgi lieliskā un oriģinālā ziņā, Force Majeure likās ļoti eiropeisks tādā klasiskā ziņā. Filma, protams, ļoti laba un ļoti augstas kvalitātes, bet nekādas emocionālas piesaistes. nezinu, tāpēc, ka man šāda ģimenes drāma nav šobrīd saistoša, vai tāpēc, ka filmā kaut kāda emocionāla saikne ar skatītāju nemaz nebija starp prioritātēm, bet Force Majeure likās ļoti auksta un formāla filma. Ļoti skaisti skati un vietas, tiesa, episki kalni, lieliska mūzika un aktieri, bet nu pēc filmas priecājos, ka neesmu maksājusi ieejas biļetes cenu. 

In the Basement - ļoti interesants koncepts dokumentālai filmai: ieskats Austrijas iedzīvotāju pagrabos, īsti nesapratu, vai viņš ir izvēlējies konkrētu ciemu vai reģionu, bet pagrabi katrā ziņā pilni ar visādiem skeletiem un whatnot. Sieviete, kas tur lelles kastēs un ar tām sarunājas katru dienu. Vīrietis, kas spēlē pūšamo instrumentu grupā un kura pagrabs ir izdekorēts ar nacistu simboliem, ieskaitot kāškrustus un milzīgu Hitlera portretu. Veļas mazgāšanas pagrabi. Nelegālu šautuvju pagrabi. un tad, protams, tie visi seksa pagrabi, kuros cilvēki dodas piepildīt savas s&m fantāzijas. puskaili un kaili cilvēki krātiņos, sasieti virvēs un ar pātagām. It kā interesanti, bet filma pārāk gara, un galu galā tiek pagrabi pārāk vienveidīgi - kā sākās seksa pagrabu daļa, tā nekas daudz tur arī nemainījās. 

PMR - visi saka, ka tā filma esot smieklīga, bet man tur nekas baigi smieklus neizraisīja, ja godīgi. Dokumentālā filma par Piedņestras republiku, kas nav starptautiski atzīta, bet kas eksistē, vismaz šo cilvēku galvās. Apstājies laiks, iekonservējies vadoņa kults, saglabātas padomju tradīcijas, un pāri visam patriotisms un lepnums piederēt vietai, ko neatzīst neviena valsts. Interesants materiāls, bet mazliet trūka fokusa un kaut kā konkrētāka, kādas prizmas, caur kuru apskatīt nabadzību, korupciju un whatnot, kas tur parādās filmā tik un tā. 

Caurule/Pipeline - ļoti žēl, ka nebiju tajā seansā, kas bija pirms pāris dienām, kur kādas pāris superputinistes esot kliegušas un strīdējušās ar režisoru, man joprojām liekas neticami, ka kaut kas tāds var notikt Rīgas kinoteātros, kur pēc seansiem cilvēki vienkārši skrien ārā, cik vien ātri iespējams. filma arī ar ļoti interesantu konceptu, principā road movie, kas seko gāzes vadam no Sibīrijas līdz Vācijai, fiksējot dzīves apstākļus un savstarpējās attiecības pa ceļam. ļoti interesanti portreti dzīvēs, par kurām iepriekš pat nenojautu, bet reizēm filma mazliet pazūd un tie portreti neierakstās kādā lielākā rāmī, piemēram, dāmas, kas dzied Jaunavai Marijai pie kāda ceļmalas krusta, un, piemēram, vācu pusaudzis, kuram pilna istaba ar kailu sieviešu plakātiem. īsti tā arī nesapratu, par ko tās krievu dāmas pirmajā seansā tā sacepās, jo filmā neparādās tieša kritika, bet nu katrā ziņā interesants atgadījums. biju daudz par šo filmu dzirdējusi, beidzot noskatījos, līdz galam visu haipu nesaprotu, bet, then again, dokumentālais kino nav mans lauciņš.

un filmas, ko veiksmīgi nobastoju: l'amour fou un the tribe, un filmas, uz kurām vēl noteikti mēģināšu aiziet: Of Horses and Men, My Mistress un The Dark Valley. godīgi sakot, filmas izvēlos pēc nosaukumiem, un, kā izrādās, man ir ļoti laba intuīcija uz labu filmu atrašanu pēc nosaukumiem, tāpēc īpaši pat nevēlos neko daudz lasīt par filmām, ja ir iespēja vienkārši iet un skatīties.

lai nu kā, tie visi ir sīkumi, mazās dzīves ikdienišķās ainas, es vienkārši gribēju mazliet pagulēt un mazliet padomāt par memories of my melancholy whores, ko vakar pabeidzu lasīt, gan par the zero theorem, ko sestdien noskatījos, un par nuovo cinema paradiso, ko noskatījos vakar vakarā. par pārējiem abiem darbiem varbūt būs ko teikt pēc kāda laika, kad nebūšu veltījusi visu savu smadzeni naudas lietām, laika lietām un cilvēku uzrunāšanas lietām, bet cinema paradiso, ja godīgi, mani riktīgi nogāza no kājām, norāva jumtu un dažādos citos veidos ļoti uzrunāja. noraudāju pusi filmas, jo tas viss bija tik ļoti pazīstams, kino par kino skatīšanos, par to, ka kinoteātrī ir pazušana, par to, kā pie mehāniķiem arī es esmu gājusi draudzēties, ēst konfektes un, ja nemaldos, reizēm arī mazliet iedzert, bet to, iespējams, es arī esmu izdomājusi. pēdējo desmit gadu laikā, kopš kino ir kļuvis par absolūti galveno interesi dzīvē, robežas starp iztēli un realitāti ir tik ļoti izplūdušas, ka es vairs bieži neatceros, kas ir noticis ar mani, ko es esmu redzējusi uz ekrāna, un vai es esmu redzējusi konkrēto filmu, vai tikai izdomājusi/izlasījusi par tās skatīšanos. izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesībā ir ļoti normāli. naratoloģijas principu saprašana pa taisno.

bet nu vakardien cinema paradiso, bļin. es nezinu, kā lai to raksturo, kā lai apraksta to absolūto skaidrību, kas ir bijusi kopš agriem tīņa gadiem, ka vienīgā vieta, kur gribu būt un kur iederos, ir kinoteātris. un kaut kā ar šo domu fonā arī regulāri sanāk kaut kur iekulties, kaut ko darīt, kaut ko studēt, mācīties un izrunāt, vai, kā ir tagad, arī noņemties ar naudas lietām, cilvēku un laika kārtošanas lietām un dažādām atļaujām, autortiesībām un līgumiem, jo tas viss galu galā ir tā vērts tajā brīdī, kad sēžu uz kinoteātra kāpnītēm un plašām acīm skatos uz maģisko ekrānu. tajā visā gan ir kaut kas ārkārtīgi skumji vientulīgs, reizēm arī iedvesmojošs, reizēm sāpīgs, reizēm bēdīgs un skumjš, reizēm ļoti, ļoti priecīgs, bet pārsvarā ļoti vientulīgs. tas, ka tu vari skatīties vienu un to pašu darbu, skatīties vienā un tai pašā punktā, bet tie gala rezultāti un uzrunājošie punkti būs pilnīgi citi, jo filma jau rezonē ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē, mazliet kosmoss, lūk, šādos brīžos es jūtu pretsaaukstēšanās zāļu iedarbības spēku, bet vispār jā. doma skaidra. kolektīvā vientulība tumšā telpā ar vienu vienīgu gaismas avotu. 

gribētos kaut kad parakāties pa atmiņām un imdb reitingiem, lai uztaisītu savu topu ar spēcīgākajām kino skatīšanās pieredzēm, bet tam šodien nav spēciņa galvā. vispār, iespējams, jau vajadzēs iet pasnaust, jo ir tieši tik grūti, bļ, kaitina, ka pusslimi cilvēki nāk ārā no mājām un apslimdina citus. un ka man reizēm arī nav īsti citu iespēju kā darīt to pašu. 

es ceru, ka visi cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ mani lasa cibā, ir redzējuši šo filmu, jo man liekas ļoti žēl, ja kāds nav redzējis šo skatu:

in other news, noskatījos Bergmana Persona, ļoti ļoti. 

vēl šovakar ar mar. gājām uz filmu par prostitūciju Taizemē, Bangladešā un Meksikā, kā arī izrunāju viņu no krīzes, kas piemeklēja pēc šīs filmas. Amst. tagad ir dokumentālo filmu festivāls, aizvakar biju uz citu ārkārtīgi īpatnēju filmu Coffee, Cake and Crematorium (nosaukums tā kā izsaka, par ko ir filma), mēģinu saprast doķenes. aizvakardienas filma atgrieza ticību šim žanram, šovakara filma to atkal satricināja. man besī, ja es jūtu, ka ar mani manipulē, un visvairāk man besī, ja to manipulāciju pasniedz kā īstenību, jo tā ir real life, tas viss cinema verite un viss pārējais. tad jau labāk palikt pie mākslas filmām. tās vismaz neizliekas, ka pasniedz tīru un neatšķaidītu patiesību.

(es varētu izteikties skaidrāk, bet ir vēls, un es esmu pārpasaulīgi nogurusi.)

un vēl, tīri intereses pēc, ar draudziņu saskaitījām, cik eseju šajā semestrī rakstījām. so far ir 15, piektdien jāiesniedz 16. eseja šajā semestrī, un tad vēl nākamnedēļ ir jānodod mūsu grandiozais pētījums par chinatown. īsti nezinu, bet liekas, ka 15 esejas tomēr ir daudz, un vēl pieskaitot trīs paper proposals, sešas prezentācijas, trīs eksāmenus loģikā un vienu cities & cultures, nu, apmēram tāds bija mans semestris. īsti nezinu, vai pārspīlēju, bet liekas, ka tas tomēr ir daudz.

laiks iet pasnaust. rīt jāiet tupēt bibliotēkā, citādāk man nav nekā par nieuwmarkt.