tad reizēm ir tādas dienas, kad ir pārpasaulīgs nogurums un kad vienkārši gribas prom, pat ne kaut kur konkrēti, vienkārši - prom, mat. kādreiz pat salika manu gadu un dažādos periodus tādā kā kārtībā, nu, tur tajos un tajos mēnešos es gribu visu pamest un braukt prom, neatkarīgi no tā, kur atrodos, citos mēnešos savukārt es īpaši pievēršos šeit un tagad, vārdsakot, garš stāsts īss, ir periodi, kad es vienkārši gribu prom, viss viens, uz kurieni, un šis ir tieši tāds periods, kas, protams, ir ļoti stulbi, ņemot vērā to, ka Lielais Pasākums jau ir pavisam tuvu. bet tai prombūšanai un promdošanās sajūtai ir alternatīva, tas ir, kino, jo pamatā tā promdošanās vajadzība ir saistāma ar vēlmi aizbēgt, un kino ir tas, kas to nodrošina šeit un tagad. jo nekur jau es nedodos, īsi izbraucieni uz Viļņu, uz Tallinu vai, fingers crossed, Beirūtu nav tas, kas sapakot sevi divos čemodānos un pārcelties citur. bet nu ko tur par to, tās ir neproduktīvas pārdomas, kurām šobrīd nevajadzētu pievērsties, tāpēc beidzot sāku apkopot savas spēcīgākās kino skatīšanās pieredzes. ne visas no šīm filmām ir labas, un ne visas, godīgi sakot, es vispār atceros, bet ir viena pārliecība, par kuru es varu aizrauties arī nakts vidū, uzrauta kājās no miega, un tas ir tas, ka kino ir pieredze, notikums, skatīšanās pieredzei ir jābūt kaut kam īpašam, un mēs tik ļoti sev darām pāri, skatoties uz mazā ekrāna pirms gulētiešanas.
Hiroshima mon amour - šī filma gan bija tāds gadījums, kad skatījos mājās uz mazā ekrāna, bet viss tik ļoti saslēdzās, ka filma aiznesa kosmosā, tas bija ap to laiku pavasarī, kad Krimā parādījās nezināmie vīriņi, īsi pirms ''referenduma'', un Hiroshima mon amour ar visu to fokusu uz atmiņām, uz to, kā sadzīvot ar vēsturi, kā mācīties pieņemt to, ka no vēstures neaizbēgsi, bet tai pašā laikā citu vēsture ne vienmēr ir tava vēsture, un tur ir tāda trausla līnija starp to, cik daudz tev vajag un sanāk identificēties ar citu pārdzīvoto. iespējams, es daudz ko nesapratu no filmas, bet kaut kā toreiz tas viss tik ļoti saslēdzās, filma nonesa jumtu pilnībā, un nācās vairākas reizes iepauzēt, lai mazliet atgūtu gaisu. viens no tiem brīžiem, ko mana lieliskā kino un literatūras pasniedzēja Silvija otrajā kursā sauca par light bulb moments: brīži, kad lietas, ko redzi un ko piedzīvo, vienkārši saslēdzas tādā skaidrā bildītē.
A Love Song for Bobby Long savukārt ir filma, ko es noskatījos uz lielā ekrāna, kad tā iznāca Rīgā, es tajā laikā ļoti daudz gāju uz forumu tāpat vien, jo visi draugi bija vai nu ārpus pilsētas, vai kaut kā aizņemti, es vispār biju ļoti mazgadīga tajā laikā, tāpēc īsti nebija daudz darāmā, un tāpēc tajā laikā daudz gāju uz kino, īpaši nefiltrējot, ko skatīšos. un šī filma ļoti aizķērās, es atceros, mēs bijām kādi trīs, četri cilvēki tajā zālē, ārā lija, bija vasara, un tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es piedzīvoju to visceral cinema efektu/sajūtu, es īsti nezinu, vai tas ir tāds normāls teorijas termins, vai es to esmu pašrocīgi nodefinējusi, bet tas nav svarīgi, vienkārši reizēm galvā veidojas putra. un toreiz, tajā 2005. gadā, es pirmoreizi, liekas, sajutu ekrānu ārpus ekrāna, tā, it kā es arī sāku fiziski iespaidoties no filmas, tas ir tāds lielisks efekts, ko panāk, ja pareizi spēju identificēt, ar krāsām, gaismām, montāžu, filmas ritmu, kaut kā visi šie elementi saslēdzas un tad tev liekas, ka tu kļūsti par vienu no filmas visuma - kad uz ekrāna svīst, tev arī paliek karsti, kad līst lietus, tu arī tā kā sāc just to lietu. un laika gaitā šī filma man kļuva tik mīļa, ka mēdzu skatīties katru pavasaru, tā, kaut kad marta beigās vai aprīļa sākumā, bet pēdējos divus gadus to neesmu darījusi. godīgi sakot, bail atgriezties pie lietām, kas kādreiz ir bijušas ļoti tuvas.
Un tad vēl bija tāda neaptverama pieredze kā skatīties Shutter Island. es neesmu redzējusi šo filmu kopš 2010. gada februāra, kad to redzēju uz lielā ekrāna, un man ļoti negribas to redzēt vēlreiz, jo bail, ka tad pazudīs tā visa maģija, kas bija pirmajā reizē, jo pēc Shutter Island noskatīšanās es pirmo reizi jutos pilnīgi, pilnīgi pazudusi. ārpus sevis. tāda ļoti kosmiska pieredze, ja godīgi - kaut kā izsteberēju ārā no kinoteātra, nesapratu, kas ir kas, ja man kāds tajā brīdī būtu prasījis manu vārdu, ļoti šaubos, ka būtu spējusi atbildēt. no vienas puses, būtu interesanti kādreiz apsēsties, noskatīties shutter island vēlreiz un saprast, kas toreiz tik ļoti nostrādāja - it kā viss tolaik bija ļoti labi, es dzīvoju rīgā un ventspilī vienlaikus, biju tikko nosūtījusi iestāšanās dokumentus amst., ja nemaldos, vai arī to tobrīd darīju, vārdsakot, nekādas saistības ar filmas sižetu. bet, no otras puses, maģija jau tieši tāpēc ir maģiska, ka to nevar saprast, un es jau tā esmu pārāk daudz lietu esmu sev izbojājusi ar to, ka kaut ko cenšos racionāli izskaidrot.
Līdzīga mēroga pieredze, tikai pozitīvāka, ja tā var teikt, bija ar Moonrise Kingdom, ko skatījāmies ar mat. studentu kinoteātrī ar nosaukumu Kriterion, forša vieta amst., tur ir bārs un kinoteātris, kur rāda neatkarīgas eiropas filmas, bet arī tādas slavenākas filmas, piemēram, Moonrise Kingdom. es atceros, ka tā bija sestdiena, jo man vispār būtu bijis jāiet uz darbu pie suņiem, bet es biju strādājusi ar suņiem kādas četras dienas pēc kārtas, un tas bija tik nogurdinoši, un mat. bija tikko atgriezies no Alžīrijas, un es gribēju visu dienu pavadīt ar viņu, tāpēc mēs gājām vēlu vakarā uz Moonrise Kingdom, kur mēs necēlāmies augšā no krēsliem vēl ilgi pēc tam, kad titri jau bija beigušies. tā filma ir perfekta, visi kadri, viss ir perfekts, perfekta simetrija, perfekta kompozīcija, perfektas stilizācijas, perfekta krāsu gamma, un tā perfekcija nav biedējoša vai atbaidoša, vai kaut kādā mērā nepatīkama, bet tāda, kas vienkārši ir skaista. nezinu. pinas vārdi, lai to aprakstītu.
un vēl viena filma, ko esmu redzējusi daudzās vietās un dažādos gadījumos un kas ir viena no manām visvisvisfilmām, ir i'm not there, kuru pirmo reizi noskatījos 2008. gada vasarā, kad kaut kādu līdz galam neatminamu iemeslu dēļ es pusi vasaras pavadīju Lurdā pie svētavotiem, es tā kā tur laikam biju aizbraukusi, lai trenētos ar franču valodu, bet pa vidu paspēju nopirkt I'm not there dvd, es tolaik ļoti daudz klausījos bobu dilanu un lasīju keruaku, braucot naktsvilcienos pa Franciju, akkungs, kā tas viss izklausās, tāds buržuāzisks hipijisms, kas toreiz bija piemeklējis, bet tātad filmu es pirmo reizi noskatījos savas viesģimenes dzīvojamā istabā vēlā, vēlā naktī, visi citi jau gulēja, tāpēc es skatījos pavisam klusiņām, un vienkārši nosēdēju visu filmu kā pielīmēta televizora priekšā, es pat laikam sēdēju uz grīdas, lai būtu tuvāk ekrānam un lai nebūtu tik skaļi, un tāda tīra maģija. kopš tā laika esmu filmu noskatījusies vismaz kādas reizes piecpadsmit, ne tikai tāpēc, ka bobs dilans, bet arī tāpēc, ka i'm not there ir atradis lielisku veidu, kā stāstīt stāstus par īstiem, dzīviem cilvēkiem, kuri neierakstās tādās klasiskās kategorijās kā mūziķis, ceļotājs, protestētājs. pēdējo reizi, kad skatījos, liekas, ka pat beigās rakstīju eseju par to, ka Todd Haynes ir savās filmās Velvet Goldmine un I'm not there ir atradis tādu stāstaveidošanas veidu, kas patiesībā strādā, ja runā par īstiem, dzīviem cilvēkiem - resp,, šīs filmas viņus nemēģina izskaidrot vai nemēģina ielikt konkrētā rāmītī un tādā klasiskā naratīvā (ir talants, ir problēma, ir risks problēmas dēļ visu zaudēt, ir atrisinājums - atklāsme, sieviete, tejunāvespieredze, ir tālāki panākumi).
kā viena no sirsnīgākajām un mīlīgākajām filmu skatīšanās pieredzēm palikusi atmiņā Liquid Sky, kas ir pārāk jocīga filma, lai to mēģinātu kaut kā izskaidrot. bet mēs to filmu skatījāmies Addiction and the Modern Subject kursa ietvaros, un skatījāmies kojās vienā no lielajām koptelpām, tā bija Rafaēla ideja, un Rafaēls ir tik ļoti, ļoti, ļoti lielisks kungs no Venecuēlas ap 60, viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem, kurus jebkad ir bijusi iespēja un laime satikt, viņš mēdz uzsākt teikumu ar vārdiem Back in the 70's when I was hitchhiking through Peru I met a couple of shamans..., viņš arī pēta tādas lietas kā narkotiku parādīšanās mākslās (par to, kā attieksme pret narkotikām un kas tiek kvalificēts kā narkotiska viela mainās un atspoguļo konkrēto laiku un telpu), tāda pilnīgi cita pasaule un dzīvespieredze, un kaut kur starp tiem Peru šamaņiem viņš bija arī atradis filmu Liquid Sky, kas ir ļoti jocīga un ļoti obscure filma, un viņš uzstāja, ka mēs skatīsimies filmu visi kopā svētdienas vakarā ar ļoti daudz picām un ļoti daudz alu. es jau laikam minēju, bet Rafaēls tiešām ir viens no lieliskākajiem, gudrākajiem un interesantākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi, un es regulāri iedomājos, ka gribu viņam nosūtīt pastkarti. un tas viss sākās ar to, ka mēs kopā skatījāmies Liquid Sky no videokasetes, jo filmu nav īsti viegli atrast.
šodienas lielajam palagam laikam pietiks, vēl tikai gribēju pierakstīt divas filmas, ar kurām bija spēcīga skatīšanās pieredze, tas ir, Gasa van Santa Gerry, ko skatījos trīs vai četras reizes, līdz tomēr izturēju un neaizmigu, jo filma ir tik lēna, tik hipnotiska un meditatīva, ka ir grūti skatīties, ja ir pusnakts un esi noguris. Un otrs savukārt ir par Snow Falling on Cedars, kas bija viena no tām filmām, ko pirms daudziem gadiem, kad vēl biju pamatskolā, rādīja otrdienu vakaros LNT īpaši atlasīto filmu seansos. tā bija tāda maģija, sēdēt naktī augšā un pa kluso skatīties, kamēr vecāki jau sen guļ, klusi lavīties uz savu istabu pēc filmas beigām un reklāmas paužu laikā nogriezt klusāk, jo tās reklāmas tak vienmēr ir daudz par skaļu. ļ. skaistas atmiņas.
bet nu jā, tā vienkārši pārskrienot pāri tam, ko atceros, atkal pārliecinos, ka filmas un to skatīšanās pieredzes reti ir tikai saistītas ar konkrēto filmu, bet tie ir tādi pavedieniņi, kas ietver citus, viņu dzīves un piedzīvojumus, un atcerēties to, kā skatījos konkrēto filmu, nozīmē atcerēties konkrēto periodu un konkrētos cilvēkus.