tātad, es daudz domāju par the tree of life visu dienu. skaidra lieta, ir filmas/darbi, kuriem iedalījums patīk/nepatīk vienkārši nepiestāv. the tree of life, vismaz manā gadījumā, ir viena no tādām. es nezinu, vai jebkad esmu redzējusi kaut ko tādu iepriekš, bet nu principā tas ir tāds evolūcijas, kristietības un supermetaspirituālu ideju sajaukums, kas teorētiski man ļoti patīk, bet praktiski.. nu, kaut kas ir par daudz. mani fascinē un sajūsmina ideja par vienas ģimenes stāsta ielikšanu milzīgā kontekstā, t.i., kā visas mazās ikdienas pieaugšanas drāmas izskatās uz lielā evolūcijas fona. un nav jau tā, ka kaut kas ir svarīgāks par kaut ko citu - pavisam subjektīvā līmenī dinozauri un tēva noraidošā attieksme ir vienlīdz svarīgi. breds pits ir nenormāli kruts, kaut kā joprojām viņu nevaru uztvert nopietni, tiesa - viņš ir daudz par smuku, lai viņu uztvertu nopietni, bet laikam tā kā pienācis laiks. mātes aktrise ir ārkārtīgi skaista, filma vispār ir ārkārtīgi skaista, un tie attēli un skati paliek prātā vēl ilgi pēc tam. tikai liekas, ka nekas daudz vairāk par to arī nav. ka viss stāsts ir mazliet.. nu, par daudz. tā, it kā t.m. nevarēja izlemt, kur likt uzsvarus, tāpēc viss ir vienlīdz svarīgs. es arī, protams, tā domāju, bet vismaz vienu lietu man marko ir iemācījis, un tas ir - ja tu vēlies, lai kaut kas loģisks sanāk, ir kaut kas jāizvēlas kā svarīgākais. no otras puses, filma ir ārkārtīgi plūstoša - tāda brīvo asociāciju ķēde reizēm, daudz dažādu simbolu un dažādu interpretācijas iespēju, it sevišķi beigu aina. brīžiem piemetās galvassāpes, jo kamera arī ieņēma tādu plūstošu pozīciju, līdz ar to vislaik viss mētājās, dažādi skatpunkti un ļoti niansēta montāža, kas reizēm vienkārši likās par daudz. vienvārdsakot, the tree of life ir ļoti skaista filma par to, ka we're not alone, ka arī ikdienas drāmas ir vienlīdz svarīgas kā tas lielākais konteksts, ka, protams, mūsu ģimenei un tiem gadiem pirms un ap pubertāti ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē. bet galvenais, kas mani pašu visvairāk uzrunāja, ir tas, cik ļoti es visu varēju attiecināt uz sevi: reliģiskais bekgraunds, despotisks tēvs, pat ījaba grāmata, uz ko vislaik bija atsauces. un, no otras puses, filma ir ārkārtīgi pretencioza, bet īsti to nepavelk. dažbrīd kameras kustību dēļ ir fiziski grūti skatīties, un filma ir arī mazliet par garu. vienvārdsakot, viss forši, tikai par daudz.