A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence - skatījos, ja nemaldos, ceturtdienas vakarā, un joprojām tā īsti negribu neko citu redzēt. Filma ir lieliska, apburoša, skumja, traģiska un ļoti, ļoti komiska, kā arī smieklīga. Filma par to, cik neveikli ir būt cilvēkam un ko tas patiesībā nozīmē, par to, ka reizēm nevari naktīs gulēt, jo noteikti ir jānoskaidro, vai ir ētiski izmantot citus cilvēkus savām vajadzībām, par to, ka, pat ja esi Zviedrijas karalis atceļā no kaujas un esi apmaldījies laikā un telpā, bāra tualete var būt aizslēgta, un par to, cik garlaicīgi ir tas, cik mēs visi bieži viens otram sakām Priecājos dzirdēt, ka tev iet labi. Filmā nav tāda skaidra naratīva, nav skaidras virzības laikā un telpā, un, ja godīgi, tā laika un telpas arī īsti nav, ir tikai refleksijas par eksistenci un to, cik ļoti mēs patiesībā esam smieklīgi. Laikam mana mīļākā aina no filmas galu galā ir Satikšanās ar nāvi nr. 3, aina, kuras ietvaros vīrietis, kurš tikko prāmja ēdnīcā ir nopircis sev pusdienas, piedzīvo sirdstrieku un nomirst. Pēc nesekmīgiem pirmās palīdzības mēģinājumiem kuģa apkalpe atmet ar roku un plāno viņu pārvietot uz tukšu kabīni, līdz kuģis nokļūs krastā, un tad pārdevēja uzdod jautājumu, kas nevienam nebija ienācis prātā: bet kas notiks ar viņa pusdienām? Jo redziet, vīrs jau bija samaksājis par savu porciju, tāpēc vēlreiz pārdot kādam citam nav ētiski, bet viņa jau tā pati nevar paņemt. Galu galā ēdiens tiek piedāvāts pārējiem ēdnīcas apmeklētājiem, bet es turpinu ķiķināt par to apburošo farsu, kas notiek uz ekrāna. 

Still Life - laikam tas kaut ko parāda par mani pašu, ja reiz filmas, kas mani visvairāk uzrunā, ir par nāvi, bet arī šī filma ir lieliska, un arī šī filma ir par tādu pagarinātu tikšanos ar nāvi. Stāsts par vīrieti, kura darbs ir sazināties ar mirušu vientuļnieku radiniekiem un informēt par bērēm un pašu nāves faktu. Tas, cik ļoti rūpīgi viņš veic savu darbu, ar kādu precizitāti vāc sīkumus no šo mirušo dzīvēm, lai uzrakstītu bēru runu, neskatoties uz to, ka viņš pats ir vienīgais apmeklētājs, ir ļoti aizkustinoši un ļoti skaisti. Lieliski aktieri - galu galā šo vīru varētu viegli pārvērst kaut kādā maniakā, bet šeit viņam vienkārši rūp, lai par mirušajiem kāds padomātu, un vēlams - padomātu labu. Ļoti aizkustinoša filma par tām mazajām detaļām, kas dzīvi padara īpašu un, kā to teikt, personalizētu, jo galu galā ja cilvēks nomirst viens un ja nav neviena, kas varētu uzrakstīt piemiņas runu, vienīgais, no kā var gūt kādu iespaidu par viņa pavadīto dzīvi, ir detaļas dzīvoklī, fotogrāfijas, krelles, lūpukrāsas un tamlīdzīgi. 

Kaut kad ļoti sen lasīju kādā no saviem kursiem rakstu, kur autors - viens no itāļu neoreālisma teorētiķiem - izteicās, ka kino vajag pievērsties ikdienišķajam un parastajam, jo citādāk tiek veidoti mīti un tēli par dzīvēm, kādu vispār nav, un tāpēc ir ļoti daudz cilvēku, kuri veido savas dzīves pēc fikcionālu tēlu idejām un uzstādījumiem. Klusā dzīve ir tik tuva dzīvei, cik vien var, manuprāt, nevis tādā patiesa attēlojuma ziņā (starp citu, kāpēc Eiropas kino tik bieži cilvēki čurā?), bet uz tādas Das Leben der Anderen nots. ieskats šķietami īstu cilvēku īstās, vienkāršās dzīvēs. 

Šīs divas filmas man ļoti patika, savukārt pārējās uzrunāja/atstāja vienaldzīgu pietiekami līdzīgā līmenī, tāpēc šeit vairs kārtība nav svarīga

Baiļu robeža/Beyond the Fear - protams, var spekulēt, kāda būtu bijusi filma, ja Hercs Franks pats būtu to pabeidzis, bet tās būtu tikai spekulācijas. Stāsts ir fascinējošs, un es visu filmu domāju par to, cik viegli šo sievieti, Larisu, būtu pārvērst tādā cietumnieka grūpijā, ko noteikti būtu darījuši citi režisori, bet šeit viņas darbības un viņas vēlmes tiek izskaidrotas un pamatotas, un galu galā tu noskaties filmu un nesaproti, ko pats par to visu domā. Vienīgais mulsinošais punkts bija brīdis, kad pats Hercs Franks filmēšanas laikā nomira, tādējādi kļūstot par vienu no filmas notikumiem, un tāpēc filmas beigu daļa ir tiešām mulsinoša. Katrā ziņā ļoti neitrāls un ne-tiesājošs skats uz ļoti sarežģītām attiecībām. 

Force Majeure - ja Balodis bija Eiropas kino pilnīgi lieliskā un oriģinālā ziņā, Force Majeure likās ļoti eiropeisks tādā klasiskā ziņā. Filma, protams, ļoti laba un ļoti augstas kvalitātes, bet nekādas emocionālas piesaistes. nezinu, tāpēc, ka man šāda ģimenes drāma nav šobrīd saistoša, vai tāpēc, ka filmā kaut kāda emocionāla saikne ar skatītāju nemaz nebija starp prioritātēm, bet Force Majeure likās ļoti auksta un formāla filma. Ļoti skaisti skati un vietas, tiesa, episki kalni, lieliska mūzika un aktieri, bet nu pēc filmas priecājos, ka neesmu maksājusi ieejas biļetes cenu. 

In the Basement - ļoti interesants koncepts dokumentālai filmai: ieskats Austrijas iedzīvotāju pagrabos, īsti nesapratu, vai viņš ir izvēlējies konkrētu ciemu vai reģionu, bet pagrabi katrā ziņā pilni ar visādiem skeletiem un whatnot. Sieviete, kas tur lelles kastēs un ar tām sarunājas katru dienu. Vīrietis, kas spēlē pūšamo instrumentu grupā un kura pagrabs ir izdekorēts ar nacistu simboliem, ieskaitot kāškrustus un milzīgu Hitlera portretu. Veļas mazgāšanas pagrabi. Nelegālu šautuvju pagrabi. un tad, protams, tie visi seksa pagrabi, kuros cilvēki dodas piepildīt savas s&m fantāzijas. puskaili un kaili cilvēki krātiņos, sasieti virvēs un ar pātagām. It kā interesanti, bet filma pārāk gara, un galu galā tiek pagrabi pārāk vienveidīgi - kā sākās seksa pagrabu daļa, tā nekas daudz tur arī nemainījās. 

PMR - visi saka, ka tā filma esot smieklīga, bet man tur nekas baigi smieklus neizraisīja, ja godīgi. Dokumentālā filma par Piedņestras republiku, kas nav starptautiski atzīta, bet kas eksistē, vismaz šo cilvēku galvās. Apstājies laiks, iekonservējies vadoņa kults, saglabātas padomju tradīcijas, un pāri visam patriotisms un lepnums piederēt vietai, ko neatzīst neviena valsts. Interesants materiāls, bet mazliet trūka fokusa un kaut kā konkrētāka, kādas prizmas, caur kuru apskatīt nabadzību, korupciju un whatnot, kas tur parādās filmā tik un tā. 

Caurule/Pipeline - ļoti žēl, ka nebiju tajā seansā, kas bija pirms pāris dienām, kur kādas pāris superputinistes esot kliegušas un strīdējušās ar režisoru, man joprojām liekas neticami, ka kaut kas tāds var notikt Rīgas kinoteātros, kur pēc seansiem cilvēki vienkārši skrien ārā, cik vien ātri iespējams. filma arī ar ļoti interesantu konceptu, principā road movie, kas seko gāzes vadam no Sibīrijas līdz Vācijai, fiksējot dzīves apstākļus un savstarpējās attiecības pa ceļam. ļoti interesanti portreti dzīvēs, par kurām iepriekš pat nenojautu, bet reizēm filma mazliet pazūd un tie portreti neierakstās kādā lielākā rāmī, piemēram, dāmas, kas dzied Jaunavai Marijai pie kāda ceļmalas krusta, un, piemēram, vācu pusaudzis, kuram pilna istaba ar kailu sieviešu plakātiem. īsti tā arī nesapratu, par ko tās krievu dāmas pirmajā seansā tā sacepās, jo filmā neparādās tieša kritika, bet nu katrā ziņā interesants atgadījums. biju daudz par šo filmu dzirdējusi, beidzot noskatījos, līdz galam visu haipu nesaprotu, bet, then again, dokumentālais kino nav mans lauciņš.

un filmas, ko veiksmīgi nobastoju: l'amour fou un the tribe, un filmas, uz kurām vēl noteikti mēģināšu aiziet: Of Horses and Men, My Mistress un The Dark Valley. godīgi sakot, filmas izvēlos pēc nosaukumiem, un, kā izrādās, man ir ļoti laba intuīcija uz labu filmu atrašanu pēc nosaukumiem, tāpēc īpaši pat nevēlos neko daudz lasīt par filmām, ja ir iespēja vienkārši iet un skatīties.