7/27/17 10:04 ambeigās jau, protams, labi vien bija, ka nokļuvu Krievijas panelī, jo mūsu panelis bija visforšākais no visiem paneļiem, biju ar diviem profesoriem, kuri strādā russia studies jomā Parīzē un Bergenā, ļoti forši kungi. viens runāja par Gosha Rubchinskiy pārstāvēto maskulinitāti un bija ļoti smieklīgs, otrs runāja par Valēriju, dziedātāju, un viņas politiskajām manifestācijām. ļoti sirsnīgi, ļoti forši, palikām vēl ilgi pēc paneļa beigām un runājām krustu šķērsu par visu. bet ļoti ceru, ka, ja nākamgad atgriezīšos, tomēr nonākšu, teiksim, popkultūras vai tv panelī, hah.vēl likās forši, ka tas Parīzes profesors ziņoja - viņš esot studentiem rādījis "Vai viegli būt jaunam?" kā tādu galveno vēstures & politiskās domas dokumentu no tā laika, mana 'vēsturnieces' sirds aiz priekiem gavilēja. tad vēlāk satikāmies ar meind., kurš ir drusku bēdīgāks un skumjāks nekā toreiz, kad dzīvojām pretējās istabās, nospriedām, ka tas laikam notiek, ja pavadi savas dienas, pētot 1920to gadu Vācijas literatūru. stāstīju par to, ka ļoti nesen sabēdājos par to, ka vajadzēja intervēt vienu kungu saistībā ar filmām, bet izrādījās, ka kungs jau ir miris, nonācām pie secinājuma, ka ir pienācis laiks akadēmiskajai videi pieņemt garu izsaukšanu kā valīdu intervijas iespēju. vēl tikai ceļojums līdz kosmētikas veikaliņam, ko biju noskatījusi, tad pusdienas ar (oh I'm loving this) an Oscar-nominated Belgian film director, un tad jau mājās. ja lidmašīnas nelohosies, paspēšu uz pēdējām Četru baltu kreklu minūtēm. vispār ļoti jauki. šis, liekas, bija arī galvenais iemesls, kāpēc toreiz iestājos doktorantūrā - šī te starptautiskā kopiena, sadraudzība. ļ. pietrūkst iespējas pamētāties ar idejām ikdienā, nu, tieši pamētāties un apmainīties, nevis visu laiku visu izskaidrot un tad mētāties ar idejām. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
7/25/17 08:04 pmtātad, šī ir mana pirmā starptautiskā konference, un man ir totāls kultūršoks, nopietni. pirmkārt, esmu šokā, ka cilvēki nevis prezentē savus pētījumus, bet nostājas priekšā un vienkārši lasa, un es nesaprotu, kāda no tā ir jēga, jo tādā veidā tu kā klausītājs vispār neko daudz neuztver, turklāt man vienmēr visos izglītības līmeņos ir mācījuši, ka prezentācijas nevar lasīt, bet tev ir jārunā konkrēti un jāskatās acīs, un tamlīdzīgi. tāpēc drusku kultūršoks.in other news, šodien kafijas pauzē parunājos ar vīrieti, kas apsēdās blakus, vārds pa vārdam, izrādās, ka es jau pusgadu lasu viņa grāmatu, & viņa pētījumi par skaņas un attēla mijiedarbību mūsdienu kino ir bijuši diezgan svarīgi šogad manā doktorantūras darbā. also, izrādās, ka viņš taisa mūzikas videoklipus, uzaicināju žūrijā nākamgadam. vēl man kāda dāma sāka stāstīt, cik šī ir velkomējoša kopiena un ka šeit nevienu nenosoda, ja ierodas paģirās, man likās tik skaista lieta, ko stāstīt tieši man, hah. rīt jāprezentē, es esmu panelī, kura atslēgvārds ir Russia, kaut gan mana tēma ir par PSRS sabrukuma periodu, un vecāka gadagājuma akadēmiķi totāli pret mani izturas tā, it kā es esmu pēdējais nabadziņš, kurš iztērēja pusi savas universitātes budžeta, lai atbrauktu uz šejieni. parunājos ar sava paneļa vadītāju, viņš atvainojās par to, ka esmu te ielikta, jo, nu, akadēmiķiem tomēr būtu jābūt vairāk jūtīgiem saistībā ar šādām vēsturiskām un politiskām niansēm. pasmējāmies par to, ka būtu daudz sliktāk, ja es būtu no Ukrainas. citās ziņās - Londona ir joprojām burvīga, vienīgi hoteļa brokastis ir totāli ne-burvīgas, jo acīmredzot te gan esmu nabagu galā, kuriem nepienākas skaistas, svaigas brokastis, bet pienākas tikai musli vai maize ar ievārījumu + slikta kafija. dārgajam galam savukārt ir English breakfast. drusku jocīgi. un vēl rīt vakarā satikšu meind., kas ir ļoti burvīgi. neesam tikušies kopš 2015., kad biju ciemos Oksfordā. |
1/10/16 08:27 pmgadu gaitā studijās pamazām esmu iemācījusies arvien vairāk apvienot to, ko es negribu darīt, ar to, ko gribu darīt. proti, tā kā es gribu šobrīd skatīties netflix un grimt pārdomās par popkultūru, taču jāraksta referāts, fonā esmu uzlikusi MTV Hits, kur šajā stundā pamatā iet Taylor Swift uz riņķi, skatos Daredevil un sāku rakstīt par maskulinitāti šajā seriālā.vilks paēdis, un kaza dzīva. un varbūt arī šo sesiju pārdzīvošu. |
1/8/16 09:10 pmes pat vairs nezinu, kas man riebjas vairāk: aukstums, sesija, grāmatvedības atskaites vai tas, ka šonakt vēl ir jāuzraksta kādas pāris lapas par kultūras diplomātiju, bet nāk miegs un viss liekas kaitinoši nesvarīgs.man sesijas laikā vienmēr pietrūkst amst., jo tur sesijas nebija. un neviens pārbaudījums nedrīkstēja būt vairāk kā 25% no gala vērtējuma. oh well. |
1/5/15 01:18 amvārdsakot, sīrupiņ, manuprāt, ar feisbuku konceptuāli notiek ļoti interesantas un aizraujošas lietas paša identitātes apzināšanā/izpētē. jau pirms pāris mēnešiem piefiksēju un sīrupiņā pierakstīju savu novērojumu, ka feisbukā ir iespējams sev rakstīt vēstulītes, kā arī zvanīt. pacelt, tiesa, nav iespējams, vismaz pagaidām, tāpēc sanāk, ka atstāj sev neatbildētu zvanu. savukārt šovakar ar Līvu abas secinājām, ka arvien biežāk feisbuka jaunumu lapā saņemam ziņas pašas par sevi, tas ir, aņa delovejevna is now friends with līva and 3 other people parādās gan labajā sānu malā mazā fontā, gan news feed'ā kā atsevišķs paziņojums. ļoti, ļoti interesanti, vismaz manuprāt, jo arvien vairāk liekas, ka feisbuks sāk nodalīt mani kā lietotāju aiz ekrāna un mani kā feisbuka tēlu - jaunu ziņu vērtu parādību. ļ. fascinējoši, it sevišķi tādiem divdabjiem kā pati, kuri jau pēc dabas ir divas dažādas šķautnes aiz ekrāna un uz ekrāna, jo lai nu ko, bet come here and be nice & funny ((c) kāds sadzēries tūrists kādā 2009. gada naktī, kad ar Līvu gājām prom no kāda pretīga bāra) esmu ļoti labi apguvusi. fascinējoši, vārdsakot.citās ziņās es šovakar rakstu un sajūsmā kūstu, jo man tas tā ielīksmo garu un silda sirdi, man šī tik ļoti pietrūka, vienīgi tas, ka man ir ļoti grūti ielikties kaut kādos rāmjos un veiksmīgi izvēlēties vārdus, jo dzimtā valodiņa tāda neklausīga - arvien biežāk jūtu, ka saku patiesībā ne to, ko domāju, jo kaut kā vārdi mulsina un nozīmes aizmirstas. man vispār ir teorija par to, ka svešvalodā vari būt daudz precīzāks un daudz konkrētāks tajā, ko saki, jo vārdus izvēlies ar daudz lielāku apdomāšanos, kā arī vispār daudz lielāku uzmanību pievērs gramatikai un visām valodas struktūrām, kas savukārt dzimtajā valodiņā nereti paskrien garām. jeb domas, ko gribētos kādreiz vēl paturpināt, kad nav vēla naktsstunda un negaida dedlains. un vēl, priekšdienām gribu pierakstīt, ka lieliska šādu nakšu uzkoda ir sagriezts gurķis ar citronu sulu un pipariem, kaut kā palīdz atmodināt smadzeni. vārdsakot, nakts komplekts: svaigs gurķis, tēja un tūlīt būs arī araks, varbūt arī aizpeldēšu līdz kaut kādai jēgai par māsām, kas savās darbībās mēģina īpaši koncentrēties tikai uz to neglīto, atbaidošo un pretīgo, bet kaut kā pamanās uztaisīt normālu diskotēku, lai kur arī ietu.
|
9/2/14 07:31 pmMan liekas, ka šodien būs vīna zupa, kad beidzot tikšu mājās. |
4/1/14 01:08 pmnākamotrdien es iedzeršu kafiju ar Marko, manu bijušo kultūras teorijas, literatūras vēstures un visādu citādu kursu pasniedzēju, kurš sarakstā vīrieši, kuru dēļ visvairāk esmu raudājusi joprojām ieņem trešo vietu. visvairāk man palikusi atmiņā tā reize, kad mēs tikāmies, lai apspriestu manu eseju par to, kā Nobela prēmija literatūrā rada ļoti nejauku vidi pasaules literatūras autoriem vai kaut ko tādu, un Marko man paziņoja, ka viņš esot lasījis manu eseju un domājis, ka Gosh, she's losing it! Toreiz gan es mazliet pasmējos, bet vispār interesanti, pēc tam, kad viņš man izlaidumā teica, lai es viņu pievienoju feisbukā (ko es, protams, neesmu izdarījusi, jo tad viņš jau sen būtu sapratis, ka gosh, she has really lost it), es kaut kā ļoti aktīvi uzturu ar viņu komunikāciju. man laikam vienkārši gribas viņam kaut ko pierādīt.bet uzreiz pēc Marko es arī tikšos ar Rafaēlu, vienu no lieliskākajiem cilvēkiem, kurus jebkad esmu satikusi, viņš ir tāds onkulis, par kuru ļoti vēlies, lai viņš būtu tavs vectēvs, vestu piknikos un ceļojumos un stāstītu par saviem trakajiem piedzīvojumiem 70tajos gados Peru, kad viņš esot stopējis pa Dienvidameriku un iepazinies ar vietējiem šamaņiem. Tāds cilvēks, kuram labprāt sūtītu pastkartes no savādām vietām, kas, protams, ir savāds veids, kā justies par savu bijušo pasniedzēju, bet Rafaēls ir tik ļoti, ļoti lielisks, mēs pirms-izlaiduma vakariņās sēdējām blakus un runājām par viņa jauno grāmatu, kas bija par Venecuēlas politiku pēdējo 10 gadu laikā, viņš pats ir no Venecuēlas, kur viņš reizēm brauc pētīt cilvēku grupas, kuras ieņem - noskvoto - mājas, sakot, ka viņiem tā ir licis darīt Svētais Gars, lai nu kā, mēs sēdējām blakus, viņš man vislaik lika padot vēl vīniņu, un tad, kad Marko jau teica, ka laiks tā kā iet gulēt, jo rīt ir liela diena, es viņam bravūrīgi attraucu, ka meitenēm nevajag nekādu beauty sleep, jo mēs mākam izmantot kosmētiku. bet savādi, ka tā saikne ar to vietu joprojām ir tik spēcīga. un savādi, ka gribas sūtīt pastkartes bijušiem tutoriem, mentoriem un pasniedzējiem, kuri vadīja kursus par narkotikām. |
3/5/14 05:19 pmun tomēr ļoti forši ir tas, ka pēc mūsu Lielā Konflikta un pusotru stundu garās attiecību, tfu, akadēmiskās dzīves skaidrošanas mēs ar Marko esam palikuši samērā labi drugāni, pat varētu teikt. aizsūtīju viņam epastu darba sakarā, viņš atbildēja ļoti mīlīgi un visu laiku piemetina, ka let's stay in touch, un mēs drošvien iesim iedzert kafiju, kad būšu amst., un tā kaut kā. gribēju viņam uzrakstīt, ka noskatījos hiroshima mon amour, jo viņš uz tās filmas bāzes principā uztaisīja veselu studiju kursu par to, kā kultūra palīdz vai traucē atcerēties vēsturi, bet sapratu, ka varbūt tomēr tik tālu vēl neesam savās attiecībās nokļuvuši. viņš tomēr ir cienījams akadēmiķis, kurš brīvajā laikā sēž ar vājprātīgi taisnu muguru un studentiem visu laiku prasa give me something!nu savādi tie cilvēki vispār ir. |
5/24/13 12:06 amskolas drāma, pasniedzēju drāma, principu drāma. kā izrādās, es joprojām tādās iesaistos. lai nu kā, man ir astoņas dienas laika un trīs esejas, kas jāuzraksta. let's get this shit done. |
5/10/13 12:27 pmmuļķīgā kārtā no vecākiem esmu pārmantojusi visbezjēdzīgākās īpašības: manī ir mammas perfekcionisms un milzīgais darbaspēks, bet no tēva - sajūta, ka nekas tik un tā nesanāks, tāpēc varētu arī padoties. tā nu tagad, kad pēc dažām dienām jāiesniedz bdarbs, es mēģinu daudz ko darīt, bet apstājos pie tā, ka ai, vienalga, who needs a high grade point average anyway. ļoti prokrastinēju, piemēram, trešdienas vakarā prokrastinēju tik ļoti, ka smukkaimiņam nodzinu matus (viņš uzprasījās, un es biju pietiekami iedzērusi, lai to arī izdarītu), viņš tagad izskatās pēc ļoti pievilcīga urlas no rajona, bet pie tā arī paliksim. es mēģinu rakstīt par deju kā metaforu, es mēģinu šito visu pabeigt, bet aah, jo vairāk iedziļinies, jo vairāk liekas, ka viss ir sūds un es neko nesaprotu.priecīgi, draudziņ.
|
5/6/13 11:18 amatnāku uz skolu, mans pasniedzējs Rafaēls saka, ka es izskatos iedegusi un vai biju pludmalē, un man nācās viņam atbildēt, ka nē, vienkārši pasēdēju bārā saules pusē. |
4/18/13 01:26 ambet galvenais, ar ko man ir jātiek galā, ir sevis ierāmēšana dažos konkrētos rāmjos un sevis pašpārliecināšana par to, ka es neko nemāku, nekas nesanāk un vispār labāk iet gulēt. jo vairāk es mēģinu, jo vairāk sanāk, lai arī ir tādi vakari, kad sēdi nomodā, klausoties melanholiskas dziesmas un gauži gaudo mēnesgaismā, jo pārāk sāp galva, lai kaut ko izdarītu, bet gulēt arī īsti nesanāk, jo pārāk spiež godīgā studenta sirdsapziņa. lai nu kā, ir tā, ka es mēģinu atrast normāl(āk)u darbu, kaut ko saistītu ar rakstīšanu, un tad es vislaik sabīstos un iedomājos, ka vispār man taču nesanāk un viss ir slikti, un rakstīt nemāku. un tad es katru reizi atceros, kā Marko pirms diviem mēnešiem man deva atpakaļ vienu eseju par Šekspīru un teica, ka I was impressed, it was a very good essay, un ja reiz mani rakstu darbi ir pietiekami labi priekš Marko, tie būs labi arī citiem, it sevišķi tāpēc, ka Marko ir vissarežģītākais profesors/pasniedzējs, ar kuru man jebkad ir bijusi saistība, un viņš vīrieši, kuru dēļ esmu daudz raudājusi sarakstā ieņem godpilno trešo vietu, un ja viņam patīk tas, ko es daru, man liekas, ka beidzot sanāk. un galu galā es esmu uzrakstījusi tik daudz pēdējo trīs gadu laikā, ka man vienkārši ir jānojauc vecās idejas pašai par sevi un jāmēģina pierādīt, ka vispār man sanāk arī citas lietas, ne tikai liet kafiju.nu jā, un tā nu es ar sevi te vēlās naktīs strīdos un diskutēju, kamēr galva ļoti sāp un bdarbs pats sevi neraksta. bet tas tā. |
2/20/13 10:43 pmun šajā semestrī man ir divi kursi ar ļoti brīnišķīgu profesoru no Venecuēlas, kuru sauc Rafaēls un kurš izskatās pēc tāda ideālā vectēva. viņš pasniedz kursu par apreibinošām vielām un kultūras teoriju, kā arī par urbanizāciju no humanitāro priekšmetu perspektīvas, un viņam ir divi teikumi, ko viņš regulāri atkārto. narkotiku kursā viņš mums katrā lekcijā atkārto I'm not encouraging you to take drugs, savukārt urbanizācijas kursā viņš mēdz reizēm vienkārši atkārtot, ka things are more complicated.pie tā arī paliksim. things are more complicated, full stop. |
1/23/13 05:33 pmIt kā mierīgas, bet bezgalpilnas dienas. Lasu, rakstu epastus, atbildu uz epastiem, uzdodu jautājumus un meklēju atbildes, un pavadu garas stundas aiz aizslēgtām durvīm pie datora, reizi pa reizei aizejot uz saviem dutch kursiem vai uz veikalu pēc āboliem. kopš aizvakardienas smukkaimiņš ir mans jaunais mentors, ne tikai tāpēc, ka viņš ir skaists, bet arī tāpēc, ka viņš ir ārkārtīgi disciplinēts un zina, kā savienot visu. un pagaidām ir tā, ka es mēģinu izdarīt visu, tāpēc man vispār vajadzētu labāku dienasrežīmu, dienasritmu un iedvesmojošas tumblr bildītes katrā stūrī. bet mēs esam jauni, mēs varam visu, vai ne.kaut kā jocīgi apzināties, ka vispār ir tā, ka nauda arī ir vienīgais šķērslis kaut kādām lielām idejām un plāniem. un nauda smieklīgā kārtā arī ir šķērslis, ko varētu visvieglāk pārvarēt. nu, ne jau tā, pavisam viegli, bet vismaz zināms, kā ar to varētu tikt galā. bet ar to prāta un emociju lēnumu gan grūtāk. vienvārdsakot, visu vajag darīt mazliet vairāk. no otras puses, es pirmdien dabūju savu kinokluba džemperi. es jau sen gribēju skolā rādīt kādas latviešu filmas, tāpēc rudenī ar saviem puikām nodibināju kinoklubu, kur studentiņi rāda filmas no savām mājām/bekgraundiem, un tagad man ir džemperis ar manu vārdu, gadu un mūsu logo. fizisks pierādījums tam, ka es varu realizēt savas idejas un ka vispār tas reizēm arī labi aiziet. iedvesmo labāk par tumblr bildītēm, godīgi sakot. |
1/15/13 12:41 pmes reizēm mēdzu piemirst, ka akadēmija nozīmē stundām ilgi sēdēt pie datora un rakstīt, un to, ka laptops ir vienīgais sarunbiedrs un ka pašas histēriskie smiekli par kaut ko muļķīgu, ko pati izdomāju vai pārskatījos, reizēm liek justies kā pilnīgi jukušai.bet šodien ir skaidras domas un tīrs prāts, un viss iet labi, un kaut kā tā milzīgā izolētība pat neliekas traucējoša/biedējoša. kādu dienu man būs pilnīgi citādāka dzīve, bet arī šāda dzīve vispār tomēr ir forša. |
11/26/12 10:04 pmvisi mani šībrīža kursi ir 300-level, kas nozīmē augstākas prasības un vienkārši vairāk darba, mans kino klubs ir up and running, un iet diezgan labi, sūtu draugiem savas esejas iedvesmai, kā arī trīs vakarus nedēļā pavadu nīderlandiešu valodas kursos. tāda kā prāta pārpūle, bet tas ir tik ļoti patīkami. es visu laiku it kā solu, ka AUC ir mana pēdējā akadēmiskā iestāde, jo tālāk gribu tikai praktiskas lietas, bet ir tik ļoti labi just, cik daudz es tomēr varu. man vajadzēja divus gadus ļoti intensīvas akadēmiskas dzīves, lai saprastu, ka es tomēr neesmu stulba, un tā, godīgi sakot, ir ārkārtīgi patīkama sajūta.no otras puses, man īsti nav laika iepirkties, tāpēc pārtieku no pagāšnedēļas dillēm un makaronu paliekām. |
10/11/12 06:26 pmthis is really happening, Arja nāk uz skolu ar zobu pastu un zobu birsti, bet es šeit sēžu jau krietnu laiku, kaut arī nekādu vajadzību īsti nav. mēs tiešām pamazām ievācamies uz dzīvi šajā mājā. |
9/26/12 12:22 amdienas bilance: sagriezts pirksts, iespējams darba zaudējums nākamnedēļ, mistiskas lietas ar telefona rēķinu (kāpēc gala skaitļi vienmēr ir lielāki par to, ko viņi solīja?), papļāpāju ar puiku Honkongā, viss tajā pasaules malā arī ir kārtībā. vakar beidzot dabūju savus garos svārkus, tāda laimīte.bet vispār ir tā, ka ir pārāk daudz. un trakākais, ka nezinu, no kā varētu atteikties. bet šitāds ritms, kad ir četri to do saraksti (pa vienam rītā, pusdienlaikā, pēcpusdienā un vakarā. bet ko tur daudz, man acīmredzot kaut kādā brīdī likās, ka būtu labi pilnīgi aizkrāmēt savu ikdienu tā, lai draugus satiktu tikai īpaši paredzētos brīžos. un vēl: gerberas podiņā nonīka mazāk kā mēneša laikā. mat. nesaprašanā, kā es paspēju augu iznīcināt tik ātri, ja reiz pat viņam istabasaugs izturēja divus gadus. nākamreiz, kad mēģināšu kaut ko audzēt, pameklēšu padomus. bet vispār, šoruden it sevišķi novērtēju to, kāds mājīgums istabā, it sevišķi tādos pretīgos, lietainos vakaros. un man tak likās, ka septembrī būs vairāk, ko teikt, bet īsti laikam nē. vai arī man vienkārši nav laika reflektēt. |
9/24/12 12:00 amvarbūt, ka man tiešām vajadzēja šādas lēnas, lēnas brīvdienas. pagājušā nedēļa bija traka, un es tā arī pēc parīzes nevarēju īsti izgulēties. un tad vēl liela skolas prezentācija nedēļas vidū, un brāļameita, un kaut kā reizi pa reizei ir jādod iespēja galvai atslēgties. un manā gadījumā, kā izrādās, labākais veids, kā atslābināt smadzeni, ir dienu no vietas blenzt sienā. vienmēr palīdz.piektdien bija episks skolas pasākums, kurā bija ļoti daudz vīna un pasniedzēju, un es sirsnīgi izrunājos ar savu pagāšgada literatūras pasniedzēju, kā arī ar jauno kinočali, kurš vispār ir tāds čalis, ar kuru es varētu viegli arī kļūt par draugiem. bet laikam neba velti nav ieteicams kļūt par sirdsdraugiem ar saviem pasniedzējiem, vai ne. un vakar ar draugiem noskatījāmies terminatoru, vispār ir tik forši, ka ir tāda milzīga gulta, kurā var viegli skatīties filmas četratā. un smukkaimiņam kaut kādas īpatnējas lietas darbā, un tāpēc viņš man katru nedēļu iedod pa puķu pušķim. tikko tiku pie mārtiņrozēm, ļ. jauki. koju dzīves prieki, kaimiņš dod puķes un tā. un, protams, līst. Amsterdama, lol. |
9/5/12 11:44 pmman ļoti, ļoti patīk mana skola, it īpaši tāpēc, ka manā jomā ir ļoti maz studentu, bet pasniedzēji ir forši un ļoti patīkami cilvēki, un viegli izveidojas attiecības arī ārpus akadēmiskiem rāmjiem. es ne reizi neesmu ne ar vienu pasniedzēju iedzērusi alu, bet ar Ādamu, piemēram, ilgi mēdzām sēdēt uz skolas kāpnēm pēc filmām un runāt par kino, mana literature of social exclusion pasniedzēja man deva seriālu padomus (pēc viņas ieteikuma noskatījos veronica mars, ļoti patika vispār), bet šodien ar manu jauno kino pasniedzēju, ļoti pievilcīgu čali ap 30, kādu stundu runājām pie skolas par kino, dzīvi un cigaretēm. no otras puses, jo vairāk gadu zem saules, jo vairāk saprotu, ka man ir kaut kāda jocīga raksturīpašību kombinācija, kas liek automātiski un uzreiz sadraudzēties ar lielāko vairumu cilvēku. un es tak vienmēr domāju, ka esmu maz-sociāla būtne, bet nu jā. dažādas uztveres un tā.in other news, pēdējās dienas ir tāda intensīva un aizraujoša skriešana. skolas cilvēki izdomāja, ka mums noteikti ir jāiedzīvina campus princips, tāpēc jaunā skolas māja ir šīs pašas ielas galā, un tikt no kojām uz skolu ir tieši vienas dziesmas garš uzdevums. labums, tiesa, ir tāds, ka pusdienās var nākt mājās. tās pirmās semestra dienas vienmēr ir mazliet bardaks, visi pēc vasaras pamazām sanāk atpakaļ, viens par otru brūnāki un ar aizraujošākiem stāstiem kabatā, betbetbet. man tik ļoti patika šī vasara, es tak vēl pirms mēneša lēkāju pa Latvijas pļavām, nu labi, tieši pirms mēneša bija tas milzīgais zibens un negaiss, bija tik ļoti intensīvi un skaisti, un nākamajā dienā mēs ar mammu gājām pie friziera un dzert kafiju, un viss bija tik ļoti, ļoti skaisti. un vispār. man pie durvīm ir salīmētas visādas krutas bildītes, visādi kruti notikumi un skaistas kleitas, un tur ir visādi draugu taisīti joki un skaistas bildes, un katru reizi, kad paskatos, teiksim, uz to bildi ar sevi mežā armijas jakā blakus pēterim liepiņam, es nodomāju, ka wow, I'm that chick. un tagad es ar savām galvassāpēm iešu gulēt, gan jau ar laiku sākšu atkal rakstīt interesantāk, bet šodien es ilgi runāju ar marko un teicu, ka ir laba, stabila sajūta. pēc pagājušā pusgada, kas pagāja vienkārši miglā, ir tik labi just pamatu zem kājām. bet tagad viss, pienācis laiks vakara pasaciņai, tfu, ikvakara Kaningema devai. |
Powered by Sviesta Ciba