9/5/12 11:44 pmman ļoti, ļoti patīk mana skola, it īpaši tāpēc, ka manā jomā ir ļoti maz studentu, bet pasniedzēji ir forši un ļoti patīkami cilvēki, un viegli izveidojas attiecības arī ārpus akadēmiskiem rāmjiem. es ne reizi neesmu ne ar vienu pasniedzēju iedzērusi alu, bet ar Ādamu, piemēram, ilgi mēdzām sēdēt uz skolas kāpnēm pēc filmām un runāt par kino, mana literature of social exclusion pasniedzēja man deva seriālu padomus (pēc viņas ieteikuma noskatījos veronica mars, ļoti patika vispār), bet šodien ar manu jauno kino pasniedzēju, ļoti pievilcīgu čali ap 30, kādu stundu runājām pie skolas par kino, dzīvi un cigaretēm. no otras puses, jo vairāk gadu zem saules, jo vairāk saprotu, ka man ir kaut kāda jocīga raksturīpašību kombinācija, kas liek automātiski un uzreiz sadraudzēties ar lielāko vairumu cilvēku. un es tak vienmēr domāju, ka esmu maz-sociāla būtne, bet nu jā. dažādas uztveres un tā.in other news, pēdējās dienas ir tāda intensīva un aizraujoša skriešana. skolas cilvēki izdomāja, ka mums noteikti ir jāiedzīvina campus princips, tāpēc jaunā skolas māja ir šīs pašas ielas galā, un tikt no kojām uz skolu ir tieši vienas dziesmas garš uzdevums. labums, tiesa, ir tāds, ka pusdienās var nākt mājās. tās pirmās semestra dienas vienmēr ir mazliet bardaks, visi pēc vasaras pamazām sanāk atpakaļ, viens par otru brūnāki un ar aizraujošākiem stāstiem kabatā, betbetbet. man tik ļoti patika šī vasara, es tak vēl pirms mēneša lēkāju pa Latvijas pļavām, nu labi, tieši pirms mēneša bija tas milzīgais zibens un negaiss, bija tik ļoti intensīvi un skaisti, un nākamajā dienā mēs ar mammu gājām pie friziera un dzert kafiju, un viss bija tik ļoti, ļoti skaisti. un vispār. man pie durvīm ir salīmētas visādas krutas bildītes, visādi kruti notikumi un skaistas kleitas, un tur ir visādi draugu taisīti joki un skaistas bildes, un katru reizi, kad paskatos, teiksim, uz to bildi ar sevi mežā armijas jakā blakus pēterim liepiņam, es nodomāju, ka wow, I'm that chick. un tagad es ar savām galvassāpēm iešu gulēt, gan jau ar laiku sākšu atkal rakstīt interesantāk, bet šodien es ilgi runāju ar marko un teicu, ka ir laba, stabila sajūta. pēc pagājušā pusgada, kas pagāja vienkārši miglā, ir tik labi just pamatu zem kājām. bet tagad viss, pienācis laiks vakara pasaciņai, tfu, ikvakara Kaningema devai. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/1/11 06:47 pmšorīt nogulēju divus modinātājus, kakla sāpes un tā, varbūt tomēr jānotic draudziņam un jāiet pārbaudīt asinis. bet vispār tie visi ir nieki, trakākais pēdējā laikā ir tas, ka es nespēju atbildēt uz jautājumu par to, kā man iet. jo man tiešām nav ne jausmas.kaut kāds milzīgs apjukums. es laikam vienkārši mēģinu atrisināt pārāk daudz lietas vienlaikus, tā īsti neķeroties ne pie vienas, un galu galā ir milzīgs bardaks galvā, jo īsti neko līdz galam nenoved. marts, vienvārdsakot. ielas ir miglainas, un riteņbraucēji vēl trakāki kā parasti. skolā apspriežam Roterdamas Erasmu, itāļu neoreālismu un Romu, un es jau atkal no pašiem pamatiem mācos būt šeit un tagad. jo kāda starpība par to, kas un kur būs septembrī, es esmu šeit, ir marts un amsterdama, kino, idejas brīnišķīgām lietām un pirmā blūze no ībeja, visādas iesāktas puikulietas un brīnišķīgi cilvēki apkārt, un biļete mājās aprīļa beigās. neskrien notikumiem pa priekšu, meitene. it sevišķi ja vēl nekas nav zināms, un tev ir visas iespējas mainīt lietas un to kārtību. |
12/28/10 01:43 pm - par to, kāpēc nevajag dzertkatram savs, tā teikt, bet, kad es iedzeru, es vai nu palieku ļoti īgna un ļoti piktīga, sēžu stūrī un dusmojos uz tiem, kuriem ir jautri, vai arī skraidu apkārt, bučoju pilnīgi visus pēc kārtas un atzīstos mūžīgā mīlestībā. pirmais vēl tā, nu, pieņemami, vismaz nav tā, ka nākamajā rītā jādomā, kas nu bija. bet otrais variants ir tīrās šausmas. viss vēl ir normāli, ja es savus mīlestības uzplūdus noturu draudzeņu vidū - viņas tak zina, ka es viņas mīlu bez gala un bez malas arī jebkurā citā laikā, ne tikai starp šampanieti un vēl vienu šampanieti. bet, ja sanāk ieklīst kādā citā kompānijā, nu, tad ir vāks. pazīstamus un mazpazīstamus bučoju daudz, visiem stāstu par mīlestību un to, cik kruta ir draudzēties, un beidzu savu saskarsmi parasti ar kādu moralizējošu pamācību no tēmas cilvēka vientulībai nevajadzētu būt šķērslim savstarpēju attiecību veidošanā. nu vakar tak arī, nu. mani draugi taču zina, ka viņi man ļoti, ļoti patīk, līdz ar to, iespējams, tas desmitais apskāviens bija lieks, nemaz nerunājot par citiem, kurus satiku otro, trešo vai n-to reizi, un jutu milzu nepieciešamību izteikt savu sajūsmu par viņu klātbūtni un tā.es tak vienmēr esmu teikusi, ka man ir vienkārši pārāk plaša sirds, un pēc dažām glāzēm tas vēl vairāk tikai nāk vaļā. nu, mīļo sīrupiņ, kā man tik superīgiņai dzīvot, es prasu. |
5/29/10 11:11 pmrunāju ar māmiņu pa telefonu par savām vēdersāpēm, viņa man liek rīt iet uz slimnīcu (man vienmēr licies mazliet smieklīgi pašam iečekoties slimnīcā, tipa Sveiki, man jau 5 dienas nenormāli sāp vēders, vai jūs man varētu palīdzēt? nē, nu nav jau nekas smieklīgs. man vienkārši ir stulba humorizjūta) bet vispār slimnīcas mani uztrauc un biedē, jo es tur tikai vienreiz esmu bijusi kā pacients, visas pārējās reizes es esmu ārstējusies mājās. vienvārdsakot, doma par slimnīcām mani dzen izmisumā, turklāt tā jau viss ir labi, kamēr es nekustos. kad es pakustos, nu, tad gan ir sāpes tādas, ka brīžiem nav iespējams iztaisnoties. un vienīgais, kā es ideju par slimnīcu varu padarīt paciešamu, ir iztēlojoties to, kā es nāktu uz eksāmeniem baltā halātā no savas palātiņas. jo ja tu aptuveni izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu trakāko (teiksim, man ir pārplīsis kuņģis un mani ieliks slimnīcā uz trim mēnešiem, un es nevarēšu aizbraukt uz amst.), tad jau viss pārējais, kas ir mazāk traks, liekas pārdzīvojams. |
5/29/10 02:39 pmkārtējo reizi sajutos ārkārtīgi sekla un trula, un tāpēc sāku lasīt Atvudas Cat's eye. ļoti lēni iet uz priekšu, lai arī grāmata ir ļoti interesanta un pat aizraujoša, es laikam tiešām esmu ārkārtīgi notrulinājusies (no otras puses, ir grūti koncentrēties, ja nenormāli sāp vēders. ja tuvākajās dienās nepāries, laikam jāaiziet pie ārsta. labums tāds, ka šeit vismaz nekas nav pārāk tālu - slimnīca ir pāri ielai). ir maz sievietes, kuru rakstīšanas stils man patīk un uzrunā, un Atvuda ir viena no tām. Cat's Eye tikai vēlreiz apliecina manas aizdomas par to, cik bērni un pusaudži ir nežēlīgi, ka tā, iespējams, ir nežēlīgākā un varmācīgākā vecuma grupa, jo tajā laikā, kā liekas, tu pats nedomā. ir tikai citu iespaidi, sakāpinātas emocijas un nemitīga vēlme izskatīties iespaidīgākam, nekā esi patiesībā. un tāpēc vien man ir tik ļoti bail iztēloties, kā tas būtu, ja man kādreiz būs bērni, jo es nemācētu viņus izvadīt cauri tiem šausmīgajiem gadiem. apmēram 9 gadu vecumā dzīve paliek elle, un kaut kas uzlabojas vidēji tikai ap 16. tā vien liekas, ka tajā vecumā nav vidusceļa - vai nu tu pazemo citus, vai arī tevi pazemo.nesen secināju, ka gandrīz visi foršie, talantīgie un veiksmīgie cilvēki, kurus es pazīstu, dažādu iemeslu dēļ bija atstumtie pamatskolā. tā tomēr ir ļoti vērtīga, lai arī nenormāli sāpīga, pieredze |
5/27/10 09:41 amun tad, kad jau pamazām iemiedz savā pusdienas snaudā un pēkšņi atceries, ka bija taču sarunāts, ka tūlīt nāks pie tevis ciemos pēc bildēm, vai arī ar vienu kāju jau esi tramvajā un pēkšņā eurēkas brīdī secini, ka aizmirsi mājās pasi, maku vai pusdienu kārbu, vai arī jau esi lidostā un, trīstūkstošo reizi skatoties savā somā, secini, ka bāc, tomēr aizmirsi mājās svarīgāko, kas bija jāaizved brālim, - nu, tādos brīžos es domāju, cik ilgi vēl varēšu visas nedienas norakstīt uz parastu izklaidību un kurā brīdī par to būs jāsāk uztraukties nopietnāk. jo es esmu nenormāli izklaidīga, bet tai pašā laikā esmu viens no atbildīgākajiem cilvēkiem, ko zinu, man vienkārši bieži uznāk blekauti. jā, tie būtu tādi kā aptumsumi, ne tikai izklaidība. vistrakākais, ja tas notiek pie stūres. (jā, un, runājot par mašīnām, viņdien secināju, ka man ļoti piestāvētu būt pie stūres. tikai žēl, ka neesmu droša, vai dabūšu tiesības, pff) |
5/24/10 12:40 pmpēdējā laikā man ir parādījusies jauna apsēstība, šoreiz ar produktivitāti. laiks, kuru pavadu ne lasot grāmatas, ne skatoties nepieciešamās filmas, ne interesantās sarunās, liekas bezjēdzīgs un zemē izmests. plus mīnuss produktīvs it kā arī ir tas laiks, ko pavadu, taisot kaut ko (gandrīz) radošu, teiksim, ceturtdien ilgi fotogrāfēju, tas bija forši. nu un šodien esmu augšā jau gandrīz trīs stundas, un produktīvākais, ko izdarīju, bija pusdienas, kafija un draņķīgs tulkojums.un pats trakākais, ka es taču apzinos, ka šitā dzīvot nevar. ka es lasu grāmatas tikai tāpēc, lai man būtu ķeksīts savā mentālajā ''i'm smart because'' listītē (jo man taču ir tik svarīgi būt gudrai, sasodīts), nevis tāpēc, ka mani interesē un rūp. tās pašas laikizjūtas problēmas, kas bija iepriekš, tikai šoreiz citā virzienā. ja iepriekš es tik ļoti koncentrējos uz pagātni un analizēju katru savu darbību, līdz biju sevi novedusi līdz absolūtam paš-naidam, jo es taču uzvedos tik stulbi, tad tagad ne iepriekšējais, ne šībrīža neskaitās, jo ir taču jāskrien uz priekšu. bet vispār es joprojām nevaru izdomāt par tām kojām. 100 eiro starpība starp single room un shared with 2 separate rooms ir pietiekami liela, lai apdomātu otra ielaišanu savā platībā. turklāt varbūt tas mazinātu manu emo-īgo dabu. |
4/2/10 09:57 pmnu un ja es ikurāt šovakar esmu tik runīga, atzīšos arī savā nesenajā atklāsmē, ka pārcelšanās ir bijis viens no svētīgākajiem lēmumiem, kurus jebkad esmu pieņēmusi. protams, man daudz kas pietrūkst mūsu spokpilsētā, take away lietu un kino pieejamību ieskaitot, bet viss pārējais laikam to kompensē. ja es būtu palikusi šogad mājās, pat ja es būtu studējusi kaut ko sev tiešām tuvu un interesējošu, vienalga man kaut kādā ziņā joprojām būtu 13 gadi un absolūts pieredzes trūkums. un es tak esmu apsēsta ar pieredzi un tās iegūšanu, pat ja beigās ir oh mama tell your children not to do what I have done un košana pirkstos.tik daudz ko var ieraudzīt pilnīgi citādās gaismās, ja beidzot izvācies no vecāku nama. nez, nekur baigi tālu jau vēl neesmu tikusi, jo mājās tomēr joprojām pavadu daudz laika, bet tagad tas ir citādāk. mierīgāk. nu jau man attiecībās ar vecākiem ir 17 gadi, lol. vecāki vispār kaut kur aiztinās, un es esmu atstāta mājā ar milzīgu gludināmās veļas kalnu un lērumu pusiesāktu grāmatu. joprojām gribas pilnīgi visu. |
3/27/10 10:34 pmman tagad ir ārkārtīgi spēcīga gribu-visu-izmest-ārā fāze, tāpēc šodien jau kuro reizi mūžā kārtoju skapi. pirmo reizi arī reāli ļoti daudz ko izmetu ārā, ar to arī sevi apsveicu. godīgi sakot, liekas, kopš vispār sāku filtrēt, ko un kā daru, minimālisms ir bijis mans ideālais stāvoklis, pat dzīvesveids. drošvien tāpēc, ka nekad neesmu bijusi spējīga kaut ko izmest - es pieķeros lietām, cilvēkiem, sarunām, grāmatu papīriem un drēbēm minūšu laikā. tāpēc liekas tik veselīgi, ka tas pamazām mainās.un vēl man liekas, ka ir dažas lietas, kam jābūt katras sievietes garderobē. zīda lakats, korsete un vairākas žaketes ir dažas no tām. |
12/25/09 01:44 pm - o' come all ye faithfulmāmiņa ir izdekorējusi kaktusu, koki ir tik skaisti apsniguši, man ir jauna mīļākā datorspēle, un vakarā brauks ciemos biedri, kas ir dikti jauki.![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} lauska te vakar rakstīja par dāvanām, un es laikam nekad to z-svētku apdāvināšanos neesmu līdz galam sapratusi. man arī tracina tie ķīnas un gerkena rūķi, kurus viens otram te spiežam rokās ar mīļiem vārdiem, tad jau labāk ir nedāvināt neko, vai ne, lai gan tas jau ir vieglākais dāvanu izvēlēšanās veids. māmiņa man vakar uzdāvināja zīda šalli vispār, draudziņ, ja kādreiz gribi man kaut ko uzdāvināt, bet nezini, ko - šalle ir viena no labākajām opcijām. lai arī man ir vismaz 40 dažādu krāsu, audumu un izmēru lakati, vēl viens nekad nenāks par sliktu, vai ne. man laikam vienkārši ne pārāk patīk mans kakls, lol. man vienmēr ir licies, ka meitenēm vispār ir vieglāk izvēlēties dāvanas - neviena taču neattieksies no jauniem karekļiem, auskariem un rokassprādzēm, bet puikām kaut ko sakarīgu atrast ir oi ku grūti. es negribu dāvināt izteikti praktiskas lietas, nu, tur kombainus, jaunas spēļu konsoles un slotaskātus, bet tos ķīnas rūķus un mūžīgās sveces arī negribas, un vispār, dāvanu atrašana ir māksla, kuru es vēl neesmu apguvusi. man vispār būtu jālasa ūberaizraujošā grāmata Politika un valoda, bet absolūti negribas. no otras puses, man neko negribas, tāpēc laikam vien jāsaņemas un jāmēģina izdarīt kaut kas produktīvs. |
12/14/09 08:56 pmbrīžiem gribētos sevi piekaut, jo nekam nekad nevaru saņemties.koncentrējies, koncentrējies, koncentrējieskoncentrējieskoncjrbifkjvkj mļe. |
11/28/09 01:50 pmes vispār biju nodomājusi braukt mājās un likties uz auss, a figu, vecāki grib ēst pusdienas un kā gan izbadējies studentiņš var atteikties no zupas, tāpēc tagad sadzēros kafiju, lai neaizmigtu pie logopēdes, kura ir nenormāli forša tante ap sešdesmit, nu, tāda stilīga un tieša, un dikti gudra. bet vispār vienīgais, ko es tiešām gribēju šeit pierakstīt, ir jaunatklātais (nepareizs vārds, agnese, jo atklājums jau semantiski nozīmē kaut ko jaunu, nebijušu, līdz ar to veidot salikteni un pievienot vārdu jaun- sākumā ir nevajadzīgi. es būtu draņķīgs filologs) Dombrovska blogs. es laikam beidzot izdomāju, par ko rakstīšu referātu, es arī izdomāju, kā gribu dzīvot un kādu frizūru gribu izdabūt no saviem matiem, bet ar to reizēm nepietiek. vajag arī gribasspēku, kura man nav ne kripatiņas. |
11/25/09 01:08 amlīdz studiju beigām es apņemos uzveikt miegu un badu.p.s. šovakar sanāca mazliet izgāzties, jo pēc īsas apspriešanās ar Līvu par to, ar cik ballēs mēs katra novērtējam savu izsalkumu (manējais bija 8,5 no 10), es metos taisīt apliet knorr zupufigņu. bet rītdiena būs labāka, nudien. p.s.1. saproti, draudziņ, es te mēģinu uzlabot savu dzīvi. melš, ka neēšana vai vismaz sevis apzināta koriģēšana reizēm palīdzot. p.s.2. b**, kā gribas ēst. p.s.3. es taču esmu bezcerīga. |
11/24/09 05:57 pmnu lūk, teju trīs mēneši jau pagājuši, mūs jau sāk biedināt ar eksāmeniem, jāmācās Šekspīrs no galvas un jāmeklē teksti, kurus lasot varētu demonstrēt savu nu-jau-perfekto izrunu, un tamlīdzīgi. beidzot notiek kustība arī mūsu korpusa virtuvēs, varbūt beidzot savas kūkas un putriņas varēsim gatavot jaukās un patīkamās vietās un plītīs. vispār jau šis ir bijis interesants laiks. pirmais mēnesis bija viens milzīgs tusiņš, katru dienu jauni paziņas un drinking buddies, tad jau nāca absolūta šīs vietas noliegšanas stadija, ka nē, mļe, šeit ir šausmīgi un ko es te vispār daru, un tagad pamazām jau ir nākamā fāze - es samierinos un mēģinu izmantot šo laiku savā labā. piemēram, es sāku gatavoties valodas eksāmenam, līdz ar to amst. pabīdot maķenīt, maķenīt tuvāk. vēl es esmu apguvusi makaronu vārīšanas un kartupeļu cepšanas laikizjūtu - tb, uz cik ilgu laiku es drīkstu aiziet no virtuves, lai atgriežoties viss jau būtu gatavs, un tamlīdzīgas praktiskas lietas. un, kopš mums ir ledusskapis, es novērtēju arī to, cik nenormāli forši ir vēss un svaigs piens, siers, kas nesakalst dažu dienu laikā, un tomāti, kurus tev nevajag aprīt vienā vakarā.no otras puses, mani joprojām diez ko nesaista mācības. tagad gan paliek interesantāk, jo ir vairāk darāmā un es redzu konkrētu lietu pielietojumu konkrēti savā nākotnē, bet vispār - tulkošana nav mana sirdslieta. interesanti - jā, aizraujoši - brīžiem, bet tas nav tas, ko es gribu darīt. turklāt Līva vislaik guļ, savukārt Ieva vislaik mācās, un tā nu es te sēžu, mēģinot ķerties klāt fonētikai, bet figu. domas katra savā virzienā, un sapņu pilis ceļas augšā par Ziemassvētku laiku, un tik ļoti gribas doties ceļā. es varētu izkrist sesijā un doties bekpakera gaitās pa EU, it evens sounds like a plan, lol. |
11/7/09 02:03 pmnopirku biļetes uz Piezīmēm no pagrīdes, pierakstījos pie visiem saviem speciālistiem, ieskaitot kosmetoloģi un runas pedagogu (jā, mani vecāki izdomāja, ka es nemāku runāt, tāpēc man ir jāiet pie tēva paziņas mācīties skaidri izrunāt vārdus. es nesūdzos, tiesa, tikai nezinu, vai problēma ir manī vai vienkārši faktā, ka teju lielāko daļu gada es pavadu ar iesnām, līdz ar to es vienkārši nevaru runāt pilnīgi skaidri), vēl tikai jāsarunā friziere, un manas novembra vidus brīvdienas mājās būs pilnīgi un absolūti foršiņas.man ir iepaticies plānot laiku, un jā, mani pašu tas mazliet frīko ārā. |
8/1/09 09:40 pmvisa diena pavadīta tādā kā recovery mode režīmā, bet nav jau no kā atkopties. viss notiek lēnām un pamatīgi, un sagādājot pamatīgus nelabuma brīžus. un beigās vēl pamanījos ieslēgt brīnišķīgo Novoja Volna brīdī, kad tur gaudoja N. Baskovs, kurš savukārt man ļoti atgādina vienu bijušo kavalieri, visnotaļ jauks puisis, vismaz tā likās līdz brīdim, kad viņš mani bildināja.savādi, kā tie visi bijušie kavalieri un sirdsāķīši, un aizraušanās, un pseido-mīlestības - es nezinu, kas ir mīlestība, bet sure as hell, vismaz vienreiz tas bija kaut kas, ko tā varētu nosaukt - šie visi cilvēki nāk atpakaļ tieši rudeņos. es pārspīlēju, vēl jau ir vasara, vēl ir laiks'n'stuff, bet naktis jau taču ir aukstas, tumšs paliek arvien ātrāk, un šogad pirmo reizi pēc 11 gadiem es neeju uz Aglonu. es melotu, ja teiktu, ka nenožēloju, gluži pretēji - jo vairāk par to domāju, jo smagāk ap sirdi paliek. bet man taču vajag prom, man vajag aizbraukt ārpusē, pārbaudīt vismaz dažas savas ilūzijas un priekštatus. trešdien brālis mājās. es joprojām laikam neesmu pieradusi pie tā, ka es viņu tiešām satieku reizi pusgadā. |
7/23/09 01:48 ames uzstādu sev absurdi augstas prasības, neticu, ka man kaut kas varētu būt pa spēkam, un, kad izrādās, ka tomēr kaut ko pati arī varu, nejūtu nekādu gandarījumu.mļē, meiten, tu taču zini, ka ilgi šitā vairs nevar turpināties |
6/18/09 10:55 pmman ļoti patīk ķimerēties un taisīt pašai dāvanas draugiem dzimšanas dienās. piemēram, tikko pabeidzu improvizētu fotoalbumu Ievai dzimšanas dienā, pašai prieks un gribas papliķēt sev pa plecu par izdomu un visnotaļ jauko noformējumu. un interesantākais šajā faktā ir tas, ka skolā ķimerēšanās un visādu jocīgu lietu taisīšana no papīra man nekad nepadevās un nepatika, pat reizēm lika sajusties tā, it kā manas rokas būtu radītas vien mehāniskam darbam, nevis radošām izpausmēm.bet vispār ar brāli, kurš ar katru gadu paliek arvien krutāks, tagad jau braukšu pie viņa ciemos uz Ženēvu, salīdzinājām, ko kuram vidusskola ir devusi. viņš, kā izrādās, vidusskolas gados ir izkopis savu slinkumu, es toties esmu apguvusi skill'u, kā novilkt visu līdz absolūti pēdējam brīdim un vienalga izkulties sveikā. (piemēram, tagad man jau sen bija jābūt ciemos, bet gan jau nekas, jo ciemos iešu ar konfektēm, un ciemiem ar saldumiem jau visu piedod) |
5/27/09 03:20 pmcik es atceros, vienmēr kaut kā viss ir nokārtojies un sanācis tā nejauši. filmas, grāmatas un mūzikas pie manis nokļūst nejauši, turklāt parasti absolūti atbilstošā brīdī, sarežģītas situācijas parasti atrisinās pašas no sevis, un tā tālāk. mana terapeite gan saka, ka es ar šādu dzīves stilu esmu nokļuvusi strupceļā, jo jau kādu laiku nekādas nejaušības nenotiek, bet es nespēju sevi piespiest par to satraukties, jo so far šāda pieeja ir izrādījusies visveiksmīgākā no tām, kuras pati esmu pamēģinājusi. tik un tā ir pārāk daudz lietu, kuras es pati nekādi nevaru ietekmēt, tāpēc ko tur daudz iespringt, tad vismaz var mēģināt labi pavadīt laiku tur, kur esi.vai vismaz mēģināt labi pavadīt laiku. |
5/17/09 01:59 pm - together through lifeDilanonkuļa 33. ieraksts ir sasodīti mīlīgs. then again, tā tas liekas tikai no pirmā uzmetuma, pirms kārtīgāk pievērsies lirikām, kuras nevar aprakstīt nekā citādi kā vienkārši dilaniskas. dilans ir muzikāls fenomens, jo well, balss viņam tiešām nekā izcilā nav un tīri muzikāli dziesmas, pardon, izklausās visnotaļ vienveidīgas jau pēdējo pusgadsimtu, turklāt viss, ko par dilanu mēģina pateikt, izklausās neveikli un bezjēdzīgi. dilans ir jāklausās, nevis jāanalizē, un ja viņa balss liekas neklausāma, ir taču tūkstošiem kaverversiju - es vispār gribētu kaut kā pārbaudīt savas aizdomas, ka dilans ir visvairāk kaverētais mūziķis evā. bet vispār mani nomāc tas, ka, lai noklausītos visas dilana dziesmas vismaz 2reiz, man būtu jādzīvo vismaz vēl kādi 20 gadi. šī cilvēka darba spējas un jaunrades spējas ir kaut kas fenomenāls. un tīri personīgi dilans mani ir nenormāli ietekmējis, dilans kopā ar douglas adams ir mani lielākie ietekmju avoti, un vispār man liekas, ka tas nebūt nav slikti. |
Powered by Sviesta Ciba