4/27/17 04:55 pm - (rupi kaur) |
running to stand still
there must be a light that never goes out
9/28/16 09:45 pmDid you think i was a city big enough for a weekend getaway?I am the town surrounding it, the one you've never heard of but always pass through There are no neon lights here, no skyscrapers or statues but there is thunder, for i make bridges tremble I am not street meat i am homemade jam thick enough to cut the sweetest thing your lips will touch I am not police sirens, i am the crackle in a fireplace I'd burn you and you still couldn't take your eyes off me cause i'd look so beautiful doing it you'd blush I am not a hotel room i am home I am not the whiskey you want i'm the water you need Don't come here with expectations and try to make a vacation out of me // rupi kaur |
9/28/16 04:07 pmi want to apologize to all the women i have called beautifulbefore i’ve called them intelligent or brave i am sorry i made it sound as though something as simple as what you’re born with is all you have to be proud of when you have broken mountains with your wit from now on i will say things like you are resilient, or you are extraordinary not because i don’t think you’re beautiful but because i need you to know you are more than that // rupi kaur |
9/24/16 02:38 pmneesmu vēl beigusi lasīt, bet jau tagad ar abām rokām uz sirds varu teikt, ka bell hooks grāmata communion: the female search for love ir viena no vissvarīgākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi.it kā ļoti pašsaprotamas lietas, bet atkārtošana - zināšanu māte, un galu galā vienmēr ir labi zināt, ka ne tikai man vienai ir konkrēta rakstura problēmas, bet tās problēmas, ar ko es kā jauna sieviete dīloju, lielā mērā ir saistītas kopīgas. vienkārši ne visi un visas par to runā. piemēram, ka “The time has come to tell the truth. Again. There is no love without justice. Men and women who cannot be just deny themselves and everyone they choose to be intimate with the freedom to know mutual love. If we remain unable to imagine a world where love can be recognized as a unifying principle that can lead us to seek and use power wisely, then we will remain wedded to a culture of domination that requires us to choose power over love.” |
12/22/13 11:41 pmesmu atradusi savu mīļāko vietu mājā, kas ir otrā stāva lielajā istabā, kur tēvs ir iekārtojis skaņu un montāžas studiju, un šeit ir tāds lielisks dīvāns, uz kura var vienkārši izgulties un rakstīt stundām ilgi, bet tās stundas īsti nesanāks, jo tūlīt mājās būs brālis ar ģimeni, un tad visi atkal kliegs un savstarpēji sazināsies tikai paceltās balsīs, bet tas nekas, jo, ja viss būs labi un visi sadosies rokās, lai mums palīdzētu, ar februāra pirmajām dienām ar Līvu uzsāksim kopdzīvi jau otro reizi. vēl es mēģinu rakstīt pieteikuma vēstules un citus rakstu darbus, bet paliek grūti, jo pēdējo nedēļu, kopš esmu uz slimības lapas, lietoju antibiotikas un citus labumus, kas tik ļoti dolbī, ka nevaru vispār padomāt. pamazām gan paliek labāk, vismaz skaidrāks prāts un mierīgāks miegs, bet joprojām ir milzīgs apmulsums un milzīga putra galvā. tas tā. un vēl es šogad dāvanu vietā veidoju primitīvus video-fotogrāfiju slaidšovus ar dziesmām, kas man asociējas ar konkrēto cilvēku, un es parīt braukšu pie vecmammas, kur būs lielā radu kopāsanākšana, un mēs visi draudzīgi pārēdīsimies un liksimies zem eglītes, un būs visas manas stāvoklī esošās māsīcas, un visi mani mīļie, mazie brālēniņi.un vēl es šobrīd lasu Ghostwritten, ko uzrakstīja David Mitchell, tas pats autors, kurš uzrakstīja Cloud Atlas. un man ļoti patīk tas, ka šī ir viņa pirmā grāmata un ka tur jau parādās tas pats princips, jo viņš saprot to, ka mūsdienu cilvēks un mūsdienu pasaule vairs sen kā neietilpst tajā klasiskajā naratīvā ar sākumu un beigām un ka vienīgais veids, kā kaut ko vispār var pateikt, ir to nepadarīt par vienu izolētu stāstu, bet ielikt kontekstā, ielikt starp citiem stāstiem un paplašināt laikā un telpā. citiem vārdiem sakot, man ir jauns mīļākais rakstnieks, un Marko par to būtu ļoti priecīgs, jo viņam DM arī ir viens no pēdējā laika mīļākajiem autoriem. bet vispār ir tā, it kā es pamazām atmostos no gara miega, jo tās antibiotikas tik ļoti nodolbīja pēdējās dienās, ka es teju neko neatceros. kaut kāds trakums. |
11/14/11 11:41 amman atkal vajag jūsu palīdzību. meklēju smieklīgu stāstu, ne garāku par 1lpp un angliski. vienīgais, kas nāk prātā, ir dažādi citāti, bet tas neder - vajag stāstu kā tādu. anyone? :) |
5/11/11 01:37 am( lai tev jauki sapnīši, draudziņ: pirmsmiega Kalvino deva ) |
7/17/10 08:30 pmes tā domāju par tām visām lietām, kas man būtu jāņem līdzi, un sapratu, ka es nekādā gadījumā nekur nevarētu aizbraukt bez tām dažām grāmatām, kas ir tik ļoti man palīdzējušas tikt galā ar sevi. es nekur nevarētu aizbraukt uz ilgāku laiku bez Keruaka On the Road, Kaningema Mājas pasaules malā, ko esmu sākusi pārlasīt katru rudeni - tik satriecoši, ka joprojām atklājas jauni slāņi un jaunas idejas -, vai Bariko Okeāns jūra, iespējams, es pat varētu kādu laiku iztikt bez Adamsa Hitchhiker's guide, bet Elsberga un Vācieša dzeja un Ziedoņa epifānijas gan nevar palikt mājās. un es taču saprotu, ka laikam prātīgāk būtu paņemt kādu papildu kurpju pāri grāmatu vietā, bet nē. ir teksti, kuri man saņemties un justies labi palīdzētu vairāk par pierastām lupatām un kurpītēm. es tikko pārlasīju visādus citātus no On the road, mani joprojām fascinē, ka tas romāns ir kā vienā elpas vilcienā izlasāms teikums. tik piesātināts, tik traks, tik neparedzams, tik dzīvs.( piemēram, šis ) |
6/16/10 12:00 pmviens no tvitera šodienas trending topics ir books that changed my world, un es esmu jau pavadījusi kādas 10 minūtes, mēģinot izdomāt savējās. it kā es lasu diezgan daudz, bet kaut kā laikam neesmu iemācījusies lasīt grāmatas, kas man būtu vērtīgas, jo, godīgi sakot, ir grūti atcerēties kādu grāmatu, ko varētu saukt par savu mīļāko. jā, protams, Keruaks un On the Road, Adamss un Hitchhiker's guide to the galaxy, iespējams, arī Vulfa ar Mrs Dalloway, bet tās grāmatas neizmainīja manu dzīvi, tās tikai apstiprināja, ka jā, manas aizdomas par pasauli ir patiesas. ja godīgi, laikam viena no grāmatām, kas tiešām varētu būt izmainījusi manu dzīvi, bija kaut kāda medicīnas grāmata Dodot gaismu, sadegu, ja pareizi atceros, un tur bija drausmīgas bildītes ar cilvēkiem, kuriem nav īkšķu, līdz ar to īkšķu zaudēšana ir viena no lielākajām paranojām manā mūžā, tāpat arī tas šausmīgais krimiķis Nozudusi, bet nav aizmirsta, ko izlasīju 10 (11?) gadu vecumā, tur bija par maniaku, kurš nolaupīja mājsaimnieces, zvērīgi (ļoti precīzs apraksts, protams, arī bija iekļauts) viņas nogalināja un turēja līķus pagrabā, un pēc tam man sākās bezmiegs. laikam jau ir maz grāmatu, kas mani ir ietekmējušas pozitīvi, bet liekas, ka Eat, pray, love varētu būt viena no retajām. nu jā, es gan nedomāju, ka tā ir pazīme, ka this book has changed my world, bet katrreiz, kad iedomājos par Angelusa Silēziusa vārsmām vai O. Vācieša Si minoru, man paliek silti ap sirsniņu.vispār šīs vasaras lielākais plāns ir izlasīt Faustu, ir tak laiks kaut ko sākt mazliet saprast. |
5/29/10 02:39 pmkārtējo reizi sajutos ārkārtīgi sekla un trula, un tāpēc sāku lasīt Atvudas Cat's eye. ļoti lēni iet uz priekšu, lai arī grāmata ir ļoti interesanta un pat aizraujoša, es laikam tiešām esmu ārkārtīgi notrulinājusies (no otras puses, ir grūti koncentrēties, ja nenormāli sāp vēders. ja tuvākajās dienās nepāries, laikam jāaiziet pie ārsta. labums tāds, ka šeit vismaz nekas nav pārāk tālu - slimnīca ir pāri ielai). ir maz sievietes, kuru rakstīšanas stils man patīk un uzrunā, un Atvuda ir viena no tām. Cat's Eye tikai vēlreiz apliecina manas aizdomas par to, cik bērni un pusaudži ir nežēlīgi, ka tā, iespējams, ir nežēlīgākā un varmācīgākā vecuma grupa, jo tajā laikā, kā liekas, tu pats nedomā. ir tikai citu iespaidi, sakāpinātas emocijas un nemitīga vēlme izskatīties iespaidīgākam, nekā esi patiesībā. un tāpēc vien man ir tik ļoti bail iztēloties, kā tas būtu, ja man kādreiz būs bērni, jo es nemācētu viņus izvadīt cauri tiem šausmīgajiem gadiem. apmēram 9 gadu vecumā dzīve paliek elle, un kaut kas uzlabojas vidēji tikai ap 16. tā vien liekas, ka tajā vecumā nav vidusceļa - vai nu tu pazemo citus, vai arī tevi pazemo.nesen secināju, ka gandrīz visi foršie, talantīgie un veiksmīgie cilvēki, kurus es pazīstu, dažādu iemeslu dēļ bija atstumtie pamatskolā. tā tomēr ir ļoti vērtīga, lai arī nenormāli sāpīga, pieredze |
4/13/10 07:53 pmizdomāju, ka pienācis laiks pabeigt visas tās grāmatas, kuras savulaik biju iesākusi, bet mistisku iemeslu dēļ nepabeidzu. tā nu tikko izlasīju Vonnegūta Galapagu salas. vispār man Vonnegūts apnika, liekas, pēc Breakfast of champions izlasīšanas (tiesa, I see England, I see France, I see a little girl's underpants joprojām liekas diezgan smieklīgi), bet iesāktais kādreiz arī jāpabeidz, ne. nu jā, un galu galā Galapagu salas ir tīrs Vonnegūta koncentrāts, brīžiem ir smieklīgi, brīžiem ir ļoti bēdīgi, bet kopumā tā viņa pasaule ir diezgan interesanta, lai arī visu laiku atkārtojas.nākamais pabeidzamais literatūras darbs plānā ir tas pats Nelabums & Ostinas Northanger Abbey. vispār jau gribētos darīt tā, kā Sartra aprakstītajam autodidaktam - izlasīt visu bibliotēku no a-z, neko daudz nešķirojot. bet nu jā, tas laikam prasa baigo laiku un baigo spēciņu. vispār es iešu uz Whale Watching Tour un ceru, ka kāds no jums tur arī būs. |
10/21/09 02:07 pmnobastoju (kārtējo) lekciju (bet šīs ir tiešām garlaicīgas, i mean, nu tiešām, tāds ievads bezgalībā), izberzu mūsu pritonu, nomazgāju traukus, izpildīju krievvalodu un pabeidzu lasīt Varbūt ir sala, kas man pārsteidzošā kārtā ļoti patika. kad iesāku, man jau likās, ka tas ir tāds kārtējais Beigbeders ar savām no ķēdes norāvuša pusaudža cienīgām atziņām par drāšanos un pasauli, kas dara pāri, bet nē, Velbeks ir diezgan līdzīgs Palanjukam, kas savukārt man pēdējos mēnešus patīk arvien labāk.nu jā, vienvārdsakot, mācos saprātīgāk izmantot laiku. ir vēl tik daudz figņu, kas jāapgūst, un es jau sev šķietu veca, mļe. (tīra Velbeka ietekme, since puse grāmatas ir jūsmošana par dikti jaunām meitenēm) |
9/18/09 11:44 pmreizēm, lasot kādu tekstu, rodas sajūta, ka vārdi tā kā viļņojas tev apkārt, ietver tevi pilnībā, kļūst par cunami virs tavas galvas, rodas iespaids, ka vārdi, vienkārši, parasti, rindiņās savirknēti vārdi var visu mainīt. mainīt tavu dzīvi, mainīt tevi pašu, veidu, kā tu skaties uz vārdos kodētajiem priekšmetiem un parādībām. rodas pārliecība, ka hell yeah, vārds ir spēks, tas var tevi pilnīgi pazudināt un likt aizmirst visu, kas ir ārpus lappuses rāmjiem. un Annas Enraitas The Gathering ir tieši šāda grāmata. tik plūstošs, spēcīgs teksts. |
8/23/09 12:23 pmcita starpā sāku lasīt The Kite Runner, jau tagad jūtu, kā lasot pinkšķēšu |
4/1/09 09:58 pm - 18gadīgas meitenes grāmatskapja uzskaite (1/4)viņdien angļu valodā runājām par to, ko kurš lūgtu ugunsdzēsējiem iznest no mājas, ja viņi varētu iznest vienu vienīgu lietu. vispār jau tie uzdevumi, par kuriem jāprāto skolas solā, arvien biežāk ir wtf wtf, vienreiz franču valodā mums bija jāsaliek cilvēki pa pāriem pēc viņu fotogrāfijām, neatkarīgi no dzimuma vai ģimenes stāvokļa, kopš tās reizes man ir tāda kā trauma, bet ne par to es gribēju runāt. vārdsakot, es teicu, ka es lūgtu iznest savu bibliotēku, grāmatnīca ir vienīgā vieta, kur man nav žēl tērēt naudu, un tā nu no kaut kāda 12gadu vecuma es patstāvīgi esmu izveidojusi savu privāto grāmatu krātuvi, kuru pazaudēt būtu tiešām žēl.( mans grāmatskapis. part 1 ) |
3/31/09 11:36 pmDjinn beidzot ir tā grāmata, kas liek vēlēties palikt nomodā lasot un aizrauj tik ļoti, ka savu pieturu pamani pēdējā brīdī. mani vienmēr ir fascinējuši šādi literārie eksperimenti, vienmēr esmu brīnījusies, diez, kā tiem rakstniekiem izdodas neiespringt, bet ļauties un vienkārši plūdināt sev cauri to vārdu gūzmu, kas kaut kādā brīdī par savirknējas teikumos, rindkopās un nodaļās. un gribētos jau cerēt, ka pati no sevis.fascinē, jo es vienmēr apstājos pie komatiem. un tālāk netieku |
3/29/09 03:38 pm( ...... ) |
3/17/09 08:47 pm - so long, and thanks for all the fish!es tikko izlasīju pēdējo grāmatu no Hitchhiker's guide to the galaxy sērijas, un man, goda vārds, ir ļoti, ļoti skumji. protams, tagad atliek lasīt un pārlasīt, un kaut kādā brīdī drošvien arī iemācīties no galvas, lol, es tiešām nekad nebiju tik ļoti smējusies kā lasot šo grāmatu. kurš gan būtu domājis, ka zinātniskā fantastika var būt tik smieklīga, vai ne. bet nu Douglas Adams ir miris, neviens tā arī nekad neuzzinās, kāds bija The Ultimate Question Of Life, bet mēs toties zinām, kāda ir atbilde, un mēs tagad arī zinām, kāda ir Dieva pēdējā ziņa viņa radībai (We apologise for any inconvenience), un mēs arī zinām, cik svarīgi ir nēsāt līdzi dvieli (jo tad visi pārējie nodomās, ka tev ir ne tikai dvielis, bet arī tūkstošiem citu ikdienā nepieciešamu lietu, piem., čību and so on, un būs ar mieru aizdot, ja nu kas)rest in peace, Douglas Adams. p.s. A common mistake that people make when trying to design something completely foolproof is to underestimate the ingenuity of complete fools ('''Mostly Harmless'' ), un es par to diendienā atkal un atkal pārliecinos |
3/7/09 03:55 pmtā vietā, lai lasītu par ekonomiku PSRS laikā, vakar jutos tik koncentrēties nespējīga, ka sāku lasīt Twilight, kas stāvēja datorā. nu ja, secinājums viens - vēstures lasīšana būtu bijusi daudz lietderīgāka, es tiešām izbesījos lasot. 1)es nesaprotu, kāpēc puse pasaules meiteņu ir tik nenormāli apsēstas ar šo Edvarda tēlu, nē, nu it kā jau saprotu, bet.. are they serious? viņš taču ir neciešams, viņš vienalga darīs to, ko pats grib, neatkarīgi no tā, cik reizes Bella viņam teiks, ko viņa grib, viņš viņā absolūti neklausās un dara tā, kā pats iedomājas labāk. un šāda rīcība ir tieši tas, ko es visvairāk neciešu vīriešos, nē, vispār citos cilvēkos in general. c'mon, pat ja es skrienu pa taisno sienā, tā ir mana brīva izvēle, it sevišķi ja es to apliecinu arī pēc 11. pārjautāšanas reizes. protams, rūpes ir nenormāli jauka sajūta, bet tas, ka tu kļūsti par, es pat nezinu, kā to nosaukt, bez maz vai kaut kādu cāli cita rokās - i'm not alright with that even if it's only fiction. un 2)Bella ir kaut kas vienkārši fenomenāls, es nezinu, kā vēl to var nosaukt. melš, ka autore ietekmējusies no Ostinas, kas mani pārsteidz, jo no Ostinas lepnajām varonēm, kuras spēj pastāvēt pašas par sevi, šeit ir vismazāk. vienvārdsakot, es esmu mēreni vīlusies, kaut gan tas jau bija visnotaļ gaidāms, lol. un kopš es izlasīju Skrējēju, šādi romāni vairs uz mani īsti neiedarbojas. nopietni, pēc Skrējēja manas prasības pret tādu tipa vieglo literatūru, kurai paredzēts tevi saraudināt, likt tauriņiem lēkāt vēderā, likt sapņot par mūžīgu mīlestību etc ir ļoti augušas.nu ja, un man ir dilemma - beidzot pievērsties vēsturei un 20.gs. filozofijai vai tomēr lasīt šīs sāgas 2. daļu, kas būtu vieglāka lasāmviela, bet noderīga tikai valodas trenēšanas ziņā, pff. |
12/27/08 12:37 pm( lines written during a period of insanity ) |
Powered by Sviesta Ciba