1/6/14 02:20 pmvārdsakot, tā. šausmīgi savāds laiks, viss notiek diezgan ātri, un trūkst kaut kāda pārskata par lietām, tāpēc pamēģināšu sakārtoties.esmu godīgi pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu, kur dzīvoju ar Līvu. uzsākām kopdzīvi jau otro reizi mūžā, jo ar Ventspili nepietika, woohoo. dzīvojam netālu no "Piluka", riktīgi forši. tepat blakus ir arī suši/picas kiosks, suši tirgotuve, frizētava, kaut kāds savāds ajūrvēdas pagrabs, kur Līvai uzmācās ar medu, kā arī ielas galā pie tiem Centrālstacijas mikriņiem ir visādas kebabu vietas. esam atradušas lielisku rajonu, tātad, jo mums patīk viss shady un dodgy. patīk kaktu bāri, kaktu ēstuves, kā arī visādas vietas, kur pārtikas un veterinārais dienests šķietami nav rādījies gadiem. es kādreiz sapratīšu, kas tieši mani pievelk tādās vietās, bet šodiena nebūs tā diena. un ļoti svarīgi pieminēt to, ka dzīvojam kvartālu no čomska. man jau ļoti patīk šis rajons! nekad iepriekš neesmu dzīvojusi centrā, tā ka bišku jocīgi ir, bet nekas. visgrūtākais pagaidām ir saplānot laiku, jo ar visiem autobusiem un skriešanām un paspēšanām no Bieriņiem ir iestrādājies pilnīgi cits laika vērtēšanas režīms. bet tas tā. vajadzētu atvest riteni, būtu forši. pagaidām trūkst vēl visādu lietu, un mums aizvakar uzsprāga cepeškrāsns, tā ka ir jādzenā santehniķi un jādzenā visādi cilvēki, jo tas nav normāli, ka uzsprāgst iekšējais stikls cepeškrāsnī. tā, lūk, ir, kad es beidzot mēģinu sākt taisīt kaut ko normālu ēšanai, nevis tikai roltonus, šņuk šņuk. viss sprāgst un trako. un vēl es aizgāju no darba, piektdien uzrakstīju atlūgumu un pametu trako kazino. nospriedu, ka pietiek triekt laiku dažādās savādās profesijās un nodarbošanās, kur iekuļos "pieredzes iegūšanas nolūkos". es laikam joprojām domāju, ka esmu pavisam maza un jauna, un man ir nenormāli daudz laika, tāpēc varu pastrādāt tur un šur. knapi atturējos no iešanas Pakistānas kebabos, kur uz durvīm bija uzraksts, ka meklē darbiniekus, es tur drošvien izturētu pāris dienas, jo tik ilgi varu noturēt interesi, un tad gribētu vemt no visas tās gaļas. bet es vairāk par to, ka man gribas visu pamēģināt, visu paskatīties, papētīt, tāpēc iekuļos, lūk, visādos kreisos kaktu kantoros un vietās. rīt gan ir darba intervija reklāmas aģentūrā, jo, kā mat. šodien teicu, everybody who studied cultural studies ends up either in advertising or as a barista. bet tas, ko es ar visu šo gribu pateikt, ir tas, ka iekšā ir kaut kāda savāda dziņa un vēlme iet un visu pamēģināt, piedzīvot, visur iekulties un aptaustīt. mans aizj.mīļ. ar tādu pašu dziņu aiztesās uz austrumtimoru dzert un audzēt kafiju, bet es mēģinu izpētīt pilsētu ēnaino daļu. joprojām nesaprotu, kāpēc tomēr amst. neaizgāju strādāt geju kinoteātrī, kur tik ļoti gribēju. un vēl es vakar biju Valkā. no rīta izbraucām ar pirmo vilcienu, Valkā bijām ap desmitiem, ieturējām brokastis ar šampanieti, maizītēm un ļoti garšīgu saldo, aizgājām uz kapu, paskraidījām pa pilsētu un vispār dienu pavadījām ļoti skaisti. rīt būs divi gadi kopš r. nāves, un es jūtu viņa klātbūtni ikdienā. tas izklausās ezotēriski un diezgan creepy, un es cenšos būt pēc iespējas skaidrākdomājoša, bet kaut kā ir tā, ka daži cilvēki iesēžas uz mūžu, un izskatās, ka r. bija tāds. es zinu, ka viņa vairs nav, es zinu, kur ir viņa kaps, es tur pirms divām ziemām redzēju, kā viņu apglabā, bet ietekme un sajūtas jau paliek, un katru reizi, kad iepazīstos ar kādu jaunu džeku, kurš varētu būt romantiski ieinteresēts/interesants tēls, es iedomājos par to, ko r. par viņu teiktu. bet galvenais, ko gribēju pieminēt, ir tas, ka ir ļoti, ļoti gaiši un viegli tā visa sakarā. varbūt tāpēc, ka ar kint. tik bieži esam runājušas par to eksistēšanu citā līmenī, akkungscikesizklausosezotēriska, kurā nav svarīgi fiziski būt klāt, bet kurā tu jūti cita klātbūtni. un nav pat svarīgi, vai tā ir tava paša iztēle vai kaut kādi patiešām citi dziļumi un līmeņi, jo everything is a construction but it does not make it less real. un varbūt man vienkārši jāpieņem tas, ka, lai cik ļoti es mēģinātu būt racionāla un loģiska, man visu dzīvi liksies, ka varu sarunāties un saņemt kaut kādas atbildes no miruša cilvēka. tā kaut kā. vajadzēja visu uzrakstīt, visu uzrakstīju, ceru, ka būs lielāka saprašana. tik daudz kas notiek, un nav pat vēl nedēļa jaunajā gadā. ā, un vispār ar tiem eiro ir tā, ka, neraugoties uz to, ka trīs gadus esmu rēķinus maksājusi un dzīvojusies ar eiro, joprojām ir mulsums un sajūta, ka esmu brīvdienās, tāpēc nauda neskaitās. diezgan šausmīgi, sanāk daudz tērēties, :(. bet tas, kas mani visvairāk uztrauc, ir tas, ka tagad redzēsim, cik patiesībā nabadzīgi esam. jo cenas lielveikalos lielos vilcienos un mazos tramvajos ir līdzīgas, nu, Fr viss ir nenormāli dārgāks, bet NL ir līdzīgi, nu, tur gaļa lētāk šeit, spināti un brokoļi nenormāli dārgāki šeit. pārtikas un alkohola cenas tātad līdzīgas, bet minimālās algas atšķirība ir apt. 1000 eiro. protams, it kā sadzīve ir lētāka, nu, tur īre un maksājumi, bet arī ne tik ļoti. nu lūk, un tad paliec bēdīgs, jo saproti, ka esi nabadzīgs. un tad apzinies, ka citur ir nenormāli trakāk, un mēģini izdomāt, kā gan tev var palīdzēt tas, ka citiem ir sliktāk, jo tas ir neloģiski un bišku stulbi. bet tas tā. vienkārši tagad kaut kā nokrīt klapes no acīm, jo kaut kā saproti to, ka tā nu nav, ka Eiropā algas daudz lielākas, bet cenas arī daudz augstākas. labi vismaz, ka kino vēl ir lēts. un bāros neprasa ieejas maksu. vienvārdsakot, pirmdiena. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
11/2/13 07:45 pmkrāsojot nagus, palasīju dažādas aktualitātes un, protams, uzvilkos, lasot komentārus pie rakstiem par Uzvaras pieminekli. man liekas, situāciju var salīdzināt ar gadījumu, kad kādam uz sejas ir pamatīga un ļoti slikti dzīstoša rēta, kuru dabūjis ļoti trakos apstākļos. tie, kas rētu atstāja, jau sen ir prom, un rēta dzīst ļoti lēnām, tāpēc sāp, niez, piesaista kaut kādus insektus un rada tamlīdzīgas problēmas. un manuprāt, cilvēks tādā situācijā var rīkoties divos veidos: mēģināt nomaskēt rētu un tikt no tās vaļā, vai pietiekami ilgu laiku pavadīt pie spoguļa, kamēr pierod, ka tur tāda ir, ar to samierināties un iet dzīvot tālāk ar visu rētu uz sejas. pirmais variants varbūt ir estētiski pievilcīgs, bet otrais, manuprāt, nodrošina ilgtermiņā lielāku sirdsmieru.protams, atšķiras prioritātes un tas, kas kuram liekas svarīgs, bet, manuprāt, šajā gadījumā pat runas par pieminekļa nojaukšanu ir stulbas, jo tas ir tikai tāds estētisks risinājums. turklāt man liekas, ka vajadzētu biežāk atcerēties to banālo teicienu par to, ka tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku, un tāpēc savas rētas un skarbās zīmes no pagātnes ir jānes ar lepnumu, jo esi bijis cauri sūdiem un tos pārvarējis. tur gan vajag pamatīgāku domāšanas maiņu, vajag pārslēgties no domāšanas, ka esi cietējs, jo ar tevi notiek sūdi, uz domāšanu, ka esi bijis cauri sūdiem, tos pārcietis un tagad esi labāk sagatavots, varbūt gudrāks, noteikti stiprāks un visādi citādi spēcīgāks. bet tas tā. drošvien pašai vērts atcerēties visu šībrīža notikumu sakarā, ka neesmu cietēja, bet gan iz-dzīvotāja un pār-dzīvotāja. |
8/22/13 12:49 am - young, anxious and distressedjocīgas dienas, jocīgas nedēļas. ļoti maz ko atceros no pēdējām dienām, tāds kā vasaras miegs iestājies, tāda kā prāta atslēgšanās, jo laikam vajag. un kaut kā liekas, ka es par to vislaik rakstu, un tas vislaik vēlreiz un vēlreiz notiek, jo kaut kā tā ar mani gadās. bet šodiena bija laba, šodien es uztaisīju ģimenei vakariņas, izmazgāju visādas sen aizmirstas drēbītes un izvedu suņus pastaigā, jo gribējās kaut kur iet un klausīties keiva push the sky away austiņās, tas ir tāds albums, jo ļoti vajag klausīties austiņās, nevis pa visu istabu. tad ir tirpas un trīsas, un tad ir liels satraukums un aizrautīgums. bet šodiena bija laba - vai vismaz labāka - diena, šodien es pamodos salīdzinoši laicīgi bez modinātājiem, un šodien beidzot arī saaukstēšanās liekas mazliet pārgājusi. tādas mazas lietas, kas tomēr liek domāt, ka varbūt izdosies līdz nākampiektdienai pabeigt to, ko ļoti vajag pabeigt. (jo nav tā, ka es esmu slinka - kaut gan varbūt arī esmu, es vairs nezinu - bet reizēm ir tā, ka, lai cik ļoti centies, neko nesanāk pabeigt un paveikt, un tad vienkārši vajag ielīst migā, vajag gulēt dažas dienas un ļaut sev ievilkt elpu un atgūties, jo kaut kā pārāk daudz iespaidu un citu lietu, un pārāk daudz satraukumu, un pārāk daudz problēmu, un tam visam vajag ļaut nosēsties, pavisam vienkārši. nu lūk, un es ceru, ka tas ir pārgājis, un viss ir labāk, un es beidzot atkal varēšu būt nice, funny and productive.)ja neņem vērā to visu murmulēšanu augšējā rindkopā, es vienkārši gribēju pierakstīt arī to, ka ļoti daudz domāju par vietu, par to savu vietu un savu stūrīti, un par to, ka manai lēnajai smadzenei vajag vismaz 5 mēnešus, lai kādu vietu padarītu mājīgu un atzītu par mājām, un tāpēc laikam būtu negudri tagad uzreiz vākties ārā no šīs mājas un šīs istabas, jo vispār ir tā, ka tad, kad es esmu citās vietās un man ir kaut kas jādara, grūti domāt un kaut ko saprast. īpatnēji saprast, ka, lai es būtu radoši produktīva, man vajag labas un personīgas attiecības ar vietu, kurā es fiziski atrodos. bet tas tā. noskatījos Homeland. vispār interesanti, man patīk tā spriedzīte - gan vispārējā līmenī, nu, tur terorisms (un tas, kā tas tiek attēlots, ļ. fascinē tie oficiālie (vai kaut kādā veidā akceptētie) konkrētu problēmu attainojumi, nu, tur piemēram terorisms un narkotiku lietošana, tās tādas lielas problēmas, kuru attēlojums parasti kļūst ļoti didaktisks un propagandisks, bet tai pašā laikā vēl jo interesantāks, jo vienmēr taču interesanti redzēt, kā mēģina manipulēt un ietekmēt; kaut kā neveikli izteikta doma, bet apmēram tāpēc man vienmēr popkultūra un holivuda liksies maķenīt interesantāka par art house un indie, jo tie pēdējie parasti labi saprot, ko grib pateikt un kāpēc viņi kaut ko dara, bet holivudai parasti nav ne jausmas, vai arī ir laba jausma, bet diezgan traki/neveikli veidi, kā to parādīt, lai nu kā, tur ir tāds samudžinājums un tāds kā sabiedrības šķērsgriezums, ļ. fascinē, kādreiz būs jāmēģina to visu noformulēt labāk, precīzāk), vienvārdsakot, tā spriedzīte, tas terorisms tādā seriāla premises līmenī, un tā br.-kerijas dēka, jo abiem tas taču ir diezgan graujoši, vārdsakot, labākajos seriāla brīžos sēdi sarāvies uz krēsla malas, bet ļoti krīt uz nerviem broudija sieva ar savu liekulību. tik ļoti krīt uz nerviem, ka katru ģimenes ainu vienkārši izlaidu. un vispār, tur ir pārāk daudz sižeta līniju, nu, ne tik daudz kā true blood, kuru vispār reizēm nav iespējams skatīties tieši tā dēļ, bet no dažiem tēliem un sižeta līnijām varētu atteikties. bet tas tā, katrs blogotājs, protams, ir labs speciālists seriālu jautājumos. nu lūk, un pārējo laiku es pavadu pinterest'ā, skatoties smukas bildītes vai lasot par to, kā nomest svaru. varētu teikt, ka trula ikdiena, bet tas es atceros pēdējos pāris mēnešus un vienmēr nodomāju, ka vienmēr vajag sev ļaut truli pa-eksistēt kādu laiku, ja iepriekš ir bijuši brīži, kad sākas panikas lēkmīte lekcijas vidū un pašam liekas, ka esi sasniedzis to absolūto stresa un panikas līmeni, ko vari panest. es visu pabeidzu, ar to pietiek. un es pabeidzu tā, ka man ar marko jādzer kafija tad, kad nākamreiz būšu amst., jo viņu ļoti interesē mana dzīve. vispār viņš man arī teica, lai es viņu pievienoju fb, bet tam man laikam vajag vēl iedzert. |
5/17/11 11:33 pmjūs pat nevarat iedomāties, kādā bardakā ir mans miteklis, vienīgā vieta, ko es katru dienu sakārtoju, ir virtuve, jo paniskas bailes no visādām virtuves šausmu figņām, tāpēc visu kārtīgi nomazgāju un sakārtoju. bet viss pārējais ir bardaks, un es pat neprokrastinēju ar kārtošanu, es prokrastinēju, blenžot sienā un čatojot ar draudziņu, kurš ir apm. 160 m attālumā. kārtējo reizi milzīga pārliecība, ka esmu stulba un nejēdzīga, bet nekas, es esmu tikusi ārā arī no lielākām bedrēm. un vēl es sapratu, ka mana lielākā problēma ar miegu ir pamošanās, tā vienmēr ir tāda traumatiska pieredze. katru rītu un katru pēcpusdienu pēc snaudas tā ir bez maz vai tāda vēlreizēja piedzimšanas sajūta, un tā taču ir tik traumatiska pieredze. katrreiz jāpierod pie pasaules vēlreiz un no jauna, un pēc tam jau ir atkal jāiet gulēt. turklāt es no rītiem/tikko pēc pamošanās esmu pilnīgi bezjēdzīga, piemēram, šorīt markusam vajadzēja mani celt augšā, jo es nekad otrdienu rītos nevaru piecelties, un, kad viņš nāca mani modināt, es biju pusnomodā un biju apsēsta ar domu par visu triju modinātāju salikšanu tādā smukā puslokā, lai tie, viens ar otru rezonējot, radītu skaistu muzikālu harmoniju.jo vairāk es lasu par miegu/bezmiegu, jo vairāk pārliecinos, ka tā ir tāda psiholoģiska nepieciešamība, ne tik daudz bioloģiska. pēc talk to her atkal-noskatīšanās es vispār vairs laikam neticu ķermeņa/gara/psihes vienotībai. nu labi, un uz šīs skaistās nots es saņemos rakstīt epastus, melnrakstus un lasīt skaistu tekstu ar nosaukumu anthropology of the night. |
1/22/11 08:58 pmiespējams, ka es esmu savā mūžā redzējusi pārāk daudz nouvelle vague filmas, iespējams, tas vienkārši ir Čehovs, ko es pēdējā laikā lasu, bet kaut kā viss pēdējā laikā liekas sakāpināts un tai pašā laikā ļoti mierīgs. diezgan pretrunīgi, bet laikam beidzot laiks to sev atzīt kā savu dabu. Čehova varoņi visu laiku runā par to, kā sasniegt kaut ko lielu un diženu, par to, cik svarīgi ir būt lielam un diženam, ka tikai tādi cilvēki kaut ko nozīmē, un vienīgais, ko es, piemēram, šodien esmu varējusi izdarīt, ir dažu seriālu paskatīšanās un divas ēdienreizes. jo nav jau vairs tie gadi, lai cik absurdi tas izklausītos - pēc ballītes līdz sešiem rītā es pavisam kārtīgi varu pamosties tikai ap četriem pēcpusdienā, un tagad beidzot sāk parādīties spēciņi kaut ko darīt. tā nu es tikko sataisīju filmu klubiņa mailinglist'i un sakārtoju vēl dažas lietas, galu galā ir grūti darīt kaut ko produktīvu, ja reiz vakar tik aktīvi svinējām manu vārda dienu. draudziņš pat uzcepa kūku, lai arī pēdējās dienās abi esam mazliet kā uz adatām. vainoju pie tā Čehovu un nouvelle vague, bet tagad it kā visam būtu jābūt kārtībā. nav vairs nekādu lielo klupšanas akmeņu, par kuriem noteikti jāparunā, tā ka nākotne rādās vieglāka. drausmīgi pietrūkst māju sociālās dzīves, joprojām. vakar draudziņam stāstīju, ka man ir apnicis vēlreiz un vēlreiz no jauna iepazīties, jo nu hallooo, es tikko no pilnīgas nulles izbūvēju sev jaunu draudziņu un paziņu loku, ar kuriem iet ballēties, iet uz kino un iet fotoekskursijās, un vēlreiz sākt to visu smalltalku un sava vārda saukšanu pa burtiem.. nu jā. bet laikam jau nav nekāda īsākā, vieglākā ceļa, vai ne. jebkuras attiecības ir milzīgs darbs, un tas vienmēr prasa saņemšanos, sev pāri pārkāpšanu (man joprojām nepatīk piedraudzināt pašai cilvēkus tai pašā feisbukā, bet ja reiz garais, seksīgais peldētājs, ar kuru vakar līdz teju pussešiem runājām par kaķīšiem, sunīšiem un amsterdamu, mani nepiedraudzina, tad laikam tas pašai ir jādara, vai ne) un vienkārši, nu, saņemšanos, jā.nu jā, un vēl es cenšos, tik tiešām cenšos kļūt labāks, savāktāks cilvēks, nespert ārā visu, kas uz mēles, un piedomāt pie tā, cik nenormāli es tomēr spēju sāpināt citus, bet arī tas ir milzīgs darbs. mīļo sīrupiņ, vai dzīvei tiešām jābūt tik sarežģītai vai tā vienkārši tikai mana uztvere? |
10/31/10 12:17 pmarī es, kā jau kārtīgs 21. gadsimta pilsonis, lielākoties par visu uzzinu no internetiem. ir ļoti daudz visādu ziņu un blogu portālu latviešu valodā, kas ļauj sekot līdzi dažādu random cilvēku dzīvju un notikumu attīstībai, bet tie visi ir tādi lielākā vai mazākā mērā nekvalitatīvi. mani vecāki, piemēram, lielākoties lasa delfus, bet man riebjas tas, ka viņiem tur bieži ir stulbas kļūdas komatos, turklāt delfu komentētāji liekas vēl briesmīgāki par citu portālu komentētājiem. starp tādiem ziņu portāliem vēl gandrīz pieņemami ir apollo un tvnet's, bet, kopš tvnet'ā izlasīju to ziņu par puiku no Dienvidamerikas, kurš dūdiņai Rīgā iedziedāja Pienvedēju Tu un es, kaut kā īpaši vairs negribas uzticēties šim portālam, ja reiz, viņuprāt, šādi notikumi ir ziņu cienīgi. es saprotu, mēs esam maza tauta, bet nu c'mooon, ne jau tik maza. un tad vēl paliek laikrakstu mājaslapas, piemēram, ir.lv un diena.lv, bet ir.lv mani kaut kā negrib laist iekšā, es it kā taču reģistrējos, bet mani neatpazīst un nelaiž iekšā, un vispār, bēēē. un diena.. nu, dienai vispār vairs nevar ticēt. vienvārdsakot, nav normālu, cienījamu ziņu portālu, savukārt absolūti netrūkst kaut kādu padzeltenu žurnālu interneta versiju. piemēram, mango.lv, kas, goda vārds, katrreiz uzsit asinis. piemēram, tagad tur starp lasītākajiem rakstiem ir brīnišķīgā fotogalerija Desmit seksīgākās slavenās apalītes, par ko![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} malformation jau pacepās, jo nu nopietni, wtf, cik ļoti sabojātam jābūt cilvēkam, lai Keitu Vinsletu, piemēram, nosauktu par apalīti. šoreiz gan es pati vairāk sacepos par citu rakstu (http://www.mango.lv/zinas/sekss/atbild_sun tagad gan viss, atpakaļ pie Vulfas un feminisma. |
9/28/10 12:30 pmturpinu vākt iespaidus par latvietību un Latviju kā tādu. vienreiz text&artefact lekcijā kaut ko lasīju internetos latviski, blakus meitene nevarēja atraut acis no ekrāna, viņai latviešu valoda likās funky. un vispār man liekas, ka tieši tas funky ir tas, kā latviešiem vajadzētu sevi pārstāvēt. mums nav nekāda baigi grandiozā vēsture (tādā ziņā, ka latvieši nav nekādi iekarotāji) un mēs absolūti neesam bagāta valsts, bet tai pašā laikā ir tik daudz lietas un idejas, kas ir pilnīgi atšķirīgas, un ar to mums sevi arī vajadzētu prezentēt. teiksim, tas pats mistiskais Praktiskais latvietis, kurš no vecas mašīnas var uztaisīt ledusskapi un ko tik vēl ne - superīgs tēls, kas ir gan a)praktisks un attapīgs (patīkama pieeja izlepušo bagāto eiropiešu vidū, i mean, mani kursabiedri savus mitekļus iekārtoja par ~1000 eiro, man aizgāja ne vairāk kā 250 eiro par mēbelēm), b)smieklīgs, jo mazliet atgādina Makgaiveru, un tāds jautrs c)videi draudzīgs. godīgi sakot, Eiropa ir garlaicīgi vienveidīga, atšķirības lielākoties ir tikai valodā, bet visur tik un tā lielākoties var izbraukt ar angļu valodu, un Latvijai vajadzētu beidzot sākt lepoties ar savām dīvainībām, kaut vai par to veco joku, ka kur divi latvieši, tur trīs partijas, nevis mēģināt pielāgoties pārējiem. mēs neesam garlaicīga masa, kāpēc gan mums par tādu kādā brīdī būtu jākļūst. īgnie tramvaji var būt funky, Šlesers ar saviem buldozeriem var būt funky (ja vien viņš nenokļūs pie varas, die's pas'), tie paši Jāņi ar lekšanu pār ugunskuriem var būt funky (cik noprotu, lielākoties citās valstīs tā nedara. šodien igauņu/somu meitene stāstīja, ka Somijā lielākoties Jāņu ugunskuri ir tik augsti, ka pārlekt nav iespējams), un ballītes pilnīgi pamestās pludmalēs var būt funky.tik ļoti, ļoti žēl, ka vispārējais iespaids par LV joprojām ir tikai kā par atpalikušu un nabadzīgu zemi, mums taču ir arī tik daudz kas cits, ko piedāvāt. kaut vai, piemēram, zāļu tējiņas saaukstēšanās gadījumiem - joprojām neesmu atradusi, kur kaut ko tādu pārdod šeit. bēdīgi. |
8/5/10 11:33 amvakar mēs jau atkal dzērām alu un runājām par lielām lietām, ar paidžukiņu un visiem pārējiem tā vienmēr sanāk. un vakar bija kaut kādi joki par to nu jau leģendāro Playboy numuru braila rakstā, un es šodien visu rītu prātoju par porno aklajiem. iespējams, es kļūdos, bet it sevišķi kaut kādos sākumgados seksualitāti visvairāk ietekmē vizuālā puse, tb - mēs savu izpratni par to, kas ir seksīgs un kas nav, veidojam pēc tā, ko mēs redzam. tikai vēlāk, kad ir kaut kāda personīgā pieredze, vizuālā daļa sāk nozīmēt arvien mazāk (ja pavisam godīgi, es neatceros pēdējo reizi, kad bučojos ar puiku, kurš man pašai likās skaists. pievilcīgs - jā, seksīgs - noteikti, bet nu tādiem maniem skaistuma/seksīguma ideāliem neviens neatbilst. un ne jau tāpēc, ka es būtu izteikti desperate, bet tāpēc, ka citas lietas cilvēkos jau sen kā ir kļuvušas svarīgākas. teiksim, humora izjūta viennozīmīgi saliek smukumu). cik es atceros no mūsu visnotaļ paviršā grupu darba par kurlmēmo valodu, viņiem nepastāvēja, liekas, vietniekvārdi vai kāda cita vārdšķira, kas mums it kā liekas pašsaprotama valodas daļa, bet tā zīmju valoda ir veidota pēc pilnīgi citiem principiem un ar citu ideju apakšā, jo uztveres atšķiras. nu jā, un, atgriežoties pie sākumtēmas, es aizprātojos par to, kā tiek veidots porno aklajiem, jo normālais porno balstās uz vizuālo uztveri un kaut kādām asociācijām, priekšstatiem un personīgo - vizuālo - pieredzi.jā, nu, es joprojām neesmu sakrāmējusi čemodānu, tāpēc varu no visas sirds rakties random tēmās. man ir eksāmens pēc divām stundām, gigigigigigigi, un es esmu dzērusi kādu mēnesi no vietas. un man ir tiešām žēl, bet es pat īsti nevaru iedomāties nevienu, izņemot paidžuku, ar kuru apspriest aklo porno problemātiku. saproti, draudziņ, mani vienkārši fascinē pasaule. |
5/29/10 02:39 pmkārtējo reizi sajutos ārkārtīgi sekla un trula, un tāpēc sāku lasīt Atvudas Cat's eye. ļoti lēni iet uz priekšu, lai arī grāmata ir ļoti interesanta un pat aizraujoša, es laikam tiešām esmu ārkārtīgi notrulinājusies (no otras puses, ir grūti koncentrēties, ja nenormāli sāp vēders. ja tuvākajās dienās nepāries, laikam jāaiziet pie ārsta. labums tāds, ka šeit vismaz nekas nav pārāk tālu - slimnīca ir pāri ielai). ir maz sievietes, kuru rakstīšanas stils man patīk un uzrunā, un Atvuda ir viena no tām. Cat's Eye tikai vēlreiz apliecina manas aizdomas par to, cik bērni un pusaudži ir nežēlīgi, ka tā, iespējams, ir nežēlīgākā un varmācīgākā vecuma grupa, jo tajā laikā, kā liekas, tu pats nedomā. ir tikai citu iespaidi, sakāpinātas emocijas un nemitīga vēlme izskatīties iespaidīgākam, nekā esi patiesībā. un tāpēc vien man ir tik ļoti bail iztēloties, kā tas būtu, ja man kādreiz būs bērni, jo es nemācētu viņus izvadīt cauri tiem šausmīgajiem gadiem. apmēram 9 gadu vecumā dzīve paliek elle, un kaut kas uzlabojas vidēji tikai ap 16. tā vien liekas, ka tajā vecumā nav vidusceļa - vai nu tu pazemo citus, vai arī tevi pazemo.nesen secināju, ka gandrīz visi foršie, talantīgie un veiksmīgie cilvēki, kurus es pazīstu, dažādu iemeslu dēļ bija atstumtie pamatskolā. tā tomēr ir ļoti vērtīga, lai arī nenormāli sāpīga, pieredze |
2/13/10 04:55 ames jau biju piemirsusi, cik ļoti man patīk Love song for Bobby Long. vispār jūtos kā izdarījusi labu darbu, kursabiedrene manā ietekmē noskatījās Das Leben der Anderen, Life of Brian un to pašu Love song (..) kopā ar mani. drausmīgi sāp spranda un pleci, mēģināju atcerēties, varbūt tomēr trakajā diskonaktī piedalījos divstundu kalanētikas nodarbībā vai mācījos stāvēt uz galvas, bet nekas tāds nenāk prātā. jā, un vēl mazliet padrūvējos par tiem eksāmena rezultātiem - pats eksāmens sastāv no četrām daļām, kur katrā iespējams dabūt max 9.0, un ta' nu man klausīšanās un lasīšanas daļās ir 8.5, runāšanā 7.5 (es parasti runāju labāk, bet nu dievagodavārds, es samulstu, kad man paprasa And what is your favorite type of weather?), un rakstīšanā katastrofālais 6.0. un man kaut kā liekas, ka bāāc, šie rezultāti tik ļoti labi parāda manu, liekas, galvenāko no galvenajām problēmām - es ļoti daudz ko uztveru un saprotu, bet nekādi neprotu tos daudzos stāstus nodot tālāk. jēziņ, es esmu mēģinājusi rakstīt, fotogrāfēt, zīmēt, dziedāt, dejot, pat izšūt un apgleznot zīdu, bet figu, es nemāku runāt nevienā no šiem izteiksmes līdzekļiem.man tiešām ļoti patīk Love song for Bobby Long pat pēc, liekas, piektās skatīšanās reizes. varbūt mans īpašais talants/izteiksmes veids varētu būt, nu nez, chain-smoking's, vai |
2/3/10 01:05 pmpiektdien beidzot iešu pie zobārsta, tātad man ir divas dienas laika, lai izspriestu, cik ļoti man nepatīk zobārsti. man it kā nav bailes no zobārsta, it sevišķi kopš 9. klases, kad kaut kādu apstākļu sakritības dēļ piekritu kļūt par Stomatoloģijas institūta 5. kursa studentes kursa darbu, man bija jābasto katru pirmdienu vēstures stunda un drošvien tāpēc es galu galā eksāmenā dabūju tikai 8, lol. lai vai kā, tas bija īpatnējs piedzīvojums, jo vispār jau viņi tur ir ļoti kontrolēti, līdz ar to bailes no studentiņa man nebija, bet viss notika šausmīgi lēnu, jo manai zobārstei bija jāsaskaņo katra darbība, ko viņa grasījās veikt, ar profesori. nu jā, un tagad kaut kā man ir bailītes piemetušās no zobārstiem, tiesa, varbūt ne tik grandiozas bailes kā no ginekologa. it kā tāda traumatiska pieredze nav bijusi ne pie viena no šiem ārstiem, vienīgā patiešām traumatiskā pieredze bija pie lora, kad es 3 gadu vecumā biju zaudējusi 80% dzirdes un man ausīs bija saliktas kaut kādas īpašas figņas, kurām tā kā vajadzēja uzsūkt mitrumu. un pēc tam, kad bija laiks tās figņas ārā pēc pusotra gada, māmiņa mani aizveda pie Stradiņu lora, kurš mani vienkārši apsēdināja mammai klēpī un ar gigantiskām šķērēm tās figņas arī izrāva ārā no ausīm bez nekādas anestēzijas vai zālītēm. es, liekas, noģību, un tā joprojām ir viena no spilgtākajām sāpju pieredzēm manā dzīvē. un tomēr man nav nekādu baiļu no loriem, varbūt vienīgi es nekad vairs neuzticēšos ausu dakteriem Stradiņos, bet citur - kaut vai šai pašā mirklī. diemžēl par zobārstiem un ginekologiem to pašu nevarētu teikt, hmm. |
1/31/10 10:13 pmes domāju, ka laiks parunāt par tiešām būtiskām lietām, t.i., kas kuram patīk. visādās sarunās ar visādām meitenēm esmu secinājusi, ka laikam mana cilvēku skaistuma/pievilcības gaume ir, ahem, neparasta. anyway, man, piemēram, ļoti nepatīk tādi puisīši kā Zaks Efrons - mani biedē puikas, kas pavada solārijā vairāk laika nekā es, t.i., 10 minūtes reizi trīs gados. tāpat man nepatīk Džonijs Deps, arī par Klaivu Ovenu un Džūdu Lovu neesmu sajūsmā, un Roberts Patinsons ārpus Edvarda tēla ir vēl nepievilcīgāks. Nikolass Keidžs, Toms Henks un Brendans Freizers, iespējams, ir vieni no neglītākajiem aktieriem, kurus es esmu redzējusi (nu labi, bet Henks vismaz ir talantīgs). man toties patīk Roberts Daunijs Jr. un Hjū Džekmens, arī Kolins Farels un tas aktieris, kura vārdu es neatceros, no 2005. gada Pride & Prejudice filmas, kurā viņš bija Dārsijs. jā, un vēl nenormāli pievilcīgi ir/bija Uldis Pūcītis, Pauls Butkevičs un Gunārs Cilinskis (bet tikai Ezera sonātē). jā, un, protams, arī Džeimss Dīns un grupas Travis basģitārists.par smukām sievietēm runājot, man patīk Līva Tailere, Keita Vinsleta un Keita Blānšeta, bet, ja es būtu vīrietis, mans ideāls drošvien būtu Skārleta Johansone. toties Megana Foksa izskatās pēc piepūstas gumijas lelles, un Dženiferas Anistones un Sāras Džesikas Pārkeres fenomenu es nevaru saprast. vienvārdsakot, pasaule ir pilna neglītu cilvēku, lol |
1/20/10 11:57 pmes tā jūtu, ka jums arī iet tā diezgan traki, bet man laikam reizēm, nu, vismaz šodien un mazliet arī vakar pēc tam, kad kārtējo reizi izhisterizējos, palīdz visi tie mazie nieki, kurus es varu izdarīt. sakārtot istabu, aizskriet uz mammas darbu sakopēt dokumentus, tos kārtīgi aiznest uz pastu un pat nosūtīt tā, lai viss aiziet laikā, un pat paspēt uz autobusu, kuru biju ieplānojusi. saņemties un sākt kaut ko jaunu, nevis īdēt par to, ka nekas nepatīk (yeah, man šodien bija pirmā autoskolas nodarbība (izdomāju, ka jāsāk kaut kā aizpildīt tas spokpilsētas laiks)). galu galā kaut vai iezieķēt dubultu kārtu trekna krēma ziemas izsausētajā ādā, vai papriecāties par to, cik smuki krāsu ziņā iet kopā zīda šalle ar vecāku dāvināto silto praķi un tā stilīgo lielo pogu. koncentrēties uz lietām, kuras es varu izdarīt. (un tagad, agnes, lūdzu pieraksti šo arī savā laika plānotājā, lai nākamreiz, kad sāksi gaudot par savu nekam nederību, vari pati papriecāties par saviem viedajiem vārdiem)arvien biežāk es domāju par to, ka dzīve no dienas dienā ir pārdzīvojama tikai tad, ja tev ir plāns. konkrētas lietas, ko tu darīsi konkrētā secībā, tāda skaista likumsakarīgu notikumu ķēdīte. tas noteikti nestrādā visiem, bet laikam tādiem kā es ir nepieciešama tāda pieeja dzīvei kāda tā bija tam vienam Okeāns jūra tēlam, nu tam, pie kura Adamss bija dārznieks. tam, kurš diendienā pētīja jūras fantastiskos notikumus, līdz ar to pārējā dzīve viņam bija jāsakārto loģiskā un kontrolējamā secībā. jo ja viena tavas dzīves daļa ir neprognozējama, nestabila un traumējoša, vismaz citu tu vari aizpildīt ar stingru, nepielūdzamu loģiku. |
11/20/09 12:34 amman vienmēr licies, ka dzīve mums piedāvā pārāk maz prieku un prieciņu, tāpēc, sākot ar šo mēnesi, es ieviešu pati savas svētku, atceres un piemiņas dienas. piemēram, šodien ir diena, kad pirms 4 gadiem rīgā uzstājās pats Niks Keivs, tāpēc vakarā tas būs jāatzīmē ar viskiju, bet tagad lai iet dziesma dzīvajā izpildījumā no, cik noprotu, tālajiem 90tajiem, kad Nikam Keivam vēl nebija to muļķīgo ūsuhttp://www.youtube.com/watch?v=AuoX9wvnt |
11/16/09 01:32 pmspriežot pēc tā, cik bieži Krievija cep augšā filmas par to, ka nekāda okupācija Baltijā nav notikusi, viņi ir tiešām par kaut ko uztraukušies. un manuprāt, to pat var uztvert kā komplimentu - i mean, Krievija ir lielākā valsts pasaulē, kāpēc gan lai viņi uztrauktos, ko par viņiem domā kaut kādā mazā Baltijā. un lielās Eiropas valstis jau tik un tā nepievērš diez ko lielu uzmanību baltiešu čiepstieniem par to, cik Krievija ir slikta. |
11/4/09 10:13 pmmums te ir jātulko teksts par Helovīniem un visām tām padarīšanām, ieskaitot vampīrus, raganas un zombijus, un tā nu es aizdomājos par atšķirībām starp vampīriem un zombijiem. tīri teorētiski, manuprāt, viņi ir pār vienu kārti metami - abi var tikt saukti par living dead, un abos gadījumos vispirms ir jānomirst, lai par tādu kļūtu. zombiji vispār laikam ir tāda mūsdienu parādība, līdz ar to nekas daudz mitoloģijā par viņiem nebūtu, bet kā vispār ir iespējams kļūt par zombiju? ar vampīriem tas ir pagalam vienkārši - iekodies, izsūc asinis, iedod savējās un voila, gatavs vēl viens drakulēns gatavs. (un es jau atkal esmu aizdomājusies par visādām random lietām tikai tāpēc, lai nav jāmācās. pfff)jūs saprotat, mani vienkārši pēdējā laikā sāka interesēt visādas mitoloģiskas figņas. un nē, manai jaunajai vampīrapsēstībai nav sakara ar krēslu, lai gan true blood daļēji varētu būt pie vainas. (starp citu, forsaken - ēriks, tūkstoškārt ēriks.) |
10/30/09 01:45 pmman liekas, tajā visā meteorītgeitā cilvēkus (nu, lielo masu - tak vienkāršam iedzīvotājam ir diezgan vienalga par valsts ieguldīto darbu) visvairāk piečakarēja tas, ka katrs savā galviņā jau bija sācis plānot, kā no šī meteorīta uztaisīt savu biznesu, kaut kādu tādu tūrisma atrakciju kā pie igauņu meteorīta. un tad, kad izrādās, ka figu, tas meteorīts nav nekas īsts, cilvēki ieskāba, jo dižās naudas pelnīšanas idejas pārtrūka. |
10/2/09 09:08 pmtā kā es esmu atstāta (nu labi, patiesībā jau atstājusies) viena kojās (ārprātīgi pohaina ieva trīs istabas tālāk neskaitās), aiz nav-ko-darīt izdomāju izložņāt galvenos ziņu portālus, sak, kas ta jauns pasaulē. netiku diez ko tālāk par 2 rakstiem delfos un vienu rakstu tvnet'ā, tā valoda mani vienkārši nogalina. Delfu rakstā par Kalvīša tikšanos ar Putinu es saskaitīju, liekas, vismaz trīs interpunkcijas kļūdas, nemaz nerunājot par izcili neveiklām teikumu konstrukcijām, kas tekstu padara pilnīgi nesaprotamu. savukārt (btw, es nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki tik spītīgi grib savukārt likt komatos pilnīgi vienmēr*, pff) tvnet'a rakstā par augstpapēžu kurpēm interpunkcijas kļūdas bija uz abu roku pirkstiem nesaskaitāmas, tas pats ar stila kļūdām. es saprotu, savā blogā (labi, pardon, emuārā) es varu rakstīt, kā nu pati gribu, bet c'mon, es nedomāju, ka tādiem portāliem, kas vēlas radīt nopietnu iespaidu, noalgot cilvēku, kurš sajēdz latviešu valodu, varētu būt neprātīgi grūti. pilnīgi tracina, es pat varētu abonēt pieeju letai tikai šo te bezmaksas portālu briesmīgās valodas dēļ*Atsaucoties uz A. Blinkenas grāmatu "Latviešu interpunkcija" (Rīga: 1969., 232., 248.-249. lpp.), varam paskaidrot, ka savukārt ir adverbiāls iespraudums. Ar komatiem atdala iespraustus apstākļa vārdus, pirmkārt, manuprāt, mūsuprāt, savukārt u.c., kas rāda runas objektu secīgumu vai uzsver runātāja attieksmi pret izsacījumu, piemēram, Bet principiālai rīcībai pa priekšu iet pareizi spriedumi, kuri, savukārt, atkarīgi no dzīves uzskatu plašuma un dziļuma. Ja minētajiem vārdiem teikumā ir apstākļu vai izteicēja funkcija, bet ne modāla iesprauduma funkcija, tos ar komatiem neatdala, piemēram, Kā labticīgs, tā ļaunticīgs valdītājs savukārt ir tiesīgs prasīt no īpašnieka, lai tas viņam atlīdzina. (no valsts valodas aģentūras mājaslapas) |
6/2/09 09:55 pmtikko atklāju lielisku veidu, kā sevi iedvesmot, lol - isec mājaslapā ir eksāmenu statistikas, as it turns out, franču valodas eksāmenā procentuāli visvairāk punktus iegūst tieši runāšanā (like wtf, tā ir tā daļa, kas visvairāk mani biedē), bet vismazāk - valodas lietojumā vai rakstīšanā, īsti neatceros. savukārt vēsturē neviens nevienā daļā nav ieguvis max punktu skaitu, ja es pareizi māku nolasīt diagrammu. i can't figure out - visi vidusskolēni ir +/- stulbi vai vienkārši eksāmeni ir pārāk grūti? protams, iedvesmojoši domāt, ka ir lielāki muļķi par tevi, bet still, būt mazākajam muļķim starp muļķiem nav nekas, ar ko būtu jālepojas.ai, es vienkārši turpinu prokrastinēt un nevaru atrast 10. klases vēstures pierakstus. fāāk, man tur bija tik smukas ķēpas par triumviru varu un zīmējums ar pēdējo vikingu, kurš nez kāpēc bija pakāries. |
Powered by Sviesta Ciba