running to stand still

esmu godīgi pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu, kur dzīvoju ar Līvu. uzsākām kopdzīvi jau otro reizi mūžā, jo ar Ventspili nepietika, woohoo. dzīvojam netālu no "Piluka", riktīgi forši. tepat blakus ir arī suši/picas kiosks, suši tirgotuve, frizētava, kaut kāds savāds ajūrvēdas pagrabs, kur Līvai uzmācās ar medu, kā arī ielas galā pie tiem Centrālstacijas mikriņiem ir visādas kebabu vietas. esam atradušas lielisku rajonu, tātad, jo mums patīk viss shady un dodgy. patīk kaktu bāri, kaktu ēstuves, kā arī visādas vietas, kur pārtikas un veterinārais dienests šķietami nav rādījies gadiem. es kādreiz sapratīšu, kas tieši mani pievelk tādās vietās, bet šodiena nebūs tā diena. un ļoti svarīgi pieminēt to, ka dzīvojam kvartālu no čomska. man jau ļoti patīk šis rajons! nekad iepriekš neesmu dzīvojusi centrā, tā ka bišku jocīgi ir, bet nekas. visgrūtākais pagaidām ir saplānot laiku, jo ar visiem autobusiem un skriešanām un paspēšanām no Bieriņiem ir iestrādājies pilnīgi cits laika vērtēšanas režīms. bet tas tā. vajadzētu atvest riteni, būtu forši. pagaidām trūkst vēl visādu lietu, un mums aizvakar uzsprāga cepeškrāsns, tā ka ir jādzenā santehniķi un jādzenā visādi cilvēki, jo tas nav normāli, ka uzsprāgst iekšējais stikls cepeškrāsnī. tā, lūk, ir, kad es beidzot mēģinu sākt taisīt kaut ko normālu ēšanai, nevis tikai roltonus, šņuk šņuk. viss sprāgst un trako.

un vēl es aizgāju no darba, piektdien uzrakstīju atlūgumu un pametu trako kazino. nospriedu, ka pietiek triekt laiku dažādās savādās profesijās un nodarbošanās, kur iekuļos "pieredzes iegūšanas nolūkos". es laikam joprojām domāju, ka esmu pavisam maza un jauna, un man ir nenormāli daudz laika, tāpēc varu pastrādāt tur un šur. knapi atturējos no iešanas Pakistānas kebabos, kur uz durvīm bija uzraksts, ka meklē darbiniekus, es tur drošvien izturētu pāris dienas, jo tik ilgi varu noturēt interesi, un tad gribētu vemt no visas tās gaļas. bet es vairāk par to, ka man gribas visu pamēģināt, visu paskatīties, papētīt, tāpēc iekuļos, lūk, visādos kreisos kaktu kantoros un vietās. rīt gan ir darba intervija reklāmas aģentūrā, jo, kā mat. šodien teicu, everybody who studied cultural studies ends up either in advertising or as a barista. bet tas, ko es ar visu šo gribu pateikt, ir tas, ka iekšā ir kaut kāda savāda dziņa un vēlme iet un visu pamēģināt, piedzīvot, visur iekulties un aptaustīt. mans aizj.mīļ. ar tādu pašu dziņu aiztesās uz austrumtimoru dzert un audzēt kafiju, bet es mēģinu izpētīt pilsētu ēnaino daļu. joprojām nesaprotu, kāpēc tomēr amst. neaizgāju strādāt geju kinoteātrī, kur tik ļoti gribēju. 

un vēl es vakar biju Valkā. no rīta izbraucām ar pirmo vilcienu, Valkā bijām ap desmitiem, ieturējām brokastis ar šampanieti, maizītēm un ļoti garšīgu saldo, aizgājām uz kapu, paskraidījām pa pilsētu un vispār dienu pavadījām ļoti skaisti. rīt būs divi gadi kopš r. nāves, un es jūtu viņa klātbūtni ikdienā. tas izklausās ezotēriski un diezgan creepy, un es cenšos būt pēc iespējas skaidrākdomājoša, bet kaut kā ir tā, ka daži cilvēki iesēžas uz mūžu, un izskatās, ka r. bija tāds. es zinu, ka viņa vairs nav, es zinu, kur ir viņa kaps, es tur pirms divām ziemām redzēju, kā viņu apglabā, bet ietekme un sajūtas jau paliek, un katru reizi, kad iepazīstos ar kādu jaunu džeku, kurš varētu būt romantiski ieinteresēts/interesants tēls, es iedomājos par to, ko r. par viņu teiktu. bet galvenais, ko gribēju pieminēt, ir tas, ka ir ļoti, ļoti gaiši un viegli tā visa sakarā. varbūt tāpēc, ka ar kint. tik bieži esam runājušas par to eksistēšanu citā līmenī, akkungscikesizklausosezotēriska, kurā nav svarīgi fiziski būt klāt, bet kurā tu jūti cita klātbūtni. un nav pat svarīgi, vai tā ir tava paša iztēle vai kaut kādi patiešām citi dziļumi un līmeņi, jo everything is a construction but it does not make it less real. un varbūt man vienkārši jāpieņem tas, ka, lai cik ļoti es mēģinātu būt racionāla un loģiska, man visu dzīvi liksies, ka varu sarunāties un saņemt kaut kādas atbildes no miruša cilvēka.

tā kaut kā. vajadzēja visu uzrakstīt, visu uzrakstīju, ceru, ka būs lielāka saprašana. tik daudz kas notiek, un nav pat vēl nedēļa jaunajā gadā. ā, un vispār ar tiem eiro ir tā, ka, neraugoties uz to, ka trīs gadus esmu rēķinus maksājusi un dzīvojusies ar eiro, joprojām ir mulsums un sajūta, ka esmu brīvdienās, tāpēc nauda neskaitās. diezgan šausmīgi, sanāk daudz tērēties, :(. bet tas, kas mani visvairāk uztrauc, ir tas, ka tagad redzēsim, cik patiesībā nabadzīgi esam. jo cenas lielveikalos lielos vilcienos un mazos tramvajos ir līdzīgas, nu, Fr viss ir nenormāli dārgāks, bet NL ir līdzīgi, nu, tur gaļa lētāk šeit, spināti un brokoļi nenormāli dārgāki šeit. pārtikas un alkohola cenas tātad līdzīgas, bet minimālās algas atšķirība ir apt. 1000 eiro. protams, it kā sadzīve ir lētāka, nu, tur īre un maksājumi, bet arī ne tik ļoti. nu lūk, un tad paliec bēdīgs, jo saproti, ka esi nabadzīgs. un tad apzinies, ka citur ir nenormāli trakāk, un mēģini izdomāt, kā gan tev var palīdzēt tas, ka citiem ir sliktāk, jo tas ir neloģiski un bišku stulbi. bet tas tā. vienkārši tagad kaut kā nokrīt klapes no acīm, jo kaut kā saproti to, ka tā nu nav, ka Eiropā algas daudz lielākas, bet cenas arī daudz augstākas. labi vismaz, ka kino vēl ir lēts. un bāros neprasa ieejas maksu. 

vienvārdsakot, pirmdiena.

un es nezinu, kā var tās nāvesbailes pārvarēt vai vismaz iemācīties ar tām sadzīvot. 

un šovakar tas negaiss sākās brīdī, kad es kāpu ārā no autobusa, un tad es skrēju no pieturas uz mājām, un bija tāds lietus, ka es izmirku tieši pusminūtes laikā, un tad atkal ļoti dauzījās sirds un bija nelabi kādas divas stundas pēc tam. pie tā gan vainoju negaisu, varbūt es arī palieku līdzīgāka sunīšiem un labāk būtu līdusi zem gultas vispār. 

un lidostā mani rīt sagaidīs draudzenīte un, iespējams, arī puika, un tad mēs vakarā iesim uz kādu jaunu krogu, bet pirms tam man vēl jāapskatās dejotāja jaunā istaba, kuras sienukrāsai viņš cītīgi prasīja manu padomu. it kā es esmu niansēto toņu eksperts un it kā man vispār patiktu citas krāsas, kas nav melna vai balta. bet pirms tam rīta pusē ar vecākiem iesim uz baznīcu, kā arī uz kādu āgenskalna frizētavu pie frizieres taņas vai natašas. un tad ar mammu iesim iedzert kafiju restorānā vīnoga, jo tā vajag, un vispār man patīk veidot dienas plānus divās valstīs, hah. 

bet vispār, un to gan es varu teikt skaļi un visiem, man ļoti, ļoti patīk Latvija, mājas, Rīga, draugi, un ir tā, ka būšana Latvijā mani padara par labāku, spēcīgāku, stiprāku un sakarīgāku mani. kas, protams, ir smieklīgi, ja ņem vērā to, ka Amst es esmu daudz patstāvīgāka un neatkarīgāka. un es tiešām tagad mēģināšu - vēlreiz un vēlreiz, līdz man sanāks - nodrošināt Amst kaut pusi, nu kaut vienu trešdaļu no tā rīgas siltuma un foršuma, jo vispār man tur ļoti patīk, jo ja nepatiktu vai ja man nebūtu tādu draugu kā mat, es taču nebrauktu atpakaļ. un kādreiz, es zinu, kādreiz man visa sirds būs vienā valstī, un tā būs Latvija, bet pagaidām tās dubultdzīves man diezgan labi patīk. brauciet ciemos, mīļie. tur ir daudz ko redzēt un darīt, un ne tikai tā zāle un maukas. ir arī ūdens un mūžīgais lietus, un riteņi, un van gogs, vai die, kā gribas aiziet pie van goga.