es ne vienmēr uzticos pati sev un savam viedoklim, bet, tā kā kaut kādu iemeslu dēļ esmu varējusi ap sevi sapulcināt un jau gadiem noturēt dažus no brīnišķīgākajiem cilvēkiem pasaulē, vismaz viņu viedoklim uzticos. un caur viņiem arī atgūstu drusku ticību sev.
naktī atnācu mājās no Aleponijas, novācu traukus, nomazgāju netīros šķīvjus un glāzes, iztīrīju grīdas, pamosties tīrā pēc-ballītes dzīvoklī tomēr ir ļoti forši. un iive, ziņoju, ka kaķīši mierīgi un gulšņājoši, neko nav saplēsuši, tikai vārtījās ilgi pa grīdu.
jeb pēcballītes secinājumi. priecīga. kaut kā vienmēr secinu, ka vajag biežāk satikt savu kopienu, savu drošības tīkliņu, savus draugus, bet, protams, ir iemesli, kāpēc tas nenotiek.
jāturpina strādāt. pateicos debesīm un visumam par to, ka šodien ir ekstra stunda, man ir ļoti daudz darba vēl priekšā. šodien obligāti jātiek galā ar to milzu rakstu krāvumu, bet tik ļoti, ļoti lēni iet. un jāuzraksta vēl recenzija, un vēl tas un vēl šitas, un.. nu, fui. bet drīz atvaļinājums, saule un palmas.