deconstruction reconstruction

she's running to stand still

11/25/14 12:28 pm

kā sākt sakārtot savu dzīvi, manuālis. pirmais solis: iepazīties ar kalendāru un tuvākajiem datumiem, jo, kā izrādās, kādu laiku eksistēju ārpuslaika zonā bez datumiem un dienu nosaukumiem.

otrais solis: aizpildīt kalendāru ar iekavētajiem darbiem. un tad ir trešais solis: saprast, ka īsti nespēj nekam ķerties klāt.

ne tikai ārpuslaika zona, bet arī ārpuslaika un ārpusformas smadzene. nezinu, varbūt prātīgāk būtu pārcelties atpakaļ pie vecākiem uz kādu laiku, izskatās, ka dzīve jebkāda veida rāmjos, dzīvojot vienai, šobrīd ir neiespējama. turklāt vislaik salst kājas un joprojām līdz galam neizārstēts slimumiņš.

vārdsakot, dienas piezīmes: novembra migla ne tikai uz ielām, bet arī kaulos un galvā. vajag kaut kādu mērķi un misiju, vai, citādāk tik vien kā uz tiem pašiem grābekļiem sanāk kāpt.

9/22/14 10:31 am

ļ. lieliskas brīvdienas, tādā ziņā, ka es neko nedarīju, izņemot lasīšanu un filmu skatīšanos. un pat ēst vienreiz uztaisīju, such progress, much success. esmu diezgan pamatīgi saaukstējusies, es saaukstēšanās pamatīgumu mēru pēc tā, cik man ir auksti un cik skaidri varu domāt. šobrīd ir ļoti auksti roku un kāju pirkstgalos, bet galva diezgan skaidra (no otras puses, esmu augšā jau daudzas stundas un esmu izdzērusi pusotru kafiju, saaukstēšanās zāles un imunitātes stiprināšanas, kā arī pret gripas tēju.) 
lai nu kā, tie visi ir sīkumi, mazās dzīves ikdienišķās ainas, es vienkārši gribēju mazliet pagulēt un mazliet padomāt par memories of my melancholy whores, ko vakar pabeidzu lasīt, gan par the zero theorem, ko sestdien noskatījos, un par nuovo cinema paradiso, ko noskatījos vakar vakarā. par pārējiem abiem darbiem varbūt būs ko teikt pēc kāda laika, kad nebūšu veltījusi visu savu smadzeni naudas lietām, laika lietām un cilvēku uzrunāšanas lietām, bet cinema paradiso, ja godīgi, mani riktīgi nogāza no kājām, norāva jumtu un dažādos citos veidos ļoti uzrunāja. noraudāju pusi filmas, jo tas viss bija tik ļoti pazīstams, kino par kino skatīšanos, par to, ka kinoteātrī ir pazušana, par to, kā pie mehāniķiem arī es esmu gājusi draudzēties, ēst konfektes un, ja nemaldos, reizēm arī mazliet iedzert, bet to, iespējams, es arī esmu izdomājusi. pēdējo desmit gadu laikā, kopš kino ir kļuvis par absolūti galveno interesi dzīvē, robežas starp iztēli un realitāti ir tik ļoti izplūdušas, ka es vairs bieži neatceros, kas ir noticis ar mani, ko es esmu redzējusi uz ekrāna, un vai es esmu redzējusi konkrēto filmu, vai tikai izdomājusi/izlasījusi par tās skatīšanos. izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesībā ir ļoti normāli. naratoloģijas principu saprašana pa taisno.
bet nu vakardien cinema paradiso, bļin. es nezinu, kā lai to raksturo, kā lai apraksta to absolūto skaidrību, kas ir bijusi kopš agriem tīņa gadiem, ka vienīgā vieta, kur gribu būt un kur iederos, ir kinoteātris. un kaut kā ar šo domu fonā arī regulāri sanāk kaut kur iekulties, kaut ko darīt, kaut ko studēt, mācīties un izrunāt, vai, kā ir tagad, arī noņemties ar naudas lietām, cilvēku un laika kārtošanas lietām un dažādām atļaujām, autortiesībām un līgumiem, jo tas viss galu galā ir tā vērts tajā brīdī, kad sēžu uz kinoteātra kāpnītēm un plašām acīm skatos uz maģisko ekrānu. tajā visā gan ir kaut kas ārkārtīgi skumji vientulīgs, reizēm arī iedvesmojošs, reizēm sāpīgs, reizēm bēdīgs un skumjš, reizēm ļoti, ļoti priecīgs, bet pārsvarā ļoti vientulīgs. tas, ka tu vari skatīties vienu un to pašu darbu, skatīties vienā un tai pašā punktā, bet tie gala rezultāti un uzrunājošie punkti būs pilnīgi citi, jo filma jau rezonē ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē, mazliet kosmoss, lūk, šādos brīžos es jūtu pretsaaukstēšanās zāļu iedarbības spēku, bet vispār jā. doma skaidra. kolektīvā vientulība tumšā telpā ar vienu vienīgu gaismas avotu. 

gribētos kaut kad parakāties pa atmiņām un imdb reitingiem, lai uztaisītu savu topu ar spēcīgākajām kino skatīšanās pieredzēm, bet tam šodien nav spēciņa galvā. vispār, iespējams, jau vajadzēs iet pasnaust, jo ir tieši tik grūti, bļ, kaitina, ka pusslimi cilvēki nāk ārā no mājām un apslimdina citus. un ka man reizēm arī nav īsti citu iespēju kā darīt to pašu. 

9/9/14 08:37 pm

- iedomājos, ka apokalipse varētu būt daudz vientulīgāka un aukstāka, nekā to parasti rāda kaut kādos postapokaliptiskos darbos. tas ir, vakar parakstīju līgumu ar sporta klubu uz gadu, nav pirmā reize, bet tas vienmēr liekas tāds neiedomājams commitment, ka jāapdomā divreiz. lai nu kā, parakstu līgumu par ikmēneša automātisko maksājumu, kaut kā par to vēlāk aizdomājos un aizdomājos tik tālu, ka iztēlojos situāciju, kurā pilsētā neviena nav, jo visi ir miruši vai iznīcināti, bet kaut kādu iemeslu dēļ sistēmas un automātiskie maksājumi vēl turpina strādāt, jo vienkārši atrodas citur, un visiem, visiem cilvēkiem vēl ir savi konti un vārdi, un dažāda veida virtuālas saistības, kurās krājas parādi, un diez cik ilgi, līdz tāda sistēma sabruktu? un tad es vienkārši iztēlojos, ka visskumjākā apokalipses aina - tāda ļoti, ļoti vientulīga - būtu tāda, kurā nav vairs cilvēku, bet katram ir ikmēneša maksājums, kas jau ir aizgājis krietnos parādos, nu tā, līdz miljoniem.
bet vispār tam ir arī reāls segums, pēdējā laikā reizēm atrodu rakstus par gadījumiem, kad nomirst, piemēram, brālis, un ģimene turpina saņemt draudu vēstules no bankas/kredītiestādes/telefonu pārdevēja/ievieto savu naudasprasītāju pats, ka ir jau normāls parāds un kas vispār notiek. un ģimene iet un skaidrojas, ka klau, viņš vispār jau vairākus gadus ir miris, bet izrādās, ka maksājumus nevar atcelt, jo birokrātija neatzīst tādu variantu, ka cilvēks varētu būt miris. 
un tad vēl ir netīrais FB bizness, tas ir, reiz viens bija kaut kur ierakstījis par to, cik jocīgi, ka viņa sen jau mirušais draugs - vides aktīvists pēkšņi parādās FB kā ... ... likes British Petroleum, un tad sācis to pētīt, un tad tur izrādās, ka apakšā ir jocīgi algoritmi, tirgošanās ar kontiem un katrā ziņā netīras lietas. bet šoreiz mani realitāte neinteresē, mani vairāk šobrīd fascinē ideja par to, kā mūsu virtuālās sejas var turpināt būt pēc tam, kad mums pašiem viss ir beidzies. un vēl tālāk paturpinot domu, mani kaut kā ideja par robotu/datoru revolūciju ļoti nomierina. 

- savukārt realitātē ir tā, ka šodien zvanīju Andrim, lai prasītu, vai varu izmest vienu krēslu, viņš bija pārsteigts un prasīja, kas tad nu, vai ta nu mēs tik smagi sēžam, un es viņam teicu, ka uzmanīgi, Andri, ka tu tik mani tūlīt par resnu nenosauc, un viņš ātri labojās un teica, nē, nē, Aņa Delovejevna, jums gan jau tādi draugi, kas smagi sēž, un tātad mūsu dzīvokļa saimnieks domā, ka man ir resni draugi. man pagāšnedēļ ieteica uztaisīt t-kreklu ar uzrakstu my life is fucking weird, es domāju, ka tā būs jādara, un galu galā lūgšanu grupas tikšanās reizi mēnesī mūsu dzīvoklī ir tikai ziediņi. 

8/17/14 07:04 pm

summertime sadness )

8/12/14 07:35 pm

tell me how's the way to be )

7/20/14 12:32 am

masu pasākumi joprojām ne pārāk iet pie sirds, bet šoreiz bija diezgan forši, laikam galvenais ir tas, lai ir kaut kas, ko darīt, ne tikai ēst, dzert un tusēt bulku par augstām cenām. un vakar ar kasparu aizgājām uz elbow, tā bija viena no tām pāris grupām, kuras kādreiz ļoti daudz klausījos, bet vēl nebiju nekad redzējusi dzīvē. un vakar, kad klausījos, kā viņi ļoti skaisti dziedāja the bones of you, kur viņš dzied and it's you and it's me, and we're sleeping through the day, and I'm five years ago, and three thousand miles away, un līgojos līdzi un domāju par to, cik forši būtu tomēr kaut ko just, nevis būt un funkcionēt kā tādam emocionālam atsaldenim, kā pēdējā laikā jūtos, un tad man bija visādas nejaušas un pēkšņas un fantastiskas satikšanās, un tad es aizgāju gulēt, pamodos ar ļoti lielu smagumu pakrūtē, sapratu, ka baigi stulbi un ka laiks tomēr parūpēties par sevi, tāpēc sagaidīju, kad mūsu šoferis atvedīs biedrus un atbraucu atpakaļ uz rīgu. tāds kā drudzis, tāda kā saaukstēšanās, milzīgs klepus un iesnas, saslimt jūlijā vienmēr liek justies kā tādam dieva nepieņemtam radījumam, tāpēc tagad sēžu mājās ar tēju un skatos star wars.

bet nu galvenā atziņa laikam ir tāda, ka eiropa ir mazāka, nekā man likās. un tas ir gan labi, gan biedējoši vienlaikus, jo pēkšņi everything un every place matters.

6/11/14 11:16 am - rubrikā ''Mana dzīve ar Līvu''

ja jūs kādreiz interesē, kā ir dzīvot kā paranoiķim, tūlīt būs piemērs no dzīves. mēs ar Līvu abas esam mazliet paranoiskas un diezgan trakas, un visnotaļ labi varam iztēloties nākotni, kurā ejam gulēt ar folijas cepurīti galvā, lai neļautu valdībai mūs apstarot naktī. lai nu kā, mums ir abām tendence izdomāt lietas, ātri nonākt pie secinājumiem, sabaidīties un visādi citādi uzvesties dramatiski. nu un vispirms pirmdien bija zvans no Andra, mūsu dzīvokļa saimnieka, mana tēva labākā drauga, kurš prasīja, kā man gāja Somijā un vai es varu nokopēt pēdējo rēķinu. tad vakar viņš atnāca uz dzīvokli, es biju darbā, bet Līva ar viņu mazliet patusēja bulku, Andris apskatījās rēķinu, apskatījās kaķīti un aizgāja prom. pēc kāda laika zvans Līvai, ka pēc pusstundas būs atkal klāt, turklāt šoreiz ar izvērtētāju. Līva man uzreiz raksta feisbukā, ka Andris uzvedas ļoti savādi un laikam taisās pārdot dzīvokli. mēs abas krītam intensīvā panikā, es zvanu vecākiem, lai noskaidrotu, vai Andris kādā no kristiešu mistiķes audiogrāmatas ierakstu sesijām (es zinu, ka tā reizēm neizklausās, bet mana ģimene, viņu dzīve, draugi un mana dzīve tiešām ir īsti cilvēki un īsti notikumi) nav ieminējies, ka taisās pārdot dzīvokli. mamma atbild, ka nevar runāt, jo ir ''stulbā ārstu konsīlijā'', bet mēs tikmēr ar Līvu katra savā pilsētas galā turpinām krist panikā. Līvas panika izpaudās tā, ka viņa meklēja mūsu dzīvokli ss'ā, sak, varbūt Andris jau ielika pārdot, es tikmēr rakājos cauri ss.lv dzīvokļu īres piedāvājumiem, lai šausminātos par to, cik viss ir dārgs un cik ļoti dzīvokļi rīgā izskatās pēc pritoniem. pusstunda paiet, Andris atnāk atpakaļ uz dzīvokli ar visu izvērtētāju, protams, izrādās, ka Andrim šis viss ir vajadzīgs tikai kredītu saņemšanas vajadzībām, neviens mūs ārā neliek, viss ir kārtībā. un Andris pirms aiziešanas vēl paspēja pacelt Līvas riteni un noteikt ''Smags gan'' vai kaut kā tā.

vienvārdsakot, krišana panikā ir very srs bsns, mums tas labi sanāk, don't mess with us.

6/3/14 02:42 pm

Latgale, vieta, kur es vienmēr daudz ēdu un guļu. šodien nogulēju jau visu ceļu uz šejieni, tagad sadzēros kafiju, brālēni apkārt skraida un runā, divdesmit minūšu ilgā sarunā ar tanti noskaidroju visu par visu, ieskaitot to, ka viens mūsu radinieks ir gejs, savukārt man tā kā būtu laiks precēties. kad norādīju, ka manai mātei bija 38 gadi, kad es piedzimu, tāpēc man nav kur steigties, man tika dota atļauja vēl dauzīties pa pasauli. katrā ziņā smieklīgi.

bet vecmamma mani īsti neatpazina, grūti pateikt. vecmamma mēģina likt nesakarīgas zilbes kopā, veidojot vārdus un teikumus, un vienīgais, kas viņai sanāk, ir pateikt, ka grib ''uz sātu''.

es par to ilgi runāju ar savu terapeiti, par to, ka es ar šo nekad neesmu saskārusies. līdz šim visas nāves, ko esmu piedzīvojusi, ir bijušas pēkšņas un negaidītas, bet es nekad iepriekš neesmu saskārusies ar tādu lēnu izdzišanu, kas katru reizi liek domāt, vai šī ir pēdējā reize, kad redzi šo cilvēku.

un tagad es te sēžu, ārā ir lielisks laiks, un vispār tā kā vajadzētu iet dauzīties pa pļavām, bet man ir jāsagatavo atskaites un jāizraksta rēķini. nu, tā kaut kā.

5/30/14 04:09 pm

šodien nejauši atvēru aizkaru neapģērbusies. pēc kāda brīža pieleca, nodomāju, ka wow, nu gan laiki pienākuši - tas nebūtu bijis iespējams pirms kādiem pieciem gadiem, un tad nospriedu, ka we're all bodies anyway, un gāju tālāk.

(šo pierakstu tāpēc, lai savā nodabā turpinātu risināt prāta un ķermeņa dihotomiju, ko cenšos saprast jau pēdējos trīs gadus, principā drošvien tas viss apzināti sākās kopš literature & the history of the body kursa, kurā spriedām par darbiem, kuru dēļ arvien vairāk ir notikusi ķermeņa un prāta attālināšanās un pretnostatīšana, un, tā globāli sakot, risināts jautājums par to, kā būt ar sevi.)

in other news, Rīga man uzdzen nogurumu, bet varbūt pie vainas mana gulta, no kuras vienkārši nav iespējams izkāpt.

5/17/14 04:01 pm

īsumā par svarīgāko:
vecmammai paliek sliktāk, pēc mammas vārdiem, viņa arvien biežāk neatpazīst cilvēkus; pēdējo divu mēnešu laikā es esmu izbraukājusi aptuveni 2500 km pa Latviju, vakar beidzot noslēdzām braukāšanu, tā ka kādu laiku ceru palikt uz vietas (lai arī nākamnedēļ uz Vīni); Latvijā ir riktīgi forši, lietas tiek risinātas un ir lēns, bet ļoti pamatīgs progress, bet lielākā problēma, tā virspusīgi skatoties, liekas tas, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo ar tādu absolūtu nenovērtētības sajūtu, kas savukārt nav pamats, uz kura var izveidot funkcionējošu sabiedrību; mazliet jāpiebremzē, jo nu jau sapņos runāju ar kolēģi un risinām naudas jautājumus. šorīt vēl sazvanījāmies, jo man bija jautājums par vienu džeku, un tā vietā, lai apspriestu džekus un modi, aizgājām sarunā par to, kā varam izsvērst vienu ideju vēl plašāku.

un vēl es visu laiku sapņos redzu savus amst draudziņus, tā, ka smeldz sirsniņa un nav miera, pie tuvākās izdevības aizņemšos Toma mugursomu, sapakošu savas mantas, nopirkšu megabus biļetes un braukšu pie visiem ciemos. Kā izrādās, man tomēr ļoti patīk pavadīt laiku sabiedriskajos transportos.

5/14/14 06:27 pm

rubrika ''biroja dzīve''. esam novērojuši, ka birojā šķietami uzdarbojas spoks. viens ir tas, ka birojā nāk un iet neskaitāms daudzums cilvēku katru dienu, bet ir lietas, kas nav īpaši sakarīgas. piemēram, tas, ka vienā no plauktiem jau vairākus gadus stāv balts krūšturis, kuram neviens nepiesakās, tāpat vakar printeris, kuru dalām ar kolēģi, sāka printēt lapas ar lielu tekstu ''K. Baumanis'', un ne es, ne kolēģe to apzināti neprintējām. visus šādus notikumus un parādības liekam plauktiņā, kur veidojam biroja spoka stūrīti. izskatās, ka mūsu spokam ir interesanta gaume: krūšturi un klasiķi.
Tags: ,

5/13/14 04:23 pm

man ir viena paziņa no universitātes, vāciete, kura apmaiņas semestrī Marokā iemīlējās vietējā džekā, gadu braukāja turpu šurpu, viņam gan, protams, nav atļaujas uzturēties Eiropā vai kaut kādi tur ierobežojumi, viņa šogad beidz universitāti un grib pārcelties, bet Eiropas ietvaros. garš stāsts īss, viņiem nav īsti citu iespēju būt kopā, izņemot tādus variantus kā a) viņa pārceļas pie viņa, un b) viņi apprecās. Meitene, kura vispār ir mar. bijusī draudzene, tāpēc man jau ir ļoti rezervēta attieksme pret viņu, jo mar. attiecību laikā kļuva par vēl lielāku sausiņu un gulēt gāja nevis pusnaktī, kas pēc mar. standartiem ir vēlu, bet gan jau vienpadsmitos vakarā, izdomāja, ka jāpprecas ar šo marokāni, tāpēc drīz viņiem ir kāzas. no sākuma domāju, wtf wtf, vai nav par traku un tā, mazums kas dzirdēts un lasīts, bet tad es tā padomāju, ka, no otras puses, tas ir diezgan skaisti tomēr. ka neraugoties uz to, ka visādas lietas dzirdētas, lasītas un aprunātas, neraugoties uz to, ka meitene vispār ir diezgan sakarīga un loģiski domājoša racionāla dāma, viņa tomēr ir gatava pārkāpt pāri aizspriedumiem, idejām, nostāstiem un lietām, lai vienkārši mēģinātu būt ar kādu kopā. tā tīri salīdzinoši domājot (un pieņemot, protams, jo diez vai es ar savu racionālo aizturi vispār tādās situācijās nokļūtu), es tā nevarētu, bet tas nenozīmē, ka man ir tiesības un pienākumi nosodīt citu, iespējams, vienu no lielākajām muļķībām ever, jo kas to lai zina. varbūt izmantošanas gadījums, varbūt true love till death do us part.

in other news, beidzot šodien dabūju savu rutīnas dienu, kad viss ir diezgan mierīgi un paredzami. vairāk tādu dienu, lūdzu, vismaz šobrīd man to ļoti vajag.

5/12/14 09:20 pm

lielos vilcienos un mazos tramvajos es daudz ko neatceros, bet ir tādas mazās ainiņas, kuras gribētos pierakstīt un tad varbūt reiz mēģinām saprast, kas te īsti ir noticis. bet tas jau pēc tam, kad man nebūs gadsimta nojūgšanās katru dienu (tikko dziedājām visādas ziemassvētku un tautasdziesmas ak, eglīte melodijā, apmēram tā man te iet ar galvu). piemēram, tādi brīži ir šņabja dzeršana no rīta fonteina recepcijā no blašķītes vāciņa kā sods par neizdarīto iesvētību pienākumu, ierašanās Siguldas vilciena stacijā pilnīgā pavasara lietū un sastapšanās ar ļoti smaidīgu puisi, kurš par to man iedeva rozi (par to, ka es ierados Siguldā, jo tur meitenēm dod rozes stacijā, vismaz reizi gadā), vakardienas radio intervija, kurā pārkāpu savas bailītes un vispār pati klausījos, kā izklausos (man, godīgi sakot, patīk mana balss, un es saprotu, ka tas vispār tā bieži nav), tas, ka mums uz visiem trim monitoriem savā biroja stūrītī ir benedikta kamberbača bildes, kuras regulāri mainām, un vēl un vēl un vēl. braukšana lietū mašīnā turpu šurpu, projektu rakstīšana uz laptopa mašīnā, tas milzīgais zaļums aiz loga un sajūta, ka ir beidzot sācies mans mīļākais laiks gadā, zaļš, tik pilns un tik, nezinu, dzīvi apliecinošs, vai. gribētos skriet pa naktīm apkārt, elpot pilnām plaušām un vienkārši būt.

tikmēr šajā realitātē ir tā, ka es esmu no stresa pārstājusi skatīties savu personīgo epastu, jo manā prātā ir tikai tik daudz vietas, esmu pārstājusi gulēt vairāk par sešām stundām diennaktī un arī pārstājusi būt sakarīga. biedējošākais šajā visā ir tas, ka šim stāvoklim vajadzēja iestāties aptuveni augusta beigās, nevis jau tagad, bet es ļoti ceru, ka šīs ir manas personīgās ugunskristības, pēc kurām vienkārši būs vieglāk. tas kritiskais posms, kurā prāts izstiepjas un izplešas, muskuļi trako un raujas, un tad pēc tam pielāgojas un var. citādāk es jūtos kā ļoti, ļoti slikts cilvēks par solījumu došanu un to neturēšanu, par to, ka arvien biežāk es kaut ko nevaru, un man nepatīk nevarēt. 
bet tas viss tā. maijs man jau desmit gadus asociējas ar R., es pat nezinu, kāpēc, 2004. gada maijā mēs pat nepavadījām tik daudz laika kopā, bet kaut kā tas lietus, zaļums un svaigais gaiss tik ļoti viņu uzjundī, ka viss joprojām sāp. šodien gāju pa ielu, pretī nāca puisis, kurš ļoti izskatījās pēc R., un bija tāds kā būtu, ja brīdis. jūlijā būs divarpus gadi, kopš vairs nav, es to visu ļoti labi zinu un saprotu, es nu jau varētu viņa kapu atrast arī tumsā, bet šajā situācijā mans prāts ir tik ļoti neracionāls, ka man joprojām liekas, ka viņš ir. tas pat nav nekas smags vai bēdīgs, tas ir kaut kādā citā pasaulē un dimensijā, un ir tik jocīgi. ir tiešām ļoti, ļoti jocīgi, kā dzīve iet uz priekšu un vienkārši velk mani līdzi. 

in other news, joprojām ceru un stipri ticu, ka, ja man izdodos ieviest konkrētu rutīnu, konkrētas lietas dzīvē, man būtu daudz vieglāk. es labāk atcerētos, par ko ar ko runāju, ko un kur lasīju un redzēju, un vispār būtu lielāka kontrole. bet nav. ļ. gaidu braukāšanās beigas, piektdien noslēdzam tūri, pietiek, nu. lai cik ļoti man patīk kratīties pa Latviju un redzēt, kā cilvēki dzīvo un ko viņi domā citur, šis ir bijis ļoti, ļoti, ārkārtīgi nogurdinošs process.

4/24/14 12:50 am

atgriezties rutīnā ar agriem rītiem un laicīgiem vakariem, pierast pie tā, ka Rīgā velosipēdistus vēlas sabraukt, biežāk izbraukt no pilsētas, nēsāt matu banti un puķainas kleitas, turēt solījumus un izpildīt sasolīto, vienvārdsakot, kļūt par cienījamu cilvēku. 
bet tam pa vidu es sadzeros šņabīti oficiālos pasākumos un nolīgstu cilvēkus dažādiem projektiem, jo tā sanāk bīdīt lietas. un vēl es sapratu to, ka es nevis dalos, bet vienkārši uzkrauju sevi citiem. bet tas tā, piezīmes priekšdienām par to, kā ir un kā vajadzētu būt. 

un šovakar mēs ilgi braucām gar Daugavu pa tumšiem mežiem, es klausījos Lanu un skatījos otrpus Daugavai, tāds ideālais filmu brīdis. 

3/25/14 08:39 pm

lielākā daļa no tā, ko es daru, ir auklēšanās ar citiem.
ņer ņer, mana iecietība ir cieši saistīta ar to, cik ļoti gribas ēst.

no otras puses, ja sāc klausīties garbage darbā, viss pēkšņi šķiet daudz nozīmīgāks un daudz dramatiskāks. rakstīt epastus, pie sevis dungojot hey baby can you bleed like me, ir mans dienas mazais savādais prieciņš.

3/20/14 03:10 pm

kā saprotams, darbs manā dzīvē ir spiedis veikt nopietnas izmaiņas. piemēram, šobrīd starp cilvēkiem, kuriem es zvanu visbiežāk, ir mana mamma, kolēģe, mājaslapas administrators un AKKA/LAA.

3/19/14 09:09 am

tātad es no rītiem eju uz vienu darbu, pa dienu esmu lielajā darbā, un tad, kad atnāku mājās, tulkoju izstādes aprakstu citam darbam. tas tad, ja vispār no tā lielā darba atnāku mājās, piemēram, vakar mums bija sapulce līdz pusvienpadsmitiem vakarā, pēc kuras vajadzēja iedzert šampi, tāpēc mājās biju pusvienos.
labā ziņa ir tāda, ka rīt ir pēdējā diena rīta darbā - es šo vairs tiešām nespēju pavilkt.
tas tā, par to dzīves sakārtošanu. šitā vairs īsti nevar, kurš tad cits par mani parūpēsies, ja ne es pati.

dienas priecīgāko notikumu sarakstā drošvien varēs ierakstīt sen nopelnīto vakaru deju nodarbībā ar intensīvu lēkāšanu (esmu bērna prātā, un intensīva lēkāšana man sagādā ļoti lielu prieku), kā arī saruna ar smukkaimiņu, kurš kādu laiku bija mans life coach un mācīja, kā dzīvot. tas bija laikā, kad rakstīju b.darbu, vadīju kinoklubu, strādāju kofīšopā, apmeklēju valodas nodarbības 3 reizes nedēļā uz 3 stundām un man bija vēl divi marko kursi, kuri bija ļoti intensīvi. viņš gan jau atkal nošūpos galvu un teiks oh dear, what is wrong with you. bet man vienkārši vajadzētu vairāk gulēt.

3/3/14 09:16 am

vakardiena sākās gruzīnu ēstuvē ar vīnu pie brokastīm, jo kāpēc ne, šampanieti vārtrūmē, jo dzīvē vienmēr vajag glamūru, turpinājās ar protestu un krogu, kurā mēs ar kolāti zaudējām pāru spēlē, tāpēc tagad katrai četras stundas būs jādara kaut kas, ko pretējā komanda var mums likumiskā kārtā prasīt, piemēram, krāsot sienas vai iznēsāt vīnu viesībās. un pēc tādām brīvdienām atvērt darba epastu ir mazliet grūti un sāpīgi galvai, pat ja darbs riktīgi patīk un nav nekāda 9-5 ellīte, drīzāk gan 13-..., bet tas ir cits stāsts.

tas, ko es vispār gribēju pierakstīt - bija lieliskas brīvdienas, gribu vēl, protams.

3/1/14 01:55 pm

kā sabojāt savu pirmo brīvdienu ilgā laika posmā: sākt ņemties ar pretīgiem starptautiskiem līgumiem, lai saprastu, vai man vajag maksāt atlikušo nl vodafone lauztā līguma summu, jo kompānija draud ar to, ka, ja nemaksāšu, tad pie manis nāks melni vīri, kuri prasīs samaksāt īri + soda procentus savai kabatai, bet es esmu izskatījusi līgumu krustu šķērsu, lai redzētu, ka tur nav nekāda punkta par to, ka man ir jāmaksā atlikusī summa līguma pārtraukšanas gadījumā.
beigās padevos un samaksāju. jūtos kā viens no sheep people, bet es aptuveni apzinos, kāds čakars ir cīnīties ar lielajām korporācijām, turklāt gan jau tas ir vēl drausmīgāk nekā es iedomājos. piemērs: viņi man sūta vēstules uz LV, bet neiedomājas, ka jāierēķina arī laiks, lai atsūtītu vēstuli, tāpēc doto divu nedēļu vietā man ir tikai puse nedēļas, kā arī nav norādīta starptautiskā numura vēstulē, un tas savukārt jāmeklē mājaslapā.. es saprotu, kā izklausos, bet man vienkārši uzdzen riebumu tādā pilnīgi fiziskā līmenī tāda čakarēšanās. man riebjas kompānijas un uzņēmumi, kuri nesaliek divi plus divi kopā un neiedomājas, ka ja reiz viņi paši man sūta vēstules uz ārzemēm, varbūt vajadzētu norādīt ārzemju telefonu, nevis kaut kādu vietējo specifisko. es pat nezinu, no kurienes man nāk tāda ārzemju birokrātijas un idiotisma nepanesība, bet diemžēl tas viņiem neko nemaina, jo galu galā es esmu viens, mazs un bezspēcīgs ar savu mazo līguma lapiņu pret milzīgo korporāciju.

es tikai ceru, ka drīzumā viņi būs sasnieguši maksimālo daudzumu naudas, ko var saraust, un vienkārši aizrīsies.

nu re, lietas, par ko es pārdzīvoju sestdienā pēc trīs projektu iesniegšanas. bet ir jāievelk elpa, jāiziet ārā paelpot un jāatmet visas šitās negācijas, no kurām var izvairīties vienkārši nekad vairs neparakstot līgumus ar kompānijām uz diviem gadiem.

2/16/14 11:45 am

nu lūk, es jau kārtējo reizi piecēlos agrāk, lai sāktu kaut ko laicīgi darīt un lasīt, bet tā vietā sēžu gultā ar laptopu un tēju, un skatos smieklīgas bildītes internetā. no otras puses, varbūt tas ir jāpieņem kā viena no muļķīgajām lietām, ko es daru, un jābeidz grimt pašpārmetumos par lieki izniekotu laiku un tamlīdzīgi. bet tas viss tā, man liekas, tas sākās ap to laiku, kad dzīvoju kopā ar arju, kura mēdza celties brīvdienās agri, lai mācītos un darītu lielas lietas, bet tas nekad nesanāca, jo viņa it kā piecēlās laicīgi, bet neko jēdzīgu tik un tā nepadarīja, un liekas, ka šāds paradums ir ļoti atkarību izraisošs un nepatīkams. 
un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz staigāju ar kājām, maz skatos filmas, daudz patērēju alkoholu un nenormāli daudz runāju ne pa tēmu, kas pamazām sāk sagādāt problēmas. kaut kad vienreiz izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt t-kreklu ar diskleimeri, ka es runāju neatkarīgi no sevis, jo ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko stāstu, kaut ko baigi izrunāju, bet to pat pēc tam neatceros un nekādi nevaru saprast. vārdsakot, mazliet haoss galvā un prātā, un ļoti pasliktinās atmiņas spējas: visu sāku atcerēties saistībā ar kaut ko citu, teiksim, kaut kādām kustībām, smaržām, gaismām, bet ļoti slikti atceros cilvēkus un to, ko kurš man ir teicis. diezgan drausmīgi, ja godīgi. ceru, ka tas saistīts ar kaut kādu prāta pārpūli, nevis kaut ko neatgriežamu. tāda runāšana par lietām, ko pēc tam neatceros (no otras puses, tas notiek regulāri arī skaidrā, tā ka tur ir kaut kādas citas problēmas apakšā), kādā brīdī var kļūt par nopietnu problēmu. jo vispār ir tā, ka es jau kādu laiku mēģinu saprast to, kāpēc es tik vienkārši un bezceremoniāli varu visiem izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz tagad, kāpēc es tik daudz runāju un pierakstu, un man liekas, tas viss ir saistīts ar to brīdi ap r. laiku, kad man bija 14, kad viss bija tik nenormāli nesaprotams un savāds, ka es vienkārši visiem par to stāstīju, kaut kādā veidā mēģinot salikt tos visus notikumus sakarīgā secīgā ķēdītē. un varbūt tieši tāpat joprojām arī ir, ka es vienkārši runāju, lai saliktu domas un notikumus vienotā ķēdītē. 
un vakar, ejot pusdesmitos pēc dienišķās maizes un tomātiem, beidzot sapratu, par ko reiz runāja implozija saistībā ar to, kā dzīve centrā maina tavu uztveri. jau kopš amst. laikiem pārtikas iepirkšanu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi, tāpēc parasti eju uz veikalu īsi pirms tā slēgšanās, kas centrālstacijas rimi gadījumā vispār ir lieliski, jo tā ir pusnakts. tad gan ir nereti sapuvuši tomāti un tukši plaukti. bet nu vakar tātad izgāju ap pusdesmitiem tādās mājasdrēbēs un mājas izskatā, un likās tik pārsteidzoši, cik centrs bija pilns - tur visādi cilvēki, visi smuki saposušies, visi tik grezni. mazliet pārsteidzoši. 
un vispār, kopš Līvai atbrauca kaķītis un es esmu atvedusi teju visas savas lietas, šī vieta tiešām liekas kā mājas. jo man mājsajūtai, kā izrādās, vajag nenormāli daudz lietu, savukārt Līvai vajag kaķīti. 

rīt Līga brauks uz amst., kur viņa tiksies ar mat., kuram es savukārt gribu aizsūtīt kaut ko nenormāli mīļu un jauku. tikai nekādi nevaru izdomāt, kas tas varētu būt. 
Powered by Sviesta Ciba