2/14/18 05:38 pmvisu dienu bija tāda priekpilna satraukuma sajūta, ka liekas - notiks kaut kas labs. nu, īsti par to, vai kaut kas labs, nezinu, bet galu galā tiešām kaut kas arī notika.proti, sēžot pie mammas kabinetā uz slimnieku kušetes, nogāzos ar visu kušeti sev uz kājas. it kā nekas nopietns, nu, ja neskaita milzīgu zilumu, brūci un pieaugošas sāpes, bet, protams, sekas varēja būt smagākas. bet tad nu es tur sēdēju mammas kabinetā ar no kaut kurienes izvilktu aukstu šampja pudeli pie kājas, rakstīju Alisei un ļoti skaļi smējos, jo blakus kabinets ir brūču aprūpes kabinets, savukārt pretī - sāpju aprūpes kabinets. šodiena vispār ir bijusi ļoti, ļoti jocīga diena. un tā pat vēl nav galā. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
12/4/17 04:55 pmviens no pēdējo nedēļu hailaitiem bija iespēja noskatīties Lady Bird LA kinoteātrī, draugi ziņo, ka Rīgā filma būs no 30. marta, starp citu - iesaku sākt gaidīt jau tagad, hah. un filmā ir viena sirsnīga aina (nu, daudzas vispār, bet šī it īpaši), kur Lady Bird (meita) prasa savai mammai ''do you even like me'', un viņas mamma atbild ''of course I love you'', kam seko tas pats jautājums. un es daudz par to domāju pēdējā laikā, par to, ka reizēm tu vari mīlēt cilvēkus, ar kuriem īsti nav pa ceļam (mums katram ir vismaz viens vai divi radinieki, kuru uzskati/personības īpaši neuzrunā, un tomēr - tādā savādā veidā asinis ir biezākas par ūdeni, un tādas dziļas emocionālas saites tur pastāv), un es domāju par to, ka kaut kādā mērā es beidzot sev pati patīku. nu tā, regulāri, nevis reizēm un periodiski. tāda laba, dziļa sajūta par to, ka es varu sev uzticēties. un es nezinu, kāpēc tā vispār ir bijusi problēma, bet tas lai paliek citai reizei un citām terapijas metodēm.ja vakar lidmašīnā drusku gribējās raudāt no tā, cik daudz darbu priekšā, tagad ir tāda skaidra, tīra sajūta, ka es tikšu ar to galā. ar izstādēm, rakstiem, kas jāpārtaisa, un intervijām, kas vēl jāveic, ar lektorijiem, preses relīzēm, jaunumu lapām un visu, visu pārējo. es vispār laikam esmu nogurusi (ha) un drusku sabiedējusies (nezinu, vai sekojat līdzi, bet Z-Korejas un ASV starpā veidojas diezgan smags konflikts, kā ziņo CNN, ''North Korea state media said Monday that "ceaseless large-scale war games" by the US and South Korea are "creating a situation that a nuclear war may break out any moment."), bet vispār - ir tāda laba sajūta. miers, sniegs, skaistums, tāda sajūta, ka man ir milzu, milzu sega, kurā ieritināties un kas pasargā no tā visa murga, no tās melodrāmas, kur regulāri nokļūstu, no grābekļiem un salauztām sirdīm. jo ceļojuma laikā satiku tuvus, tuvus cilvēkus, un - cik labi ir būt ar cilvēkiem, kuri tevi pazīst caurcaurēm un kuriem nav nekas jāpaskaidro. jo es esmu nogurusi no tā, ka visu laiku kaut kas jāpaskaidro, jāatvairās no ironijas un ikdienišķā cinisma, kāpēc mēs nevaram vienkārši būt |
10/29/17 01:24 pmes ne vienmēr uzticos pati sev un savam viedoklim, bet, tā kā kaut kādu iemeslu dēļ esmu varējusi ap sevi sapulcināt un jau gadiem noturēt dažus no brīnišķīgākajiem cilvēkiem pasaulē, vismaz viņu viedoklim uzticos. un caur viņiem arī atgūstu drusku ticību sev.naktī atnācu mājās no Aleponijas, novācu traukus, nomazgāju netīros šķīvjus un glāzes, iztīrīju grīdas, pamosties tīrā pēc-ballītes dzīvoklī tomēr ir ļoti forši. un iive, ziņoju, ka kaķīši mierīgi un gulšņājoši, neko nav saplēsuši, tikai vārtījās ilgi pa grīdu. jeb pēcballītes secinājumi. priecīga. kaut kā vienmēr secinu, ka vajag biežāk satikt savu kopienu, savu drošības tīkliņu, savus draugus, bet, protams, ir iemesli, kāpēc tas nenotiek. jāturpina strādāt. pateicos debesīm un visumam par to, ka šodien ir ekstra stunda, man ir ļoti daudz darba vēl priekšā. šodien obligāti jātiek galā ar to milzu rakstu krāvumu, bet tik ļoti, ļoti lēni iet. un jāuzraksta vēl recenzija, un vēl tas un vēl šitas, un.. nu, fui. bet drīz atvaļinājums, saule un palmas. |
10/15/17 05:37 pmesmu (at)sākusi skaļi dziedāt līdzi manic street preachers dzīvoklī, varbūt tomēr pamazām lietas uzlabojas.un rudens rīgas centrā pa logu izskatās tik skaisti. tāda maza ierāmēta ainava ar viesnīcu Latvija, kokiem, kas zaudē lapas, un citu māju logiem. man patīk mana darbagalda jaunā lokācija, citiem vārdiem sakot. ļoti grūti strādāt, iespējams, arī tāpēc, ka vairs nevaru atcerēties, kāpēc man to vispār vajag. bet nu skaidrs, ka vajag, līgumi, saistības un kas tik vēl ne. kādreiz, kad biju mazāka un, iespējams, motivētāka, ar lielāku iekšēju vajadzību kādam kaut ko pierādīt, bija mazmazlietiņ vieglāk. un vēl tādā piezīmju formātā gribu pierakstīt, ka šis, iespējams, ir pirmais rudens ļoti ilgā laikā, kad es vispār piefiksēju to, ka krīt lapas. man tomēr patika tas, ka šogad festivāls bija septembrī kaut vai šādu iemeslu dēļ. un vēl prokrastinējot pārlasīju vecus cibas ierakstus, kaut kad starp braukāšanu starp rīgu un amst. man bija ļoti bail, ka mājas mani aizmirsīs. bet vispār es agrāk rakstīju drusku sirsnīgāk, nezinu, kas notika. un vēl es nezinu, kā lai tiek galā ar arvien pieaugošo darbu sarakstu. protams, tikai uzrotot piedurknes un ķeroties pie darba, nekāda maģiska atrisinājuma jau nav, vienkārši saņemties šobrīd ir arvien grūtāk. bet tad, novembra beigās, kad viss būs done un gone, kad būs pārdzīvoti šie divi lielie rakstu darbi, jaunā izstāde, tēva 60 gadu jubileja, konference, 3 naudas rakstu darbi un mājas labiekārtošana (pa virsu parastajiem darbiem, hah), nu, tad es mēģināšu būt priecīgāka. pēdējā laikā daudziem random pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kā ieķērusies plate atkārtoju, ka viss būs kārtībā. to pašu saku arī sev, jo viss jau būs kārtībā. |
8/12/17 02:53 pmja mēs esam absolūti godīgi, šis ir tipisks burnout, nevis vienkāršs nogurums/hormonu vētra. es šāda veida mentālu paralīzi neesmu piedzīvojusi, par laimi, jau kādu krietnu laiku, bet šī nedēļa ir bijusi diezgan briesmīga. par Ameriku man kādreiz kāds teica, ka tur principā visi ir 2-3 izlaistu mēnešalgu attālumā no dzīves uz ielas, es savukārt varu nu jau droši teikt, ka esmu kādu 2-3 neparedzētu personīgās dzīves nobīžu attālumā no iekšējās krīzes. remonts, nesenie emocionālie pārdzīvojumi un kaķīša nedienas kaut kā mani ir pietiekami izstūmuši no iekšējā miera, ka esmu nonākusi kaut kādā purvā, atkal. bet nekas, mācos sevi nenosodīt, mācos nestresot par to visu, ko neesmu varējusi līdz šim vēl izdarīt, un mācos atzīt, ka, iespējams, strādāju par daudz, hah. šodien visu dienu Vecrīgā, naktī jāstrādā bārā, iespējams, tas ir tiešām par daudz.bet, ja godīgi, bēdīgi, ka kaķītim labāk paliek tik lēnām. tas sasodītais karstums nepalīdz, kaķis slēpjas visos ēnainākajos dzīvokļa stūros, viņam vakar bija paaugstināta temperatūra, šorīt vēl satraukti elpoja, nav brīnums, ka viņš nesāk normāli ēst, ko visi ārsti atzīst par galveno zīmi, ka palicis labāk. bet vismaz vairs sistēmas neliks, kas jau ir labāk. tas, kā viņš pēc katras sistēmas reizes klīnikā vienkārši paniski ņaudēja un gribēja tikt mājās, bija diezgan, diezgan bēdīgi, nav jau nekāds brīnums. bet labi liekas tas, ka viņš atkal paliek īgns un negrib ar mani īpaši draudzēties, ārsti saka, ka vecās personības atgriešanās ir pirmā pazīme par atveseļošanos. jādabū diena dārzā zem ābelēm. vecāki brauc prom uz pāris dienām, varbūt tā ir mana iespēja drusku izvēdināt galvu Pārdaugavā. |
8/7/17 06:57 pmdzīvē ir pāris lietas, kas ir mega svarīgas. viena no tām, kā izrādās, ir nokļūt pie zobārsta, kuram var uzticēties un no kura nav jābaidās, jo viņš/-a ieklausās pacienta visneracionālākajās bažās.in other news, šodiena ir šausmīgi jocīga, pieļauju, ka tas, ka rītu sāku ar jau minētā zobārsta apmeklējumu un daudz mierīgākām manipulācijām, nekā biju baidījusies, ir daļēji pie vainas. ar mani tātad viss kārtībā, sliktākā lieta manā dzīvē šobrīd ir tas, ka es kavēju visus termiņus un dedlainus, un saistības. diemžēl par manu kaķīti gan to nevar teikt, matejiņam ir aknu iekaisums, paaugstināta temperatūra un pilnīgi neesoša apetīte. kas savukārt nozīmē, ka viņš jau ir tā izkāmējis, ka varu nabagam skaitīt muguras skriemeļus. bet arī runčiem, kā izrādās, ir tendence izlikties, ka viss labi, un es kādu brīdi to apetītes zudumu norakstīju uz to, ka viņš vienmēr slikti ēd, kad esmu prom. cenšos nedomāt, ka esmu paviršs hūmins un slikti izturos pret kaķiem, bet, ņemot vērā to, ka viņa uzvedībā līdz šim tiešām nav bijušas nekādas izmaiņas, laikam jau tas ir saprotami. bet nu nekas, otro dienu vedu uz klīniku likt sistēmu, ārste teica, ka viņam jādod arī antibiotikas, galvenais, jācer, ka šis nav nekas lipīgs un serjožam nesāksies kas līdzīgs. ironiskā kārtā es tieši izdomāju, ka, lūk, augusts būs mēnesis, kad es savedīšu kārtībā savas finanses. klāt mēneša 7. diena, esmu teju iztērējusi visu aldziņu starp savu dzīvi un ikdienu, pašas gudrības zobu un kaķīti, kurš bēdīgā stāvoklī, jāķeras klāt citu projektu avansiem, kas nekad nav laba ideja, jo pārāk atgādina tos banku overdraftus. gribēju drusku palaist vaļā savu bāra darbu, bet nu laikam vēl nevar. vienkārši vakar arī pieleca, ka es, iespējams, strādāju mazliet par daudz, bet, kamēr es tā varu, kāpēc gan ne. |
7/30/17 01:18 pmes it kā gribēju aizbraukt vai nu uz rojālu, vai nu vienkārši kaut kur ārā, bet tad beigās pavadīju vakar teju visu dienu, skatoties seriālus, šobrīd uzķēros uz supergirl, kas ir tieši tik viegls un nepiespiests, lai derētu pārgurušai galvai.laptopu H. saārstēja, bless his soul, remonts dzīvoklī ir liels un ongoing, priekšnamā noņēma tās briesmīgās 90to gadu tapetes, tagad varu izsapņot, kādas šīs telpas gribu. un tā vakaru gaisma dzīvoklī joprojām drusku lauž sirdi un liekas neticami skaista. bet galvenais, reizēm ir arī ok pēc tādiem lieliem skrējieniem un emocionāliem karuseļiem kā viss jūlijs ir bijis, nu, ir ok pavadīt vīkendu, dzerot vīnu no pudeles un skatoties supergirl. you can't rush your healing, kā dzied trevor hall. |
6/13/17 01:19 pmlietas, par kurām īsti nenojautu, cik ļoti tās man tomēr ir vajadzīgas: wonder woman filma un 24/7 sporta zāle rajonā. par filmu sāku rakstīt, bet, par sporta zāli runājot, vakar bija lieliskākais workauts ilgā laikā, un tas bija tieši ap pusnakti, un tad es atnācu mājās īsi pirms vieniem, vakara rutīnas ietvaros kārtējo reizi ķermeņa krēmus aizstāju ar kokosriekstu eļļu, kuras klātbūtne manā vannasistabā ir nopietni uzlabojusi manas ādas dzīvi, un tad gāju gulēt, aiz loga bija lietus, šajā loga pusē - aktīvi kaķīši, un bija tāda sajūta, it kā es ietu gulēt lielā, mīkstā mākonī.kaut kā tieši tās lietainās un zaļās jūnija naktis ir viena no manām mīļākajām vasaras sajūtām. |
5/29/17 09:08 pmMarija, piemēram, ir tikko beigusi savas studijas Jeilā un dosies atpakaļ mājās - atceros, ka toreiz, kad pēdējo reizi tikāmies novembrī, viņa man teica diezgan pārliecinoši, ka, ja Tramps uzvarēs, viņa nevar iedomāties, ka varētu palikt pēc studijām ASV, pat visliberālakajos štatos nē. neesmu ar viņu par šo tā nopietni runājusi, kopš Tramps tiešām ir uzvarējis, bet nu viņa brauks mājās, varbūt arī uz palikšanu. un tikko, kad sarunā iemetu jautājumu par to, kādi ir viņas vasaras plāni, pēkšņi pieleca, ka nudien, tas jau ir tepat blakus. vasara, tas ir. lai cik arī banāli tas neizklausītos.un priekšā tiešām ir milzu darbu blāķis, jo acīmredzot manā(s) profesijā(s) vasaras brīvdienas nepienākas, bet, piemēram, šovakar ir tik skaista gaisma tieši logos, ir tāds miers un nepavisam nav bēdīgi par to, cik gara ir to do liste. jo ir kaut kāds trausls, bet vienlaikus pamatīgs miers un sajūta, ka kaut kādos mistiskos veidos es esmu pareizajā vietā, laikā un telpā. kaut kā tā. drusku pārpasaulīga sajūta šodien, bet tiešām labā nozīmē. |
11/28/16 08:52 pmvakar piedzīvoju ko ļoti savādu un sen nepieredzētu: man īsti nebija, ko darīt un kā vārdā prokrastinēt. festivāls ir beidzies, atskaites iesniegtas, jaunie projekti vēl nav jāraksta un jāsāk, vai arī ļoti labi ietilpst normētajā darba laikā, doktorantūra laika ziņā neuzliek tādu slogu kā maģistrantūra (proti, skolā jābūt krietni retāk), un kaut kā visu saliekot kopā, man vakar bija brīdis, kad es neprokrastinēju, tātad actually izdarīju ko ļoti sakarīgu. proti, pabeidzu lasīt Communion, ko lasīju jau ļoti ilgi, un izberzu vannasistabu, kas aizņēma vairāk nekā 2 stundas.esmu priekpilni ieinteresēta, kāda, diez, būs dzīve tagad tālāk, varbūt man beidzot atgriezīsies interese satikt citus cilvēkus, esmu satraukta par iespēju atsākt lasīt daiļliteratūru, un, kas zina, varbūt pat skatīšos filmas, kas nav saistītas ar darbu. cik daudz iespēju paveras, ja neesi pārstrādājies! labi apzinos, protams, ka šis ir izņēmuma laiks, tiesa. doktorantūra sāk nopietni klauvēt pie durvīm un grib lietas no manis, drīz jau arī būs beigušies visi paslēptie naudas krājumiņi, gan visi atgriezīsimies pārstrādāšanās haosā. bet šobrīd šī liekas tik eksotiska sajūta. ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi bija tāds miers un spēja elpot pašas ikdienā. hmmm. |
7/25/16 12:04 pmno augusta man būs pašai savs praktikants, kas turklāt būs uz kādu pusgadu. zēns no Igaunijas, kurš tekoši runā, raksta un lasa latviski, un, protams, viens no maniem pirmajiem jautājumiem viņam bija par to, kāpēc tas tā ir gadījies, un viņa atbilde bija tāds nonšalants paskaidrojums, ka viņš padzīvoja kādu pusgadu Latvijā. diezgan šeidī, jo viņš pat raksta ar pareiziem komatiem, tāpēc es domāju, ka tur apakšā ir vēl kāds paskaidrojums. bet nu man, protams, skauž, jo es tik vienkārši nevaru iemācīties valodu.lai nu kā, esmu patīkami satraukta par to, ka tagad arī koordinēšu kāda zēna ikdienu, es viņu tā augstprātīgi saucu par zēnu, kaut arī viņam ir tikai kādi trīs gadi mazāk nekā man, bet nu varbūt vēl tik augstprātīgus izteikumus drīkst piedot. es jau priekpilni esmu sākusi jaunu projektu Asanā, kas ir par darba plāniem šim zēnam, jo to uztveru kā iespēju beidzot realizēt tās visas idejas, kas eksistē jau ilgāku laiku, kā vienota datubāze filmu nosaukumu tulkošanai, raksti vikipēdijā par LV kino vēsturi un tamlīdzīgas idejas. bet tas būs augusta priekpilnais satraukums. šodien es priekpilni sapņoju par to, kā mēs piektdien brauksim uz RojaL, lai pēc tam brauktu uz Bērzciemu un brauktu jūrā ar laivu. esmu jau izveidojusi jūras pleilisti, kas jāklausās airu laivā, un pleilistes pamatakmens ir filmas "Pūt, vējiņi" fināla mūzika. priekpilns satraukums, vienvārdsakot. |
5/18/16 10:53 amizrādās, ka man ir snapchat - es par to biju pilnīgi aizmirsusi, jo nekad neesmu varējusi līdz galam saprast, kā šī aplikācija vispār strādā. bet acīmredzot citi saprot, un citi arī spēj nosūtīt aizdomīga rakstura attēlus nepazīstamiem cilvēkiem, tas ir, man. nu, tas ir, ap diviem naktī sāku saņemt savas pirmās snapchat dick pics - jeb drīzāk jāsaka dick videos. dick pics random sūtīšana nepazīstamiem cilvēkiem ir viena no lietām, kas pēdējos gadus mani fascinē visvairāk, jo es šo fenomenu tiešām nespēju saprast. tas gan nav nekas jauns, tiesa - atceros, pirms gadiem bija diezgan regulāra pieredze saņemt zvanus skaipā no nepazīstamiem cilvēkiem, kur viņi rāda savus dzimumlocekļus, un tas bija arī pavisam pierasts skats chatroulette un citās tādās vietnēs.mani šis fenomens vienmēr ir ne tikai fascinējis (un, godīgi sakot, man arī liekas, ka tas, ka šie kungi var izrādīt savus dzimumlocekļus internetā, ielas padara mazliet drošākas, ne? tas ir, virinātāji pārslēdzas no ielām un pludmalēm uz vebkameru - vai arī es kļūdos, un šie ir pilnīgi nesaistīti procesi?), bet arī mulsinājis, jo es nekad nesaprotu, kā atbildēt. ko teikt vīriešiem, kuri randomā raksta sociālajos portālos un prasa, hey do you wanna have anal un tamlīdzīgas frāzes? visvieglākais, protams, ir viņus ignorēt - es pieļauju, ka tā ir arī pierastā reakcija, ar ko viņi ir gatavi dīlot un ko plāno saņemt. bet tas nav interesanti, un tas, manuprāt, tikai turpina šo fenomenu, tāpēc es jau vairākus gadus lielākoties kaut kā atbildu un iesaistos. kad tinderis bija tikko parādījies Latvijā, tur bija šausmīgi interesanti, katrs otrais match uzsāka sarunu ar aicinājumu nodrāzties, bija ļoti daudz dick pics un tamlīdzīgu izpausmju. ļoti interesanta vide. un es atceros, ka diezgan bieži random vīrieši uzreiz ķērās vērsim pie ragiem un aicināja nodarboties ar anālo seksu, un es viņiem mēdzu atbildēt ar yeah sure - galvenokārt tāpēc, ka zināju, tiešs aicinājums nodrāzties teju vienmēr noved pie tā, ka pats aicinātājs atri vien samīžas un tevi izdzēš no komunikācijas. un tā arī vienmēr bija, un tas man likās vēl jo interesantāk - kāpēc tu sūti dick pics, kāpēc tu saki, ka hey let's have anal, ja tu pats to nemaz nespēj realizēt, un, kā izrādās, nemaz negribi arī? ļ. interesants pētniecības lauks. lai nu kā, šorīt Rūbenam stāstīju par nakts snapchat dick video un paudu savas bažas, ka nesaprotu, kā uz šādiem atbildēt - jo skaidrs, ka jāatbild, kaut kā šie vīrieši jāizfrīko, lai viņi beidz sūtīt neviena neprasītus dzimumlocekļa attēlus. Rūbens ieteica, lai es uzrakstu pateicības dzejoli, ko sūtīt katram, kurš man atsūta savu neprasīto dzimumlocekļa attēlu. man liekas, lieliska ideja. vienīgi man diez ko nesanāk rakstīt dzeju, ceru, ka jūs man palīdzēsiet. |
8/11/15 12:29 pmpamazām remonts iet uz priekšu. sergejus esmu nomainījusi pret četru kungu komandu, kurā ir Mihails, Oļegs, Igors un Viktors, visi tādi smieklīgi kungi, kuri lielākoties ar mani runā krieviski, bet kaut kā nebūt saprotamies. apgūstu visādus interesantus jaunus vārdus, kurus agrāk nezināju, piemēram, visādu trubu specifikas.bet trakākais ir tas, ka Oļegs man regulāri uzdod jautājumus, uz kuriem man nav atbildes. vakar, piemēram, viņš mani izprašņāja par to, ko es gribu darīt ar logu vannasistabas pārbūves ietvaros. vai es gribu divdaļīgu logu vai viendaļīgu? vai es gribu žalūzijas, kas ir pieliktas pie loga, vai tādas, kuras ir iekšā logā? un es viņam godīgi saku, ka man tiešām nav ne jausmas, tāpēc galu galā paliekam pie varianta, kas sanāk lētāk. tāpat ir ar flīzēm. beidzot esmu izdomājusi, ka gribu melnbaltas flīzes, tagad tikai jāizvēlas izmērs. esmu izdomājusi, ka negribu lielas flīzes, kas jau ir sākums. vakar, kad par šo klāstīju draugiem, man ieteica padomāt arī par izlietni. tātad izdomāju, ka izlietni gribu apaļu kā bļodu. bet par materiāliem vēl neesmu pat sākusi domāt. nemaz nerunājot par durvīm, vai man dieniņ, kā mani vakar Oļegs izprašņāja par manām sapņu durvīm! izrādās, ka man sapņu durvju. vārdsakot, smieklīgi notikumi. vienā brīdī arī paši meistari saprata, ka man īsti nav praktiskas vīzijas, es tikai viņiem pateicu, ka gribu visu pēc iespējas lakoniskāku un vienkāršāku, katrā ziņā bez sienu gleznojumiem un pārspīlētiem dekoratīviem elementiem, kurus es gana daudz smeļos šeidībāros, un Oļegs mierinoši apsolīja, ka viss, pārējo viņi izlems paši. bet Jumja disko flīzi gan es kaut kur dzīvoklī gribētu ielikt. |
7/27/15 03:14 pmizdomāju, ka jāmēģina pierakstīt regulāri un tādos kopsavilkumos, lai paliek skaidrāka galva un sirds. tātad, mazliet ( par visu ) |
6/18/15 06:29 pmbet nu par patīkamo runājot, biju vakar ar mammīti uz Cerību ezeru. par izrādi man vēl ir jādomā, visādas domas maisās pa galvu, bet viss bija tik jauki, mēs ar mammīti reti ejam kaut kur kopā, tāpēc tas bija patīkami.bet nepatīkami bija tas, ka man ir attīstījusies kaut kāda klaustrofobija, vai. es jūtos ļoti, ļoti slikti, arvien sliktāk telpās, kurās ir daudz cilvēku un kuri ir man piespiedušies klāt, un jrt lielajā zālē jau tā ir maz vietas, un nav gaisa, un tas viss ir tik.. nezinu. ļoti grūti izturēt. tas pats bija grupas sigma koncertā pirms pāris mēnešiem, kad uznāca kaut kāda lēkmīte un es nevarēju, pavisam nevarēju izturēt nevienu ķermeni, kas kaut kur blakus bija, bet man blakus taču sēdēja draudzenes, un es vispār nespēju izbaudīt koncertu, jo visu laiku jutos ļoti saspiesta. un vakar jau bija tas pats, tāpēc izdomāju, ka nākamajā sezonā drošvien pamatā iešu uz mazo zāli. nav ko bojāt sev dzīvi, jo acīmredzot kopš dzīvoju centrā un pārvietojos pamatā ar riteni, personīgā telpa ir kļuvusi ļoti svarīga un nepieciešama. bet pati izrāde vēl jāapsmadzeņo. pirmā doma bija par to, ka man vajag atrast tādu Konstantīnu, jo vasarā jātaisa remonts. otrā - par to, ka jāatzīst sev tas, ka esmu ļoti vientuļa, bet mana vientulība ir pilnīgi cita veida vientulība, domāju. ir tāda fundamentālā vientulība, liekas, kas mums visiem ir pazīstama, jo neviens nekad nebūs piedzīvojis tās pašas situācijas, ko tu, un tu nekad nebūsi līdz galam pazīstams ar citu domāšanas veidu un pieredzēm, bet tad ir arī tās vientulības pa virsu, kas rodas no darba izvēlēm, no personīgās dzīves izvēlēm, no tā, ka bieži vien izdomā, ka tev kaut kas pašam ir jāpierāda sev un citiem, tāpēc palīdzību nepieņemsi. tādi vientulības uzslāņojumi. un es laikam savējo vientulību līdz galam nepazīstu, bet zinu, ka tā tikai turpina augt, ar katru reizi, kad izvēlos nevis pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, bet ierakties savā iedomu pasaulītē ar teorijām, filmām un visu pārējo. tāda pārāk liela personīgā telpa, kurai neviens īsti cauri netiek laists. un to arī baigi jūt, tas pats, par ko runā izrādē - vienmēr var just, vai cilvēkam ir kāda bagāža. kādam līdzi nāk mamma, kādam līdzi nāk milzīgas bailes no saistībām, tāpēc katrs darba līgums tiek izlasīts ļoti pamatīgi, lai pievērstu uzmanību īpaši tam, kāda ir darba uzteikšanas sistēma un kādi ir noteikumi. mazliet nepabeigtas domas, kas jāpieraksta. bet vēl es nesen izdomāju ļoti skaistu apzīmējumu, ko nu jau izmantoju daudz - izdomāju, ka visu var sadalīt pa bažu kopām. piemēram, šobrīd manas aktuālās bažu kopas ir nauda, mācības, profesionālā attīstība plašākā mērogā (ne tik ļoti es kā indivīds, bet kas vispār šajā jomā ir iespējams Latvijā), kā arī akadēmiskā attīstība. kā arī kur svinēt Jāņus, bet to es risināšu rīt. bažu kopas. uzreiz viss tāds pārskatāmāks liekas, ja to sadali pa bažu kopām. |
3/22/15 04:50 pmvakar pie kasp. skatījāmies the voice un dzērām vīniņu, un šodien es taisu sautējumu un kūku, un laikam jau ir loģiski, ka savu vienīgo brīvdienu (jo nu jau man ir brīvas tikai svētdienas) es pavadu virtuvē, sazvanoties tikai ar mammīti un mincīti. |
1/26/15 09:51 pmnoskatījos beidzot whiplash, un, ar nožēlu jāsaka, ka mēreni vīlos. filma jau, protams, ir ļoti laba, bet. kaut kā tā, ka absolūti nepārliecināja, biju gaidījusi kaut ko episku. parakājos pa recenzijām, mēģinot ielikt vārdos to, kas tur nelikās līdz galam, un atradu vienu, kas izteica tieši to, ko domāju: whiplash kā filma par izcilību ir pārsteidzoši viduvēja. neviens no tēliem ne mazākajā mērā nepārsteidza, visa notikumu attīstība likās ļoti paredzama, un vienīgais, kas mazliet pārsteidza, bija pāris no grupas dalībniekiem, kuri bija ļoti negatīvi pret protagonistu. vārdsakot, mērena vilšanās, bet tas viss pieder pie lietas, supertūtiņš liek skatīties jaunākās pilnmetrāžas, jo saka, ka es citādāk atpalieku no dzīves, un tā nu es pamazām savā gliemeža ātrumā mēģinu atgūt iekavēto un garāmpalaisto, kauns jau pat atzīt, bet joprojām neesmu redzējusi, piemēram, rocks in my pockets. kur nu vēl birdman un boyhood.un vispār, ja vēl par whiplash, jāsaka, ka es arī ļoti, ļoti, ļoti iebilstu šai galvenajai domai, kas, manuprāt, ir viena no sliktākajām domām ever. izcilību panākt uz kaut kā cita rēķina, piemēram, sava prāta un pašcieņas rēķina, nav nekāds liels sasniegums, uz ko vajadzētu virzīties. pēc visām huiņām, kurām pati esmu bijusi cauri, galvenais nu jau liekas vienkārši tas, lai cilvēks ir 1) labs un 2) pareizajā vietā (ar pareizo šeit saprotot vietu un profesiju, kas ir piemērota prasmēm un talantiem, kā arī vēlmēm un garīgajām spējām). un šī te attieksme, ka if you push somebody hard enough, they'll become great, nu, drošvien, bet nu ne jau ar lamāšanu, pazemošanu un iebiedēšanu. skatoties uz pasniedzējiem, kuri man pašai ir visvairāk ko iemācījuši, marko ar savām iebiedēšanas spējām nav saraksta augšgalā, bet drīzāk tie cilvēki, kuri parāda veidu, kā to, ko tu dari un apgūsti, organiski iekļaut savā dzīvē, nekad neaizmirstot, ka tu pats esi vairāk nekā šī šaurā niša, kurā mēģini sasniegt izcilību. tāda visas enerģijas koncentrēšana uz šauru nišu izcilības gūšanai ir īsākais ceļš uz nervu sabrukumu, un kāda tam visam ir jēga. meanwhile in reality, esmu pavadījusi pēdējās pāris dienas, runājot ar pēc iespējas mazāk cilvēkiem, jo mazliet depris, toties ļoti daudz laika pavadu virtuvē. uztaisīju diezgan foršu humusu, kas sanāca mazliet par biezu, pirmo reizi pati uztaisīju suši, kur pirmajā rullī bija par daudz rīsu, bet tas viss ir iemaņu jautājums, un šodien mēģināju uzcept saldo kartupeļu un lēcu plācenīšus, kuri diemžēl īsti labi neturējās kopā, lulz, tāpēc tagad vienkārši visu to masu ieliku cepeškrāsnī, varbūt sanāks tāds liels un resns plācenis tā vietā. toties sanāca diezgan forši cepumi (auzu pārslas ar banānu, pavisam elementāri) un lielisks smoothie ar saldētām upenēm, kivi un banānu. un vakar pat nopirku jaunu kleitu, bet tas diez ko omu neuzlaboja, nu gan periods uznācis, ka pat oasis kleitas nepalīdz. nē, nu es saprotu, ka tas viss ir no tām domām par nākotni, kura mazliet uztrauc un mēreni biedē, galvenokārt naudas un pašas nervu dēļ, bet kaut kāds pārgurums arī iestājies, vai. vārdsakot, daudz miega, dažādas, nevis tikai biroja aktivitātes un savaldība. tas ir tas, ko laikam šobrīd vajag. |
1/21/15 07:37 pmnu vispār es gribu pierakstīt to, cik stulbi sanāk, esmu kaut kāda staigājoša hormonu vētriņa. tāda hormonu vētriņa, kas liek iedomāties un iztēloties visādus stāstus, un tad gribas ik pa brīdim apraudāties. piemēram, šodien stāvēju un kādas 10 min gaidīju, kamēr kāda kundzīte gados izdarīja visu, ko vajadzēja ar to bankomātu, bet viņa visu laiku kaut ko spieda un kaut kas viņai nesanāca. no sākuma es tā kā dusmojos, nu kā, es taču skrienu, man taču ir svarīgi darbi un svarīgi laiki, kā tā var cilvēki aizņemt tik ilgu laiku pie bankomāta, kā tā var. un tad man palika mazliet žēlīgi un mazliet skumji, un tad es sāku iztēloties dažādas lietas, kāpēc viņa tik ilgi pavada laiku pie bankomāta. piemēram, nespēj noticēt, ka tik maz naudas. piemēram, gaida naudas ieskaitīšanos. piemēram, īsti labi neredz/nesaprot to, kas notiek uz ekrāna. un tad, katrreiz, kad es iedomājos cilvēkus tādās trauslās situācijās, trausli cilvēciņi trauslās situācijās, man vienmēr paliek tik ļoti aizkustinoši ap sirdi, ka jāapstājas, dziļi jāielpo un jāatgādina sev, lai beidzu iztēloties lietas par citu dzīvēm.tāds savāds hormonu vētriņu veids, teiksim tā. tie mani milzīgie pateicības viļņi, ko piedzīvoju pirms četriem gadiem, jau arī bija kaut tāds jocīgs. |
1/17/15 04:46 pmvakar sirsnīgi sūdzējos supertūtiņam, ka I really don't have my life together, es pat neatceros, kas man šoreiz likās nepieņemami, drošvien kaut kas par to, cik grūti ir savienot/apgūt to, cik daudz pats patiesībā vari, un neiekulties neapdomīgi daudz vairāk darbos un projektos, ja to nevari pavilkt. es jau tagad jūdzos nost, ko lai dara, kad jāsāk autoskola un tamlīdzīgi, vārdsakot, meklēju hermiones maģisko laikgriezni. bet supertūtiņš paziņoja, ka kaut kad nesen ir redzējis lielisku dzīves mācību, tas ir, kad mēģini sakārtot lietas, sāc pavisam fiziski ar tualetes sakārtošanu. man tas likās mazliet wuut, bet nodomāju, ka nekāda ļaunuma jau tur nav, tāpēc šodien intensīvi nodarbojos ar tīrīšanu un izmēšanu, tagad aiziešu palēkāt uz zumbu, tad vēl plānoju salabot saplēstās drēbes, izgludināt lietas, ko jānes uz otro elpu, noberzt plīti un virtuves nostūrus, un vēl pilnai laimei noskatīties kādu frenka kapras melodrāmu, lai saņemtos un atbildētu marko, kurš uz manu vēstulīti par to, ka būšu pēc kādām nedēļām amst. atbildēja ar tekstu, ka this is so nice, I was just thinking of you the other day. manas tikšanās ar marko kopš universitātes beigšanas paliek arvien jocīgākas, viņš šķietami satraucas, ka es eju kosmosā, bet viņš arī šķietami zina, ka tas tā vienmēr ir bijis. ļoti savādas attiecības ar mācību daļas vadītāju/mentoru/visprasīgāko pasniedzēju, kāds man jebkad ir bijis.nu un ja man pēc visas šodienas programmas nebūs kādas skaidras atbildes gatavas, būšu patiešām bēdīgs. man jau liekas, ka pēc šādas soul searching programmas visam gan būtu jābūt skaidram. (un ar visu es šoreiz domāju to, kā sakārtot darbu, ko vispār tur vajag, kur dabūt naudu sev un citiem, kā tikt galā ar nodokļiem un kā palikt mūžam jaunai, bļin.) |
1/10/15 12:21 pmes tagad visus santehniķus saukšu par Sergejiem, vai vismaz šos divus, kas pie mums nāk un reizēm pazūd, reizēm apmaldās, mūsu sākotnējais santehniķis Sergejs vispār ir krievs, un tagad viņš ir sācis ņemt līdzi otru santehniķi, kuru es arī saukšu par Sergeju un kurš runā latviski, tāpēc mēs ar Līvu izdomājām, ka Sergejs 2 ir Sergeja 1 tulks, jo, godīgi sakot, neko citu es viņu arī neredzēju darām. lai nu kā, santehniķi Sergeji bija turpu šurpu, garš stāsts kļūst īss ar to, ka pēc gada dzīves šajā dzīvoklī mums virtuvē ir veļasmašīna.šādi laikam jau ir ar tiem pagaidu variantiem, ja, domā, padzīvosi pāris mēnešus, beigās iekulies kaut kādos vājprātos un kosmosos, un attopies, ka dzīvo tādos ne pārāk labiekārtotos apstākļos jau gadu, koļījies draugiem, lai ietu iedzert vīniņu un vienlaikus izmazgātu veļu pie viņiem, un aizņemies pannas no viesiem, kas nāk brokastīs. bet nu ko tur daudz, izskatās, ka vismaz vēl kādu pusotru gadu šeit palikšu, laikam vajadzētu beidzot dabūt normālu pannu un sakārtot ūdens jautājumu. |
Powered by Sviesta Ciba