a wall is a screen

pick up your crazy heart and give it one more try

8/11/15 12:29 pm

pamazām remonts iet uz priekšu. sergejus esmu nomainījusi pret četru kungu komandu, kurā ir Mihails, Oļegs, Igors un Viktors, visi tādi smieklīgi kungi, kuri lielākoties ar mani runā krieviski, bet kaut kā nebūt saprotamies. apgūstu visādus interesantus jaunus vārdus, kurus agrāk nezināju, piemēram, visādu trubu specifikas.
bet trakākais ir tas, ka Oļegs man regulāri uzdod jautājumus, uz kuriem man nav atbildes. vakar, piemēram, viņš mani izprašņāja par to, ko es gribu darīt ar logu vannasistabas pārbūves ietvaros. vai es gribu divdaļīgu logu vai viendaļīgu? vai es gribu žalūzijas, kas ir pieliktas pie loga, vai tādas, kuras ir iekšā logā? un es viņam godīgi saku, ka man tiešām nav ne jausmas, tāpēc galu galā paliekam pie varianta, kas sanāk lētāk.
tāpat ir ar flīzēm. beidzot esmu izdomājusi, ka gribu melnbaltas flīzes, tagad tikai jāizvēlas izmērs. esmu izdomājusi, ka negribu lielas flīzes, kas jau ir sākums.
vakar, kad par šo klāstīju draugiem, man ieteica padomāt arī par izlietni. tātad izdomāju, ka izlietni gribu apaļu kā bļodu. bet par materiāliem vēl neesmu pat sākusi domāt.
nemaz nerunājot par durvīm, vai man dieniņ, kā mani vakar Oļegs izprašņāja par manām sapņu durvīm! izrādās, ka man sapņu durvju.

vārdsakot, smieklīgi notikumi. vienā brīdī arī paši meistari saprata, ka man īsti nav praktiskas vīzijas, es tikai viņiem pateicu, ka gribu visu pēc iespējas lakoniskāku un vienkāršāku, katrā ziņā bez sienu gleznojumiem un pārspīlētiem dekoratīviem elementiem, kurus es gana daudz smeļos šeidībāros, un Oļegs mierinoši apsolīja, ka viss, pārējo viņi izlems paši.

bet Jumja disko flīzi gan es kaut kur dzīvoklī gribētu ielikt.

7/27/15 03:14 pm

izdomāju, ka jāmēģina pierakstīt regulāri un tādos kopsavilkumos, lai paliek skaidrāka galva un sirds. tātad, mazliet par visu )

6/18/15 06:29 pm

bet nu par patīkamo runājot, biju vakar ar mammīti uz Cerību ezeru. par izrādi man vēl ir jādomā, visādas domas maisās pa galvu, bet viss bija tik jauki, mēs ar mammīti reti ejam kaut kur kopā, tāpēc tas bija patīkami.
bet nepatīkami bija tas, ka man ir attīstījusies kaut kāda klaustrofobija, vai. es jūtos ļoti, ļoti slikti, arvien sliktāk telpās, kurās ir daudz cilvēku un kuri ir man piespiedušies klāt, un jrt lielajā zālē jau tā ir maz vietas, un nav gaisa, un tas viss ir tik.. nezinu. ļoti grūti izturēt. tas pats bija grupas sigma koncertā pirms pāris mēnešiem, kad uznāca kaut kāda lēkmīte un es nevarēju, pavisam nevarēju izturēt nevienu ķermeni, kas kaut kur blakus bija, bet man blakus taču sēdēja draudzenes, un es vispār nespēju izbaudīt koncertu, jo visu laiku jutos ļoti saspiesta. un vakar jau bija tas pats, tāpēc izdomāju, ka nākamajā sezonā drošvien pamatā iešu uz mazo zāli. nav ko bojāt sev dzīvi, jo acīmredzot kopš dzīvoju centrā un pārvietojos pamatā ar riteni, personīgā telpa ir kļuvusi ļoti svarīga un nepieciešama.

bet pati izrāde vēl jāapsmadzeņo. pirmā doma bija par to, ka man vajag atrast tādu Konstantīnu, jo vasarā jātaisa remonts. otrā - par to, ka jāatzīst sev tas, ka esmu ļoti vientuļa, bet mana vientulība ir pilnīgi cita veida vientulība, domāju. ir tāda fundamentālā vientulība, liekas, kas mums visiem ir pazīstama, jo neviens nekad nebūs piedzīvojis tās pašas situācijas, ko tu, un tu nekad nebūsi līdz galam pazīstams ar citu domāšanas veidu un pieredzēm, bet tad ir arī tās vientulības pa virsu, kas rodas no darba izvēlēm, no personīgās dzīves izvēlēm, no tā, ka bieži vien izdomā, ka tev kaut kas pašam ir jāpierāda sev un citiem, tāpēc palīdzību nepieņemsi. tādi vientulības uzslāņojumi. un es laikam savējo vientulību līdz galam nepazīstu, bet zinu, ka tā tikai turpina augt, ar katru reizi, kad izvēlos nevis pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, bet ierakties savā iedomu pasaulītē ar teorijām, filmām un visu pārējo. tāda pārāk liela personīgā telpa, kurai neviens īsti cauri netiek laists. un to arī baigi jūt, tas pats, par ko runā izrādē - vienmēr var just, vai cilvēkam ir kāda bagāža. kādam līdzi nāk mamma, kādam līdzi nāk milzīgas bailes no saistībām, tāpēc katrs darba līgums tiek izlasīts ļoti pamatīgi, lai pievērstu uzmanību īpaši tam, kāda ir darba uzteikšanas sistēma un kādi ir noteikumi. mazliet nepabeigtas domas, kas jāpieraksta.

bet vēl es nesen izdomāju ļoti skaistu apzīmējumu, ko nu jau izmantoju daudz - izdomāju, ka visu var sadalīt pa bažu kopām. piemēram, šobrīd manas aktuālās bažu kopas ir nauda, mācības, profesionālā attīstība plašākā mērogā (ne tik ļoti es kā indivīds, bet kas vispār šajā jomā ir iespējams Latvijā), kā arī akadēmiskā attīstība. kā arī kur svinēt Jāņus, bet to es risināšu rīt. bažu kopas. uzreiz viss tāds pārskatāmāks liekas, ja to sadali pa bažu kopām.

3/22/15 04:50 pm

vakar pie kasp. skatījāmies the voice un dzērām vīniņu, un šodien es taisu sautējumu un kūku, un laikam jau ir loģiski, ka savu vienīgo brīvdienu (jo nu jau man ir brīvas tikai svētdienas) es pavadu virtuvē, sazvanoties tikai ar mammīti un mincīti.

1/26/15 09:51 pm

noskatījos beidzot whiplash, un, ar nožēlu jāsaka, ka mēreni vīlos. filma jau, protams, ir ļoti laba, bet. kaut kā tā, ka absolūti nepārliecināja, biju gaidījusi kaut ko episku. parakājos pa recenzijām, mēģinot ielikt vārdos to, kas tur nelikās līdz galam, un atradu vienu, kas izteica tieši to, ko domāju: whiplash kā filma par izcilību ir pārsteidzoši viduvēja. neviens no tēliem ne mazākajā mērā nepārsteidza, visa notikumu attīstība likās ļoti paredzama, un vienīgais, kas mazliet pārsteidza, bija pāris no grupas dalībniekiem, kuri bija ļoti negatīvi pret protagonistu. vārdsakot, mērena vilšanās, bet tas viss pieder pie lietas, supertūtiņš liek skatīties jaunākās pilnmetrāžas, jo saka, ka es citādāk atpalieku no dzīves, un tā nu es pamazām savā gliemeža ātrumā mēģinu atgūt iekavēto un garāmpalaisto, kauns jau pat atzīt, bet joprojām neesmu redzējusi, piemēram, rocks in my pockets. kur nu vēl birdman un boyhood. 

un vispār, ja vēl par whiplash, jāsaka, ka es arī ļoti, ļoti, ļoti iebilstu šai galvenajai domai, kas, manuprāt, ir viena no sliktākajām domām ever. izcilību panākt uz kaut kā cita rēķina, piemēram, sava prāta un pašcieņas rēķina, nav nekāds liels sasniegums, uz ko vajadzētu virzīties. pēc visām huiņām, kurām pati esmu bijusi cauri, galvenais nu jau liekas vienkārši tas, lai cilvēks ir 1) labs un 2) pareizajā vietā (ar pareizo šeit saprotot vietu un profesiju, kas ir piemērota prasmēm un talantiem, kā arī vēlmēm un garīgajām spējām). un šī te attieksme, ka if you push somebody hard enough, they'll become great, nu, drošvien, bet nu ne jau ar lamāšanu, pazemošanu un iebiedēšanu. skatoties uz pasniedzējiem, kuri man pašai ir visvairāk ko iemācījuši, marko ar savām iebiedēšanas spējām nav saraksta augšgalā, bet drīzāk tie cilvēki, kuri parāda veidu, kā to, ko tu dari un apgūsti, organiski iekļaut savā dzīvē, nekad neaizmirstot, ka tu pats esi vairāk nekā šī šaurā niša, kurā mēģini sasniegt izcilību. tāda visas enerģijas koncentrēšana uz šauru nišu izcilības gūšanai ir īsākais ceļš uz nervu sabrukumu, un kāda tam visam ir jēga. 

meanwhile in reality, esmu pavadījusi pēdējās pāris dienas, runājot ar pēc iespējas mazāk cilvēkiem, jo mazliet depris, toties ļoti daudz laika pavadu virtuvē. uztaisīju diezgan foršu humusu, kas sanāca mazliet par biezu, pirmo reizi pati uztaisīju suši, kur pirmajā rullī bija par daudz rīsu, bet tas viss ir iemaņu jautājums, un šodien mēģināju uzcept saldo kartupeļu un lēcu plācenīšus, kuri diemžēl īsti labi neturējās kopā, lulz, tāpēc tagad vienkārši visu to masu ieliku cepeškrāsnī, varbūt sanāks tāds liels un resns plācenis tā vietā. toties sanāca diezgan forši cepumi (auzu pārslas ar banānu, pavisam elementāri) un lielisks smoothie ar saldētām upenēm, kivi un banānu. un vakar pat nopirku jaunu kleitu, bet tas diez ko omu neuzlaboja, nu gan periods uznācis, ka pat oasis kleitas nepalīdz. nē, nu es saprotu, ka tas viss ir no tām domām par nākotni, kura mazliet uztrauc un mēreni biedē, galvenokārt naudas un pašas nervu dēļ, bet kaut kāds pārgurums arī iestājies, vai. vārdsakot, daudz miega, dažādas, nevis tikai biroja aktivitātes un savaldība. tas ir tas, ko laikam šobrīd vajag. 

1/21/15 07:37 pm

nu vispār es gribu pierakstīt to, cik stulbi sanāk, esmu kaut kāda staigājoša hormonu vētriņa. tāda hormonu vētriņa, kas liek iedomāties un iztēloties visādus stāstus, un tad gribas ik pa brīdim apraudāties. piemēram, šodien stāvēju un kādas 10 min gaidīju, kamēr kāda kundzīte gados izdarīja visu, ko vajadzēja ar to bankomātu, bet viņa visu laiku kaut ko spieda un kaut kas viņai nesanāca. no sākuma es tā kā dusmojos, nu kā, es taču skrienu, man taču ir svarīgi darbi un svarīgi laiki, kā tā var cilvēki aizņemt tik ilgu laiku pie bankomāta, kā tā var. un tad man palika mazliet žēlīgi un mazliet skumji, un tad es sāku iztēloties dažādas lietas, kāpēc viņa tik ilgi pavada laiku pie bankomāta. piemēram, nespēj noticēt, ka tik maz naudas. piemēram, gaida naudas ieskaitīšanos. piemēram, īsti labi neredz/nesaprot to, kas notiek uz ekrāna. un tad, katrreiz, kad es iedomājos cilvēkus tādās trauslās situācijās, trausli cilvēciņi trauslās situācijās, man vienmēr paliek tik ļoti aizkustinoši ap sirdi, ka jāapstājas, dziļi jāielpo un jāatgādina sev, lai beidzu iztēloties lietas par citu dzīvēm.

tāds savāds hormonu vētriņu veids, teiksim tā. tie mani milzīgie pateicības viļņi, ko piedzīvoju pirms četriem gadiem, jau arī bija kaut tāds jocīgs.

1/17/15 04:46 pm

vakar sirsnīgi sūdzējos supertūtiņam, ka I really don't have my life together, es pat neatceros, kas man šoreiz likās nepieņemami, drošvien kaut kas par to, cik grūti ir savienot/apgūt to, cik daudz pats patiesībā vari, un neiekulties neapdomīgi daudz vairāk darbos un projektos, ja to nevari pavilkt. es jau tagad jūdzos nost, ko lai dara, kad jāsāk autoskola un tamlīdzīgi, vārdsakot, meklēju hermiones maģisko laikgriezni. bet supertūtiņš paziņoja, ka kaut kad nesen ir redzējis lielisku dzīves mācību, tas ir, kad mēģini sakārtot lietas, sāc pavisam fiziski ar tualetes sakārtošanu. man tas likās mazliet wuut, bet nodomāju, ka nekāda ļaunuma jau tur nav, tāpēc šodien intensīvi nodarbojos ar tīrīšanu un izmēšanu, tagad aiziešu palēkāt uz zumbu, tad vēl plānoju salabot saplēstās drēbes, izgludināt lietas, ko jānes uz otro elpu, noberzt plīti un virtuves nostūrus, un vēl pilnai laimei noskatīties kādu frenka kapras melodrāmu, lai saņemtos un atbildētu marko, kurš uz manu vēstulīti par to, ka būšu pēc kādām nedēļām amst. atbildēja ar tekstu, ka this is so nice, I was just thinking of you the other day. manas tikšanās ar marko kopš universitātes beigšanas paliek arvien jocīgākas, viņš šķietami satraucas, ka es eju kosmosā, bet viņš arī šķietami zina, ka tas tā vienmēr ir bijis. ļoti savādas attiecības ar mācību daļas vadītāju/mentoru/visprasīgāko pasniedzēju, kāds man jebkad ir bijis.

nu un ja man pēc visas šodienas programmas nebūs kādas skaidras atbildes gatavas, būšu patiešām bēdīgs. man jau liekas, ka pēc šādas soul searching programmas visam gan būtu jābūt skaidram. (un ar visu es šoreiz domāju to, kā sakārtot darbu, ko vispār tur vajag, kur dabūt naudu sev un citiem, kā tikt galā ar nodokļiem un kā palikt mūžam jaunai, bļin.)

1/10/15 12:21 pm

es tagad visus santehniķus saukšu par Sergejiem, vai vismaz šos divus, kas pie mums nāk un reizēm pazūd, reizēm apmaldās, mūsu sākotnējais santehniķis Sergejs vispār ir krievs, un tagad viņš ir sācis ņemt līdzi otru santehniķi, kuru es arī saukšu par Sergeju un kurš runā latviski, tāpēc mēs ar Līvu izdomājām, ka Sergejs 2 ir Sergeja 1 tulks, jo, godīgi sakot, neko citu es viņu arī neredzēju darām. lai nu kā, santehniķi Sergeji bija turpu šurpu, garš stāsts kļūst īss ar to, ka pēc gada dzīves šajā dzīvoklī mums virtuvē ir veļasmašīna.

šādi laikam jau ir ar tiem pagaidu variantiem, ja, domā, padzīvosi pāris mēnešus, beigās iekulies kaut kādos vājprātos un kosmosos, un attopies, ka dzīvo tādos ne pārāk labiekārtotos apstākļos jau gadu, koļījies draugiem, lai ietu iedzert vīniņu un vienlaikus izmazgātu veļu pie viņiem, un aizņemies pannas no viesiem, kas nāk brokastīs. bet nu ko tur daudz, izskatās, ka vismaz vēl kādu pusotru gadu šeit palikšu, laikam vajadzētu beidzot dabūt normālu pannu un sakārtot ūdens jautājumu.

12/22/14 12:09 pm

pamazām tuvojoties gada beigām, vēlos pierakstīt kādas dienas notikumus, kas, kā liekas, vēl spēlēs būtisku lomu kādu laiku. vārdsakot, sīrupiņ, viena no episkākajām dienām šogad, pats marta sākums, ja nemaldos. diena sākās ar to, ka ar kasp. un kolāti bijām izlēmuši doties buržuju brokastīs uz Ozīrisu, lai galanti iedzertu šampanieti. tā vietā mistiskā kārtā nokļuvām gruzīnu ģimenes restorānā Hačapuri, kur galanti iedzēru baltvīnu un kur galanti un izsmalcināti apēdām kādus gruzīnu gardumus. vārds pa vārdam, hačapuri pa hačapuri, šis dienas cēliens beidzās ar to, ka ar kolāti un abām Līvām malkojām šampanieti kādā vārtrūmē pie miskastēm. pierunāju Kolāti atnākt iedzert tēju pēc tam, ko arī izdarījām, parunājām par džekiem un modi, un galu galā nokļuvām piketā pret Krievijas iebrukumu Ukrainā pretī Krievijas vēstniecībai. protestā satikām dažādus paziņas, ar kuriem nokļuvām krogā, un vārds pa vārdam, alus pa alam, izdomājām, ka jāspēlē pāru spēle: meitenes pret džekiem, mērķis - pārbaudīt, cik labi pārī iekļautie cilvēki viens otru pazīst. likme: 8 stundas neapmaksāta darba, kas, būsim godīgi, ir daudz krutāka likme nekā visas citas likmes, ar kurām esmu līdz šim saskārusies. mēs ar Kolāti zaudējām, tāpēc tagad katrai ir tās četras stundas neapmaksātā darba kaut kā jāatstrādā. es savu pirmo iespēju diemžēl jau nobastoju, kas ir ļoti bēdīgi - palaidu garām lielisku iespēju dalīt vīnu Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības pasākumā Gada vēsturnieks. tāpēc tagad kopā ar Kolāti iesim uz Jaungada balli, kurā atstrādāsim savas stundas katra savā veidā: Kolāte mazgās traukus un uzstāsies ar iepriekšsagatavotu priekšlasījumu par seksuālo dzīvi pirms 100 gadiem, es - lejot šampanieti un uzstājoties ar priekšlasījumu par mēmo kino un paraugdemonstrējumiem no youtube.
un, godīgi sakot, šis ir daudz labāks risinājums, nekā atstrādāt savas apsolītās stundas, piemēram, līmējot tapetes.

12/21/14 12:06 am

nu tātad, sestdiena. diena sākās ar to, ka deviņos no rīta zvanīja māmiņa un teica, ka man ir jāiet uz kino pēc divām stundām, jo vecāki ir pieteikušies uz Idas papildseansu, bet tētis ir saslimis, tāpēc nekur neies un man ir jāiet viņu vietā. tā kā man pēdējā laikā (vai arī vienmēr, nevaru atcerēties, jo man ir zelta zivtiņas atmiņa) vispār nepatīk darīt lietas, kādu laiku domāju par to, kā varētu neiet, bet tad, par laimi, atcerējos, ka Idu jau kādu laiku ļoti gribēju redzēt, tāpēc izvilku sevi no gultas un aizsūtījos uz kinoteātri. to, ka filma mani ļoti uzrunās, es jau zināju iepriekš - kaut kā arvien nekļūdīgāk nojaušu pēc filmas promo materiāliem, nosaukumiem un cita veida virspusējas informācijas, vai man ar filmu būs pa ceļam vai nē. bet es nebūtu iedomājusies, cik ļoti Ida paķers. to 80 minūšu laikā es ne reizi nevarēju atraut acis no ekrāna, lai paskatītos telefonā, kaut arī supertūtiņš man zvanīja un rakstīja vienā laidā, un pēc filmas visa zāle sēdēja teju līdz titru beigām, apmēram tāds tas fiziskais iespaids no filmas. 
bet vispār, tātad, pāris lietas. pirmkārt, attēls un uzbūve kā kustīgas gleznas, un kā daudzi apskatnieki norāda, šis melnbaltums nav parasts melnbaltums for the sake of it, bet attēlam šeit ir tāds dziļums, tāda intensitāte, un tas, cik viss ir pārdomāts, ir jūtams katrā kadrā. abas galvenās aktrises arī ir lieliskas, tik ļoti elpuaizraujoši skaistas, skumjas un dzīvas. un tās tumšās acis abām. es līdz šim neesmu daudz domājusi par to, kā es definētu skaistumu, bet tas būtu kaut kas uz šo pusi. mūzika, skaņa, un pats stāsts, es beidzot saprotu, kāpēc ida dabū teju visas balvas, kam ir nominēta. bet tas tā, atmetot tehnisko pusi, arī emocionāli filma vienkārši satricināja. kādu laiku par to mēģināju prātot, līdz pieleca, ka tas vienkārši tāpēc, ka pati dažādos periodos esmu bijusi līdzīga gan vienai, gan otrai. gan tāda vispārīga un vispārēja paļaušanās uz Dievu un spēku smelšanās ticībā, gan arī tādi fuck the pain away un drink the pain away periodi, kas vienkārši nāk viļņiem. un man ļoti, ļoti patika filmas beigas, es jau mazliet sāku satraukties, ka filma ieņems tādu anti-katolisku pozīciju, kas ir vieglāk par vieglu un pagalam garlaicīgi, bet nē, un tas likās tik loģiski un pamatoti, ka nevienā brīdī neradās šaubas par iekšējām motivācijām un nodomiem. laikam tas arī ir tas, kāpēc Ida ir lieliska filma: man kā skatītājam nevienā brīdī neliekas, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nepamatoti vai nevajadzīgi, un, ņemot vērā to, ka varoņi savstarpēji diez ko daudz nerunā, tas ir diezgan iespaidīgi. 
vārdsakot, ja vien kaut kas ļoti nemainās, šīgada lieliskākās pilnmetrāžas, ko esmu jau redzējusi, ir A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence un Ida. abas filmas vienkārši satricināja, sapurināja, lika smieties/raudāt un paskatīties uz citiem/sevi no savādāka skatpunkta. īsfilmas vēl laikam gan ir jāapkopo, to vēl redzēs, jo vēl tik daudz kas ir jānoskatās. 

un pēc tam bija lieliskas pāris stundas ar supertūtiņu, kurš kaut ko dizainēja, es tikmēr skatījos bildes no filmas un lasīju lieliskus padomus par to, kā dzīvot un labi izskatīties pinterestā, nopirku zaļus auskarus, atnācu mājās, uzvārīju lēcas un sacepu pildītas sēnes un vispār beidzot uzvedos tā, it kā es zinātu, ko daru ar ēdienu, visu iztīrīju, pabeidzu vismaz daļu no darbiem, kuru pabeigšanu biju piesolījusi jau sen, un sāku klausīties klasisko mūziku. ja līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka klasisko mūziku gribas klausīties tā mazliet, kaut kā pēc šodienas vispār gribas atmest daudz ko, ieskaitot popmūziku un trashy rap. gan jau ne uz ilgu laiku, bet interesanti, kā filmas reizēm liek iedvesmoties arī citās dzīves jomās. kaut kā tā. mazāk domāt, mazāk runāt, vairāk vienkārši būt, ja tā var teikt. 

11/25/14 12:28 pm

kā sākt sakārtot savu dzīvi, manuālis. pirmais solis: iepazīties ar kalendāru un tuvākajiem datumiem, jo, kā izrādās, kādu laiku eksistēju ārpuslaika zonā bez datumiem un dienu nosaukumiem.

otrais solis: aizpildīt kalendāru ar iekavētajiem darbiem. un tad ir trešais solis: saprast, ka īsti nespēj nekam ķerties klāt.

ne tikai ārpuslaika zona, bet arī ārpuslaika un ārpusformas smadzene. nezinu, varbūt prātīgāk būtu pārcelties atpakaļ pie vecākiem uz kādu laiku, izskatās, ka dzīve jebkāda veida rāmjos, dzīvojot vienai, šobrīd ir neiespējama. turklāt vislaik salst kājas un joprojām līdz galam neizārstēts slimumiņš.

vārdsakot, dienas piezīmes: novembra migla ne tikai uz ielām, bet arī kaulos un galvā. vajag kaut kādu mērķi un misiju, vai, citādāk tik vien kā uz tiem pašiem grābekļiem sanāk kāpt.

9/22/14 10:31 am

ļ. lieliskas brīvdienas, tādā ziņā, ka es neko nedarīju, izņemot lasīšanu un filmu skatīšanos. un pat ēst vienreiz uztaisīju, such progress, much success. esmu diezgan pamatīgi saaukstējusies, es saaukstēšanās pamatīgumu mēru pēc tā, cik man ir auksti un cik skaidri varu domāt. šobrīd ir ļoti auksti roku un kāju pirkstgalos, bet galva diezgan skaidra (no otras puses, esmu augšā jau daudzas stundas un esmu izdzērusi pusotru kafiju, saaukstēšanās zāles un imunitātes stiprināšanas, kā arī pret gripas tēju.) 
lai nu kā, tie visi ir sīkumi, mazās dzīves ikdienišķās ainas, es vienkārši gribēju mazliet pagulēt un mazliet padomāt par memories of my melancholy whores, ko vakar pabeidzu lasīt, gan par the zero theorem, ko sestdien noskatījos, un par nuovo cinema paradiso, ko noskatījos vakar vakarā. par pārējiem abiem darbiem varbūt būs ko teikt pēc kāda laika, kad nebūšu veltījusi visu savu smadzeni naudas lietām, laika lietām un cilvēku uzrunāšanas lietām, bet cinema paradiso, ja godīgi, mani riktīgi nogāza no kājām, norāva jumtu un dažādos citos veidos ļoti uzrunāja. noraudāju pusi filmas, jo tas viss bija tik ļoti pazīstams, kino par kino skatīšanos, par to, ka kinoteātrī ir pazušana, par to, kā pie mehāniķiem arī es esmu gājusi draudzēties, ēst konfektes un, ja nemaldos, reizēm arī mazliet iedzert, bet to, iespējams, es arī esmu izdomājusi. pēdējo desmit gadu laikā, kopš kino ir kļuvis par absolūti galveno interesi dzīvē, robežas starp iztēli un realitāti ir tik ļoti izplūdušas, ka es vairs bieži neatceros, kas ir noticis ar mani, ko es esmu redzējusi uz ekrāna, un vai es esmu redzējusi konkrēto filmu, vai tikai izdomājusi/izlasījusi par tās skatīšanos. izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesībā ir ļoti normāli. naratoloģijas principu saprašana pa taisno.
bet nu vakardien cinema paradiso, bļin. es nezinu, kā lai to raksturo, kā lai apraksta to absolūto skaidrību, kas ir bijusi kopš agriem tīņa gadiem, ka vienīgā vieta, kur gribu būt un kur iederos, ir kinoteātris. un kaut kā ar šo domu fonā arī regulāri sanāk kaut kur iekulties, kaut ko darīt, kaut ko studēt, mācīties un izrunāt, vai, kā ir tagad, arī noņemties ar naudas lietām, cilvēku un laika kārtošanas lietām un dažādām atļaujām, autortiesībām un līgumiem, jo tas viss galu galā ir tā vērts tajā brīdī, kad sēžu uz kinoteātra kāpnītēm un plašām acīm skatos uz maģisko ekrānu. tajā visā gan ir kaut kas ārkārtīgi skumji vientulīgs, reizēm arī iedvesmojošs, reizēm sāpīgs, reizēm bēdīgs un skumjš, reizēm ļoti, ļoti priecīgs, bet pārsvarā ļoti vientulīgs. tas, ka tu vari skatīties vienu un to pašu darbu, skatīties vienā un tai pašā punktā, bet tie gala rezultāti un uzrunājošie punkti būs pilnīgi citi, jo filma jau rezonē ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē, mazliet kosmoss, lūk, šādos brīžos es jūtu pretsaaukstēšanās zāļu iedarbības spēku, bet vispār jā. doma skaidra. kolektīvā vientulība tumšā telpā ar vienu vienīgu gaismas avotu. 

gribētos kaut kad parakāties pa atmiņām un imdb reitingiem, lai uztaisītu savu topu ar spēcīgākajām kino skatīšanās pieredzēm, bet tam šodien nav spēciņa galvā. vispār, iespējams, jau vajadzēs iet pasnaust, jo ir tieši tik grūti, bļ, kaitina, ka pusslimi cilvēki nāk ārā no mājām un apslimdina citus. un ka man reizēm arī nav īsti citu iespēju kā darīt to pašu. 

9/9/14 08:37 pm

- iedomājos, ka apokalipse varētu būt daudz vientulīgāka un aukstāka, nekā to parasti rāda kaut kādos postapokaliptiskos darbos. tas ir, vakar parakstīju līgumu ar sporta klubu uz gadu, nav pirmā reize, bet tas vienmēr liekas tāds neiedomājams commitment, ka jāapdomā divreiz. lai nu kā, parakstu līgumu par ikmēneša automātisko maksājumu, kaut kā par to vēlāk aizdomājos un aizdomājos tik tālu, ka iztēlojos situāciju, kurā pilsētā neviena nav, jo visi ir miruši vai iznīcināti, bet kaut kādu iemeslu dēļ sistēmas un automātiskie maksājumi vēl turpina strādāt, jo vienkārši atrodas citur, un visiem, visiem cilvēkiem vēl ir savi konti un vārdi, un dažāda veida virtuālas saistības, kurās krājas parādi, un diez cik ilgi, līdz tāda sistēma sabruktu? un tad es vienkārši iztēlojos, ka visskumjākā apokalipses aina - tāda ļoti, ļoti vientulīga - būtu tāda, kurā nav vairs cilvēku, bet katram ir ikmēneša maksājums, kas jau ir aizgājis krietnos parādos, nu tā, līdz miljoniem.
bet vispār tam ir arī reāls segums, pēdējā laikā reizēm atrodu rakstus par gadījumiem, kad nomirst, piemēram, brālis, un ģimene turpina saņemt draudu vēstules no bankas/kredītiestādes/telefonu pārdevēja/ievieto savu naudasprasītāju pats, ka ir jau normāls parāds un kas vispār notiek. un ģimene iet un skaidrojas, ka klau, viņš vispār jau vairākus gadus ir miris, bet izrādās, ka maksājumus nevar atcelt, jo birokrātija neatzīst tādu variantu, ka cilvēks varētu būt miris. 
un tad vēl ir netīrais FB bizness, tas ir, reiz viens bija kaut kur ierakstījis par to, cik jocīgi, ka viņa sen jau mirušais draugs - vides aktīvists pēkšņi parādās FB kā ... ... likes British Petroleum, un tad sācis to pētīt, un tad tur izrādās, ka apakšā ir jocīgi algoritmi, tirgošanās ar kontiem un katrā ziņā netīras lietas. bet šoreiz mani realitāte neinteresē, mani vairāk šobrīd fascinē ideja par to, kā mūsu virtuālās sejas var turpināt būt pēc tam, kad mums pašiem viss ir beidzies. un vēl tālāk paturpinot domu, mani kaut kā ideja par robotu/datoru revolūciju ļoti nomierina. 

- savukārt realitātē ir tā, ka šodien zvanīju Andrim, lai prasītu, vai varu izmest vienu krēslu, viņš bija pārsteigts un prasīja, kas tad nu, vai ta nu mēs tik smagi sēžam, un es viņam teicu, ka uzmanīgi, Andri, ka tu tik mani tūlīt par resnu nenosauc, un viņš ātri labojās un teica, nē, nē, Aņa Delovejevna, jums gan jau tādi draugi, kas smagi sēž, un tātad mūsu dzīvokļa saimnieks domā, ka man ir resni draugi. man pagāšnedēļ ieteica uztaisīt t-kreklu ar uzrakstu my life is fucking weird, es domāju, ka tā būs jādara, un galu galā lūgšanu grupas tikšanās reizi mēnesī mūsu dzīvoklī ir tikai ziediņi. 

8/17/14 07:04 pm

summertime sadness )

8/12/14 07:35 pm

tell me how's the way to be )

7/20/14 12:32 am

masu pasākumi joprojām ne pārāk iet pie sirds, bet šoreiz bija diezgan forši, laikam galvenais ir tas, lai ir kaut kas, ko darīt, ne tikai ēst, dzert un tusēt bulku par augstām cenām. un vakar ar kasparu aizgājām uz elbow, tā bija viena no tām pāris grupām, kuras kādreiz ļoti daudz klausījos, bet vēl nebiju nekad redzējusi dzīvē. un vakar, kad klausījos, kā viņi ļoti skaisti dziedāja the bones of you, kur viņš dzied and it's you and it's me, and we're sleeping through the day, and I'm five years ago, and three thousand miles away, un līgojos līdzi un domāju par to, cik forši būtu tomēr kaut ko just, nevis būt un funkcionēt kā tādam emocionālam atsaldenim, kā pēdējā laikā jūtos, un tad man bija visādas nejaušas un pēkšņas un fantastiskas satikšanās, un tad es aizgāju gulēt, pamodos ar ļoti lielu smagumu pakrūtē, sapratu, ka baigi stulbi un ka laiks tomēr parūpēties par sevi, tāpēc sagaidīju, kad mūsu šoferis atvedīs biedrus un atbraucu atpakaļ uz rīgu. tāds kā drudzis, tāda kā saaukstēšanās, milzīgs klepus un iesnas, saslimt jūlijā vienmēr liek justies kā tādam dieva nepieņemtam radījumam, tāpēc tagad sēžu mājās ar tēju un skatos star wars.

bet nu galvenā atziņa laikam ir tāda, ka eiropa ir mazāka, nekā man likās. un tas ir gan labi, gan biedējoši vienlaikus, jo pēkšņi everything un every place matters.

6/11/14 11:16 am - rubrikā ''Mana dzīve ar Līvu''

ja jūs kādreiz interesē, kā ir dzīvot kā paranoiķim, tūlīt būs piemērs no dzīves. mēs ar Līvu abas esam mazliet paranoiskas un diezgan trakas, un visnotaļ labi varam iztēloties nākotni, kurā ejam gulēt ar folijas cepurīti galvā, lai neļautu valdībai mūs apstarot naktī. lai nu kā, mums ir abām tendence izdomāt lietas, ātri nonākt pie secinājumiem, sabaidīties un visādi citādi uzvesties dramatiski. nu un vispirms pirmdien bija zvans no Andra, mūsu dzīvokļa saimnieka, mana tēva labākā drauga, kurš prasīja, kā man gāja Somijā un vai es varu nokopēt pēdējo rēķinu. tad vakar viņš atnāca uz dzīvokli, es biju darbā, bet Līva ar viņu mazliet patusēja bulku, Andris apskatījās rēķinu, apskatījās kaķīti un aizgāja prom. pēc kāda laika zvans Līvai, ka pēc pusstundas būs atkal klāt, turklāt šoreiz ar izvērtētāju. Līva man uzreiz raksta feisbukā, ka Andris uzvedas ļoti savādi un laikam taisās pārdot dzīvokli. mēs abas krītam intensīvā panikā, es zvanu vecākiem, lai noskaidrotu, vai Andris kādā no kristiešu mistiķes audiogrāmatas ierakstu sesijām (es zinu, ka tā reizēm neizklausās, bet mana ģimene, viņu dzīve, draugi un mana dzīve tiešām ir īsti cilvēki un īsti notikumi) nav ieminējies, ka taisās pārdot dzīvokli. mamma atbild, ka nevar runāt, jo ir ''stulbā ārstu konsīlijā'', bet mēs tikmēr ar Līvu katra savā pilsētas galā turpinām krist panikā. Līvas panika izpaudās tā, ka viņa meklēja mūsu dzīvokli ss'ā, sak, varbūt Andris jau ielika pārdot, es tikmēr rakājos cauri ss.lv dzīvokļu īres piedāvājumiem, lai šausminātos par to, cik viss ir dārgs un cik ļoti dzīvokļi rīgā izskatās pēc pritoniem. pusstunda paiet, Andris atnāk atpakaļ uz dzīvokli ar visu izvērtētāju, protams, izrādās, ka Andrim šis viss ir vajadzīgs tikai kredītu saņemšanas vajadzībām, neviens mūs ārā neliek, viss ir kārtībā. un Andris pirms aiziešanas vēl paspēja pacelt Līvas riteni un noteikt ''Smags gan'' vai kaut kā tā.

vienvārdsakot, krišana panikā ir very srs bsns, mums tas labi sanāk, don't mess with us.

6/3/14 02:42 pm

Latgale, vieta, kur es vienmēr daudz ēdu un guļu. šodien nogulēju jau visu ceļu uz šejieni, tagad sadzēros kafiju, brālēni apkārt skraida un runā, divdesmit minūšu ilgā sarunā ar tanti noskaidroju visu par visu, ieskaitot to, ka viens mūsu radinieks ir gejs, savukārt man tā kā būtu laiks precēties. kad norādīju, ka manai mātei bija 38 gadi, kad es piedzimu, tāpēc man nav kur steigties, man tika dota atļauja vēl dauzīties pa pasauli. katrā ziņā smieklīgi.

bet vecmamma mani īsti neatpazina, grūti pateikt. vecmamma mēģina likt nesakarīgas zilbes kopā, veidojot vārdus un teikumus, un vienīgais, kas viņai sanāk, ir pateikt, ka grib ''uz sātu''.

es par to ilgi runāju ar savu terapeiti, par to, ka es ar šo nekad neesmu saskārusies. līdz šim visas nāves, ko esmu piedzīvojusi, ir bijušas pēkšņas un negaidītas, bet es nekad iepriekš neesmu saskārusies ar tādu lēnu izdzišanu, kas katru reizi liek domāt, vai šī ir pēdējā reize, kad redzi šo cilvēku.

un tagad es te sēžu, ārā ir lielisks laiks, un vispār tā kā vajadzētu iet dauzīties pa pļavām, bet man ir jāsagatavo atskaites un jāizraksta rēķini. nu, tā kaut kā.

5/30/14 04:09 pm

šodien nejauši atvēru aizkaru neapģērbusies. pēc kāda brīža pieleca, nodomāju, ka wow, nu gan laiki pienākuši - tas nebūtu bijis iespējams pirms kādiem pieciem gadiem, un tad nospriedu, ka we're all bodies anyway, un gāju tālāk.

(šo pierakstu tāpēc, lai savā nodabā turpinātu risināt prāta un ķermeņa dihotomiju, ko cenšos saprast jau pēdējos trīs gadus, principā drošvien tas viss apzināti sākās kopš literature & the history of the body kursa, kurā spriedām par darbiem, kuru dēļ arvien vairāk ir notikusi ķermeņa un prāta attālināšanās un pretnostatīšana, un, tā globāli sakot, risināts jautājums par to, kā būt ar sevi.)

in other news, Rīga man uzdzen nogurumu, bet varbūt pie vainas mana gulta, no kuras vienkārši nav iespējams izkāpt.

5/17/14 04:01 pm

īsumā par svarīgāko:
vecmammai paliek sliktāk, pēc mammas vārdiem, viņa arvien biežāk neatpazīst cilvēkus; pēdējo divu mēnešu laikā es esmu izbraukājusi aptuveni 2500 km pa Latviju, vakar beidzot noslēdzām braukāšanu, tā ka kādu laiku ceru palikt uz vietas (lai arī nākamnedēļ uz Vīni); Latvijā ir riktīgi forši, lietas tiek risinātas un ir lēns, bet ļoti pamatīgs progress, bet lielākā problēma, tā virspusīgi skatoties, liekas tas, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo ar tādu absolūtu nenovērtētības sajūtu, kas savukārt nav pamats, uz kura var izveidot funkcionējošu sabiedrību; mazliet jāpiebremzē, jo nu jau sapņos runāju ar kolēģi un risinām naudas jautājumus. šorīt vēl sazvanījāmies, jo man bija jautājums par vienu džeku, un tā vietā, lai apspriestu džekus un modi, aizgājām sarunā par to, kā varam izsvērst vienu ideju vēl plašāku.

un vēl es visu laiku sapņos redzu savus amst draudziņus, tā, ka smeldz sirsniņa un nav miera, pie tuvākās izdevības aizņemšos Toma mugursomu, sapakošu savas mantas, nopirkšu megabus biļetes un braukšu pie visiem ciemos. Kā izrādās, man tomēr ļoti patīk pavadīt laiku sabiedriskajos transportos.
Powered by Sviesta Ciba