deconstruction reconstruction

stāsti par salauztām sirdīm un lielām idejām

3/25/14 08:39 pm

lielākā daļa no tā, ko es daru, ir auklēšanās ar citiem.
ņer ņer, mana iecietība ir cieši saistīta ar to, cik ļoti gribas ēst.

no otras puses, ja sāc klausīties garbage darbā, viss pēkšņi šķiet daudz nozīmīgāks un daudz dramatiskāks. rakstīt epastus, pie sevis dungojot hey baby can you bleed like me, ir mans dienas mazais savādais prieciņš.

3/20/14 03:10 pm

kā saprotams, darbs manā dzīvē ir spiedis veikt nopietnas izmaiņas. piemēram, šobrīd starp cilvēkiem, kuriem es zvanu visbiežāk, ir mana mamma, kolēģe, mājaslapas administrators un AKKA/LAA.

3/19/14 09:09 am

tātad es no rītiem eju uz vienu darbu, pa dienu esmu lielajā darbā, un tad, kad atnāku mājās, tulkoju izstādes aprakstu citam darbam. tas tad, ja vispār no tā lielā darba atnāku mājās, piemēram, vakar mums bija sapulce līdz pusvienpadsmitiem vakarā, pēc kuras vajadzēja iedzert šampi, tāpēc mājās biju pusvienos.
labā ziņa ir tāda, ka rīt ir pēdējā diena rīta darbā - es šo vairs tiešām nespēju pavilkt.
tas tā, par to dzīves sakārtošanu. šitā vairs īsti nevar, kurš tad cits par mani parūpēsies, ja ne es pati.

dienas priecīgāko notikumu sarakstā drošvien varēs ierakstīt sen nopelnīto vakaru deju nodarbībā ar intensīvu lēkāšanu (esmu bērna prātā, un intensīva lēkāšana man sagādā ļoti lielu prieku), kā arī saruna ar smukkaimiņu, kurš kādu laiku bija mans life coach un mācīja, kā dzīvot. tas bija laikā, kad rakstīju b.darbu, vadīju kinoklubu, strādāju kofīšopā, apmeklēju valodas nodarbības 3 reizes nedēļā uz 3 stundām un man bija vēl divi marko kursi, kuri bija ļoti intensīvi. viņš gan jau atkal nošūpos galvu un teiks oh dear, what is wrong with you. bet man vienkārši vajadzētu vairāk gulēt.

3/3/14 09:16 am

vakardiena sākās gruzīnu ēstuvē ar vīnu pie brokastīm, jo kāpēc ne, šampanieti vārtrūmē, jo dzīvē vienmēr vajag glamūru, turpinājās ar protestu un krogu, kurā mēs ar kolāti zaudējām pāru spēlē, tāpēc tagad katrai četras stundas būs jādara kaut kas, ko pretējā komanda var mums likumiskā kārtā prasīt, piemēram, krāsot sienas vai iznēsāt vīnu viesībās. un pēc tādām brīvdienām atvērt darba epastu ir mazliet grūti un sāpīgi galvai, pat ja darbs riktīgi patīk un nav nekāda 9-5 ellīte, drīzāk gan 13-..., bet tas ir cits stāsts.

tas, ko es vispār gribēju pierakstīt - bija lieliskas brīvdienas, gribu vēl, protams.

3/1/14 01:55 pm

kā sabojāt savu pirmo brīvdienu ilgā laika posmā: sākt ņemties ar pretīgiem starptautiskiem līgumiem, lai saprastu, vai man vajag maksāt atlikušo nl vodafone lauztā līguma summu, jo kompānija draud ar to, ka, ja nemaksāšu, tad pie manis nāks melni vīri, kuri prasīs samaksāt īri + soda procentus savai kabatai, bet es esmu izskatījusi līgumu krustu šķērsu, lai redzētu, ka tur nav nekāda punkta par to, ka man ir jāmaksā atlikusī summa līguma pārtraukšanas gadījumā.
beigās padevos un samaksāju. jūtos kā viens no sheep people, bet es aptuveni apzinos, kāds čakars ir cīnīties ar lielajām korporācijām, turklāt gan jau tas ir vēl drausmīgāk nekā es iedomājos. piemērs: viņi man sūta vēstules uz LV, bet neiedomājas, ka jāierēķina arī laiks, lai atsūtītu vēstuli, tāpēc doto divu nedēļu vietā man ir tikai puse nedēļas, kā arī nav norādīta starptautiskā numura vēstulē, un tas savukārt jāmeklē mājaslapā.. es saprotu, kā izklausos, bet man vienkārši uzdzen riebumu tādā pilnīgi fiziskā līmenī tāda čakarēšanās. man riebjas kompānijas un uzņēmumi, kuri nesaliek divi plus divi kopā un neiedomājas, ka ja reiz viņi paši man sūta vēstules uz ārzemēm, varbūt vajadzētu norādīt ārzemju telefonu, nevis kaut kādu vietējo specifisko. es pat nezinu, no kurienes man nāk tāda ārzemju birokrātijas un idiotisma nepanesība, bet diemžēl tas viņiem neko nemaina, jo galu galā es esmu viens, mazs un bezspēcīgs ar savu mazo līguma lapiņu pret milzīgo korporāciju.

es tikai ceru, ka drīzumā viņi būs sasnieguši maksimālo daudzumu naudas, ko var saraust, un vienkārši aizrīsies.

nu re, lietas, par ko es pārdzīvoju sestdienā pēc trīs projektu iesniegšanas. bet ir jāievelk elpa, jāiziet ārā paelpot un jāatmet visas šitās negācijas, no kurām var izvairīties vienkārši nekad vairs neparakstot līgumus ar kompānijām uz diviem gadiem.

2/16/14 11:45 am

nu lūk, es jau kārtējo reizi piecēlos agrāk, lai sāktu kaut ko laicīgi darīt un lasīt, bet tā vietā sēžu gultā ar laptopu un tēju, un skatos smieklīgas bildītes internetā. no otras puses, varbūt tas ir jāpieņem kā viena no muļķīgajām lietām, ko es daru, un jābeidz grimt pašpārmetumos par lieki izniekotu laiku un tamlīdzīgi. bet tas viss tā, man liekas, tas sākās ap to laiku, kad dzīvoju kopā ar arju, kura mēdza celties brīvdienās agri, lai mācītos un darītu lielas lietas, bet tas nekad nesanāca, jo viņa it kā piecēlās laicīgi, bet neko jēdzīgu tik un tā nepadarīja, un liekas, ka šāds paradums ir ļoti atkarību izraisošs un nepatīkams. 
un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz staigāju ar kājām, maz skatos filmas, daudz patērēju alkoholu un nenormāli daudz runāju ne pa tēmu, kas pamazām sāk sagādāt problēmas. kaut kad vienreiz izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt t-kreklu ar diskleimeri, ka es runāju neatkarīgi no sevis, jo ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko stāstu, kaut ko baigi izrunāju, bet to pat pēc tam neatceros un nekādi nevaru saprast. vārdsakot, mazliet haoss galvā un prātā, un ļoti pasliktinās atmiņas spējas: visu sāku atcerēties saistībā ar kaut ko citu, teiksim, kaut kādām kustībām, smaržām, gaismām, bet ļoti slikti atceros cilvēkus un to, ko kurš man ir teicis. diezgan drausmīgi, ja godīgi. ceru, ka tas saistīts ar kaut kādu prāta pārpūli, nevis kaut ko neatgriežamu. tāda runāšana par lietām, ko pēc tam neatceros (no otras puses, tas notiek regulāri arī skaidrā, tā ka tur ir kaut kādas citas problēmas apakšā), kādā brīdī var kļūt par nopietnu problēmu. jo vispār ir tā, ka es jau kādu laiku mēģinu saprast to, kāpēc es tik vienkārši un bezceremoniāli varu visiem izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz tagad, kāpēc es tik daudz runāju un pierakstu, un man liekas, tas viss ir saistīts ar to brīdi ap r. laiku, kad man bija 14, kad viss bija tik nenormāli nesaprotams un savāds, ka es vienkārši visiem par to stāstīju, kaut kādā veidā mēģinot salikt tos visus notikumus sakarīgā secīgā ķēdītē. un varbūt tieši tāpat joprojām arī ir, ka es vienkārši runāju, lai saliktu domas un notikumus vienotā ķēdītē. 
un vakar, ejot pusdesmitos pēc dienišķās maizes un tomātiem, beidzot sapratu, par ko reiz runāja implozija saistībā ar to, kā dzīve centrā maina tavu uztveri. jau kopš amst. laikiem pārtikas iepirkšanu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi, tāpēc parasti eju uz veikalu īsi pirms tā slēgšanās, kas centrālstacijas rimi gadījumā vispār ir lieliski, jo tā ir pusnakts. tad gan ir nereti sapuvuši tomāti un tukši plaukti. bet nu vakar tātad izgāju ap pusdesmitiem tādās mājasdrēbēs un mājas izskatā, un likās tik pārsteidzoši, cik centrs bija pilns - tur visādi cilvēki, visi smuki saposušies, visi tik grezni. mazliet pārsteidzoši. 
un vispār, kopš Līvai atbrauca kaķītis un es esmu atvedusi teju visas savas lietas, šī vieta tiešām liekas kā mājas. jo man mājsajūtai, kā izrādās, vajag nenormāli daudz lietu, savukārt Līvai vajag kaķīti. 

rīt Līga brauks uz amst., kur viņa tiksies ar mat., kuram es savukārt gribu aizsūtīt kaut ko nenormāli mīļu un jauku. tikai nekādi nevaru izdomāt, kas tas varētu būt. 

2/10/14 11:57 pm

dzīve ar Līvu: ap pusnakti mēs uzvelkam pidžamas un lēkājam pie rick astley - never gonna give you up.

2/9/14 03:56 pm

but your love is such a swamp, you don't think before you jump

mani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot.

bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas.

un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu. 

12/22/13 11:41 pm

esmu atradusi savu mīļāko vietu mājā, kas ir otrā stāva lielajā istabā, kur tēvs ir iekārtojis skaņu un montāžas studiju, un šeit ir tāds lielisks dīvāns, uz kura var vienkārši izgulties un rakstīt stundām ilgi, bet tās stundas īsti nesanāks, jo tūlīt mājās būs brālis ar ģimeni, un tad visi atkal kliegs un savstarpēji sazināsies tikai paceltās balsīs, bet tas nekas, jo, ja viss būs labi un visi sadosies rokās, lai mums palīdzētu, ar februāra pirmajām dienām ar Līvu uzsāksim kopdzīvi jau otro reizi. vēl es mēģinu rakstīt pieteikuma vēstules un citus rakstu darbus, bet paliek grūti, jo pēdējo nedēļu, kopš esmu uz slimības lapas, lietoju antibiotikas un citus labumus, kas tik ļoti dolbī, ka nevaru vispār padomāt. pamazām gan paliek labāk, vismaz skaidrāks prāts un mierīgāks miegs, bet joprojām ir milzīgs apmulsums un milzīga putra galvā. tas tā. un vēl es šogad dāvanu vietā veidoju primitīvus video-fotogrāfiju slaidšovus ar dziesmām, kas man asociējas ar konkrēto cilvēku, un es parīt braukšu pie vecmammas, kur būs lielā radu kopāsanākšana, un mēs visi draudzīgi pārēdīsimies un liksimies zem eglītes, un būs visas manas stāvoklī esošās māsīcas, un visi mani mīļie, mazie brālēniņi.

un vēl es šobrīd lasu Ghostwritten, ko uzrakstīja David Mitchell, tas pats autors, kurš uzrakstīja Cloud Atlas. un man ļoti patīk tas, ka šī ir viņa pirmā grāmata un ka tur jau parādās tas pats princips, jo viņš saprot to, ka mūsdienu cilvēks un mūsdienu pasaule vairs sen kā neietilpst tajā klasiskajā naratīvā ar sākumu un beigām un ka vienīgais veids, kā kaut ko vispār var pateikt, ir to nepadarīt par vienu izolētu stāstu, bet ielikt kontekstā, ielikt starp citiem stāstiem un paplašināt laikā un telpā. citiem vārdiem sakot, man ir jauns mīļākais rakstnieks, un Marko par to būtu ļoti priecīgs, jo viņam DM arī ir viens no pēdējā laika mīļākajiem autoriem.

bet vispār ir tā, it kā es pamazām atmostos no gara miega, jo tās antibiotikas tik ļoti nodolbīja pēdējās dienās, ka es teju neko neatceros. kaut kāds trakums.

12/21/13 12:32 am

man pietrūkst kaut kā liela, kaut kā ļoti, ļoti aizraujoša vai pārņemoša, kaut kā, kas liktu naktīs palikt augšā. nepabeigtie darbi neskaitās, tas nav pietiekami nozīmīgs iemesls, lai naktīs paliktu augšā, bet kaut kādi lieli projekti, nezinu, bakalaura darbs, esejas par dzīvniekiem un cilvēkiem pilsētā, kaut kas tāds, bāc, nu pietrūkst taču.

un šobrīd es esmu nomodā tāpēc, ka vienkārši neesmu apdarījusi visus darbus, šņuk šņuk. bet tur nav nekādas aizrautības, nekādas trauksmītes, nekā tāda, kas liktu mirdzēt acīm, ir tikai ķeksīši to do listē.

12/2/13 01:16 am

es mēģinu kaut kā sakārtot domas un sakārtot visus notikumus, bet tas laikam ir grūtāk, nekā varētu likties. esmu ļoti slimiņš, man riebjas, ka kārtējo reizi esmu slima, man riebjas un liekas pazemojoši tas, ka neraugoties uz savu izmēru un mērogu (jo es neesmu nekāda maza meitenīte), es vienalga esmu tik nenormāli kaitinoši trausla un vārga, ka visu laiku kaut kas notiek, tas ir, es saslimstu, es kaut kur apmaldos vai iepinos, un man visu laiku ir problēmas. šņuk šņuk. 
bet nu labā ziņa ir tāda, ka es šodien ļoti veiksmīgi pati apgriezu sev čolku. domāju, ka rezultāts būs tāds pats kā tad, kad biju 12 gadus veca un tik tizli nogriezu čolku, ka pēc tam mēnešiem ilgi ar sprādzītēm slēpu čolku. bet tas tā. mazie prieki, kad kaut kas tomēr izdodas.

bet vispār es gribēju pierakstīt kaut kādus ceļojuma iespaidus, lai to visu izrakstītu ārā un ietu tālāk, bet kaut kā pagaidām nesanāk. vienīgais, ko uzreiz varu pierakstīt, ir atgadījums uz prāmja atpakaļ no Londonas uz Amsterdamu, kad es bēdīgs (jo prom no Londonas un mar) pusdivos naktī staigāju apkārt pa prāmi un savā nodabā grīļojos, jo prāmis tā līgojās, ka šķita - esmu piedzērusies, un tad es nejauši dzirdēju sarunu starp kundzi gados un kādu prāmja darbinieku, kuri mēģināja atrast kopīgu valodu, bet kundze nerunāja angliski un franciski, un tieši brīdī, kad es gāju garām, viņa prasīja darbiniekam, vai viņš runā latviski vai krieviski. es apstājos un laipni iesaistījos sarunā, patulkoju no vienas puses uz otru, kundzei bija slikti ap dūšu, bet jūrasslimības zāles, kā izrādās, iedarbojas tikai divas stundas pēc to ieņemšanas brīža. nu jā, un tad mēs mazliet papļāpājām ar kundzi, līdz vajadzēja iet atpakaļ uz autobusu un braukt tālāk. kundze, kā izrādās, visu mūžu strādājusi Rīgā prokuratūrā, tāpēc es viņu iztaujāju par padomju tiesu sistēmu un to, kā tā atšķiras no LR tiesu sistēmas, es vienmēr naktīs palieku ļoti runātīga un zinātkāra, ja man ir jāmēģina palikt nodomā. tā nu mēs sirsnīgi papļāpājām un tad šķīrāmies, es kāpu megabusā uz Amsterdamu, kur ierados ap desmitiem rītā un gāju uz mat. ļoti auksto māju gulēt, līdz viņš pats pārradās mājās un mums bija aukstas pusdienas, un kundze brauca uz Rīgu, jo viņai negribējās lidot, tāpēc pamēģināja braukt ar autobusu. un tad, kad es, tāda runātīga un iekarsusi, iekāpu savā autobusā un gāju sēsties savā vietā, nabaga kaimiņš dabūja trūkties, jo es tik ļoti gribēju runāties, ka mēs arī kādu stundu parunājāmies. tā nu es iepazinos ar inženieri no Birmingemas, kurš brauca ciemos pie draugiem Amsterdamā, bet tas arī viss, ko par viņu uzzināju, viņš nebija ne uz pusi tik runātīgs kā es. 

es nezinu, kas tas ir, bet reizēm es vienkārši runāju un runāju, jo man to ļoti vajag.

11/13/13 06:26 pm

trīs gadus, kad es šeit dzīvoju, mēs visi bijām kopā kojās, kas bija uzbūvētas salīdzinoši nesen, turklāt tā pilsētas daļa, kurā dzīvojām, amsterdam oost, ir salīdzinoši nesen labiekārtota un pakļauta šim te gentrification procesam. vienvārdsakot, tas bija salīdzinoši jauns rajons, jaunas mājas un jaunas vietas. šobrīd, ciemojoties šajā pilsētā, es palieku pie mat., kurš savukārt dzīvo sava vectēva mājā pilsētas centrā. māja ir vairāk kā 100 gadus veca un atrodas vienā no senākajiem un dārgākajiem rajoniem, kas viss, protams, izklausās baigi labi, bet. mat., ar kuru viss ir tieši tāpat kā iepriekš un šķiet, ka nemaz neesam kādu laiku pavadījuši šķirti, ir iekļuvis pa vidu kaut kādiem īpašumu kariem, tāpēc viņa klātbūtne mājā ir ļoti nelaipni pieciesta no dažādu tanšu un onkuļu puses. tas izpaužas tā, ka viņš (tātad arī es uz kādu laiku) ir izmitināts mājas aukstākajā galā, kurā nav arī dušas, tāpēc mēs ejam dušoties pie draugiem, un tā kā elektrības padeve arī ir problemātiska (pirms divām dienām jau izsitām korķus visā mājā, gatavojot vakariņas), ielikt vēl kādu sildītāju nav iespējas. mat. nevēlas atzīt to, ka mājā ir ļoti auksti, tāpēc mums vakar no rīta pat bija strīds, pēc kura es demonstratīvi uzvilku pufaiku un turpināju brokastot. it kā viņam nav jāmaksā īre, bet, no otras puses, nav arī siltuma un nav pieejas iespējai nomazgāties. ir ļoti centrāla vieta, tiesa, un ietaupīti simtiem eiro īres maksā. savāda situācija, vienvārdsakot. visu laiku domāju par to, vai es tā varētu dzīvot, vai arī es tomēr padotos un maksātu daudz par komfortu. 
nu jā, un tā mat. vectēva māja vispār jūk ārā, un neizskatās, ka lietas uzlabosies, jo kopš vectēva nāves viņa bērni viens ar otru nerunā. tik savādi un mulsinoši, ka spītība un gadiem krāts aizvainojums bloķē cilvēku saprašanos kopīga mērķa vārdā, tb, lai saglābtu māju. 
nu lūk, un savukārt pārējās draudzenītes dzīvo ērtos dzīvokļos ļoti tālu no centra. pie marijas ir jābrauc pusstunda ar metro, pie maķedoniešu draudzenītes - pusstunda ar riteni. šitādi dzīves kompromisi.

in other news, šodien bija divi lielie atklājumi. pirmais: ja tava cope aizķer lampas, tad cope ir daudz par augstu un esi pārcentusies. otrais: draudzība ir lietu kopādarīšana, and that's all that counts. tāpēc ar mat. kopā gājām iepirkties, taisām vakariņas, rīt brauksim uz parīzi un skatāmies filmas, rīt draudzenīte nāks uz rīta tēju un tamlīdzīgi. kopādarīšana. kaut vai kopīga krišana panikā.


10/20/13 11:32 pm

nesvarīgajās ziņās jaunumi ir tādi, ka vakar pirmo reizi apmēram divu gadu laikā nopirku bikses. ne šortus, ne bikses darbam (kad strādāju ar suņiem, bikses metu ārā ik pēc mēneša, jo to darba smaku ārā dabūt nebija vairs iespējams), bet bikses, kuras vilkt ikdienā, lai ietu uz kino, uz darbiem, un tramvaju.

tikpat nesvarīgās ziņās varu teikt arī to, ka nesen sakārtoju drēbes skapī pēc apģērba veida, un vairāk kā pusi skapja vietas aizņem kleitas. izlaiduma kleitas, piknika kleitas, draugu kāzu kleitas, skolas kleitas, darba kleitas, mammas neticami ekstravagantā custom made zilo gliteru kleita, kas katru valkātāju padara par palaistuvi (izņemot mincīti Arnyy, kurš izskatījās pārsteidzoši normāls). tad vēl ir svinīgo vakariņu kleitas, ballīšu kleitas un tās kleitas, kas palīdz dienās, kad gribas kaut kur ierakties un pazust (kleitai ir bez maz vai kapuce). nu jā. tas tā.

nu jā, un vēl man ir sācies strīpu laiks. vienīgie krekli un džemperi, ko pēdējā laikā velku, ir strīpaini un melnbalti.

10/15/13 05:17 pm

ziniet tos brīžus, kad pēkšņi pārņem miers un liekas, ka viss taču būs absolūtā kārtībā? man tikko tāds bija.
sēžu Kafkā, gatavojos vakaram, telpā bez manis ir tikai pārdevēja un divas sievietes, kuras, kā šķiet, ir valodas treniņa vakariņās, viena mēģina runāt latviski, un tas izklausās tik ļoti sirsnīgi. nu lūk, un ir tāda viegla sajūta, ka viss būs čikiniekā, jo mazcenas mobilais kabatā. tikšu galā ar grad schools, ar praksēm un darbiem, ar citu fakapiem (nē, nopietni, tas, ko cilvēki reizēm uzdod par profesionālu tulkojumu ir tāds murgs. vakar pusi nakts tādu laboju, līdz acis izkrita ārā un smadzene uzsprāga no tās neprofesionalitātes un konteksta nezināšanas. bet ir taču google, tādām paviršībām nav nekāda attaisnojuma.)

bet tas tā.

10/5/13 09:07 pm

kaut kur visā tajā pārcelšanās bardakā man ir pazudušas pāris drēbes, :(. labā ziņa vismaz tāda, ka šoreiz tā "man nav ko vilkt" sajūta bija pamatota, jo tiešām trūkst dažu lietu, kas jau vairākus gadus ir tādi garderobes pamati. no otras puses, sliktā ziņa ir tāda, ka pagāja vairāk kā divi mēneši, līdz man tas pielēca, un es pamanīju, ka kaut kas trūkst. hmmmmmmmmm.
Tags:

9/18/13 10:58 am

nopirku biļetes uz amst. novembrī. man riebjas amst. novembrī, bet man vēl vairāk riebjas tas, ka es neesmu satikusi mat. kopš jūlija beigām, un pēdējā reize, kad mēs redzējāmies, bija tad, kad draudzenīte attapās, ka nav gudri doties brīvdienās, ja nav labi ar vēderu, tāpēc mēs trijatā pavadījām apmēram trīs stundas onze lieve vrouwe gasthuis uzņemšanas telpā. nu lūk, bet vismaz ir kaut kas, uz ko priecīgi skatīties un gaidīt. braukšu arī uz parīzi, kur iedzersim vīniņu puikas dzimšanas dienā, un uz londonu, kur iedzersim vīniņu ar mar., tā labi iedzert vīniņu visur.
es joprojām gaidu, kad iestāsies tāda kā nostalģija, bet vēl nekā nav. varbūt vēlāk, sevi mierinu.

bet šajās dienās es skraidu apkārt ar laptopu, grāmatu un sporta tērpu padusē, jo I want to have it all.
Tags:

8/22/13 12:49 am - young, anxious and distressed

jocīgas dienas, jocīgas nedēļas. ļoti maz ko atceros no pēdējām dienām, tāds kā vasaras miegs iestājies, tāda kā prāta atslēgšanās, jo laikam vajag. un kaut kā liekas, ka es par to vislaik rakstu, un tas vislaik vēlreiz un vēlreiz notiek, jo kaut kā tā ar mani gadās. bet šodiena bija laba, šodien es uztaisīju ģimenei vakariņas, izmazgāju visādas sen aizmirstas drēbītes un izvedu suņus pastaigā, jo gribējās kaut kur iet un klausīties keiva push the sky away austiņās, tas ir tāds albums, jo ļoti vajag klausīties austiņās, nevis pa visu istabu. tad ir tirpas un trīsas, un tad ir liels satraukums un aizrautīgums. bet šodiena bija laba - vai vismaz labāka - diena, šodien es pamodos salīdzinoši laicīgi bez modinātājiem, un šodien beidzot arī saaukstēšanās liekas mazliet pārgājusi. tādas mazas lietas, kas tomēr liek domāt, ka varbūt izdosies līdz nākampiektdienai pabeigt to, ko ļoti vajag pabeigt. (jo nav tā, ka es esmu slinka - kaut gan varbūt arī esmu, es vairs nezinu - bet reizēm ir tā, ka, lai cik ļoti centies, neko nesanāk pabeigt un paveikt, un tad vienkārši vajag ielīst migā, vajag gulēt dažas dienas un ļaut sev ievilkt elpu un atgūties, jo kaut kā pārāk daudz iespaidu un citu lietu, un pārāk daudz satraukumu, un pārāk daudz problēmu, un tam visam vajag ļaut nosēsties, pavisam vienkārši. nu lūk, un es ceru, ka tas ir pārgājis, un viss ir labāk, un es beidzot atkal varēšu būt nice, funny and productive.)

ja neņem vērā to visu murmulēšanu augšējā rindkopā, es vienkārši gribēju pierakstīt arī to, ka ļoti daudz domāju par vietu, par to savu vietu un savu stūrīti, un par to, ka manai lēnajai smadzenei vajag vismaz 5 mēnešus, lai kādu vietu padarītu mājīgu un atzītu par mājām, un tāpēc laikam būtu negudri tagad uzreiz vākties ārā no šīs mājas un šīs istabas, jo vispār ir tā, ka tad, kad es esmu citās vietās un man ir kaut kas jādara, grūti domāt un kaut ko saprast. īpatnēji saprast, ka, lai es būtu radoši produktīva, man vajag labas un personīgas attiecības ar vietu, kurā es fiziski atrodos. bet tas tā.

noskatījos Homeland. vispār interesanti, man patīk tā spriedzīte - gan vispārējā līmenī, nu, tur terorisms (un tas, kā tas tiek attēlots, ļ. fascinē tie oficiālie (vai kaut kādā veidā akceptētie) konkrētu problēmu attainojumi, nu, tur piemēram terorisms un narkotiku lietošana, tās tādas lielas problēmas, kuru attēlojums parasti kļūst ļoti didaktisks un propagandisks, bet tai pašā laikā vēl jo interesantāks, jo vienmēr taču interesanti redzēt, kā mēģina manipulēt un ietekmēt; kaut kā neveikli izteikta doma, bet apmēram tāpēc man vienmēr popkultūra un holivuda liksies maķenīt interesantāka par art house un indie, jo tie pēdējie parasti labi saprot, ko grib pateikt un kāpēc viņi kaut ko dara, bet holivudai parasti nav ne jausmas, vai arī ir laba jausma, bet diezgan traki/neveikli veidi, kā to parādīt, lai nu kā, tur ir tāds samudžinājums un tāds kā sabiedrības šķērsgriezums, ļ. fascinē, kādreiz būs jāmēģina to visu noformulēt labāk, precīzāk), vienvārdsakot, tā spriedzīte, tas terorisms tādā seriāla premises līmenī, un tā br.-kerijas dēka, jo abiem tas taču ir diezgan graujoši, vārdsakot, labākajos seriāla brīžos sēdi sarāvies uz krēsla malas, bet ļoti krīt uz nerviem broudija sieva ar savu liekulību. tik ļoti krīt uz nerviem, ka katru ģimenes ainu vienkārši izlaidu. un vispār, tur ir pārāk daudz sižeta līniju, nu, ne tik daudz kā true blood, kuru vispār reizēm nav iespējams skatīties tieši tā dēļ, bet no dažiem tēliem un sižeta līnijām varētu atteikties. bet tas tā, katrs blogotājs, protams, ir labs speciālists seriālu jautājumos.

nu lūk, un pārējo laiku es pavadu pinterest'ā, skatoties smukas bildītes vai lasot par to, kā nomest svaru. varētu teikt, ka trula ikdiena, bet tas es atceros pēdējos pāris mēnešus un vienmēr nodomāju, ka vienmēr vajag sev ļaut truli pa-eksistēt kādu laiku, ja iepriekš ir bijuši brīži, kad sākas panikas lēkmīte lekcijas vidū un pašam liekas, ka esi sasniedzis to absolūto stresa un panikas līmeni, ko vari panest. es visu pabeidzu, ar to pietiek. un es pabeidzu tā, ka man ar marko jādzer kafija tad, kad nākamreiz būšu amst., jo viņu ļoti interesē mana dzīve. vispār viņš man arī teica, lai es viņu pievienoju fb, bet tam man laikam vajag vēl iedzert.

8/15/13 05:07 pm

tātad, es esmu mājās gandrīz divas nedēļas, mazliet apjukums un joprojām liela nesaprašana, bet rekur dažas lietas, ko gribēju pierakstīt.

1. es nevaru dzīvot ar vecākiem, period. tagad vajadzētu atrast darbu, atrast mitekli un izvākties ārā, pirms tēva padomju lauku seksisms un abu vecāku uzspēlētā reliģiozitāte mani iedzīs alkoholismā.
2. nav tā, ka nav darba, vienkārši nav naudas, ko maksāt par darbu, bet tā ir pavisam vienkārši atrast labas lietas, ar ko nodarboties.
3. ir ļoti grūti rakstīt nopietnus pieteikumus stipendijām un mēģināt pārliecināt cilvēkus, lai viņi man dod naudu, ja ir vasara un vienīgais, ko tiešām gribas darīt, ir gulēt un drūmi dzert kaut kur pagrīdē
4. iespējams, man ir vasaras, nevis ziemas, miegs, jo es neko nevaru izdarīt un neko negribu darīt, absolūti nespēju iesaistīties notikumos, un komunikācija notiek pēc fake it till you make it principa. bet tas tā.

7/24/13 05:11 pm

man tiešām liekas, ka vienīgais veids, kā tikt vaļā no sirdssāpēm, ir to visu vienkārši uzrakstīt, lai pašai mierīgāks prāts, vai ne. tad nu tā, es ticu, ka ir lietas, kas notiek pareizos brīžos, un ir pareizas lietas, kas notiek nepareizos brīžos, un reizēm ir labi, ka pareizas lietas nenotiek nepareizos brīžos. it sevišķi reizēm ir tā, ka satiek kādu cilvēku, ar kuru varētu visādas labas lietas jums kopā notikt, bet nav tam piemērota laika, un paiet gadi, un tā laika joprojām nav, un tad atliek vien iet uz priekšu un cerēt, ka kaut kādā brīdī jums sakritīs laiki, jo, kā rādās, viss ir atkarīgs no iekšējiem kalendāriem un iekšējām lietām. bet tas tā, tas tikai tāpēc, ka agri pirmdienas rītā mer. aizbrauca prom, un es nezinu, kad un kur viņu nākamreiz satikšu, un tas ir mazliet, mazliet smeldzīgi, jo nu jā, ir nepabeigtības sajūta, jo reizēm liekas, ka ar konkrētiem cilvēkiem vajadzēja būt kaut kam mazliet vairāk. kaut kā jocīgi, jo ar mer. saistītas dažas no manām skaistākajām amst. atmiņām, piemēram, kā pagāšgad augusta naktīs mēdzām sēdēt pie upes un skatīties garāmpeldošās baržas, un tad, kad man nebija interneta istabā, es mēdzu sēdēt viņa gultā un skaipot ar kint., viņš bija mans mīļākais filmuskatīšanās biedrs, un vienreiz viņš man aizmiga blakus uzvalkā un mēs brokastīs ēdām saldējumu, tādas visādas mazas un sirsnīgas epizodes, kas reizēm mazliet, mazliet smeldz, jo es tomēr, kā izrādās, neesmu aizmirsusi, kā tas ir, kad ir sirdslietas. bet tas tā, es vienkārši ļoti sen neesmu jutusi trīsas un ilgas, un ir mazliet aizmirsies, kā ir, kad kļūsti muļķīgs, mazliet neveikls un tāds ļoti, ļoti nedrošs. bet es esmu droša par to, ka ja kādreiz mūsu kalendāri un iekšējie laiki būs nolīdzinājušies, viss būs labi.

nu jā, un tāpēc rudenī būs jātaisa ceļojums, lai apciemotu draugus un biedrus, kurus neesmu redzējusi kopš izlaiduma un kuri izklīduši pa parīzi, londonu, amsterdamu un berlīni. starptautiskās dzīves, lielās ambīcijas, un man grūti tam pieslēgties, jo vēl neesmu iejukusi maģistru ritmā. bet nekas, nākamgad būs mana kārta, galvenais tikai atcerēties, ka mans gap year ir tāpēc, lai es varētu darboties ar un ap savu portfolio, nevis nemitīgi dzert ar draugiem un draudzenēm lētos bāros.
in other news, darbs pilnīgi besī, kaut kā pagāšgad bija lielāks prieks un iedvesma, nezinu, kā to lai nosauc, bet likās, ka tīrīt suņu būrus un vest suņus pastaigās nozīmē daudz vairāk, nekā visādas akadēmiskās izdarības, bet šogad, nezinu. kādreiz likās, ka vienīgais patiesais un labākais veids, kā būt, ir fiziska būšana - kad tu fiziski palīdzi citām būtnēm, viss viens, cilvēki vai dzīvnieki, un es tā joprojām domāju, jo mēs taču neesam vieni un tāda eksistēšana dod daudz vairāk prieka, jo redzi un zini, kā palīdzi citiem, bet man vairs neliekas, ka tas ir vienīgais veids, kā labi dzīvot un labi justies pašai ar sevi. iespējams, tas arī tāpēc, ka tā kompānija, kurā strādāju, ir diezgan muļķīga, viņiem vienmēr trūkst darbinieku un viņi diezgan slikti plāno lietas, un ir tā, ka bieži vienkārši negribas iet, jo vieta nav diez ko jauka un darbinieki mēdz būt neatsaucīgi, slinki un ne pārāk jauki viens pret otru. bet tas tā, vēl tikai nedēļa un tad mājās, es laikam esmu ideāliste (hallooo, baigais jaunums), bet man nepatīk, ka vienīgais, kā es sevi varu motivēt strādāt, ir domāt par naudu.

dažas dienas vēl ar markusu, un tad es un mans čemodāns meklēsim jaunas mājas uz piecām dienām, gan jau viss izdosies. vakar skatījāmies filmu un ēdām vakariņas pagalmā, un tad atnāca viens draudziņš, kurš ir apmaiņas students no Toronto, tikko pameta universitāti, lai dotos strādāt vīna laukos kaut kur nīderlandē, tas ir kaut kāds jaunums, ka šeit taisa vīnu, lai nu kā, viņš spēlēja ģitāru un dziedāja, mums bija alus un daudz augļu, bija skaists vasaras vakars, es nekad nebiju bijusi Nīderlandē jūlijā, jo jūlijs pieder Latvijas rudzu laukiem un naktīm, gigi, bet bija skaisti un mierīgi, un pat smeldze un tā sajūta, ka ļoti, ļoti negribi šeit būt, mazliet atkāpās. skaitu dienas līdz mājāsbraukšanai, bet arī zinu, ka ar to nekas neatrisināsies, ar to tikai visi sarežģījumi sāksies, bet laikam būtu jauki beidzot būt vietā, kur nevajadzēs turēt savas mantas čemodānā.
vienvārdsakot, tā mazliet.

6/16/13 12:56 pm

spriežot pēc manas uzvedības pēdējās divās nedēļās, yolo ir kļuvis par manu moto.

vakar, piemēram, bija dormfest: tāds kā festivāls kojās, mums ir milzīgs pagalms vienas ēkas aizmugurē, un tad tur vakar sākām iedzert no četriem pēcpusdienā līdz diezgan vēlu. bija direktore, bija pasniedzēji, bija mana bdarba vadītāja ar bērniem un vīru, bija visādi cilvēki un studenti, un viss bija jauki un mīlīgi, tādas pirms-promdošanās trīsas un smeldzīte. bet tagad ir jādziedē galva, jāmācās un jākrāmē mantas. pārāk daudz lietu un plānu, pārāk maz laika, un pārāk daudz stulbu lietu un izvēļu.
Powered by Sviesta Ciba