5/5/13 01:35 ames tā kā krāmējos, tā kā vienkārši sēžu, klausoties mūziku jau kuro stundu no vietas, tā kā tajās vasarās, kad līdz trijiem rītā katru nakti klausījos elbow pie vaļā loga un izbijos no katra krakšķa dārzā. tas, liekas, bija ap to pašu laiku, kad ar Arni reizēm gājām uz Ziedoņdārzu ar līdzņemamām kafijām, tur sēdējām un ilgi runājām par depresiju, mēs bijām ļoti interesanti. nu jā, lai nu kā, es rīt braucu atpakaļ un, visticamāk, ka tad, kad atbraukšu atpakaļ, man jau būs pabeigta skola un mazliet lielāka saprašana par dzīvi, darbu un naudu, bet šobrīd, nu, pagaidām ir tikai nemitīga cenšanās un triekšanās sienā, jo viens ir nojaust, ka nevienam tavas spējas nav vajadzīgas, bet par to pavisam noteikti pārliecināties ir tāda citāda pieredze. bet nekas, par centību atzīmi neliek, kā teica mans pamatskolas fizikas skolotājs, un es diemžēl esmu kaut kāda perfekcioniste un visasasniedzēja, man patīk darīt lietas un kaut ko pašai izdarīt, tāpēc es turpināšu visiem uzmākties, līdz kāds man arī iedos normālu darbu. kādreiz viņiem taču apniks man atteikt, vai ne, vai arī man vienkārši kādreiz paveiksies, tā kā beidzot laiks.aizjr. mīļ. nemitīgi atgādina, lai neaizmirstu, ka drīz tiksimies, un man bail viņam prasīt, ko tas nozīmē, jo tas drīz var būt augusts, novembris vai arī nekonkrēts laiks pēc kādiem trīs gadiem. es šodien ilgi sēdēju saulē, bija tā mierīgi, un tagad tā kā deg āda, un es braucu atpakaļ uz amsterdamu, kuru es ļoti mīlu, bet kura man reāli besī, jo brīžiem liekas, ka pati pilsēta mani tā kā nepieņem, bet es jau vispār tāda drama queen un izlepusi princese, bļin - pati izvēlos un pati pārdzīvoju par savām izvēlēm. es godīgi atsākšu darboties pie sava bdarba, uzrakstīšu global city final paper proposal, panākšu visu iekavēto nīderlandiešu valodas kursos un sekošu ārsta padomam par to, kā vajag dzīvot, lai mazāk slimotu. viņš teica, lai es atmetu smēķēšanu, guļu vairāk un sāku atkal ēst gaļu, un es viņam tā kā mēģināju teikt, ka es varu izdarīt to visu pārējo, ko viņš saka, bet es nevaru atsākt ēst gaļu, jo ir muļķīgi visas problēmiņas novelt uz gaļas neēšanu, it īpaši tāpēc, ka problēmiņas manā dzīve ir daudz ilgāk, un es arī viņam mēģināju pateikt, ka es nevaru ēst gaļu, jo tad man ir jādomā par nāvi, un tas ir pretīgi, jo es vienmēr domāju par r. zārkā, un neviens pie pilna prāta esošs cilvēks taču negrib lietot uzturā kaut ko tādu, kas viņam atgādina par viņa mirušo draugu. bet tad, kad es savam ārstam mēģināju par to pastāstīt, sapratu, ka labāk nevajag, mani jau tā uzskata par jocīgu. jāceļas pavisam drīz, tad mēs iesim ar vecākiem uz baznīcu un tad es braukšu uz lidostu, un tad jau es būšu atpakaļ un lasīšu Deridā, jo pirmdien man jāiet pie sava brīnišķīgā pasniedzēja Rafaēla un viņam jāstāsta par to, kā es esmu izdomājusi rakstīt par cilvēku/dzīvnieku dihotomiju pilsētā, jāatrod cilvēki pēdējiem trim šīgada kinovakariem un jāizdomā, kāda jēga meklēt jaunus kinobiedrus, kas to visu turpinātu pēc manis/mums. man ir izlaidums pēc diviem mēnešiem, man vispār nav naudas, bet ir virtuālas attiecības ar kādu, kurš ir otrā pasaules malā, un mums ir 8 stundu laika starpība, man ir arī jāiesniedz bdarbs pēc tieši desmit dienām, kā arī atzinums no terapeites puses, ka es beidzot tiešām esmu kārtībā. savādā kārtā tā vispār nešķiet, bet, iespējams, tas tāpēc, ka man pēdējā laikā tiešām neiet un teju visi man apkārt apšauba manas spējas.
|
deconstruction reconstruction
stāsti par salauztām sirdīm un lielām idejām
3/23/13 02:32 ampirms pāris nedēļām noskatījāmies Withnail & I, kopš tā laika ar mat. regulāri viens otram sakām I demand some booze!šovakar noskatījāmies The Hottie & the Nottie, tas 1,9 punktu vērtējums imdb' likās pietiekami iedvesmojošs. paredzu, ka turpmāk augstākminētajam citātam ikdienas lietošanā arī pievienoties citāts no Parisas It's not like I have any problems getting dates. |
3/16/13 03:05 amreizēm, kā izrādās, vajag vienkāršu ballīti ar gliteriem un traku mūziku, kad vaļā atrautā kreklā dejo uz dīvāna, jo dejot uz dīvāna ir jaunais dejot uz galda. mana seja ir noklāta ar gliteriem, man ir jāraksta bak.darbs, un man ir ļoti, ļoti jocīgas sirdslietas, bet laiks beidzot pieņemt, ka pati šo izvēlējos un pati ar visu tikšu galā. rīt būs jauna diena, es tikšu galā ar iekavētājām bak. lietām, atbildēšu uz epastiem un sagaidīšu čommmmiņu no rīgas, man viss būs ļoti, ļoti labi. |
2/26/13 01:25 amlasīt šekspīru paliek vieglāk, darīt lietas paliek grūtāk, laiks saspiežas un darbi iekavējas nu jau kādas četras nedēļas, ko gan es mēģinu apmānīt, es nemāku plānot laiku, tāpēc vienkārši mēģināšu tikt galā pēc iespējas labāk ar visu, visu. pat ja viss ir par daudz, man tas patīk. galvenais, lai ir brīži, kad sajūti, ka viss ir šeit un tagad, es nesen kaut kur lasīju, ka cilvēki pavada 98% nomoda laika, domājot vai nu par pagātni, vai nu par nākotni, iespējams, tas bija rakstīts glamour'ā, iespējams, tā ir patiesība, bet tie daži brīži, kad dzīve tiešām ir, piemēram, guļot uz galda skolā ar puiku un klausoties sound of silence, nu, tas atsver pārējos brīžus, kad vienkārši dzenos pakaļ kaut kādai laimīgai nākotnei, kura tik un tā necik spoža neizskatās. bet es jau sen par sevi sapratu, ka vienīgais, kā varu justies labi, ir triecoties sienās un mēģinot tikt vaļā no apātijas, frustrācijas, depresijas, visām citām modernām kaitēm, tāda mūžīgā dzīšanās pēc maldugunīm, ugunīm un citām spožām lietām ir vienalga patīkamāka par vienkāršu eksistenci un visa izaicinošā aizmiršanu.ir vēls, es esmu nogurusi, jo šodien izlasīju daudz rakstus un pirmo pusotru cēlienu kārtējai Šekspīra lugai, es biju skolā un biju valodas nodarbībās, un šāda laikam būs mana ikdiena turpmākos četrus mēnešus, un tas ir labi, vienkārši reizēm vēlu naktīs paliek grūti. tāpēc rekur personīguma deva, man pat nav laika aiziet nopirkt jaunus zābakus, tāpēc mūžīgi staigāju slapjām kājām, jo vecie ir cauri, bet tie ir nieki. galvenais tomēr ir cilvēkmīlestība, galvenais ir nekļūt riebīgai pret apkārtējiem tikai tāpēc, ka esmu nogurusi, un es cenšos, es ļoti, ļoti cenšos, bet nekad neliekas gana labi. gluži tā, kā toreiz ar pasniedzēju runājām, ka problēma, ar ko daudzi mūsdienu kino varoņi saskaras, ir tā visa apzināšanās, tā hyper awareness, un kur tu no tādas tiksi vaļā, kur nu tu liksies, ja pašam liekas, ka viss, ko dari pret citiem, ir sūds un nav gana labs, ka tu pats neesi gana labs. pick up your crazy heart and give it one more try, galvenais ir turpināt mīlēt, cik nu vien pats vari. cilvēkmīlestība, mazie, cilvēkmīlestība, viss cits ir sūds. jāiet gulēt, rīt būs jauna diena, jauni darbi, mazliet vairāk gaismas un, ja paveiksies, mazliet vairāk naudas, es laikam izmetu savu nesamaksāto koju rēķinu miskastē, kaut kāds mājiens, vai. |
2/17/13 07:56 pmes visu laiku klausos lanu del rey, un kaut kā tā sanāk, ka mūzikas izvēles atspoguļojas ārējā tēlā, tāpēc visu laiku nēsāju melnu matu lenti, kabatā vienmēr lūpu spīdums un uz acīm melns zīmulis. vakar bija pirmā darbadiena kofīšopā, tā ir tik citādāka pasaule, kurā appīpējušies franču puikas nemāk saskaitīt naudu, un šodien liku aizjūru mīļotajam klausīties latviešu šūpuļdziesmas, vienvārdsakot, dzīve pilnā sparā. mat. vakar iesprūda zem manas gultas, un ar draudzenīti šodien izdomājām būvēt segu māju manā istabā, lai ir vieta, kur paslēpties un rakstīt bakalauru. pasniedzēji liek jukt prātā, t.i., marko liek jukt prātā, bet pēdējā laikā mans prāts ir lēnīgs un neass, un es nezinu, kā ar to cīnīties. iespējams, vajadzētu gulēt mazāk, iespējams, vajadzētu vairāk atpūsties pa nedēļu, bet šobrīd es jau esmu iekavējusi visas lietas, ar kurām sevi nodarbinu.bet, godīgi sakot, ir tā, ka es pēdējā laikā kaut ko runāju un diskutēju, bet pat man pašas argumenti neliekas pārliecinoši, un es nezinu, kā lai tiek vaļā no šīs te mērenās apātijas. |
2/4/13 11:38 pmmēs ar mat. nesen izveidojām savu īpašo komunikācijas veidu - tā vietā, lai ar vārdiem whatsapp ziņās izstāstītu, kas notiek, mēs uzņemam emocionāli izteiksmīgus pašportretus, tāpēc viņam tagad ir daudz bilžu, kurās es izskatos pēc vieglas uzvedības sievietes, bet man ir daudz bilžu, kurās viņš izskatās mēreni stulbs. ļoti ērts un parocīgs saziņas veids, noteikti iesaku. |
1/23/13 05:33 pmIt kā mierīgas, bet bezgalpilnas dienas. Lasu, rakstu epastus, atbildu uz epastiem, uzdodu jautājumus un meklēju atbildes, un pavadu garas stundas aiz aizslēgtām durvīm pie datora, reizi pa reizei aizejot uz saviem dutch kursiem vai uz veikalu pēc āboliem. kopš aizvakardienas smukkaimiņš ir mans jaunais mentors, ne tikai tāpēc, ka viņš ir skaists, bet arī tāpēc, ka viņš ir ārkārtīgi disciplinēts un zina, kā savienot visu. un pagaidām ir tā, ka es mēģinu izdarīt visu, tāpēc man vispār vajadzētu labāku dienasrežīmu, dienasritmu un iedvesmojošas tumblr bildītes katrā stūrī. bet mēs esam jauni, mēs varam visu, vai ne.kaut kā jocīgi apzināties, ka vispār ir tā, ka nauda arī ir vienīgais šķērslis kaut kādām lielām idejām un plāniem. un nauda smieklīgā kārtā arī ir šķērslis, ko varētu visvieglāk pārvarēt. nu, ne jau tā, pavisam viegli, bet vismaz zināms, kā ar to varētu tikt galā. bet ar to prāta un emociju lēnumu gan grūtāk. vienvārdsakot, visu vajag darīt mazliet vairāk. no otras puses, es pirmdien dabūju savu kinokluba džemperi. es jau sen gribēju skolā rādīt kādas latviešu filmas, tāpēc rudenī ar saviem puikām nodibināju kinoklubu, kur studentiņi rāda filmas no savām mājām/bekgraundiem, un tagad man ir džemperis ar manu vārdu, gadu un mūsu logo. fizisks pierādījums tam, ka es varu realizēt savas idejas un ka vispār tas reizēm arī labi aiziet. iedvesmo labāk par tumblr bildītēm, godīgi sakot. |
1/2/13 09:57 amgalvenais, kas visu laiku krīt acīs un ļoti, ļoti kaitina, ir milzīgā izšķērdība. visas gaismas mājā deg visu laiku, porcijas ir tik milzīgas (apm. divreiz lielākas par to, ko parasti var dabūt Nīderlandē), ka liela daļa cilvēku pusi vienkārši met ārā, iepirkumi nāk vismaz divos plastmasas maisiņos (jo ja nu viens saplīst), un vakar applebee's secināju, ka gaļa tiek pievienota pilnīgi visam, ieskaitot sīpolzupu un tomātu zupu. tāda vispārēja pēc mums kaut vai ūdensplūdi attieksme, diezgan kaitinoši. un tad vēl viens čalis no armijas, Džošs, kurš dzīvo Teksasā, paziņoja, ka viņam liekas, ka Eiropa ir nabadzīga. mēs uzreiz atcirtām, ka jā, tā varētu likties, jo tur vismaz cilvēki ir taupīgāki un nedzīvo pāri saviem līdzekļiem.bet vispār Bostona ir ļoti skaista. šodien silti saģērbsimies un iesim turpināt izpētīt pilsētu. ja mēs šeit būtu vasarā, varētu braukt vērot vaļus, bet šobrīd doma par kratīšanos pa okeānu mīnusos neliekas pārāk vilinoša. |
12/27/12 05:55 pmes negribēju taisīt lielu gada pārskatu, jo pa vienam mēnesim tur ir baigā tumsa un nesmuki, bet tagad ir mazliet brīvs brīdis manā ārkārtīgi kosmopolītiskajā tuvāko dienu dzīvē, tāpēc vispār mazliet gribas pierakstīt lietas. ja tā padomā, pēc aptuveni 30 stundām es būšu Bostonā un mēs ar draudzenīti dziedāsim un dejosim double rainbow oh my gooood. šorīt rīgu pamest pat nebija tik bēdīgi kā parasti, drošvien tas arī saistīts ar ļoti homofobisko taksistu, kurš, uzzinājis, ka lidoju uz amsterdamu, paziņoja, ka jā, tur jau tie visi geji brauc, kādas šausmas. vai arī es vienkārši sāku pieņemt savas pašas izvēles un pārstāju justies slikti saistībā ar to, ka neesmu mājās. drīz lidojam uz londonu, kur paliksim pie puikas, kurš man skaipā lasa priekšā hariju poteru, un rīt satikšu līvu, vienvārdsakot, esmu tik kosmopolītiska, ka bērnības dienu es varētu vienkārši no laimes lēkāt gaisā. no otras puses, es to pati joprojām daru.lai nu kā, te nu es esmu ar tikko nokrāsotiem melniem nagiem un kreklā ar tīģeriem, gaidu nagu lakas nožūšanu, tāpēc gribu ātri visu svarīgo pierakstīt. |
11/9/12 01:08 amšodien marko man mazliet pārmeta, ka es visu dramatizēju (tiesa, es viņam paziņoju, ka eseja, ko iesniedzu vakar, bija sāpīgākā rakstīšanas pieredze manā mūžā, kas, protams, nav taisnība, bet kāda starpība, tajā brīdī tā tiešām likās), un nav jau tā, ka viņam par to nav taisnības. šis ievads ir oficiāla diskleimera vietā.un tātad, kā parasti tad, kad man ir jādara kaut kas, ko es tiešām negribu darīt, es pārskatu vecas bildes mazliet iedvesmai un lai sajustos labāk, jo tur parasti ir daudz smieklīgu lietu. es, liekas, vienmēr bildēs izskatīšos labāk nekā dzīvē, un varbūt tāpēc visas bildes liekas tik ļoti, ļoti, ļoti notikumiem pilnas un aizraujošas, bet iespējams, ka agrāk es vienkārši vieglāk priecājos. un protams, ir dienas, kad viss ir ārkārtīgi labi un forši, un kad tas agrākais vieglums ir atpakaļ, bet tās dienas ir arvien retāk. nezinu, rudens vai vienkārši ļoti slikts gads, godīgi sakot, jau pusotrs gads, bet acis ir tādas nedzīvas un bēdīgas pēdējā laikā. nezinu, pa kuru laiku, bet es arī esmu pārstājusi ticēt, ja tas ir labs vārds, cilvēkiem. ar retiem izņēmumiem es izvirzu neprātīgas prasības, un ja kāds kaut ko salaiž dēlī vai neizdara tā, kā es gribu, es nedodu cilvēkiem otru iespēju. un tas viss, protams, notiek tikai manā galvā, otrs cilvēks vienkārši pamana pēkšņu un it kā nepamatotu atgrūšanu. šī, liekas, arī ir visnotaļ jauna pazīme. ļoti, ļoti īpatnēji. un vispār pēdējā laikā es ļoti daudz laika pavadu ar smukkaimiņu, kurš joprojām ir ārkārtīgi skaists, un mēs mēdzam runāt līdz vēlām naktīm par to, ka arī skaisti cilvēki raud. viņš mani ir pasācis uzrunāt par honey un darling, mēs parasti apspriežam dekonstrukciju un poststrukturālismu, un viņam vienmēr miteklī ir labs vīns. ļoti patīkama koju draudzība. |
9/26/12 12:22 amdienas bilance: sagriezts pirksts, iespējams darba zaudējums nākamnedēļ, mistiskas lietas ar telefona rēķinu (kāpēc gala skaitļi vienmēr ir lielāki par to, ko viņi solīja?), papļāpāju ar puiku Honkongā, viss tajā pasaules malā arī ir kārtībā. vakar beidzot dabūju savus garos svārkus, tāda laimīte.bet vispār ir tā, ka ir pārāk daudz. un trakākais, ka nezinu, no kā varētu atteikties. bet šitāds ritms, kad ir četri to do saraksti (pa vienam rītā, pusdienlaikā, pēcpusdienā un vakarā. bet ko tur daudz, man acīmredzot kaut kādā brīdī likās, ka būtu labi pilnīgi aizkrāmēt savu ikdienu tā, lai draugus satiktu tikai īpaši paredzētos brīžos. un vēl: gerberas podiņā nonīka mazāk kā mēneša laikā. mat. nesaprašanā, kā es paspēju augu iznīcināt tik ātri, ja reiz pat viņam istabasaugs izturēja divus gadus. nākamreiz, kad mēģināšu kaut ko audzēt, pameklēšu padomus. bet vispār, šoruden it sevišķi novērtēju to, kāds mājīgums istabā, it sevišķi tādos pretīgos, lietainos vakaros. un man tak likās, ka septembrī būs vairāk, ko teikt, bet īsti laikam nē. vai arī man vienkārši nav laika reflektēt. |
9/24/12 12:00 amvarbūt, ka man tiešām vajadzēja šādas lēnas, lēnas brīvdienas. pagājušā nedēļa bija traka, un es tā arī pēc parīzes nevarēju īsti izgulēties. un tad vēl liela skolas prezentācija nedēļas vidū, un brāļameita, un kaut kā reizi pa reizei ir jādod iespēja galvai atslēgties. un manā gadījumā, kā izrādās, labākais veids, kā atslābināt smadzeni, ir dienu no vietas blenzt sienā. vienmēr palīdz.piektdien bija episks skolas pasākums, kurā bija ļoti daudz vīna un pasniedzēju, un es sirsnīgi izrunājos ar savu pagāšgada literatūras pasniedzēju, kā arī ar jauno kinočali, kurš vispār ir tāds čalis, ar kuru es varētu viegli arī kļūt par draugiem. bet laikam neba velti nav ieteicams kļūt par sirdsdraugiem ar saviem pasniedzējiem, vai ne. un vakar ar draugiem noskatījāmies terminatoru, vispār ir tik forši, ka ir tāda milzīga gulta, kurā var viegli skatīties filmas četratā. un smukkaimiņam kaut kādas īpatnējas lietas darbā, un tāpēc viņš man katru nedēļu iedod pa puķu pušķim. tikko tiku pie mārtiņrozēm, ļ. jauki. koju dzīves prieki, kaimiņš dod puķes un tā. un, protams, līst. Amsterdama, lol. |
9/9/12 12:46 pmkopš esmu atpakaļ amst., sanāk visu laiku darīt kaut ko jaunu un iepazīt jaunas pilsētas daļas. piektdien vakarā atklāju jaunu mīļāko bāru, kas gan ir diezgan tālu no mājām, bet tur ir tik forši, ka mīties cauri visai pilsētai neliekas velti. vakar savukārt bijām uz kubrika izstādi, kas pirms-slēgšanas dienās ir vaļā līdz pusnaktij, un muzeji vēlos vakaros ir tik daudz foršāki. un tur ir tādi lieli ekrāni pa visu sienu, uz kuriem rāda izgriezumus no dažādām kubrika filmām, un sēdēt līdz pusnaktij muzejā, skatoties fragmentus no dr. strangelove, bija viens no skaistākajiem pēdējā laika brīžiem.un amst. ir tik glīta, tur tiešām nav cita vārda, naktīs, tās mazās ieliņas, kas iet pa riņķiem, un gaismas, un tas nebeidzamais ūdens. tāpat kā pirms kāda mēneša ar puiku sēdējām kanālmalā līdz pusnaktij, skatoties garāmejošās baržas. tādi vasaras skaistie brīži, kad liekas, ka ziema nekad nepienāks, pirmdiena nekad nepienāks, tāpēc nav nekādu pienākumu vai atbildību, un var sēdēt līdz trijiem rītā, runājot par visiem tiem niekiem. bet vispār. Kubriks taču bija nenormāls tajā, kā viņš strādāja, bet viņš arī izdarīja tik daudz un tik labi. nospriedu, ka man arī vajadzētu kļūt organizētākai un optimālākai laika tērēšanas ziņā, rakstu tagad katru dienu to do sarakstus un tā, bet šorīt, protams, vēl divas stundas pēc pamošanās nevarēju izlīst no gultas, jo bija jāskatās seriāli un jālasa raksti par to, kā atmest dzeršanu. te tev nu bija, tāds nu sanāca mans jaunais sākums, iedvesmojoties no Kubrika. |
9/5/12 11:44 pmman ļoti, ļoti patīk mana skola, it īpaši tāpēc, ka manā jomā ir ļoti maz studentu, bet pasniedzēji ir forši un ļoti patīkami cilvēki, un viegli izveidojas attiecības arī ārpus akadēmiskiem rāmjiem. es ne reizi neesmu ne ar vienu pasniedzēju iedzērusi alu, bet ar Ādamu, piemēram, ilgi mēdzām sēdēt uz skolas kāpnēm pēc filmām un runāt par kino, mana literature of social exclusion pasniedzēja man deva seriālu padomus (pēc viņas ieteikuma noskatījos veronica mars, ļoti patika vispār), bet šodien ar manu jauno kino pasniedzēju, ļoti pievilcīgu čali ap 30, kādu stundu runājām pie skolas par kino, dzīvi un cigaretēm. no otras puses, jo vairāk gadu zem saules, jo vairāk saprotu, ka man ir kaut kāda jocīga raksturīpašību kombinācija, kas liek automātiski un uzreiz sadraudzēties ar lielāko vairumu cilvēku. un es tak vienmēr domāju, ka esmu maz-sociāla būtne, bet nu jā. dažādas uztveres un tā.in other news, pēdējās dienas ir tāda intensīva un aizraujoša skriešana. skolas cilvēki izdomāja, ka mums noteikti ir jāiedzīvina campus princips, tāpēc jaunā skolas māja ir šīs pašas ielas galā, un tikt no kojām uz skolu ir tieši vienas dziesmas garš uzdevums. labums, tiesa, ir tāds, ka pusdienās var nākt mājās. tās pirmās semestra dienas vienmēr ir mazliet bardaks, visi pēc vasaras pamazām sanāk atpakaļ, viens par otru brūnāki un ar aizraujošākiem stāstiem kabatā, betbetbet. man tik ļoti patika šī vasara, es tak vēl pirms mēneša lēkāju pa Latvijas pļavām, nu labi, tieši pirms mēneša bija tas milzīgais zibens un negaiss, bija tik ļoti intensīvi un skaisti, un nākamajā dienā mēs ar mammu gājām pie friziera un dzert kafiju, un viss bija tik ļoti, ļoti skaisti. un vispār. man pie durvīm ir salīmētas visādas krutas bildītes, visādi kruti notikumi un skaistas kleitas, un tur ir visādi draugu taisīti joki un skaistas bildes, un katru reizi, kad paskatos, teiksim, uz to bildi ar sevi mežā armijas jakā blakus pēterim liepiņam, es nodomāju, ka wow, I'm that chick. un tagad es ar savām galvassāpēm iešu gulēt, gan jau ar laiku sākšu atkal rakstīt interesantāk, bet šodien es ilgi runāju ar marko un teicu, ka ir laba, stabila sajūta. pēc pagājušā pusgada, kas pagāja vienkārši miglā, ir tik labi just pamatu zem kājām. bet tagad viss, pienācis laiks vakara pasaciņai, tfu, ikvakara Kaningema devai. |
8/8/12 11:50 pmja tev nākamajā rītā jāceļas pussešos, lai skrietu uz jauno darbu, vajag, protams, līdz pusdivpadsmitiem sēdēt kanālmalā un pļāpāt. bet tas tā, man nekad nesanāk normāli izplānot savu miegu. |
8/8/12 02:51 pmmans pēdējā laika attaisnojums visam ir sorry, my goldfish memory.pilnas kojas ar cilvēkiem, kuri tikko vācas iekšā. tāds flešbeks no maniem sākumiem. |
7/24/12 07:05 ampirmo nakti pa ilgiem laikiem bezmiegs naktī. bet tas tā.kopš manas dzimšanas dienas man neviens vairs nejautā pēc pases veikalos. it kā bēdīgi, it kā nē, bet tas tā. un vēl es vakar metu granātu, šodien staigāju pa dārzu agrā rītā vienā dvielī, un vēl es nopirku superīgu kaklā karināmu pulksteni. bet tas viss ir tā. piezīme priekšdienām: izskatās, ka atrast baltu t-kreklu/topiņu, kas labi izskatās un nav pārāk piegulošs vai arī ar muļķīgiem uzrakstiem, ir vienkārši neiespējami. tie, kuri ir patīkami un forši, ir virs 15 latiem, un pārējiem ir uzraksti a la sunset romance vai I want to shine like a superstar virsū. vai arī vienkārši padara valkātāju par tādu kā grūtnieci. |
6/19/12 12:42 amviens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk suņi, ir tas prieks, ar kādu viņi vienmēr mani sagaida mājās, neatkarīgi no tā, cikos. tikko, piemēram, es pārrados mājās pēc gara, gara riteņbrauciena no centra, kura laikā vairākas reizes nokrita ķēde, un abi suņi tik ļoti, ļoti priecīgi. tā kā manam amst. ritenim nekad nav nokritusi ķēde, es nemaz nemāku tikt ar to galā, nu, tagad jau māku, bet tas prasīja kādu laiku. lai nu kā, otro reizi, kad nokrita ķēde, biju pie teātra muzeja, un man likās tik jocīgi, ka es tur ņemos ar savu riteni savā kleitā, tur blakus stāv džeks, kurš runā pa telefonu, un viņš vispār pagriežas un izliekas, ka mani neredz. tāpat arī bija pirmo reizi, kad laboju riteni pie brīvības pieminekļa, mani tiešām pārsteidz tāda vienaldzība/ignorēšana. laikam tas ir normāli, es vienkārši esmu pieradusi pie amst., kur, ja tev kaut kas notiek ar riteni un tu piestāj malā, pirmais garāmbraucējs piedāvā palīdzēt.bet tie ir nieki, bija tik skaista diena. krāsas, gaismas, cilvēki, pastaiga, pat biju pie liceja un iegājām pagalmiņā, kur kādreiz vidusskolā mēdzām iet pīpēt. un tur, kur cēsu iela atdalās no brīvības ielas, ir tāds ļoti īpatnējs apavu remonts luksus, kura uzraksts ir neona gaismās un tādā teju iekšpagalmā, un izskatās vai nu pēc točkas, vai pēc bordeļa. un miera ielas rajons, un vispār tas gals, jēziņ, cik tur ir jauki. un tur vēl ir jumis, kurā jāiet iedzert černobiļa, un soļanka, kur reiz ar līvu pēc skolas ierāvām pa mokai, tas mūsu ūķu pētījums bija diezgan episks. diez, kas ar tiem ūķiem tagad ir noticis. sniedziņš ir garlaicīga točka, jumis joprojām episks, valentīna vairs neeksistē, kas noticis ar pie valrieksta? neesmu vēl redzējusi vakardienas true blood, bet pirmā šīs sezonas sērija man nešķita pārāk interesanta. un vēl es tikai tagad atklāju beach house. es jau teicu, man tas reakcijas laiks tāds palēlināts. |
5/16/12 01:14 amšī vakara/nakts atklājums: mūziķe Hindi Zahra.jau ilgu laiku meklēju tādu mūziku, pie kuras var mierīgi darīt māju lietas un skolu lietas. tāds semestra beigu panīkums, kad nekam vairs nav spēka un pilnīgi izbojāta laika izpratne. mani biedē brīvdienas un dienas bez konkrētiem plāniem, re cik tālu aizdzīvojos. |
4/3/12 12:20 pmmana virtuve ir pilna ar dārzeņiem visās iespējamās krāsās, vismaz ēstgatavošana tagad ir krietni krāsaināks un radošāks process |
Powered by Sviesta Ciba