nu vispār es gribu pierakstīt to, cik stulbi sanāk, esmu kaut kāda staigājoša hormonu vētriņa. tāda hormonu vētriņa, kas liek iedomāties un iztēloties visādus stāstus, un tad gribas ik pa brīdim apraudāties. piemēram, šodien stāvēju un kādas 10 min gaidīju, kamēr kāda kundzīte gados izdarīja visu, ko vajadzēja ar to bankomātu, bet viņa visu laiku kaut ko spieda un kaut kas viņai nesanāca. no sākuma es tā kā dusmojos, nu kā, es taču skrienu, man taču ir svarīgi darbi un svarīgi laiki, kā tā var cilvēki aizņemt tik ilgu laiku pie bankomāta, kā tā var. un tad man palika mazliet žēlīgi un mazliet skumji, un tad es sāku iztēloties dažādas lietas, kāpēc viņa tik ilgi pavada laiku pie bankomāta. piemēram, nespēj noticēt, ka tik maz naudas. piemēram, gaida naudas ieskaitīšanos. piemēram, īsti labi neredz/nesaprot to, kas notiek uz ekrāna. un tad, katrreiz, kad es iedomājos cilvēkus tādās trauslās situācijās, trausli cilvēciņi trauslās situācijās, man vienmēr paliek tik ļoti aizkustinoši ap sirdi, ka jāapstājas, dziļi jāielpo un jāatgādina sev, lai beidzu iztēloties lietas par citu dzīvēm.

tāds savāds hormonu vētriņu veids, teiksim tā. tie mani milzīgie pateicības viļņi, ko piedzīvoju pirms četriem gadiem, jau arī bija kaut tāds jocīgs.