6/10/15 12:40 amnegribu īsti rakstīt nekādus komentārus feisbukā, ne tviterī, ne kur, bet gribētos kaut kā piefiksēt domas tā visa svētdienas atgadījuma sakarā, kas nu jau ir izskanējis visos medijos ar lielu traci, kad VARAM ministrs Gerhards uzbrauca gājējai (kas nu viņa par gājēju, tiesa, tantuks tupēja uz ceļiem). kā nu tas tā gadījās, es arī apmeklēju šo dievkalpojumu ar abām brāļameitām un visu ģimeni, kura, atšķirībā no manis, joprojām ir izteikti katoliska, bet es, godprātīgi jāatzīstas, kardināla sprediķa laikā aizgāju pasēdēt pļavā, tā teikt, tālāk no grēka. tā nu mises laikā viena mašīna brauca virzienā no bāra ''mojo'' (es tiešām nezinu Vecrīgas ielas), visi tā paraustīja plecus, pakratīja galvas un mierīgi izlaida cauri. pēc kādas pusstundas tā pati mašīna brauca atpakaļ, bet, kā jau visi mediji ziņo, tas bija dievgalda laikā, kad cilvēki tajā pašā laukumā tupēja uz ceļiem, visādas mammas un visādi bērni, tantuki, vecāki kungi, jaunāki džeki, un te pēkšņi no aizmugures viena mašīna sāk bakstīties iekšā, un cilvēkiem tak pat nav ne jausmas, kas tur notiek, jo visi ir ar mugurām pret to pusi. īsti nezinu, kas būtu bijis, ja tā mašīna būtu tikusi cauri šim pūlim, tikusi līdz dievgaldam un pāri laukumam, jo otrā pusē stāvēja vēl vairāk cilvēku, visādi karogi un kas tik vēl ne. bet nu brīdī, kad tur cilvēki saprata, ka mašīna spītīgi grib tikt cauri, cilvēki vienkārši nelaida, jo kur saprāts, un tad no mašīnas izleca Gerhards, izleca viņa sieva, kura sāka šausmīgi kliegt un brēkt, visi runāja šausmīgi sakāpinātās balsīs, un tās bija tīrās šausmas. tā kundze kliedza, ka tās ir mūsu tiesības šeit braukt, mēs šeit dzīvojam, atkārtošu vēlreiz, tās ir mūsu tiesības, ko jūs iedomājaties, mūsu TIESĪBAS, un kas tā par nekristīgu rīcību - tā neļaut mums īstenot mūsu TIESĪBAS, un tad tur džeki no dievkalpojuma apmeklētājiem sāka arī runāt paceltās balsīs, es tikai klusi teicu mammai, lai tik viņa neļauj tēvam iet tur iesaistīties, jo tur jau taisnības cīnītāju netrūka. kādā brīdī kāds arī sāka filmēt, kādā brīdī kāds attapās pasaukt policiju, kas tur tā īgni stāvēja sānā, kādā brīdī ministra kundze tomēr aizgāja prom, atstādama savu vīra kungu ļoti nepatīkamā un nokaitētā situācijā, jo viņš, atšķirībā no viņas, bija daudz mierīgāks, vai vismaz ne uz pusi ne tik skaļš (vienkārši tā sieviete, šķiet, iemieso visu, kas man riebjas cilvēkos, tāpēc es tik smalki to pierakstu), kādā brīdī kāds no policistiem izsauca ceļu policiju, un tad tur visi policisti tā mazliet mīņājās un īsti vairījās pieņemt jebkādu lēmumu, un man nav lielu šaubu, ka, ja tur nebūtu divu klātesošu principiālu džeku, nekāds protokols ministra kungam netiktu sastādīts. un tantukam, protams, atbrauca ātrā palīdzība ar lielu uzrakstu REANIMĀCIJA, jo ja reiz over the top, tad over the top līdz galam.kamēr visi dievlūdzēji gāja procesijā pa rajonu, laukumā pamanījās iesprūst vēl viena mašīna, tūristu vilcieniņš, un vilcieniņa vadītāja mazliet kļuva nervoza, kad tie visi cilvēki atgriezās laukumā un viņa saprata, ka ārā netiks, viņa mazliet mēģināja izbraukt cauri, un es viņai teicu, ka nē nē nē, ko jūs, tā tiešām nav laba doma, un viņa teica, ka nu labi, priekšnieks saka, ka laikam būs tūristiem jāatdod nauda par ekskursiju, no kuras pusstundu viņi pavadīja, skatoties uz Sāpju Dievmātes baznīcu un gaidot katoļu runu beigšanos, bet viņa bija tik saprātīga un mierīga, ka tur pat nebija nekāda konflikta, nekādas kliegšanas par TIESĪBĀM. un tad jau viss pasākums beidzās, bet Gerhards, kurš tik ļoti steidzās un centās nesties cauri, vēl joprojām ar visu mašīnu stāvēja laukuma vidū, policisti mērīja attālumus no visām malām, Alla baroja Agati un runāja ar kādu 95 gadus vecu kundzi no Lietuvas, kura jau no 50tajiem gadiem dzīvo Rīgā un kura sūdzējās, ka nu jā, nav vairs nekādu vērtību mūsdienu pasaulē, šņuk šņuk, un man vairs nebija pat nekādu argumentu, ko likt viņai pretī. tad, kad visi jau sāka taisīties uz māju pusi, Alla man teica, ka jūs, latvieši, esat tik jocīga tauta, it kā visi mierīgi, pavisam savaldīgi, un tad jūs sākat strīdēties un kliegt viens uz otru tā, ka paliek bail, un es nodomāju, cik precīzs novērojums. un laikam mans mīļākais atgadījums no šī visa bija tas, kā kāds 80+ gadus vecs kungs solīdā uzvalkā vispirms man kratīja dvēseli par tām pašām vērtībām, tad gāja apkārt ministram, kliegdams PAZOR, PAZOR. un Alla arī smējās, ka brālis esot viņu pierunājis vispār nākt uz šo dievkalpojumu, sakot, ka nāc, nāc, unikāla iespēja, neko tādu citur nepiedzīvosi!!1! jo ministri jau visur brauc virsū tantukiem, uz ceļiem, uz ielām, uz laukumiem, nu, visādi gadās. bet tas, kas notiek pēc tam, kad ministrs ir uzbraucis tantukam, ir tas, kas tomēr nosaka, vai valsts ir pie pilna prāta vai nav, manuprāt. un šis svētdien piedzīvotais atgadījums radīja ļoti, ļoti sliktu pēcsajūtu, varbūt tāpēc, ka tā TIESĪBAS!!11! kliedzošā sieviete bija tik agresīva, varbūt tāpēc, ka pats ministrs šķietami nesaprata, kur problēma, jo galu galā braukt iekšā no muguras pūlī, kas tup uz ceļiem, ir pilnīgi ok, varbūt tāpēc, ka šis atgadījums turpina vairot plaisu starp ''kliķi'' un vienkāršo tautu, varbūt tāpēc, ka tie policisti uzvedās tik nevarīgi un teica, ka ''mēs jau neko nezinājām, mums teica, ka šeit būs tikai 10 cilvēki'', varbūt tāpēc, ka šis atgadījums ir kļuvis tik izvazāts pa visiem medijiem, un varbūt tāpēc, ka tur jau atkal iejaukta reliģija. katrā ziņā pēcgarša smaga, un vispār viss atgadījums joprojām liek bēdīgumā raustīt plecus, jo tas viss tik tizli sanācis. nezinu. turpmāk, ja iešu uz baznīcu, iešu tikai uz dievkalpojumiem iekštelpās. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/6/15 10:13 pmpirms krietna laika, kad biju Libānā, es iepazinos ar visādiem savādiem cilvēkiem, ieskaitot sievieti vārdā Doroteja no Horvātijas, kura nesen uztaisīja ārkārtīgi smagu un skaistu īsfilmu par child abuse, kur nekas nav izteikts tieši, bet viss ir ļoti metaforisks, nepiespiests un simbolisks, un stāsts tādā veidā kļūst vēl smagāks. dienā, kad mēs visi braucām uz to ciedru mežu, lai pasēdētu kādas 20 min pie kokiem, kas ir vecāki par 4000 gadiem, atpakaļceļā Sems mūs ieveda kādā picērijā, par kuru viņš teica, ka tur dod labāko picu visā valstī. to pārbaudīt gan man neizdevās, bet pica bija tiešām lieliska. kamēr gaidījām picu, ar Doroteju stāvējām ārā un skatījāmies uz lietu, un pēkšņi mūsu saruna kļuva ļoti nopietna. tas bija novembris, laiks, kad es vispār knapi funkcionēju, un es teicu, ka redz, cik stulbi viss sanāca un tā, un viņa teica, ka beidz, aņa delovejevna, tu neesi kaut kādu apstākļu upuris, bet tās ir tevis pašas izvēles un to sekas, kas tevi noveda šajā situācijā. es no sākuma to nevēlējos pieņemt, jo nu kā, žēloties ir baigi forši un ērti, bet tad arvien vairāk apradu ar šo domu un sapratu, ka nudien.protams, ir situācijas, kad sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, kuri nav darījuši neko, lai nokļūtu tajā situācijā, kurā viņiem tiek nodarītas sliktas lietas. wrong time and wrong place, un no tā nekā nevar izvairīties, it sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā principā viss balstās uz savstarpējo uzticību. ja es gribu normāli funkcionēt, man ir jāpieņem, ka autobusa vadītājs nav garīgi nelīdzsvarots, man ir jāpieņem, ka lidostā neviens nenozags manu koferi, es ticu, ka taksometru kompānijas laicīgi nomaina riepas un pārbauda savu šoferu garīgo veselību un alkohola līmeni asinīs, etc. bet ir situācijas un problēmas, no kurām var mierīgi izvairīties, laicīgi apzinoties, ar kādiem tipiņiem ir pīšanās. ja tā paskatās, cilvēki, kuru dēļ man gada noslēgums bija izcili smags, jau iepriekš bija izpaudušies, bija zīmes un signāli, kas liecināja, ka uzticēties viņiem būtu stulbi. bet es to ignorēju un attapos situācijā, kad vienīgais, ko spēju darīt, bija blenzt sienā no visa pārdzīvotā stresa, noguruma un panikas. es ticu, ka vienmēr ir kaut kādi signāli, kaut kādas zīmes, kas liecina - jā, šitas ir īstens pajoliņš, un jā, šis ir princis baltajā zirgā. kaut kādi sīkumi, kaut kādas sīklietas un lielākas lietas, kuras vienkārši ir jāpiečeko. jo nokļūt vēlreiz tādā stāvoklī kā pirms pusgada es nevēlos nemaz, tāpēc skaidrs ir viens - cilvēkus jāpēta ir daudz nopietnāk. |
1/21/15 07:37 pmnu vispār es gribu pierakstīt to, cik stulbi sanāk, esmu kaut kāda staigājoša hormonu vētriņa. tāda hormonu vētriņa, kas liek iedomāties un iztēloties visādus stāstus, un tad gribas ik pa brīdim apraudāties. piemēram, šodien stāvēju un kādas 10 min gaidīju, kamēr kāda kundzīte gados izdarīja visu, ko vajadzēja ar to bankomātu, bet viņa visu laiku kaut ko spieda un kaut kas viņai nesanāca. no sākuma es tā kā dusmojos, nu kā, es taču skrienu, man taču ir svarīgi darbi un svarīgi laiki, kā tā var cilvēki aizņemt tik ilgu laiku pie bankomāta, kā tā var. un tad man palika mazliet žēlīgi un mazliet skumji, un tad es sāku iztēloties dažādas lietas, kāpēc viņa tik ilgi pavada laiku pie bankomāta. piemēram, nespēj noticēt, ka tik maz naudas. piemēram, gaida naudas ieskaitīšanos. piemēram, īsti labi neredz/nesaprot to, kas notiek uz ekrāna. un tad, katrreiz, kad es iedomājos cilvēkus tādās trauslās situācijās, trausli cilvēciņi trauslās situācijās, man vienmēr paliek tik ļoti aizkustinoši ap sirdi, ka jāapstājas, dziļi jāielpo un jāatgādina sev, lai beidzu iztēloties lietas par citu dzīvēm.tāds savāds hormonu vētriņu veids, teiksim tā. tie mani milzīgie pateicības viļņi, ko piedzīvoju pirms četriem gadiem, jau arī bija kaut tāds jocīgs. |
12/28/14 02:40 pmviens no maniem pēdējā laika mīļākajiem brīžiem/kadriem: piektdienas vakara ziemassvētku atzīmēšanā mūsmājās vienā brīdī visi sadalījās pa grupām, daļa virtuvē cepa brokoļus, daļa manā istabā sēdēja zem segu cietokšņa un runāja par kāpostiem Kārsavā vai kaut ko tādu, un daļa sēdēja Līvas istabā, klausoties stundu garo Joseph Beuys skaņdarbu Ja Ja Ja Ne Ne Ne, kur viņš visu stundu tiešām aŗī saka tikai ja ja ja un ne ne ne. Ap 36. minūti viņš gan mazliet sasmejas, tāpēc laikam ir vērts noklausīties vēlreiz. |
8/6/14 03:39 pmMani draugi mācās latviešu valodu kaut kādos jocīgos veidos. Mat. kaut kur kaut kā ir iemācījies vienu perfektu latviešu valodas teikumu, kas ir šāds: es gribu, lai tu zini, cik daudz man nozīmē mūsu pupi, tad viņš ietur garu pauzi un paziņo, ka ļoti daudz. Rubens uz visu vienmēr atbild ar labi labi labi labi, jo tas ir tas, ko viņš dzirdēja skaipa sarunās ar manu ģimeni. Arja savukārt māk nodziedāt Resnos putnus, jo tad, kad mēs ievācāmies kopā, es to dziesmu klausījos nonstopā. Savukārt meind. mani šodien pārsteidza, paziņojot, ka ir iemācījies jaunu vārdu latviski. Izrādījās, ka viņš ir apguvis vārdu "intīmfrizūras". Things you need to know before your trip to Riga. |
7/20/14 01:28 pmtas, ko es gribēju vakar pierakstīt, bet nebija spēka, un tagad beidzot ir spēciņš, jo esmu nogulējusi 10 stundas savās mājās, gultā ar Līvas kaķi, iedzērusi kafiju un izklepojusi iekšas ārā, kā arī atklājusi sev Future Islands, paldies draudziņam, kurš mani aizvilka uz viņu koncertu, tas bija lieliski, un tagad skatīšos the big heat un dzeršu gripofleksu un cita veida ķīmiskas kombinācijas, lai būtu stipra un vesela. lai nu kā, dzīve ir tik ļoti, ļoti, ļoti neticami random, tam reizēm nav vārdu, vai arī vienkārši man ir kaut kādas īpašas antenas un īpaši starojumi, nezinu, ka es tās random lietas piesaistu. tātad, mans lielākais atgadījums pēdējā nedēļā bija tas, ka piektdien vakarā pēc elbow koncerta es pazaudējusi kasparu un gāju jau gulēt, bet izdomāju pa ceļam apsēsties un uztīt cigareti, kamēr vēl skan pēdējās papilddziesmas. apsēdos aiz kādas kompānijas, sāku skatīties, sapratu, ka tas čalis ir kaut kur redzēts, līdz man pieleca, ka tas ir olafs, mans draudziņš no amst., ar kuru mēs vienu gadu mācījāmies kopā vienā universitātē un reizēm mēdzām drūmi iedzert (var iedzert priecīgi un reizēm vajag iedzert drūmi, un ir tik svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem tu vari drūmi - un nevis depresīvi - iedzert kaut kādu sliktu dziru). tas bija mazliet random, bet ļoti skaisti, un kaut kādā mērā gaidīti, jo es zināju, ka viņš būs šeit, bet vienalga satikt tādus cilvēkus vēlu naktī tumsā milzīgā masu pasākumā ir diezgan lieliski un diezgan negaidīti. un tad pēkšņi man uzliek roku uz pleca kāds cits, un es pagriežos, un tā ir Sandra, mana mīļā Sandra, ar kuru es dzīvoju kopā divarpus mēnešus Amsterdamā, ļoti, ļoti troubled meitene no Zviedrijas, kura ir ļoti jauka, bet ar kuru regulāri notiek sliktas lietas. un tas ir tāds randoms un tāda maģija, es nesaprotu, joprojām nesaprotu, kāpēc viņa tur bija, es nebiju viņu satikusi kopš pagājušā jūlija, kad mēs mēdzām sēdēt uz dīvāniem kāpņutelpās kojās un tusēt bulku, kamēr visi vācās prom.Sandra ievācās manā blakusistabā 2012. gada janvāra beigās, mani neviens par to īsti nebrīdināja, un es atceros, ka biju ļoti pārsteigta, ka viņa tur pēkšņi parādījās. mūsu pirmā saruna bija tāda, ka hi, nice to meet you, I'm actually planning on moving out any time soon, jo tas bija divarpus nedēļas pēc R. nāves, un es pamazām sāku plīst pa gabaliņiem, un kaut kā mēs abas tajā laikā bijām ļoti ieplīsušas, viņai savukārt bija problēmas ar apreibinošām vieliņām un sliktiem vīriešiem, un tad kaut kā tos divarpus mēnešus mēs abas tā kā kārpījāmies un mēģinām viena otru pabalstīt, katru vakaru dzerot rozā vīnu no lielām, skaistām glāzēm un stundām ilgi runājot. viņa regulāri mēdza braukt uz ikea pēc konfektēm un saldētām kotletēm, es savukārt tajā laikā biju pārgājusi uz pilnīgi sliktu ēdienu, un kaut kā tā. un tad es izvācos un pārcēlos pretī meind., ar kuru uzreiz sapazināmies un kļuvām par labiem drugāniem (tikko sapratu, ka atšķirība starp draudziņu un drugānu ir tāda, ka ar draudziņu tu uzvedies pieklājīgi, patērē lietas tikai no skaistiem traukiem un nelamājies, vismaz ne pārāk daudz, bet ar drugānu vari mierīgi sēdēt stūrī, ēst saulespuķu sēklas un dzert alu no 2litru plastmasas pudelēm). un piektdien naktī mēs ar Sandru aizgājām patresīt pie just blaze, un viņa man stāstīja, ka viņai tagad ir daudz labāk, viņa vairs nelieto tik daudz vieliņu un ka viņai mūsu - mana gada - pietrūkst, jo mēs bijām riktīgi forši, bet tagad universitāte ir mainījusies, un dažādu jocīgu, talantīgu un kosmopolītisku cilvēku vietā tur ir nīderlandiešu džeki ar kilogramiem matu želejas uz galvas un nīderlandiešu meitenes, kuras brauc ar motocikliem un kuru vecāki dzīvo oud zuid. a boring bunch, kā viņa teica. nu lūk, un kaut kā šī tikšanās sasaucās ar to, ka saņēmu ziņu no depaul university, kur iesniedzu dokumentus, ka esmu uzņemta un tā, viņiem tur ir tāds digital cinema departaments, kurā es tomēr kādu laiku vēl nemācīšos, jo tagad atcēlu savu pieteikumu, jo kaut kā gribas palikt rīgā kādu laiku. un tad, kad sāk pietrūkt tās plašās pasaules, es sarakstos ar arābu filmmeikeriem no libānas vai ar markusu, kurš nu jau ir taizemē, vai arī ar aizj. mīļoto, kurš oktobrī pārceļas uz kanādu, un man tā patīk tā visu viņu kustība un tā sajūta, ka kaut kā mēs visi esam kopā. un tad, kad ir tādi MH17 gadījumi, viss ir daudz, daudz sāpīgāk, jo konkrēti šajā gadījumā reisā varēja būt draugu vecāki, bijušie skolasbiedri un citi cilvēki, kurus es vai nu pati pazīstu, vai arī par kuru eksistenci es droši zinu, un tad tie globākie fuck-up'i un katastrofas kļūst daudz, daudz personiskāki, un pasaule ir daudz trauslāka. jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas, man ne pārāk patīk citēt Kasparu Dimiteru, bet šis teikums ir pārāk precīzs, lai to ignorētu. tāda, lūk, mana svētdiena, ar domām par to, kādā tīkliņā mēs dzīvojam un cik trauslā diegā viss karājas. |
5/13/14 04:23 pmman ir viena paziņa no universitātes, vāciete, kura apmaiņas semestrī Marokā iemīlējās vietējā džekā, gadu braukāja turpu šurpu, viņam gan, protams, nav atļaujas uzturēties Eiropā vai kaut kādi tur ierobežojumi, viņa šogad beidz universitāti un grib pārcelties, bet Eiropas ietvaros. garš stāsts īss, viņiem nav īsti citu iespēju būt kopā, izņemot tādus variantus kā a) viņa pārceļas pie viņa, un b) viņi apprecās. Meitene, kura vispār ir mar. bijusī draudzene, tāpēc man jau ir ļoti rezervēta attieksme pret viņu, jo mar. attiecību laikā kļuva par vēl lielāku sausiņu un gulēt gāja nevis pusnaktī, kas pēc mar. standartiem ir vēlu, bet gan jau vienpadsmitos vakarā, izdomāja, ka jāpprecas ar šo marokāni, tāpēc drīz viņiem ir kāzas. no sākuma domāju, wtf wtf, vai nav par traku un tā, mazums kas dzirdēts un lasīts, bet tad es tā padomāju, ka, no otras puses, tas ir diezgan skaisti tomēr. ka neraugoties uz to, ka visādas lietas dzirdētas, lasītas un aprunātas, neraugoties uz to, ka meitene vispār ir diezgan sakarīga un loģiski domājoša racionāla dāma, viņa tomēr ir gatava pārkāpt pāri aizspriedumiem, idejām, nostāstiem un lietām, lai vienkārši mēģinātu būt ar kādu kopā. tā tīri salīdzinoši domājot (un pieņemot, protams, jo diez vai es ar savu racionālo aizturi vispār tādās situācijās nokļūtu), es tā nevarētu, bet tas nenozīmē, ka man ir tiesības un pienākumi nosodīt citu, iespējams, vienu no lielākajām muļķībām ever, jo kas to lai zina. varbūt izmantošanas gadījums, varbūt true love till death do us part.in other news, beidzot šodien dabūju savu rutīnas dienu, kad viss ir diezgan mierīgi un paredzami. vairāk tādu dienu, lūdzu, vismaz šobrīd man to ļoti vajag. |
4/6/14 02:02 pmOtrdien braucu uz Nīderlandi, kur viss ir saplānots pa minūtēm. Man būs tikšanās ar pasniedzējiem, ar banku un ar cilvēku, kurš vēlas filmēt manu viedokli par dzīvi. Tad vēl ir pierasto draugu drāmu turpinājums, jo draudzenīte ir pārstājusi sarunāties ar vienu draudzību, vārdsakot, mums visiem ir 10 gadi. Bet ļoti gaidu,tāda iespēja izvēdināt galvu un mazliet parubīties, ja tā var teikt. Vakar ļoti sabēdājos par to, ka nevari aiziet uz krogu un vienkārši raudāt, to vienmēr kāds nostalkos, piemēram, vai vienmēr visās attiecībās ir iesaistīti pārāk daudz citi cilvēki. Un man liekas, ka vienīgais, kā šo Rīgas dzīvi var pārdzīvot, ir regulāri izbraukt ārā pavēdināt galvu. On a related note, beidzot atvedu uz centru savu riteni, tagad kačāšu rokas, nēsājot to augšā lejā uz ceturto stāvu.Bet protams, ka nākamnedēļas izbrauciena laikā visu laiku paniski pieskatīšu telefonu, jo vecmammai ir ļoti slikti, mamma tam pieiet ļoti profesionāli un mierīgi, bet liekas, nav jau daudz, ko varētu darīt. Turēt īkšķus, lai cilvēkam ir maksimāli mierīgi, un cerēt, ka ja es vai mani draugi nonāktu tādā situācija, eitanāzija jau būtu normāla prakse. Visu laiku sarakstos ar brāli, viņš man vēl nesen teica, ka vispār bija domājis par atgriešanos Rīgā, un man tas likās tik lieliski, es jau esmu aizmirsusi, kā ir tad, ja ir brālis un tepat. Mēs tiekamies labi ja divas reizes gadā dažādās Eiropas pilsētās, un doma par to, ka viņš varētu būt Rīgā, man likās tik lieliska, tik pareiza, ka sāku domāt, vai visi mani draudzībiņu mēģinājumi gadījumā nav vienkārši mēģinājums atrast brāli. Tieši tik vienkārši. Un tad vēl domāju par to, ko man pirmdien teica mana terapeite. Pēc tam, kad viņai biju izstāstījusi savus pēdējā laika trakos piedzīvojumus, viņa vienkārši norādīja uz to, ka viss jau ir forši, vienīgi manā dzīvē nevienam citam, izņemot mani, vietas nav. Pat mat man pirms pāris dienām norādīja, ka es viņam nedodu iespēju sevi pārsteigt, ka otram manā dzīvē reti kad vispār ir ko darīt. Tāpēc es tagad pamazām un ļoti palēnām mācos lūgt palīdzību, kaut ko prasīt, piemēram, es jau varu pati salabot savu riteni un parūpēties, lai tas iet un ripo, un es varu to palūgt arī savam tēvam, jo tas ir tas, ko tēti dara savām meitām: labo riteņus, atrod galdus un remontē gultas. Vienkārši ir jāprotas dot citiem šo te vietu, iemeslu, jebko, lai viņi būtu klātesoši manā dzīvē. Kaut kā to visu grūti noformulēt,ielikt precīzos vārdos, bet vakar ļoti daudz pārdzīvoju un sapratu, ka esmu jau pārāk daudz cilvēku zaudējusi un ka nāves jau nekad nepaliks mazāk, gluži otrādi, tāpēc vienīgais, ko es varu darīt, ir tuvākmīlestība un otra laišana savā dzīvē. Tā kaut kā. Citādāk nekam nav īsti jēgas. |
3/11/14 01:36 amkopš es atgriezos Latvijā, ar mat. sazināmies ļoti, ļoti reti. daļēji tas ir saistāms ar to, ka viņš dzīvo mājā bez dušas un bez interneta, tāpēc vēlos vakaros mēs saskaipot īsti nevaram. māja gan ir vismaz 100 gadus veca, tā ir pavisam netālu no Amstel stacijas, un tai pretējā pusē ir lielisks etiopiešu restorāns, kur mēs reiz aizgājām pieci cilvēki kopā un ļoti, ļoti pārēdāmies. turklāt viņa mājas iekšpagalmā aug viens no vecākajiem kokiem Amsterdamā, kā arī māja ir vājprātīgi auksta. kaut kā šie visi iemesli sasaistās ar citiem iemesliem, un mat. mājās nav interneta, jo viņš grib sēdēt un lasīt grāmatas sveču gaismā, nevis nodoties feisbuka valgiem, tāpēc mēs sazināmies tikai caur internetiem telefonā no viņa puses, resp., whatsapp. pārsvarā tas ir tā, ka mēs viens otram sūtam selfijus no konkrētām vietām un laikiem, kuros tajā brīdī esam (krogs, bibliotēka, darbs, sabtransports ir parastās vietas), kā arī reizēm viens otram atstājam balss ziņojumus: viņš man lasa priekšā avīzes, es reizēm ūjinu un lasu Borhesa stāstus. bet nu šodien mēs beidzot izdomājām, ka ir jāsazvanās, tāpēc izdomājām, ka mēs beidzot telefoniski caur skaipu sazvanīsimies. mēs nebijām runājuši kopš novembra beigām, tāpēc puse sarunas bija vienkārši spiegšana. mat. ir mans soulmate un, iespējams, vienīgais cilvēks, kurš mani var iedzīt histērijā aptuveni piecu minūšu laikā. man diezgan bieži liekas, ka, ja es būtu vīrietis, es būtu mat. nebūdami nekāds pāris, mēs esam iekļuvuši skolas gadagrāmatā kā most likely to grow old together, kā arī mēdzām šķirties reizi mēnesī, kas parasti vienkārši nozīmēja to, ka mēs mēģinājām divas dienas nerunāt, lai pēc tam dzertu lētāko sangriju un spēlētu paslēpes manā istabā. bet tas tā.tātad mūsu stundu garās sarunas laikā mēs apspriedām lietas, ko viņš var darīt ar savu grādu loģikā (absolūti neko), Krievijas-Ukrainas situāciju un tās ietekmi Latvijā (izrādās, NL par to tomēr ļoti satraucas), kā klājas mūsu mīļākajai pornozvaigznei Stoya (viņa nesen publicēja rakstu The New York Times, can we learn about privacy from porn stars), kā arī apspriedām savu jaunāko mīļāko pornozvaigzni, kura ir vienkārši beibe, kura studē Duke University un naudu studijām pelna pornogrāfijā (portrait of a porn star). Mat. man arī pastāstīja, ka ir atradis jaunus draugus Derida lasītāju pulciņā, kur viņi reizi mēnesī sanāk kopā, lai apspriestu pēdējās 100 izlasītās lappuses no ''Gramatoloģijas'' kaut kādā ēnainā pagrabā. it īpaši tas pēdējais man likās tik sirsnīgs un tik smieklīgs stāsts, ka mazliet iesmeldza, ka nevaru būt daļa no Derida fanu klubiņa. nu jā, tāds mazliet melanholisks, bet ļoti priecīgs es tagad. ja viss ir labi, mēs tiekamies pēc aptuveni mēneša. bet tās vienmēr būs tikšanās kaut kur caurbraucot. varbūt man vienkārši to ir joprojām grūti pieņemt, tā pavisam vienkārši, jo man liekas tik ļoti, ļoti neloģiski, ka mēs visi nevarētu dzīvot vienā laikā un telpā. un man liekas, ka varbūt šo sajūtu, kuru mēģinu aprakstīt - dzīve, tās cilvēki un visi iespaidi, kas vienkārši plūst garām, veidojot arvien lielāku stāstu, bet vienlaikus arī radot arvien lielākus tīkliņus apkārt un to sajūtu, ka jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas (piedod, ciba, ka citēju kasparu dimiteru, bet vismaz to viņš ir precīzi izteicis), un tu galu galā jūties vienkārši mazs, nevarīgs un mazliet bezspēcīgs, jo visur, kur tu ej un iesi, būs priekšā kāds, kura pietrūks, jo viņa tur nebūs. nu jā, un man liekas, ka to sajūtu vislabāk tomēr apraksta iron and wine - the trapeze swinger. kaut kā tā, vārdi tādi izvairīgi, bet ir tā, ka mazliet kamols kaklā, mazliet mitras acis, ļ. pietrūkst.
|
2/25/14 08:07 pmpēc manu kolēģu domām, es pārtieku no sojas un alkohola. |
2/9/14 03:56 pmbut your love is such a swamp, you don't think before you jumpmani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot. bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas. un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu. |
2/2/14 03:46 pmbijām ar Kasparu svētdienas brančā. tā jau viss baigi forši un jauki, branči ļoti mīlīga padarīšana, bet mēs abi esam mazliet loši. viesmīle atnesa manu ēdienu, kas bija karstā čuguna pannā, un vēl piekodināja, ka panna ir ļoti karsta un lai es uzmanos. es pateicu, ka jā, jā, forši, paldies, un momentā pieskāros rokturim, kārtīgi apdedzinot pirkstu. kaspars neticēja, ka es esmu apdedzinājusi pirkstu no roktura, tāpēc arī piebāza roku un arī apdedzinājās. vienvārdsakot, mazliet losīši, jo izrādās, ka neticēšana tam, ka kaut kas ir karsts, ir sastopama arī starp pieaugušiem cilvēkiem, ne tikai bērniem. |
1/28/14 08:47 pmdzīve ar Līvu ir lieliska, mums jau gadiem bieži sanāk visādas sirsnīgas situācijas un lieliskas frāzes. absolūtā vidusskolas klasika, protams, ir tas, ka uz jautājumiem par to, kāpēc kaut kur neej, jāatbild ar tāpēc, ka esmu neglīta un man nav draugu. Tas vienmēr aizvēra visiem mutes un ļāva izvairīties no tālākas lietu skaidrošanas. pirms pāris dienām Līva nāca klajā ar vēl vienu lielisku atbildi, ko plānoju izmantot īpaši kaitinošās situācijās, kad kāds prasa, vai redzēju, ko viņš/viņa nošēroja feisbukā. Es to uzdevu Līvai, uz ko viņa atbildēja, ka Nē, es neredzu tavus postus, jo esmu tevi nobloķējusi. jau tagad varu iztēloties cilvēku sejas, kad to viņiem teikšu. |
11/13/13 06:26 pmtrīs gadus, kad es šeit dzīvoju, mēs visi bijām kopā kojās, kas bija uzbūvētas salīdzinoši nesen, turklāt tā pilsētas daļa, kurā dzīvojām, amsterdam oost, ir salīdzinoši nesen labiekārtota un pakļauta šim te gentrification procesam. vienvārdsakot, tas bija salīdzinoši jauns rajons, jaunas mājas un jaunas vietas. šobrīd, ciemojoties šajā pilsētā, es palieku pie mat., kurš savukārt dzīvo sava vectēva mājā pilsētas centrā. māja ir vairāk kā 100 gadus veca un atrodas vienā no senākajiem un dārgākajiem rajoniem, kas viss, protams, izklausās baigi labi, bet. mat., ar kuru viss ir tieši tāpat kā iepriekš un šķiet, ka nemaz neesam kādu laiku pavadījuši šķirti, ir iekļuvis pa vidu kaut kādiem īpašumu kariem, tāpēc viņa klātbūtne mājā ir ļoti nelaipni pieciesta no dažādu tanšu un onkuļu puses. tas izpaužas tā, ka viņš (tātad arī es uz kādu laiku) ir izmitināts mājas aukstākajā galā, kurā nav arī dušas, tāpēc mēs ejam dušoties pie draugiem, un tā kā elektrības padeve arī ir problemātiska (pirms divām dienām jau izsitām korķus visā mājā, gatavojot vakariņas), ielikt vēl kādu sildītāju nav iespējas. mat. nevēlas atzīt to, ka mājā ir ļoti auksti, tāpēc mums vakar no rīta pat bija strīds, pēc kura es demonstratīvi uzvilku pufaiku un turpināju brokastot. it kā viņam nav jāmaksā īre, bet, no otras puses, nav arī siltuma un nav pieejas iespējai nomazgāties. ir ļoti centrāla vieta, tiesa, un ietaupīti simtiem eiro īres maksā. savāda situācija, vienvārdsakot. visu laiku domāju par to, vai es tā varētu dzīvot, vai arī es tomēr padotos un maksātu daudz par komfortu.nu jā, un tā mat. vectēva māja vispār jūk ārā, un neizskatās, ka lietas uzlabosies, jo kopš vectēva nāves viņa bērni viens ar otru nerunā. tik savādi un mulsinoši, ka spītība un gadiem krāts aizvainojums bloķē cilvēku saprašanos kopīga mērķa vārdā, tb, lai saglābtu māju. nu lūk, un savukārt pārējās draudzenītes dzīvo ērtos dzīvokļos ļoti tālu no centra. pie marijas ir jābrauc pusstunda ar metro, pie maķedoniešu draudzenītes - pusstunda ar riteni. šitādi dzīves kompromisi. in other news, šodien bija divi lielie atklājumi. pirmais: ja tava cope aizķer lampas, tad cope ir daudz par augstu un esi pārcentusies. otrais: draudzība ir lietu kopādarīšana, and that's all that counts. tāpēc ar mat. kopā gājām iepirkties, taisām vakariņas, rīt brauksim uz parīzi un skatāmies filmas, rīt draudzenīte nāks uz rīta tēju un tamlīdzīgi. kopādarīšana. kaut vai kopīga krišana panikā. |
9/28/13 11:46 pmdažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās draugi mani uzteic par manām prasmēm uzturēt smalltalk'u par teju jebko. godīgi sakot, šīs prasmes nez kāpēc pazūd tieši brīžos, kad būtu visnoderīgākās, bet izpaužas brīžos, kad masku ballē runā ar čali, kas ģērbies bruņu tērpā un sit tev kanti. lai nu kā, es šodien ilgi runāju pa telefonu ar savu vecmammu, un man pieleca, ka vispār jau manas smalltalk'a iemaņas ir attīstītas tieši saskarsmē ar manu pārējo ģimeni. manai vecmammai, gluži tāpat kā visiem citiem manā ģimenē, ir ļoti lielas grūtības pabeigt teikumu un vispār kaut ko sakarīgu pateikt (ak, kungs, kādas mums reizēm mājās ir sarunas ar māti un tēvu, kad neviens nevar pabeigt teikumu un prasa viens otram tātad, ko es gribēju teikt?), nu lūk, un, runājot ar vecmammu, ir jābūt spējīgam ja ne izsekot tam, ko viņa saka, tad vismaz nemitīgi uzturēt sarunu par kaut kādām vieglām tēmām. šodien vecmamma, piemēram, aizpļāpājās par kādu pazīstamu dāmu, kuru es, iespējams, kādreiz mūžā esmu pat redzējusi, un viņa aizklīda pilnīgā kosmosā, un es tik otrā klausules galā uzdevu vienkāršus un ieinteresētus jautājumus, kaut gan sen jau vairs nesapratu, par ko ir runa. |
9/25/13 09:39 pmArja atrakstīja mīlīgu vēstulīti, viņa tagad ir ciemos pie vecmammas Mumbajā, kur ir karsts un skaļš, un ļoti traki. sakarā ar pēdējā laikā arvien biežāk notiekošajām izvarošanām, Arjai neļauj iet vienai pašai pa pilsētu, viņa arī nedrīkst vispār iet ārā pa vārtiem viena. līdz ar to, kā viņa raksta, viņa ir vienīgā meitene, kura uz naktsklubiem var iet ar savu vecmāmiņu. |
7/17/11 06:26 pmuzrakstīju garu gaudu vēstulīti markusam un uzreiz sajutos labāk. ir džeki, par kuriem iedomājoties vien paliek labāk. markuss ir viens no tādiem. nē, nu vispār ir arī tādas meitenes, tikai nezinu, vai kādu tādu pazīstu.no otras puses, pēdējās nedēļas esmu pavadījusi, mēģinot atcerēties kaut kādus tēlus, notikumus un sižeta pavērsienus no dažādām filmām un grāmatām, bet bez rezultātiem. kaut kā vai nu to stāstu nu jau par daudz, vai arī vienkārši nespēju koncentrēties. |
10/21/10 04:31 pmreizēm man liekas, ka es tiešām esmu bērna prātā, ja reiz dienas prieks ir jaunais ritenis (viena no labākajām NL lietām ir sakarīgā domāšana. piemēram, neatļauti noparkotos un vienkārši jau uz ilgu laiku atstātos riteņus, kuri vēl ir normālā izskatā un stāvoklī. nevis izmet ārā, bet pārdod tālāk. vidēji normāls (lietots) ritenis maksā vismaz 70 eiro, ja vien tu nevēlies pirkt tādu, kurš ir acīmredzami zagts, un jauni riteņi ir ap 300 eiro un dārgāk. savukārt šos pašvaldības policijas aizvāktos riteņus var nopirkt pa 55 eiro, ja tu esi students. katru nedēļu ceturtdienā pie lielās universitātes pārdod 25 riteņus, katrs gribētājs dabū loterijas numuriņu un tad izlozes kārtībā vari izvēlēties savu mīļāko, forša sistēma, manuprāt, jo riteņi ir labi aprūpēti, visas riepas un rāmji savesti kārtībā, un pat dabū atstarotājus līdzi. un viss ir legāli, un četru nedēļu garantija, kas nav nekas baigi varens, bet tas ir daudz. vismaz Amsterdamai) un joprojām ielīksmo īsie mati. un protams, tādas mazas lietas kā pseido-pončiku ēšana upes krastā ar mat. un komplimenti par auskariem, nu, tādi sīkie nieki liek aizmirsties lielajām šmucēm un dedlainiem. un tam, ka visas drēbes netīras un tiešām nav ko vilkt.ja es neguļu vispār, man ir 24 stundas text&artefact esejai par Lakānu. |
9/26/10 12:16 pm - forget-me-nottik jocīgi, vēl pat nav divi mēneši pagājuši, un jau varu nedēļām ilgi nesaņemt nevienu vēstuli @ draudziņos, bet sejugrāmata nu ir pirmā mājaslapa, ko apskatos. ir cilvēki, par kuriem es neuztraucos, jo distance un laiks mums nekad nav bijusi problēma, bet ir arī tie, kuri pazūd, ja nav ikdienas vienojošā elementa.beidzot noskatījos Being a dickhead is cool klipu, draudziņš atsūtīja, smieklīgi. gaidu Arju un gaidu savu gejpuiku, bet vispār man ir tiešām jāmācās, es tikai nevaru saņemties. noskatījos vakar Bourne Identity, mmmmm. mana pēc mačo-īgās vīrišķības alkstošā 13gadīgā sirds spiedz un gavilē. nebūtu tik daudz jāmācās, skatītos visas pārējās daļas. bet nu jā, gan jau kaut kad vēlāk. man ir paranoiskas bailes, ka mājās visi par mani aizmirsīs. no otras puses, var jau piekrist Līvas retoriskajam jautājumam par to, nafig tad es vispār braucu prom. piektdien sarunā ar biedriem izmetu, ka esmu droša, ka kaut kādā brīdī atgriezīšos uz dzīvi mājās (iespējams, šogad, haha, jo esmu tik stulba, ka varbūt viņi mani izmetīs no skolas), līdz ar to.. nu jā. bet tas vēl ir tālu. pagaidām man ir joprojām grandiozas iesnas, pa degunu burtiski tek asinis un trauku kaudze izlietnē. uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari/citādi pelēkie pārvilks man svītru pāri. |
6/11/10 05:54 pmmani jau vairākus gadus nodarbina jautājums, kāpēc manas mammas paaudzes sievietes mani uzrunā visādos mīļvārdiņos, iesaukās un pamazināmajās formās. skolotājām es biju Agņeška vai Agnesīte (ugh), šodien koju tante nosauca par meiču and the list goes on. es tiešām nespēju saprast, kāpēc viņi man to nodara, es taču neesmu saulaina un mīlīga meitenīte. Līva saka, ka viņiem es liekos familiāra, laikam jau katram ir tie kaut kādi tipi, kam viņi līdzinās. teiksim, ir meitenes, kuras ir visu labākās draudzenes, ir meitenes, ar kurām puikām uzreiz gribas dibināt ģimenes un pavadīt laimīgu un idillisku dzīvi. un acīmredzot ir meitenes kā es, kuras visiem šķiet viņu meitas. |
Powered by Sviesta Ciba