1/26/10 09:59 pmvēl viens daily lol bija autobusā uz centru, kad Āgenskalnā iekāpa kontrole un man priekšā sēdošie trīs puikas momentā izmetās ārā. divi aizskrēja prom, trešais apmulsis pastāvēja kādu brīdi, noteica kaut ko līdzīgu bļ*, es taču samaksāju un iekāpa atpakaļ iekšā. viss autobuss jau locījās smieklos, ieskaitot kontroli.cilvēki ir tik smieklīgi. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
1/4/10 01:02 pmvakar satiku franču meiteni, kura bija aizbraukusi brīvdienās uz mājām. es viņai biju palūgusi atvest man visādas lietas no fr., ieskaitot rokforu un tos nenormāli garšīgos makaronus (ne jau makaronus kā makaronus, bet tos saldumus, kuri ir vienkārši brīnišķīgi). cita starpā viņa man atveda arī dažus žurnālus, arī franču Glamour versiju. ziniet, es jau vairākus gadus lasu britu Glamour (katram savs guilty pleasure, vai ne), un tā interesanti salīdzināt - frančiem tur ir daudz vairāk par seksu un vampīriem, srsly. lai vai kā, tur bija interesants raksts par internetiem un kaut kādiem modes blogiem, tviteriem etc, un, Glamour iedvesmota, sāku papētīt slavenu cilvēku tviterus. mans mīļākais so far laikam ir Karl Lagerfeld'a tviteris, kurā ir dažas foršas domas un idejas (Don't look to the approval of others for your mental stability un The most important thing is to do things, not to have done them.) šodien iedomājos, ka būtu jāpapēta vietējo slavenību tviteri, un kas gan ir lielākas slavenības dievzemītē par politiķiem. tā nu dažu minūšu laikā es uzzināju, ka Šleseram ir lielas problēmas ar komatiem un viņš tagad ir Austrālijā, Repše nemāk rakstīt vārdu kompetence, bet Dombrovskis laikam tomēr ir garlaicīgs, jo viņš tur tikai reklamē savu blogu. ir diezgan interesanti skatīties, kā Latvija pamazām internetizējas, un man patīk tviters, es tur iešu vēl. |
11/30/09 06:29 pm - oh mother tell your children not to do what I have doneatcerējos, ka sestdien atrunāju Jēci no mazās 12gadīgās māsiņas ņemšanas līdzi uz baļļuku ar vārdiem Nevajag, tad viņa izaugs par tādu kā es.tā nu viņš arī palika mājās ar visu māsiņu, mans piemērs laikam bija pietiekami iespaidīgs. |
6/10/09 12:53 pmman liekas, pirmo reizi, kaut ko rakstot, ir tik grūti ievērot to reizēm trauslo robežu starp sajūsmināšanos un izsmiešanu. citu humora izjūta ir tik ķēpīgs jautājumsbet vispār es šonakt sapnī redzēju ceļu, beidzot pārmaiņa pēc tiem zirnekļiem un wtf attiecību piņķeriem, kas pēdējos mēnešus mani sapņos moka. laikam jau laiks doties. gan fiziskā, gan garīgā ziņā. |
4/21/09 11:32 pmun vēl šodien uz ielas tante nopirka no manis 2 cigaretes. es negribēju ņemt naudu, bet viņa izskatījās tik izmisusi, ka nevarēju nepaņemt.veidi, kā katrs tiek galā ar saviem bēdu brīžiem, nudien ir savādi. anyway, man tagad ir smaga izvēle: miegs, F.S.Fidžeralda īsstāsti vai I'm not there 5. reizi. no otras puses, man tiešām steidzami vajag atrast kaut kādu viesnīcu. un tā nu ciba pamazām ir kļuvusi par vietu, kur es sarunājos pati ar sevi. visi pēdējie posti, as far as I remember, ir tādas piezīmes sev. tiesa, jāatzīst, ka labāk ir piesārņot virtuālo telpu nekā savu rakstāmgaldu, hmm |
4/13/09 12:14 pmLieldienās bijām kaut kādā mazmazītiņā ciemā Polijas vidū. es tieši nesen biju izdomājusi, ka Lieldienas, Ziemassvētki un citi tādi svētki ir palikuši neciešami garlaicīgi, jo, atšķirībā no bērnības, tagad vēl iepriekšējais gads ar saviem svētkiem ir ļoti labā atmiņā, līdz ar to nav nekādu pārsteigumu un prieciņu. un poļi ar savām masīvajām Lieldienām mani nudien pārsteidza. viņiem lielākais baļļuks ir sestdienas naktī, kad pēc vēlās vakara mises pa ciemu dodas procesija. un šī procesija jau nav nekāda vecmāmiņu pastaiga, kā tas nereti ir Latvijā, bet kārtīgs ticības apliecinājums (vienīgi - kam, ja reiz viss ciems ar saviem 500 iedzīvotājiem tāpat jau iet tajā procesijā). un poļiem, kā izrādās, lai apliecinātu savu ticību, ir vajadzīgs kārtīgs orķestris, ugunsdzēsēji, policisti no mugurpuses, milzīgs megafons un petardes, kuras kāds uzlaiž gaisā (man radās aizdomas, ka tie bija tie paši ugunsdzēsēji) ik pa brīdim ar intervālu aptuveni 2 minūtes. vienvārdsakot, tonakt ciemā neviens tiešām negulēja.un tagad es nevaru izdomāt nevienu pašu iemeslu, kāpēc kāds cits apģērba gabals būtu labāks par pidžamu. tā kā neviens mani negrib satikt, visi ir tik nenormāli aizņemti, tikpat labi es visu dienu varētu pavadīt gultā un nedarīt neko. |
4/5/09 11:30 pmes šodien diezgan daudz domāju par basistu, par to, ka, lai arī es esmu mazmazlietiņ aizvainota meitene, kura aptuveni 2 gadus bija viņā iemīlējusies, tas, ko viņš tagad ir izvēlējies, man liekas oh-so-wrong ceļš. protams, ja viņš ir laimīgs, kāda man vairs tur daļa. man tiešām liekas, ka nevienam nav tiesību apzināti būt nelaimīgam, pasaule jau tā ir pilna muļķīgu, nelaimīgu cilvēku, notikumu, lietu, ka nevajag vēl pašam apzināti par tādu kļūt. ai, ko tur daudz, man vismaz ir skaistas atmiņas no visa tā laika, whatever it was.un vēl man pēkšņi ir iepatikusies elektronika, bet tāda maigā elektronika, kuru var klausīties visos diennakts laikos. tādam aprakstam izcili atbilst vakar milkija atsūtītie Post Industrial Boys, mana jaunā muzikālā aizraušanās. es arī šodien biju uz jūru, tur bija skaisti un tā, un jūrā nebija auksts, kas bija kind of stulbi, jo mēs, protams, bijām saģērbušies kā uz somiju. congratulations, you've failed again. p.s. es nesaprotu, ko visi šie happy-shiny-people dara savā brīvajā laikā. i guess, viņiem tiešām ir kaut kādi hobiji, īsti hobiji, nevis tādas īslaicīgas aizraušanās kā man. |
1/19/09 10:21 pmkaut kādās pēdējās dienās pārlapoju Elsberga dzejas grāmatu un nonācu pie diviem atklājumiem. pirmais ir saistīts ar manu brāli, jo, tā kā Elsberga dzejas grāmata ir kaut kāda balva kaut kādā literātu konkursā, kurā mans apdāvinātais brālis piedalījās, tur ir diezgan daudz viņa paša piezīmju. brālim ir kriminālākais rokraksts mūsu ģimenē, pat mammas ārsta rokraksts ir normālāks, bet vispār es vienkārši secināju, ka man ļoti, ļoti pietrūkst brāļa. es nezinu, kāpēc, galu galā, mēs nekad neesam bijuši ļoti tuvi - viņš aizbrauca, kad man bija 12 gadi, atgriezās uz gadu, kad man bija 14, un kopš tā laika Latvijā nav uzturējies ilgāk par mēnesi, varbūt diviem. un mums ir pārāk liela gadu starpība, lai būtu baigā saikne no bērnības, kad es biju izaugusi līdz bruņurupuču nindzju līmenim, viņu jau interesēja klases meitenes un literatūra, and so on. kopš kā pašsaprotamu esmu pieņēmusi savu aizbraukšanu, kaut kas iekšā kliedz un brēc pēc attiecību sakārtošanas. un kas jādara, jādara, vai neun otrs atklājums bija dzejolis ''Āda'' ( āda ) |
1/17/09 01:44 pmvāu, tā ziede, ko man vakar pārdeva aptiekā bez receptes (ir tik jauki, ka reizēm citu nozaru pārstāvji spēj būt cilvēcīgi, vai ne), ir iespaidīga, pēc otrās uzziešanas reizes mans mieža grauds ir zaudējis pusi sava izmēra.un vakar es izmetu pusi sava skapja satura, jēziņ, kādas lupatas man tur glabājās. dažas lietas gan nekādi nespēju izmest ārā, lai arī vispār es tās varu uzvilkt aptuveni divas reizes gadā - pārējā laikā nav pietiekami silts tādiem paltrakiem, pff. atradu arī savus līdz zemei garos marles svārkus, kurus varu uzvilkt aptuveni trīsreiz gadā un par kuriem vienreiz man tramvajā viens vīrietis teica, ka, ja es būtu viņa meita, viņš mani tādu ārā nelaistu (well.. whatever). es vispār reizēm nesaprotu cilvēku vēlmi pamācīt un uzrunāt svešiniekus uz ielām, visas tās tantes ar savām piezīmēm kas, tu no Zilupes esi, vai? (nopietni, man šitā vienreiz pateica) stilā un onkuļi ar saviem ieteikumiem un pamācībām, kā dzīvot, un piebildēm, ka viņi tevi precētu, ja būtu jaunāki. gribas taču arī kaut kādu bezpersoniskumu reizēm, pff |
12/2/08 07:46 pm - million reasons why latvia is the best country in the world 2zvanīju ārstei x, lai pieteiktos vizītē, viņa mani kārtīgi izlamāja, jo es zvanot par vēlu (es viņai kādas vairākas reizes iepriekš biju zvanījusi, bet viņa jau pati neuzskatīja par vajadzīgu atzvanīt), turklāt kā gan es varu zināt, līdz cikiem šai kundzei drīkst zvanīt. ja es spriestu tikai pēc savas mammas, ārsti ir tie cilvēki, kuri ir sazvanāmi 24/7, mammai nereti zvana pavisam vēlos vakaros, viņa gan ir pavisam cits stāsts, tāpēc pēc mammas attieksmes pret pacientiem nevajadzētu spriest par latviešu ārstiem in general. es vispār dzīvoju milzīgās ilūzijās par Latvijas medicīnas sistēmu kā tādu, man nekad nav bijusi īpaša saskarsme ar rindām, nosūtījumu ķēpām un tādām lietām, bet tomēr man liekas, ka viņiem vajadzētu būt, nu, laipnākiem, ne - reti kurš iet pie ārsta tāpat vien, profilaktiski, lielākoties mēs taču novelkam visu līdz pēdējam un ejam pie ārstiem tikai tad, kad ir pavisam draņķīgi. vispār jau šī telefonsaruna ir ikdienišķs sīkums, bet tas man lika sevī pamanīt ārkārtīgi nepatīkamu iezīmi - es vienmēr mēģinu attaisnot cilvēkus, kuri pret mani slikti izturas. izdomāju viņiem visādas atrunas, tādas kā viņai drošvien bija grūta diena, varbūt viņu arī moka bezmiegs vai šis cilvēks noteikti nav ēdis pusdienas. man liekas ārkārtīgi neloģiski, ja pret mani izturas nelaipni un riebīgi, lai gan es neko tādu nelaipnības un riebīguma cienīgu neesmu izdarījusi.un vispār Latvija, liekas, ir īgnākā valsts pasaulē. tagad es arī esmu īgna, turklāt gribu ēst. p.s. nē, nopietni, es tā padomāju un mēģināju atcerēties, vai ir kāda publiska vieta, kur es nekad neesmu piedzīvojusi īgnu vai nelaipnu apkalpošanu. laikam tomēr viena ir - kafejnīcā All cappuccino viesmīļmeitenes ir tiešām jaukas. turpretī narvesenam un maximai, liekas, ir īpašie īgnuma testi, pēc kuru rezultātiem tiek pieņemti darbinieki. jo īgnāk, jo labāk, protams. |
11/26/08 11:11 pmLaine mani nosauca par lielāko frīku magnētu ever, un topa joks tagad ir par kukulīšiem. dzīve kukulīšiem vētru laikā ir daudz vieglāka kā citiem, jo kamēr, piemēram, mana 46kg smagā draudzene lielo vēju laikā ir spiesta nēsāt līdzi papildus smagumus, lai vienkārši varētu noturēties uz zemes, kukulīši var vienkārši un pavisam stabili velties uz priekšu. lai nu ko, bet vismaz pasmieties par sevi māku. (tikai nezinu, vai tas vienmēr ir labi)vispār man tagad dzīvei ir jauns challenge, kopš piefiksēju, ka nekad, liekas, sapnī neesmu redzējusi savu ķermeni. kādā dzerstiņā pirms pusotras nedēļas kāds čoms man stāstīja, lai spētu kontrolēt savus sapņus, darboties tajos pats, nevis tikai pakļauties, vajag dienas laikā vairākas reizes paskatīties uz savām rokām un par tām piedomāt, apzināti dienas laikā piedomāt par savu ķermeni, tā fizisko veidolu un īpatnībām. es gan jau apmēram divas nedēļas mēģinu sapnī ieraudzīt kādu sava ķermeņa daļu, bet tas izdodas tikai tad, kad es kļūstu par Baraku Obamu, lol, tad gan es spēju uz sevi paskatīties no malas un ieraudzīt savu asiņojošo vēderu. šodien kinoakadēmijā mums rādīja fragmentus no divām filmām ar sapņu ainām - Zemeņu lauka un Spoguļa, vispār ir interesanti skatīties, kā citi cilvēki uztver un pārdzīvo savus sapņus. reizēm man liekas, ka es ar saviem sapņiem esmu nolādēta, miegs nav nekāda atpūta, bet diezgan liels stress un saspringums, jo tajā pasaulē nekādi loģikas likumi nedarbojas. nu jā, bet vispār kino sapņi tiek attēloti visnotaļ neparasti, man bija Lielā Atklāsme par šo tēmu, bet tad, kad to mēģināju izstāstīt Elzai, izrādījās, ka nekas īpašs tas nav. nu jā, un tagad gan ir laiks velties gulēt, kas zin', varbūt šoreiz izdosies iekļūt nākamajā sapņu līmenī, yo |
5/31/08 07:39 pmrunāju tikko ar kaimiņieni, sarunā tika iekļauts tradicionālais jautājums par piebeigto klasi un tālākajiem plāniem. kad pateicu, ka gribu studēt scenāriju rakstīšanu, viņa izmocīja no sevis atbildi Ēm... bet vai tu negribi mācīties kaut ko efektīvāku?pasmējos un aizgāju mazgāt logus. licejs mani jau tāpat ir padarījis par gana.. efektīvu. |
5/28/08 06:11 pm - pride&prejudiceman ir absolūti vienalga par praidiem un ne-praidiem Rīgā, bet tas, ka kaut kādas cilvēku grupas aktivitāšu dēļ ir traucēta satiksme dienā, kas solās būt so far svarīgākā diena šogad, man gan ļoti, ļoti besī. nu c'mon, viņi taču varētu, es nezinu, satikties kaut kādā telpiņā vai vismaz parkā un padzert kafiju ar pienu, kāpēc viņiem ir jādefilē pa 11. Novembra krastmalu, traucējot satiksmi citiem?skatīt eku šeku |
5/2/08 04:45 pm - the longest road is the one back homecilvēki, kurus pēdējā laikā esmu reti satikusi, pēkšņi gadās man ceļā. tā nu pēdējās nedēļas laukā vismaz kādas četras reizes esmu atbildējusi uz jautājumu par to, kur tad biju pazudusi. katru reizi, kad kāds man uzdod šādu jautājumu, es briesmīgi samulstu - jo nekur taču neesmu pazudusi. joprojām dzīvoju tepat, joprojām braucu ar 7. autobusu, nekas taču daudz nav mainījies lielās lietās. vakar, kad mans bērnības draugs, kurš nu jau ir kļuvis par katoļu priesteri, man arī prasīja, kur es biju pazudusi, teicu viņam, ka biju izbraukusi. neesmu droša, ka viņš saprata šīs frāzes metaforiskumu, bet pēkšņi lietas, vietas un cilvēki, kuri man kādreiz bija svarīgi, tādi vairs nav. viņdien arī uz ielas satiktais kaimiņonka, kuru es patiesībā nepazīstu, es pat nezinu, kā viņu sauc un kur tieši viņš dzīvo, teica, ka es viņam esot pietrūkusi. jocīgi, kā mana mazā dzīvīte ir savijusies ar citu, pat nepazīstamu cilvēku mazajām dzīvītēm |
4/30/08 08:29 pmman ir, ar ko aiziet uz teātri, uz kino, uz operu, pat šaha un sēņošanas biedru sev varētu atrast, bet nu futbolu man nav, ar ko uzspēlēt.intelektuāle, bļ* |
4/8/08 07:53 pmman liekas, ka cilvēkiem ir bail no manis. |
4/5/08 10:38 pm - kāpēc man patīk piektdienasmums vakar ar Līgu čoms tunelī veltīja dziesmu. Līga gan mani raustīja aiz elkoņa un čukstēja ausī, ka mums jāiet prom brīdī, kad viņš sāka dziedāt, jo dziedāja viņš tik tiešām, maigi sakot, krimināli, bet es spītīgi paliku un pat noklausījos līdz galam, jo man pirmo reizi mūžā veltīja dziesmu, cik atceros. |
1/21/07 10:17 am - that's so awww''tāda mīļā mazā māsa, kas vienmēr saprot un par kuru vienmēr ar tādu siltumu domāju, ka kaut kur tu esi un kaut ko dari un lauzi savu mazo galvu par lielajām dzīves īstenībām, un drusku tevī redzu sevi pirms 5 gadiem, un tad tu man atraksti, ka tuvojas pavasaris, un man vairs nav spēka atbildēt, bet zinu- tu saproti''reizēm man liekas, nu kāpēc, par ko es esmu pelnījusi tādus draugus? viņi ir tik jauki pret mani. |
Powered by Sviesta Ciba